Lai iepazītos ar teju 200 dāmām baltos, sprogainos kažociņos, jāmēro pāris kilometri pa ganībām, pa ceļam uzzinot, ka nevis no vilkiem ir jābaidās, bet garnadžiem, kas pārvietojas uz divām kājām.

Jādara tas, kas pašiem patīk, tad arī viss izdosies, uzskata bioloģiskās zemnieku saimniecības Dīķīši vadītāja Inese Koroševska, kura Ozolmuižas pagastā nodarbojas ar aitkopību. Lielākais gandarījums viņai ir tad, kad aitas ir palaistas ganos. «Tad lopiņi ir priecīgi un prieks arī mums pašiem,» viņa smej. Saimniecības īpašnieks ir Francis Kipurs ar dzīvesbiedri Viktoriju, kuri pērn nosvinēja Zelta kāzu jubileju, bet lielākie strādātāji ir viņu meita Inese un znots Valdis Koroševski, čakli palīdz arī mazbērni Līvija un Jānis. Šogad saimniecībai tika piešķirts Rēzeknes novada gada ģimenes uzņēmuma statuss. Bērni ir audzināti tā, ka saprot, ka nekas no gaisa nenokritīs, ir jāstrādā un viss jādara pašiem, uzsver I. Koroševska.

Pirms pieciem gadiem, kad kādreizējais jaungulbenietis Dainis Vaniņš kopā ar draudzeni Ludmilu atgriezās savā dzimtajā pusē un interesējās, kur varētu apmesties, pagastā neviens tā īsti neticēja, ka abi jaunie cilvēki savu dzīvi ir gatavi veidot laukos, audzēt lopus, apstrādāt zemi, cīnīties ar aizaugušajiem laukiem un glābt vecās saimniecības ēkas no sabrukšanas. Šobrīd Ludmila un Dainis audzina savu pusotru gadu veco meitiņu Anastasiju, audzē gaļas lopus, tiek galā ar 75 aitu ganāmpulku un soli pa solim attīsta saimniecību, vēsta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

Jaungulbenes pagasta pārvaldes vadītājs Aleksandrs Vasiļjevs Daini un Ludmilu raksturo kā ļoti uzņēmīgus un neatlaidīgus cilvēkus. «Pagastā visi tagad brīnāmies par Daiņa apņēmību, prasmi tikt galā ar zemes iznomātājiem, spēju atkarot lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības no krūmiem un latvāņiem, jo vairāk tāpēc, ka jaunajai ģimenei īpašumā zemes nav. Tā visa hektāru pa hektāram tiek nomāta no īpašniekiem. Arī māja, kurā Ludmila un Dainis dzīvo, nepieder viņiem.

«Slavītēs, kas pirms tam septiņus gadus stāvēja tukšas, dzīvojam piekto gadu. Mūs ielaida te dzīvot. Ceram, ka izdosies māju atpirkt no pašreizējā īpašnieka. Es savulaik līdz 4. klasei mācījos Gulbīša vidusskolā. Tad vecāki pārcēlās uz Jumurdu. Tur ar lopkopību nodarboties nebija iespējams, jo meža cūkas izārdīja ne tikai tīrumus, bet arī ganības, tāpēc abi ar Ludmilu pārcēlāmies uz dzīvi Jaungulbenes pagastā. Pūrā mums bija viena slaucama govs, divi teļi un divas aitas. Apkārt mājai viss bija aizaudzis, tāpēc ķērāmies pie apkārtnes sakopšanas. Pamazām, cik varējām finansiāli atļauties, sākām pirkt klāt lopus,» Dainis atsauc atmiņā saimniekošanas sākumu. Kādu laiku viņš strādājis Gulbītī gaterī, bet tad no tā aizgājis, jo kavējusies darba algas izmaksa. Kopīgi ar Ludmilu pieņemts lēmums iespēju robežās saimniekot pašiem. «Interesējos, kas būtu gatavs iznomāt zemi, jo pagaidām pašiem īpašumā zemes nav. Ar laiku ir doma ja ne visas, tad lielāko daļu nomāto platību no saimniekiem atpirkt. Šobrīd nomājam aptuveni 60 hektārus. Arī pašvaldība atvēlēja tai piederošās platības, kas ir jāiekopj, jāiesēj zālājs,» stāsta Dainis.

Viens no lielākajiem Kurzemes aitkopjiem, z/s Mežoki saimnieks Kristaps Melbārdis saimniecības attīstību saredz eksportā

Z/s Mežoki saimniecība attīstījusies tieši pēdējo 10 gadu laikā. Šobrīd K. Melbārdis kopā ar ģimeni apsaimnieko nedaudz vairāk par 200 ha, un puse no tā ir meži. Sākuši kā daudzprofilu saimniecība, tostarp turētas gan cūkas, gan govis, bet tagad tiek attīstīta tikai aitkopība. Ja 2004. gadā saimniecībā bija ap 10 aitām, tad tagad ap 1600–1800, no tām 700 aitu mātes. Nākotnē saimniecību iecerēts paplašināt līdz 1000 aitu mātēm.

No aitas Latvijā var realizēt divas lietas – vilnu un gaļu, stāsta saimnieks. No vienas aitas var iegūt 3–5 kg vilnas. Aitas cērp Kristapa dzīvesbiedre, un dienas laikā viņa spēj nocirpt līdz 70 aitām. Vilnu iepērk vilnas pārstrādes uzņēmumi. Nemazgātas vilnas cena ir 0,50–0,70 eiro/kg. Daļu no vilnas tiek pārstrādāta un Mežoki tirgo dziju, tādējādi iegūstot nedaudz lielākus ieņēmumus.

Eiropa atsakās atbalstīt Latvijas piensaimnieku un aitkopju ieceres izvērst plašas mārketinga kampaņas produktu popularizēšanai un noieta veicināšanai, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Gan Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība (LPCS), gan Latvijas Aitu audzētāju asociācija (LAAA) bija iecerējušas trīs gadu garumā rīkot sabiedrības informēšanas un tirgus veicināšanas kampaņas Baltijā, par ko vairākkārt ziņoja arī Dienas Bizness. LPCS konkursā uzvarēja personu apvienība, kurā apvienojušās trīs aģentūras – mediju aģentūra Mindshare, zīmolu un reklāmas aģentūra St. Brothers un sabiedrisko attiecību aģentūra Jazz Communications –, to piedāvātā līgumcena ir 1,32 milj. eiro (bez PVN). Savukārt aitas gaļas popularizēšanas kampaņu 1,47 milj. eiro (bez PVN) vērtībā uzņēmās īstenot vienīgais pretendents – McCann Consulting, McCann Rīga, Inspired un Hansa Media apvienība. Tika plānots, ka pusi finansējuma izdosies piesaistīt no ES, 30% segs valsts, kas tam jau bija piekritusi, bet pārējo – pati nozare.

Visi vēl atceras OIK afēru. Mēs joprojām turpinām to apmaksāt. Bet izskatās, ka kādam kārojās kaut ko tādu atkal atkārtot. Un kāpēc gan ne – ja ir aitas, tad vienmēr uzradīsies arī cirpēji.

Šoreiz var sanākt pat divu veidu aitas – tās kuras nopirks saules paneļus, un tās kuras tos nenopirks! Kā nenokļūt cērpamo aitu barā? Lai cik tas neskanētu dīvaini, tad visvairāk kritizētie pasākumi(ierobežojumi) ir vērsti tieši uz to, lai šis cērpamo aitu bars sanāktu pēc iespējas mazāks, lai cērpamajām aitām paliktu vairāk vilnas. Tas, protams, neapmierina cirpējus – tāpēc publiskajā telpā tiek tiražēts daudz izdomājumu un puspatiesības.

Par svarīgāko, lai jūsu izvēle nepieviltu

Ir ļoti svarīgi, lai saules paneļiem paredzētā atbalsta sistēma būtu skaidri saprotama, taisnīga un ilgtspējīga - lai cilvēki, paļaujoties uz šo atbalsta sistēmu, netaptu piemānīti: vai nu tāpēc, ka nav sapratuši pareizi šo atbalsta sistēmu, vai arī ir pārrēķinājušies - paļaujoties uz to, kas vēlāk tiek izmainīts.

Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) saņēmis informāciju, ka Krievijas Federācijas Pleskavas apgabalā, Puškinogradas rajonā, 1 000 aitu lielā novietnē ir apstiprināta saslimšana ar aitu un kazu bakām.

Minētā novietne atrodas aptuveni 50 km no Latvijas Republikas robežas, tādēļ PVD aicina ievērot piesardzības pasākumus, lai šī bīstamā slimība nenonāktu Latvijā, informē PVD pārstāve Anna Joffe.

Aitu un kazu bakas ir ļoti lipīga vīrusu izraisīta saslimšana ar augstu letalitāti līdz 80% dzīvniekiem. Slimībai raksturīgs drudzis, iztecējumi no deguna un specifiski ādas izsitumi. Tā ir sevišķi bīstama dzīvnieku infekcijas slimība, kas, saskaņā ar Starptautiskā Epizootiju biroja (OIE) norādījumiem, ir obligāti ziņojama. Aitu un kazu bakas nav ārstējama slimība.

Saslimšanai ar aitu un kazu bakām ir uzņēmīgas visu šķirņu aitas un kazas. Ja rodas aizdomas par aitu vai kazu saslimšanu, PVD aicina nekavējoties sazināties ar praktizējošu veterinārārstu vai informēt PVD teritoriālo struktūrvienību.

Mājlopus Latvijā apdraud plēsēji, dažādas traumas, kā arī iespējami ugunsgrēki – tā liecina ERGO apkopotā informācija, analizējot pieteikumus par zaudējumiem, kas lopkopjiem radušies lopu bojāejas dēļ. Saskaņā ar ERGO datiem liellopi ir visbiežāk apdrošinātie mājlopi lauksaimniecībās Latvijā.

Kopš pagājušā gada ERGO klientiem izmaksātas atlīdzības par mājlopu, visbiežāk – govju, aitu un mājputnu – nāvi jau 314 gadījumos. Kāds lopkopis par deviņiem dažādiem negadījumiem atlīdzībās saņēmis 17 098 eiro.

Saskaņā ar ERGO pieteiktajiem negadījumiem mājlopi diezgan bieži gūst arī traumas, kas nereti noved pat pie dzīvnieka piespiedu likvidēšanas, piemēram, govs salauzusi kāju. Tāpat ik vasaru Valsts Meža dienesta Medību daļa ziņo par vilku uzbrukumiem, kas rada zaudējumus aitu ganāmpulkiem. Piemēram, 2016. gadā vilki nogalinājuši 104 mājlopus (aitas un liellopus), bet savainojuši 34 aitas. Šādos gadījumos lauksaimniekam pienākas apdrošināšanas atlīdzība.

Igaunijas jaunuzņēmums "Woola", kas ražo burbuļu ietīšanas plēvi no aitas vilnas, ieguva "TechChill 2020" jaunuzņēmumu sacensību "Fifty Founders Battle" galveno balvu.

Uzvarētāji devās mājup ar 10 000 eiro finansējumu no "TechChill Foundation", ko ieguldīt tālākā jaunuzņēmuma izaugsmē, iespēju piedalīties "Startup" pasaules kausa finālā Sanfrancisko un citas vērtīgas balvas.

Savukārt "Adact", "Hugo.legal", "VeritaCell" ieguva Latvijas Biznesa enģeļu tīkla balvu - vieglās saistības 100 000 eiro apmērā.

"TechChill" tradicionāli ir pulcēšanās vieta jaunajiem un topošajiem jaunuzņēmumiem, turklāt 50 no tiem tika dota iespēja kāpt uz "TechChill" skatuves un prezentēt sevi investoru, apmeklētāju un mediju priekšā, lai cīnītos par uzvaru sacensībās "Fifty Founders Battle", kas ik gadu ir konferences kulminācija.

Pirmās "TechChill" konferences dienas laikā, 20. februārī, investoru žūrija vērtēja visus piecdesmit jaunuzņēmumus, balstoties uz to prezentāciju trīs minūšu garumā un izvirzīja piecus finālistus: "Adact" (Igaunija), jaunuzņēmums, kas dod iespēju zīmoliem izveidot uz spēlēm balstītu mārketinga kampaņu bez kodēšanas; "Hugo.legal" (Igaunija), AI balstīta platforma, kas dod iespēju izvēlēties piemērotu juristu; "Longeneze" (Latvija), platforma, kas piedāvā biomedicīnas datu pārveidošanu savstarpēji dalāmos aktīvos; "Woola" (Igaunija), jaunuzņēmums, kas ražo burbuļu ietīšanas plēvi no aitas vilnas; "EVOestate" (Igaunija), platforma, kas apkopo nekustamā īpašuma kompensācijas.

Sarunai ar reģionālo laikrakstu Kursas Laiks Medzes pagasta Žodziņu saimnieks piekrīt, smejot: «Sen neesmu avīzē bijis.» Aivara Bergmaņa zvaigžņu brīži saistās ar pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados izcīnītajām uzvarām aitu cirpšanas sacensībās Latvijā un ievērojamiem panākumiem Vissavienības mērogā. Tagad savulaik populārais zootehniķis ar aitu cirpšanu nodarbojas hobija līmenī.

Ziemas dienas Aivaram nav diez ko bagātas ar notikumiem un kontaktiem. Tā kā dzīvesbiedre Agita Bergmane strādā Liepājas 15. vidusskolas virtuvē, līdz jūnijam viņa dzīvo pilsētas dzīvoklī un lauku mājas apciemo vien nedēļas nogalēs.

«Tumšajos ziemas vakaros te ir, kā ir, bet, ko darīt, vienmēr pietiek. Māja jāpariktē, istabas jāremontē, ceļš jāpielabo, kūtī cūkām aizgaldi jāsakārto. Un man taču ir savs «uzņēmums» – kūts, tur visādi dzīvnieciņi iekšā, izņemot aitas,» uzdzirkstī Aivara gaišais humors.

«Aita ir visēdāja – ja izlaužas ārā, sāk ar puķēm. Nē, nē, neturēšu, pietiek, ka viņas cērpu.»

Zemnieku saimniecība "Mazburkas" iegādājusies 12 hektārus zemes, lai Kurzemes pusē attīstītu bioloģisko vīnogu audzēšanu vīna ražošanai un aitu ganāmpulka turēšanai.

Saimniecības pamatnodarbošanās ir divas šķietami nesaistītas jomas – vīnogu un jēru audzēšana, kas piesaista arvien lielāku tūristu uzmanību.

Engures novada Smārdes pagasta bioloģiskā zemnieku saimniecība ilgstoši no kaimiņiem nomāja 12 hektārus zemes līdz radās iespēja ar bankas "Citadele" finansējumu to iegādāties savā īpašumā, nodrošinot saimniecības izaugsmi un saglabājot bioloģisko saimniekošanu teritorijā.

Līdz ar zemes iegādi "Mazburku" saimniecība ir paplašinājusies līdz 54 hektāriem.

Saimniecība izveidota, sakopjot pašreizējo saimnieku Niedru ģimenes vecvecāku īpašumu un saimniekošanu uzsākot bez pieredzes lauksaimniecībā.

"Mūsu attīstības princips - kad realizēts viens mērķis, azartiski ķeramies pie nākamā. Ideja radīt savu vīna lauku radās, lai nogāze izskatītos skaistāka. Vīnogu audzēšana, vīna darīšana un aitu ganāmpulks piesaista arī ceļotāju uzmanību. Paralēli lauksaimniecībai par saimniecības ikdienu kļuvušas arī ekskursijas vīnogu dārzā, vīna degustācijas, vīnogu lasīšana un dažādu pasākumu organizēšana. Labprāt dalāmies pieredzē gan par vīnogu audzēšanu, gan aitkopību. Pēc ilgu gadu pūliņiem, vīni ir apbalvoti arī ar vairākām balvām vīna konkursos un vīna skatēs. Lai arī vīnu ražojam vairākus gadus, uzskatām, ka joprojām tikai mācāmies," stāsta saimniece Gunta Niedra, kura vīna darīšanu apguva pašmācības ceļā.

Otrdien zemkopības ministrs Didzis Šmits (AS) iepazīstināja valdību ar Zemkopības ministrijas (ZM) sagatavoto informatīvo ziņojumu par situāciju piensaimniecībā saistībā ar svaigpiena iepirkuma cenu pazemināšanos un nepieciešamo rīcību piena nozares stabilizēšanai un iedzīvotāju nodrošināšanai ar vietējiem piena produktiem, informē ZM.

Lai situāciju risinātu ZM norāda, ka nepieciešams vienoties ar lauksaimniecības nozari par valsts atbalsta finansējuma iekšējo pārdali piena krīzes risināšanai, bet ja divu mēnešu laikā svaigpiena iepirkuma vidējā cena valstī turpina nozīmīgi samazināties (vismaz par 20%, sākot ar 2023.gada februāri), tad ZM vērsīsies Ministru kabinetā ar informāciju par situāciju piensaimniecībā un priekšlikumiem par atbalstu piena nozares stabilizēšanai.

Tāpat nepieciešams izstrādāt kārtību piena pircēju un ražotāju ilgtermiņa līgumu ieviešanai valstī, paredzot indeksācijas faktoru cenu svārstību gadījumā.

ZM skaidro, ka Eiropas Savienības (ES) normatīvie akti paredz iespēju dalībvalstīm to teritorijā noteikt par obligātiem iepriekš noslēgtus līgumus, tostarp nosakot minimālo ilgumu, cenu veidojošos faktorus un citus parametrus, starp piena ražotāju un iepircēju.

Piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība (PKS) Straupe par pienu biedriem spēj maksāt kā Vācijā, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

1993. gadā Vidzemē dibinātais kooperatīvs, kura biedri bija tuvākās apkārtnes zemnieku un piemājas saimniecības, kā arī dažas paju sabiedrības, apsaimniekošanā no Valmieras piena kombināta pārņēma Straupes sviesta ražošanas cehu. Tomēr pienotavas vēsture iestiepjas senāk, 20. gadsimta otrās desmitgades sākumā, kad uzbūvēta pienotavas ēka un dibināta pašreizējā kooperatīva priekštece Straupes piensaimnieku biedrība. To kolektivizācijas procesos likvidēja okupācijas vara.

«Arī pašlaik sviests ir viens no top produktiem. Tā ražošanas tradīcijas ir pārsniegušas simt gadu,» uzsver PKS Straupe valdes priekšsēdētājs Imants Balodis, kurš ir kooperatīva Straupe vadītājs kopš dibināšanas. Iepūšot pienotavā biznesa dvašu, produktu klāsts strauji paplašinājās. «Sākām ražot visu, ko pieprasīja tirgus,» saka I. Balodis. Viņš atceras, ka sākotnēji ražošanas nodrošināšanai iekārtas un to daļas vāktas no pienotavām, kuras likvidējušās. Tagad Straupe ir kā zaļa sala bangojošā piensaimniecības problēmu jūrā – lemj pati savu likteni, jo nav tieši atkarīga no lielo pārstrādātāju piena iepirkuma cenu diktāta.

Piena lopkopībā pagaidām nevar spert pārdrošus investīciju soļus, kas saistīts ar situāciju globālajā tirgū, uzskata biedrības Zemnieku Saeima valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.

Pēc viņa teiktā, piena iepirkuma cenas patlaban ir stabilas, lai gan tām ir tendence samazināties. Ja piena iepirkuma cenas būtiski nemainīsies, tas liecinās par stabilitāti piena lopkopības sektorā. Tomēr ar investīcijām jābūt piesardzīgiem. «Pārdrošus soļus attiecībā uz investīcijām nevar spert. Ir rūpīgi jāplāno saimnieciskā darbība, bet tas attiecas uz visiem sektoriem - gan gaļas ražošanu, gan piena lopkopību, gan augkopību. Cenu līmenis pasaules tirgos tomēr norāda, ka mēs nevaram attīstīties tik intensīvi, kā varbūt vēlētos,» sacīja Lazdiņš.

Vienlaikus viņš piebilda, ka piena lopkopības saimniecībām ir jāturpina attīstīties, lai tās varētu samazināt ražošanas izmaksas. Tas īstenojams, ieviešot precīzas, jaunas un modernas tehnoloģijas.

Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Armands Krauze pirmdien, 13.jūlijā, Briselē piedalījās ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes sanāksmē. Tā bija pirmā sanāksme, ko, beidzoties Latvijas prezidentūrai ES Padomē, vadīja nākamā prezidentvalsts - Luksemburga, informē Zemkopības ministrija.

Sanāksmes laikā ministri apmainījās viedokļiem par nesen publicēto Eiropas Komisijas priekšlikumu par lēmumu pieņemšanas procesa pārskatīšanu, lemjot par ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO), t.i., par iespējām dalībvalstīm ierobežot vai aizliegt ģenētiski modificētas pārtikas un barības lietošanu savā teritorijā. Latvija kopumā atzinīgi vērtē iespēju dalībvalstīm ierobežot vai aizliegt savā teritorijā ĢM pārtiku un barību. Tomēr bažas sagādā tas, ka Komisijas piedāvātā izvēles brīvība var būt pretrunā ES kopējā tirgus brīvas preču aprites principam. Latvija arī domā, ka dalībvalstīm nav pietiekamas informācijas par Komisijas priekšlikuma ieviešanas sekām uz ES lauksaimniecības sektora attīstību. Latvija ierosina Komisijai pārskatīt atļauju piešķiršanas procedūru ĢMO saturošai pārtikai un barībai, kā arī vērš uzmanību, ka bioloģiskā lauksaimniecība ir alternatīva, kas nepieļauj ĢMO izmantošanu un arī nodrošina patērētājiem lielākas izvēles iespējas.

Viena no Kurzemes lielākajām piena ražotnēm Tārgalīte atklāj jauno govju kompleksu - modernizācijā un slaukšanas tehnoloģiju robotizācijā investēti 1,8 miljoni eiro, no kuriem 1,3 miljoni eiro ir bankas Citadele finansējums.

Jaunas slaucamo govju novietnes būvniecība tika uzsākta pagājušā gada septembrī. Šoruden govju komplekss ir nodots ekspluatācijā, un tas ir aprīkots ar slaukšanas robotiem, piena dzesēšanas sistēmu, spēkbarības torņiem un citu aprīkojumu.

“Agrā pirmdienas rītā jūnija beigās ar satraukumu, taču lielu prieku un gandarījumu jaunajās mājās ielaidām visas slaucamās govis. Tās ļoti ātri novērtēja augstās kvalitātes mājvietu - Lely Luna rotējošās birstes, Kraiburg mīkstos matračus, kā arī pārējo. Būtiskākais, ko vēlējāmies sasniegt, realizējot šo projektu - lai govis jaunajā fermā jūtas mierīgas, netraucētas un laimīgas. Šobrīd jau pilnīgi droši varu teikt, ka govis šeit dzīvo mierīgu, netraucētu ikdienu, un par to liecina arī izslaukuma rezultāti. Divu ar pusi mēnešu laikā esam ne vien sasnieguši vecās kūts piena izslaukumu rādītājus, bet pat tos apsteiguši. Esam priecīgi, ka mūsu darbiniekiem tagad jādarbojas kā robotu asistentiem, un vairs nav tik fiziski noslogots darbs,” stāsta saimniecības Tārgalīte valdes locekle Ieva Zariņa.

Iepriekšējā plānošanas periodā pieejamais Eiropas Savienības (ES) fondu finansējums lauksaimniecībā ir pilnībā apgūts, visas subsīdijas par pagājušo gadu izmaksātas, savukārt jaunajā atbalsta periodā zemniekiem jārēķinās ar ļoti striktu un birokrātisku kontroli saistībā ar projektu realizāciju, šodien žurnālistiem sacīja Lauku atbalsta dienesta (LAD) vadītāja Anna Vītola-Helviga.

Tāpat viņa norādīja, ka neīstenoto projektu parāds, kas zemniekiem būs jāatmaksā, ir kopumā seši miljoni eiro.

Vītola-Helviga informēja, ka 2007.-2013.gada periodā lauksaimniekiem un produkcijas pārstrādātājiem no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda izmaksāts 1,3 miljardi eiro, no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai - 1,4 miljardi eiro, no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda - 166,7 miljoni eiro.

Lielākās investīcijas veiktas lopkopībā, graudkopībā un pārstrādē.

Gaļas un piena liellopu fermu būvniecībā un rekonstrukcijā ieguldīts 81 miljons eiro, atjaunojot 333 fermas, izbūvēta 291 kūtsmēslu krātuve par 17 miljoniem eiro, uzbūvētas 217 noliktavas par 22,5 miljoniem eiro un 87 graudu pirmapstrādes kompleksi par 19 miljoniem eiro.

Gulbenes pievārtē Beļavas pagasta Krēsliņos uzņēmējs Gatis Rikveilis audzē Mangalica šķirnes cūkas. Šos dzīvniekus mēdz saukt arī par aitu cūkām, jo īpaši ziemas mēnešos tie atgādina cūku aitas ādā.

Lai gan šīs cūkas ir dārgas, tās ir daudz izturīgākas par mums zināmajām, vēsta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

Minētā šķirne Latvijā ievesta no Ungārijas pirms trīs gadiem. Latvijā jau ir nodibināta Mangalica cūkaudzētāju biedrība. Pagaidām Gatis ir iegādājies tikai sešas šīs eksotiskās cūkas, bet ir apņēmības pilns ganāmpulku palielināt, lai jau pēc trim, četriem gadiem varētu lepoties ar vismaz piecdesmit eksotiskajām aitu cūkām.

«Audzēt šīs eksotiskās cūkas izvēlējos tāpēc, ka tās neprasa modernu novietni, kā arī to audzēšanā nav jāiegulda liels darbs. Sāku interesēties par šiem dzīvniekiem, aprunājos ar cilvēkiem, kuri tās jau audzēja citos latvijas novados. Aizbraucu pie viņiem ciemos. Visbeidzot pieņēmu lēmumu: zemes man pietiek, atliek tikai uztaisīt aplokus un nopirkt dažas cūkas,» stāsta G.Rikveilis.

Eiropas Parlamenta deputāti ceturtdien pieņemtajā rezolūcijā atkārtoti aicina ieviest obligātu izcelsmes valsts norādi ES ražotajai gaļai un pienam, informē EP.

Deputāti norāda, ka obligāts marķējums palīdzēs saglabāt patērētāju uzticēšanos pārtikas produktiem, nodrošinot to piegādes ķēdes pārredzamību.

Marķējumam ar izcelsmes valsts vai vietas norādi jābūt obligātam attiecībā uz visu veidu ES ražoto dzeramo pienu, piena produktiem un gaļas produktiem, saka EP deputāti.

Lai labāk informētu Eiropas patērētājus, ņemot vērā zirga gaļas skandālu un citus krāpšanās gadījumus, kā arī, lai uzlabotu pārredzamību visā pārtikas ķēdē, izcelsmes valsts marķējumam jābūt obligātam arī attiecībā uz gaļu apstrādātos produktos, teikts tekstā, ko EP pieņēma 422 balsīm par, 159 pret un 68 atturoties.

Atpūtas vietai «Rakši» šis ir eksperimenta gads, kad tās saimnieki Elija Krauze un Kristaps Blaus cenšas nopelnīt, viesiem piedāvājot tikai zooloģisko dārzu un ar to saistītos pakalpojumus. «Rakšos» viesu nami izīrēšanai vairs netiek piedāvāti, jo tajos izvietotas «Rakšu» struktūrvienības – suvenīru veikals un kafejnīca, kā arī aktīvi tiek strādāts, lai attīstītu kamieļu, lamu un alpaku kūtsmēslu granulu ražošanu.

«Rakšiem» šogad apritēja vienpadsmitais darbības gads. Atpūtas vietas biznesa stāsts šo gadu laikā ir mainījies un pilnveidojies. Tās pimsākumi meklējami laikā, kad uz mantota, sešus hektārus plaša zemesgabala tika uzbūvēts pirmais viesu nams un, lai atšķirtos no citiem viesu namiem, tika ierīkots arī brīvdabas zooloģiskais dārzs ar dažām lamām un alpakām, pirmo kamieli un gvanako pāri.

Sākotnēji zooloģiskais dārzs tika veidots kā pievienotā vērtība viesu namam. Ļoti īsā laikā tika uzbūvēti vēl divi viesu nami, nodrošinot iespēju zem jumta izguldīt 150 cilvēkus, un tika piedāvātas aktīvās atpūtas iespējas. Pēc šādā veidā nostrādātiem vairākiem gadiem «Rakši» mērķtiecīgi būtiski palielināja dzīvnieku skaitu, vienlaikus saglabājot viesu namu biznesu. Tomēr uzsvars jau tika likts uz kamieļu parku. Savukārt, šogad biznesa modelis mainīts pilnībā, atsakoties no viesu namiem un visu uzmanību veltot zooloģiskajam dārzam – ir iegādāti jauni dzīvnieki – Poitou ēzeļi no Francijas, Valē melnkakla kazas no Austrijas, un papildināts pakalpojumu klāsts.

Šobrīd Irita Antoņeviča filcē un pārdod bērnu rotaļlietas "Etsy" platformā, bet ilgtermiņā redz iespēju piedāvāt tirgū arī citus tekstila izstrādājumus un dziju ar zīmolu "Living Wool".

Šobrīd viņa mēnesī apstrādā pāris kilogramus vilnas, bet spriež, ka ar laiku būs vairāki desmiti kilogrami vilnas. Iecerēts, ka I. Antoņevičai Gulbenē būs darbnīca, kur vietējo aitu vilna tiks pārstrādāta dzijā un gatavojos izstrādājumos, turklāt to darīs seniori.

"Es filcēju bērniem mantiņas, ko pārdodu savā "Etsy" veikalā "LivingWoolLatvia". Pirku vilnu veikalā un ar laiku sapratu, ka tā ir no Jaunzēlandes. Aizdomājos par to, kāpēc man jāpērk Jaunzēlandes vilna, ja mums tepat Latvijā ir tīri daudz aitu. Sāku pētīt situāciju un atklāju, ka ir pārstrādātāji, bet to kapacitāte ir mazāka, nekā Latvijā esošā vilna," stāsta I. Antoņeviča.

Latvijā ir teju 100 tūkstoši aitu un katra no tām gadā rada aptuveni četrus kilogramus vilnas, no kuriem var iegūt 2,5 kg dzijas, no kā var tapt 25 pāri cimdu. I. Antoņevičai šķiet izšķērdīgi, ka Latvijā ir tik daudz resursu, no kuriem liela daļa tiek sadedzināta vai aprakta zemē. "Ir jāatrod labāks pielietojuma veids. Arvien vairāk cilvēki domā par ilgtspēju un džemperītim, kas adīts no aitas vilnas, kas ganījušās zināmā pļavā, būtu pieprasījums," viņa teic.

Ķīnā top lielākais dzīvnieku klonēšanas centrs pasaulē, kur tiks klonēti meklētājsuņi, zirgi, mājdzīvnieki, kā arī govis, vēsta Bussiness Insider. Klonēšanas centrs atradīsies biznesa parkā Ķīnas pilsētā Tjandzjiņā.

Centra būvniecības darbi jau sākušies un plānots, ka zinātnieki pie darba varēs ķerties jau 2016.gada pirmajā pusē.

Klonēšanas centra izveidē plānots investēt 20,5 miljonus dolāru. Tajā atradīsies nevien pētnieciskās laboratorijas, bet arī vietas gēnu uzglabāšanai, kā arī muzejs.

Plānots, ka klonēšanas centrā tiks radīti 100 000 embriju gadā, ar laiku sasniedzot miljonu embriju gadā. Idejas autori uzskata, ka tādējādi Ķīnas zemnieki beidzot varēs saņemt pietiekami daudz govju gaļas iegūšanai.

Ķīnas zinātnieki jau kopš 2000.gada klonē aitas, liellopus un cūkas. Pirmais dzīvnieku klonēšanas centrs Ķīnā tika atklāts jau 2014.gadā Šandongas provincē. Pirmajā projektā tika klonēti Tibetas mastifa šķirnes kucēni.

Pāces vilnas fabrika 1. aprīlī oficiāli vērusi durvis savai vēstniecībai Rīgā, lai būtu tuvāk saviem klientiem un sadarbības partneriem. Šogad Pāces vilnas fabrika atzīmē savas pastāvēšanas 125. gadadienu, un pēdējos gados tā ieguvusi jaunu elpu, pirmdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Fabrikā tapušās aitas vilnas dzijas šķeteres nu jau mēro ceļu ne tikai uz abām kaimiņvalstīm, bet arī uz Poliju, Vāciju, Somiju, Dāniju, Ukrainu, Krieviju un pat Japānu.

Pāces vilnas fabrikas saimnieki Dins un Jolanta Derkevici jokojot sevi dēvē par vilnas magnātiem. Dundadzniekiem piederošā pilna cikla vilnas fabrika tāda ir vienīgā Latvijā. Dins Derkevics tajā sāka saimniekot pašā krīzes karstumā, un nācies ieguldīt daudz spēka un līdzekļu, lai augtu līdz pašreizējiem apjomiem. Pēc tēva aiziešanas mūžībā Dins pārņēma biznesu un pirmos divus gadus pamatīgi iepazinās ar visu procesu – ražošanas mašīnām, mazgāšanu, krāsošanu. «Ja uzņēmuma vadītājs nezina savas mašīnas un to, kā tās darbojas, tad viņš nevar vadīt uzņēmumu,» viņš ir pārliecināts. Tagad jau pagājuši septiņi gadi vadītāja amatā, un Dins ir gandarīts, ka visu apguvis no pamatiem.

2016. gadā lauku saimniecību vidējais lielums bija 43,2 ha, kas ir par 15,5 % vairāk nekā 2013. gadā, kad to vidējā zemes platība bija 37,4 ha. To kopējā standarta izlaide pieaugusi par 24,5 %, lai arī ekonomiski aktīvo lauku saimniecību skaits ir samazinājies par 14,5 %, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie 2016. gada lauku saimniecību struktūras apsekojuma provizoriskie rezultāti.

Izmantotā lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) platība vidēji vienā lauku saimniecībā palielinājās par 20 % (no 23,0 ha 2013. gadā līdz 27,6 ha 2016. gadā). 2016. gadā vienā lauku saimniecībā bija nodarbināti vidēji 2,3 cilvēki, kas ir par 9,5 % vairāk nekā 2013. gadā. Lielākās lauku saimniecības bija Zemgalē un Kurzemē, kur vidēji viena saimniecība apsaimniekoja attiecīgi 35,7 ha un 33,6 ha izmantotās LIZ.

Graudaugu sējumu platības vidēji vienā saimniecībā palielinājās par 3,6 ha – no 24,7 ha 2013. gadā līdz 28,3 ha 2016. gadā. Palielinājušās arī kartupeļu stādījumu platības – no 0,6 ha 2013. gadā līdz 0,9 ha 2016. gadā un lopbarības-zaļbarības kultūru platības par 2,9 ha, 2016. gadā, sasniedzot 17,2 ha vidēji vienā lauku saimniecībā. Rapšu sējumu platības samazinājās par 9,3 ha līdz 50,4 ha vidēji vienā saimniecībā pērn.

Minizoo sezona ir sākusies. Lai arī to skaits strauji aug, rūdītākie «buki» vērtē, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies - vieni maina koncepciju, pilnveido dzīvnieku kolekciju un iekopj ainavu, bet citi smagajam rūpalam atmet ar roku un durvis slēdz.

Atšķirībā no Nacionālā zooloģiskā dārza, minizoo specifika ir elastīgāka, personiskāka pieeja apmeklētājam, taču, protams, arī mazāki mērogi un pieticīgāka dzīvnieku kolekcija. Tomēr, īpaši bērniem, ar to arī pietiek, tāpēc dažnedažādu minizoo kļūst aizvien vairāk, neskatoties uz to, ka saimniekiem tas ir smags darbs.

Rūpals prasa lielus ieguldījumus, jo dzīvnieki jāpabaro arī lietus laikā un gada aukstajos mēnešos, kad apmeklētāju tikpat kā nav. To daži lauku uzņēmēji pēdējā laikā nav izturējuši. Te jāuzsver arī Dabas aizsardzības pārvaldes Savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vadītāja Jēkaba Dzeņa teiktais, ka pēdējos piecos gados ir likvidēti divi no pieciem Latvijā reģistrētajiem zooloģiskajiem dārziem. Kā viens no galvenajiem iemesliem tam bijuši lielie finansiālie ieguldījumi, kas nepieciešami dzīvnieku uzturēšanai un legālas izcelsmes zvēru iegādei. No palikušajiem trim zooloģiskajiem dārziem bez pašvaldības atbalsta darbojas tikai viens.Sākumā minētais attiecas uz minizoo nosaukuma cienīgām saimniecībām, kaut gan, kā norāda to īpašnieki, netrūkst arī tādu, kas kropļo tirgu.

Kopš Lielās franču revolūcijas laika jēdziens vienlīdzība ir gluži kā sarkanais lakats Spānijas buļļu cīņās. Pavicināja, izaicināja un uzvarēja vai zaudēja. Skatītāji vēro arēnu un azartā aiztur elpu, lai uzgavilētu matadoram par izveicību vai noelstos par asiņaino spēles iznākumu. Vienkārša un dzīvnieciska cīņa, kas balstās uz veiksmi un pieredzi, nevis vienlīdzību. Gluži tāpat kā Latvijas vienlīdzības pretstati.

Mums ir Satversme, kurā teikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Mums ir Veidenbaums, kurš dzejojis, ka dūrei tik spēks. Kur mēs esam nonākuši? Nekur tālāk neesam tikuši, kaut gan jēdziens vienlīdzība ir kļuvis par brīvbiļeti uz eiropiešu sirdīm. Cilvēki grib dzīvot ar apziņu par sociālo taisnīgumu, kuru var izteikt arī matemātiskā izteiksmē, piemēram, ar Džini koeficientu. Latvija nav visnevienlīdzīgākā Eiropas valsts, taču nav arī starp valstīm, kur iedzīvotājiem ir vienlīdzīgi dzīves apstākļi, ienākumi, iespējas.

Salīdzināšanai - 2015. gadā Latvijai Džini koeficients bija ap 35%, un šis rādītājs bija viens no sliktākajiem Eiropā. Tas parāda, cik vienlīdzīgi ir ienākumi starp dažādām sabiedrības grupām un cik liela ir plaisa starp bagātākajiem un trūcīgākajiem. Piemēram, Zviedrijai Džini koeficients bija 25%.