Graudkopības izaicinājums – stimulēt kvalitatīva sēklas materiāla izmantošanu; pupas kā proteīna avots piena lopkopībā ļautu ražot nišas produktu – no ĢMO brīvu pienu


Tā secina laikraksta Dienas Bizness un DNB bankas rīkotās apaļā galda diskusijas dalībnieki. «Runājot par graudu kopražu, ir izskanējis tāds skaitlis kā seši miljoni tonnu kopievākums nākotnē, un tas nebūt nav nereāls,» saka biedrības Zemnieku saeima vadītājs Juris Lazdiņš. Dubultot kopievākumu ļautu ražības pieaugums vai arī to zālāju platību izmantošana graudkopībā, kurās neganās lopi – kopumā 300 tūkst. ha. Šīs platības varētu tikt apsētas ar graudiem, turklāt tā būtu iespēja attīstīties vidēja lieluma saimniecībām. Vēl jāpieskaita 300 tūkst. ha lauksaimnieciskajā ražošanā atgriežamās platības. «Ja pašlaik mums ir 650 tūkst. ha platības, pieliekot vēl gandrīz tikpat, iegūsim jau sešus miljonus tonnu kopražu. Tāpēc šādas prognozes nebūt nav absurdas,» pārliecināts J. Lazdiņš. Jāņem gan vērā, ka, graudkopībai arvien attīstoties, vēl vairāk samilzīs arī uzglabāšanas, pirmapstrādes un loģistikas problēmas, par ko DB jau rakstīja 31.03.2016.

Tā kā ar platību līdz 100 ha Latvijā ir vairāk nekā 22 tūkst. saimniecību, ļoti būtiski, kādā virzienā tās attīstīsies, uzsver Lauku atbalsta dienesta (LAD) vadītāja Anna Vītola-Helviga, piebilstot – jāņem vērā, ka, palielinoties aramzemes apjomam, pietuvosimies neuz- aramo zālāju apjoma prasību slieksnim, tāpēc te saskatāmas iespējas arī lopkopībai. «Augkopības potenciāls ir liels – gan zemes ziņā, gan lauksaimnieku intelektuālā potenciāla ziņā, gan arī, skatoties vēsturiski, kā tā attīstīties. Jautājums, vai ES neuzliks jaunus ierobežojumus,» piebilst LPKS Latraps komercdirektore Līga Ruža.

Ietaupīt, strādājot precīzi

Nozares ekspertu redzējums par skaitliski lielākā saimniecību slāņa attīstības ceļu lielā mērā sakrīt. Lai kļūtu efektīvākas, tās veiksmīgi varētu sākt izmantot arī precīzās laukkopības tehnoloģijas, kas šajā biznesā kļūst nozīmīgākas, pastiprinoties vides prasībām. Pašlaik vislielāko uzmanību šīm metodēm pievērš saimniecības ar 500–1000 ha, novērojis Gatis Bērziņš, precīzās laukkopības ieviešanas uzņēmuma Precision farming vadītājs. Līdzīgi tas ir arī citās valstīs Eiropā. Savukārt ļoti lielās saimniecības ierobežo loģistika, jo to tehnikas parki tomēr ir par mazu, lai šādā veidā apkalpotu lielas platības. Tāpēc lielākajās saimniecībās modernās tehnoloģijas ienāk pat lēnāk. Ja paplašinās lauksaimniecībā izmantotās teritorijas, kāpj emisijas, neizbēgams būs spiediens uz to, ka jāstrādā ekoloģiskāk. Tāpēc jāpievērš uzmanība efektīvākai saimniekošanai, un viens no risinājumiem ir precīzo tehnoloģiju iespējas. DNB bankas Ražošanas uzņēmumu daļas vadītājs Jānis Gaibišelis atzīmē, ka mazās un vidējās saimniecības varētu efektīvāk izmantot finanšu resursus, iegādājoties tehniku vairākām saimniecībām kopīgi vai caur kooperatīviem, jo tehnika Latvijas klimatiskajos ap- stākļos nepieciešama tikai dažus mēnešus gadā, piemēram, raža jānovāc vien desmit dienu laikā, no kā ir atkarīgi gada ienākumi, kamēr citviet Eiropā nav nepieciešamas pat kaltes. J. Lazdiņš: «Ja vēlamies konkurēt, jāattīstās nemitīgi. Pašlaik tehnoloģijas ļauj strādāt arvien patīkamāk, jo var labi redzēt, ka iespējams ietaupīt minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus.»

Piens bez ĢMO

Pēc pākšaugu audzēšanas augsnē slāpeklis saglabājas pat vairākus gadus, līdz ar to nepieciešams mazāk līdzekļu atvēlēt augsnes bagātināšanai ar slāpekli. Tā akcentē G. Bērziņš, atsaucoties uz augsnes skenēšanas rezultātiem. Uz priekšaugu rēķina var panākt pat 20% ražas pieaugumu ziemas kviešiem, savukārt novērojusi L. Ruža. «Visi ziemāji, kas tiek iesēti pēc pupām, pārziemo labāk, jo ir veselīgāki. Tas ievērojami mazina risku,» piebilst sēklas materiāla ražošanas saimniecības Kotiņi īpašnieks Aldis Ločmelis.

«Tādējādi arī zaļināšanai varētu pievienot lielāku vērtību, ja izaudzētās pupas izmantotu kā proteīna avotu piena lopkopībā,» rosina J. Lazdiņš. Tas dotu iespēju, lai piens Latvijā būtu pilnīgi brīvs no ĢMO. Izslēdzot no lopu ēdienkartes ĢMO soju, Latvijā saražoto pienu, no kura pašlaik 60% ir jāeksportē, varētu padarīt par nišas produktu. Tādējādi varētu veiksmīgi konkurēt, piemēram, Āzijas tirgos. «Jau pašlaik gan rapšu, gan pupu apjoms Latvijā ir pietiekošs, lai mēs uz to virzītos. Zinātnieki apgalvo, ka soju ar pupām lopbarībā var aizstāt, bet priekšā vēl ir liels darbs – vai spēsim šādu Latvijas firmas zīmi ieviest un palaist pasaulē,» saka J. Lazdiņš. Savulaik nozares ministrijā smējās par Latraps plāniem no Latvijas eksportēt graudus. Tāds pats veiksmes stāsts varētu būt pupu izmantošana lopbarībā, aizstājot, piemēram, ĢMO soju, lai gan par šādu ieceri pašlaik kāds varbūt tikai pasmaida, atzīmē Zemnieku saeimas vadītājs.

Būs jātērē ķimikālijām

Saskaņā ar Latvijas Sēklaudzētāju asociācijas datiem, tikai 15% graudkopībā izmantotā sēklas materiāla ir sertificēts, tāpēc pamazām samilzušas problēmas ar šķirņu pieejamību un pieejamā sēklas materiāla kvalitāti. Īpaši tas izpaudās 2014. gada pavasarī, kad pēc postošās ziemas nācās pārsēt gandrīz visus ziemāju sējumus. Tika steigā iepirktas apšaubāmas sēklas no ārzemēm, piemēram, lopbarības graudi no Dienvideiropas, kas mums atnesa tādu nezāli kā vēj- auzu, kas tagad plaši izplatās.

Latvijā nav daudzu labu un interesantu šķirņu tāpēc vien, ka neesam naski uz maksāšanu par šo šķirņu autortiesībām. A. Ločmelis stāsta, ka pērn Kotiņos bija 1100 hektāru sertificētu lauku, saimniecība sagatavojusi vairāk nekā 3 tūkst. tonnu sertificēta sēklas materiāla, bet šogad izaudzēto apjomu plāno dubultot. A. Loč- melis uzskata, ka jāatbalsta ne tik daudz sēklaudzētāji kā zemnieki, kas izmanto sertificētu sēklu. «Zemnieki iegūtu, ja sētu tīru sēklu un zināmu šķirni, nevis apšaubāmu šķirni no kaimiņa un ar visām slimībām. Tad jārēķinās, ka būs daudz jātērē ķimikālijām, lai panāktu lielu ražu. Ķimikāliju kompānijas gan zemniekus aicina izmaksas uz hektāru samazināt, ieekonomējot uz sēklu, bet tas ir neprāts,» uzskata Kotiņu saimnieks. SIA Uzvara-lauks galvenais agronoms Sergejs Kataņenko stāsta, ka uzņēmums pērn novācis 40 tūkst. tonnu graudu, kas ir par 30% vairāk nekā iepriekšējos gados. Pašlaik vēl nav realizēti 2 tūkst. tonnu graudu, kas saglabāti sēklai. «Raža varēja būt vēl lielāka, bet mēs par 400 hektāriem samazinājām platības zaļināšanas prasību dēļ, kur iesējām pupas. Vēl jāņem vērā, ka bijām spiesti vākt ražu arī nelabvēlīgos laikapstākļos, tādēļ aptuveni tonna palika uz lauka. Ražas pieaugums varēja būt vēl lielāks, bet šogad atkal to plānojam – vismaz aptuveni par 10%,» norāda S. Kataņenko.

Kā mājas pamati

Kvalitatīvs sēklas materiāls ir tikpat būtisks kā pamati mājai, salīdzina J. Lazdiņš. Vai tikai 15% lauksaimnieku ir pietiekami apdomīgi, jo izvēlas sertificētu sēklas materiālu? «Tā sanāk, jo Latvijā klibo lauksaimnieku izglītošana šajos jautājumos. Mums sertificēta sēklas materiāla izmantošanā ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā, un to varētu nosaukt par draudu nozarei. Ir tādas saimniecības, kas pažobelē nokodina graudus, bet pēcāk sūdzas par sliktu ražu. Starpība starp sertificētu sēklu un vienkārši kodinātiem graudiem ir pietiekami liela,» bilst J. Lazdiņš. Arī viņš piekrīt, ka nav pareizi atbalstīt sēklas audzētājus, nevērtējot, vai produkts vispār nonāk pie patērētāja. Savukārt, maksājot patērētājam – zemniekam, rastos pienācīgs pieprasījums, uzskata J. Lazdiņš. L. Ruža piebilst, ka jau vairākus gadus Latraps sēklu rūpnīcas projekts «stāv atvilktnē». 30–60 eiro lielie šķirņu autortiesību maksājumi ir pietiekami nopietni, lai sēklaudzētāju, kurš to godīgi samaksā, zināmā mērā izstumtu ārpus konkurences, uzskata L. Ruža. Piespiedu kārtā likt iegādāties sertificētu sēklas materiālu pašlaik īsti nevar, bet vislielākās bažas ir par to, ka drīzumā Latvijas lauksaimniekiem vairs nebūs pieejamas jaunas šķirnes. Jau pašlaik interesantas šķirnes iet mums gar degunu tieši autoratlīdzību nemaksāšanas dēļ. «Un tas ir kā apburtais loks. Turklāt sēklu tirgus ir ļoti nestabils, ko pierāda arī tas, ka neveidojas jaunas sēklu rūpnīcas. Ja būtu kāda valstiska svira šajos jautājumos, tas ievērojami palīdzētu,» atzīmē L. Ruža.

Nepaliek Latvijā

«Atbalsts sertificētu sēklas materiālu izmantojušajiem zemniekiem ir burkāns, kas nepieciešams lauksaimniecības politikā, jo tādējādi ne tikai zemnieks tiek piespiests iegādāties sertificētu sēklu, bet tādā veidā būtībā uzlabojas arī viņa saimnieciskā darbība, piebilst J. Lazdiņš. «Turklāt tad lauki netiktu pašu zemnieku rokām piesārņoti ar bīstamām nezālēm,» atzīmē L. Ruža. «Pašlaik visi sprunguļi tiek tieši sēklaudzētājiem, tādējādi lielākā daļa sertificētās sēklas materiāla nemaz nepaliek Latvijā,» saka A. Ločmelis, kura saimniecībā kopš 2013. gada darbojas viena no modernākajām sēklu rūpnīcām Baltijā.

Pēdējā laikā Eiropas Komisija lauksaimniecības jomā pieņēmusi gana daudz kļūdainu lēmumu, varbūt tas dos iespēju dalībvalstīm tomēr nodefinēt savas vajadzības vismaz šajā jautājumā, domā J. Lazdiņš. L. Ruža uzskata, ka kvalitatīva sēklas materiāla problēmas ir kļuvušas prioritāras. «Kompānijas zina, ka no šīs valsts graud- audzētājiem nesaņem autortiesību maksājumu, tāpēc mums garām aiziet simtiem labu šķirņu, ko varam apskatīt tikai katalogos,» secina L. Ruža. Savukārt S. Kataņenko iebilst, ka neuzskata par adekvātu selekcionāru jeb šķirnes turētāju autortiesību maksājumu, kas var būt pat 50 eiro par katru pārdoto tonnu, ievērojami bremzējot lauksaimnieku vēlmi izvēlēties jaunās šķirnes. Pēc S. Kataņenko domām ar kvalitatīvu, bet ne vienmēr sertificētu sēklas materiālu tiek apsēti ievērojami vairāk nekā 15% platību. «Mēs saimniecībā 4 tūkst. ha apsējam ar pašu izaudzētu sēklas materiālu, ko nesertificējam. Tāpat rīkojas arī citi, tāpēc es uzskatu, ka ar kvalitatīvu sēklas materiālu tiek apsēts vismaz 30% platību. «Ir arī citi faktori, kas zemnieka ražu ierobežo pat vairāk nekā sēklu kvalitāte,» uzskata Uzvara-lauks galvenais agronoms. «Es teiktu, ka ar kvalitatīvu sēklu Latvijā apsēti ap 50% lauku,» papildina L. Ruža.

Jaunie netiek pie darba

DNB Līzings vadītājs Krišjānis Znotiņš piebilst, ka daudzviet Eiropā ar problēmām saskaras jaunie uzņēmēji un arī lauksaimnieki, kam ir sarežģīti piesaistīt finansējumu, jo finansētāji vēlas redzēt skaidru naudas atmaksas ceļu. Eiropā šis jautājums tiek risināts ar valsts atbalsta programmu un garantiju palīdzību, kas padara finansētāju līdzekļus pieejamākus.

Latvijā ne valsts politika, ne finansētāju atbalsts nav pietiekams, lai biznesā varētu startēt jaunie lauksaimnieki, norāda J. Lazdiņš. «Jāpiemin, ka beidzot noticis lūzums Latvijas Lauksaimniecības universitātē, jo ir aktivizējušies agronomijas studenti. Vēl pirms dažiem gadiem studijas beidza tikai trīs četri agronomi uz visu valsti – tas bija katastrofāli,» piebilst L. Ruža.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra