Lai arī kopš finanšu krīzes zemākā punkta pagājuši apmēram pieci gadi, sekas vēl joprojām jūtamas gan korporatīvā sektora, gan iedzīvotāju makos, līdz ar to neļaujot atgūties tautsaimniecības nozarēm, kuras uz finanšu svārstībām reaģē visjūtīgāk. Šo nozaru vidū ir arī metalurģija, kuras norises globālajā mērogā ietekmējušas arī līdz šim lielāko Latvijas metālapstrādes uzņēmumu Liepājas metalurgs, tagad pazīstamu ar nosaukumu KVV Liepājas metalurgs, pirmdien raksta laikraksts Diena.

Lai arī ar metalurģijas giganta darbības atsākšanu tika saistīts ne mazums cerību gan Liepājā, gan visā Latvijā, pēdējie notikumi saistībā ar kompānijas tēraudkausēšanas cehu liek rūpīgāk paraudzīties, kādas ir vispārējās tirgus tendences un cik dzīvotspējīga šobrīd vispār ir Eiropas, tostarp arī mūsu valsts, tēraudrūpniecība.

Diena jau rakstīja, ka uzņēmuma KVV Liepājas metalurgs vadība 19. maijā paziņoja par ražošanas sašaurināšanu. Pats uzņēmums KVV Liepājas metalurgs tēraudkausēšanas ceha darbības apturēšanu skaidroja ar pēkšņām tirgus konjunktūras maiņām. Vienā no lielākajiem metalurģijas tirgiem – Turcijā – pēkšņi maija sākumā pāris nedēļās strauji esot audzis pieprasījums pēc metāllūžņiem par netipiski augstu cenu. Savukārt Ķīnā gatavās produkcijas cenas samazinājās, kā rezultātā arī citiem tirgiem bija jāseko izmaiņām Ķīnas tirgū.

«Ja līdz tam mēs iepirkām metāllūžņus par 207 eiro tonnā, divu nedēļu laikā cenas pieauga gandrīz par 40 eiro tonnā. Šāds metāllūžņu sadārdzinājums nozīmēja, ka rūpnīcai, darbinot tērauda elektrokausēšanas krāsni, būtu jāstrādā ar divu miljonu eiro zaudējumiem ik mēnesi, jo saražotās produkcijas cenas pieaugums uz izejvielu cenu pieauguma fona ir ļoti niecīgs – līdz pieciem eiro tonnā. No katras saražotās tonnas zaudējumi sasniedza vairāk nekā 30 eiro tonnā,» finansiālos aspektus ieskicē KVV Liepājas metalurgs līdzīpašnieks Valērijs Krištals. Kā ražošanai traucējošs faktors tiek minēta situācija Krievijā, kura patlaban ieinteresēta eksportā, tāpēc pārdod gatavo produkciju par zemu cenu.

Metalurģija kopumā uzskatāma par sociāli un politiski jūtīgu nozari, kurai ir ne vien liels strādājošo skaits, bet arī augsta produkcijas pašizmaksa salīdzinājumā ar produkcijas noieta iespējām. Tā tas ir bijis ne tikai pēdējos gados pēc finanšu krīzes, bet arī iepriekš. «Nozare ir, tā sakot, pārinvestēta, nereti tieši ar dažādu valstu valdību atbalstu, kaut fundamentāli pasaulē vērojams hronisks jaudu pārpalikums. Tādā veidā rodas situācija, ka tirgus mehānisms īsti nedarbojas, un šādi apstākļi saglabāsies vēl pietiekami ilgu laiku, jo risinājumiem jābūt politiskiem,» situāciju metalurģijā raksturo SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis. Pēc viņa teiktā, var vērot starptautiskās tirdzniecības aktivitātes kāpumu un sūdzības par konkurences ierobežojumiem. Pēdējos gados apmēram ceturtā daļu sūdzību, kas nonāk Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO), skar tieši šo industriju. «Spriedze tirgos saglabāsies vēl vairākus gadus, līdz atrisināsies domstarpības tirdzniecības nosacījumos un tās tiks ieliktas tiesiskā rāmī,» paredz SEB bankas eksperts.

Pēc Pasaules Tērauda asociācijas (PTA) datiem, šā gada četros mēnešos globālās tērauda ražošanas apjomi kritušies par 1,7% līdz 535 miljoniem tonnu. Turklāt pat Ķīna, kas ir lielākā tērauda ražotāja un līdz šim bija faktiski vienīgā valsts, kuras tērauda ražošanas industrijā iepriekš bija vērojams pieaugums, minētajā laika periodā piedzīvoja kritumu par 1,3%. Tikmēr Indija spējusi audzēt tērauda ražošanas apjomus par 6,7%.

Plašāk lasiet rakstā Ietekmē arī globālie procesi pirmdienas, 29.jūnija laikrakstā Diena (10.lpp)!
 

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra