Valdībā apstiprināti Labklājības ministrijas izstrādātie grozījumi noteikumos par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi, kas no 2009.gada paredz paaugstināt minimālo mēneša darba algu līdz 180 latiem.
Lēnumus palielināt minimālo mēnešalgu līdz 180 Ls tika pieņemts, saskaņā ar nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēdes lēmumu. Tā bija vienota pozīcija darba devējiem, darba ņēmējiem un valdībai. Savukārt, attiecībā uz neapliekamo minimumu, neskatoties uz to, ka mums sākotnēji bija vienota pozīcija, tā ir tikusi mainīta. Par neapliekamo minimumu mums notika divpusēja saruna ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, kurā mēs vienojāmies, ka neapliekamajam minimumam būtu jābūt līdzvērtīgam kaimiņvalstīs šobrīd pastāvošajam. Respektīvi, mums ir jābūt konkurētspējīgiem Baltijas reģionā.
Mūsu situācija ir nedaudz sliktāka nekā Igaunijā un Lietuvā, tāpēc mēs esam ar to neapmierināti. Mums ir dzelžains viedoklis, ka neapliekamajam minimumam ir jābūt ne mazāk kā 60% no minimālās darba algas. Mūsu interese šajā gadījumā, līdz ar to pilnībā netika apmierināta. Valdība, savukārt, savu pozīciju balstīja uz reālo finanšu situāciju valstī, uzskatot, ka pašreizējos ekonomiskajos apstākļos viņi to nevar atļauties. Protams, valdībai ir šādas tiesības. Un mēs to nevaram ne apstrīdēt, ne arī nepiekrist, jo tā ir viņu pozīcija. Tomēr, jāatzīmē, ka iepriekšējā vienošanās bija savādāka. Līdz ar to, pieņemtais lēmums mums vienkārši ir jāpieņem zināšanai. Ņemot vērā, ka neapliekamā minimuma paaugstināšana mums ir prioritāte, centīsimies izmantot katru iespēju, kura mums pavērsies, lai aizstāvētu savu pozīciju.
Arī algas palielinājums līdz 180 latiem ir ticis balstīts uz reālās situācijas apsvērumiem. Šajā gadījumā konkrētais pieaugums bija trīspusēja vienošanās, kas arī tika realizēta. Protams, tas nav daudz, tomēr tas var sniegt kaut nelielu pozitīvo pienesumu labklājības celšanai.
Tas, ka minimālās darba algas palielinājums nodrošina pieaugumu tiem valsts sektorā strādājošajiem, kuriem samaksa tiek aprēķināta, izmantojot koeficientu, kurš reizināts ar darba algu, apliecina jau ilgstoši teikto, ka ir jābūt vienotai apmaksas sistēmai. Mēs esam sagatavojuši priekšlikumus, kuros norādīts, ka, gluži tāpat kā jebkurā biznesā, ir jābūt vienotai samaksas sistēmai. Nekur neder pašreizējā kārtība, kas paredz dažādas algas dažādām ministrijām.
No vienas puses, protams, būs tādi ierēdņi, kuriem šī algas pieauguma rezultātā samaksa varētu tikt paaugstināta, tomēr nevajag aizmirst, ka valdība nolēmusi algas sabiedriskajā sektorā necelt. Tāpēc, lielākie ieguvēji varētu būt tie, kuriem tiešām tika maksāta šī minimālā alga. Līdz ar to šis lēmums arī dos savu pozitīvo pienesumu mazāk nodrošinātajiem iedzīvotājiem.
Atzīstami ir premjera Ivars Godmanis kā NTSP līdzpriekšsēdētāja centieni pēc iespējas vairāk iedziļināties izdevumu un ieņēmumu sadaļās. Un situācijā, kurā izdevumi ir lielāki, nekā ieņēmumi, automātiski notiek atteikšanās no jebkā, kas nenodrošina ieņēmumu palielināšanu. Šāda – uzņēmējdarbības domāšana – ir tikai jāatbalsta, jo pēdējos gados mums ir bijis grūti valdībai iestāstīt, ka nevajag dzīvot uz parāda. Valdības pārvaldības stilam ir jābūt atbildīgam, sabalansējot ieņēmumus un izdevumus. Ir jāvērtē tās pozīcijas, kurās izmaksas var tikt samazinātas, un jādomā, kuras ir tās jomas, kuras var efektīvāk pārvaldīt privātais sektors. Līdz šim laikam mums šādu piemēru nav bijuši daudz, drīzāk noticis ir otrādi. Tomēr pašlaik tiek tikai sākts domāt šajā virzienā.