Dzīvokļa īres cenas Rīgā varētu būt vienas no dārgākajām starp visām Eiropas galvaspilsētām. Šis ir secinājums, kas rodas, salīdzinot īres cenas, algas un dzīvošanas izmaksām Rīgā ar citām Eiropas galvaspilsētās.

Šī relatīvā īres tirgus dārdzība arī varētu būt svarīgs iemesls, kādēļ, neskatoties uz rekordzemo bezdarbu Rīgā un publiskās telpas diskusijām par darbaspēka deficītu, cilvēki no Latvijas reģioniem joprojām vairāk izvēlas doties uz ārzemēm nevis Rīgu vai kādu no reģionālajiem attīstības centriem. Ja tā, tad mājokļu jautājums galvaspilsētā un atsevišķās citas pilsētās iespējams ir kļuvusi par vienu no Latvijas ekonomikas šaurākajām vietām.

Patīk vai nē, bet Rīgas nozīme Latvijas ekonomikā ir ļoti liela un daudz lielāka nekā citu Eiropas valstu galvaspilsētu nozīme savu valstu tautsaimniecībā. Mūsu galvaspilsētas apkārtnē dzīvo vairāk nekā 50% no valsts iedzīvotājiem un kopā rada gandrīz 70% no IKP. Galvaspilsētā strauji attīstās IT un dažādu biznesa pakalpojumu nozares, vidējā alga ir pārsniegusi 1100 eiro pirms nodokļu nomaksas, IKP uz iedzīvotāju tuvu ES vidējam līmenim, bezdarbs vairs tikai 3,7%, savukārt uzņēmējiem trūkst darbinieku un arvien biežāk dzirdam aicinājumus aktīvāk piesaistīt ārvalstu darbaspēku.

Par pasaulē dārgāko pilsētu dzīvošanai šogad atkārtoti atzīta Singapūra, secināts mediju grupas Economist Group pētījumu un analītikas struktūrvienības Economist Intelligence Unit (EIU) veiktajā pētījumā.

Tikmēr par dzīvošanai vislētāko pilsētu atzīta Zambijas galvaspilsēta Lusaka, kurai seko Bengalūra un Mumbaja Indijā.

Šajā pētījumā par pamatu ņemta dzīves dārdzība Ņujorkā, salīdzinot dažādu preču groza izmaksas 133 pilsētās.

Lai arī Singapūra atzīta par dzīvošanai dārgāko pilsētu, dzīves dārdzība tajā salīdzinājumā ar Ņujorku gada laikā nokritusies par 10%.

Kopumā EIU norāda, ka dzīves dārdzība pasaulē šogad bijusi ievērojami nepastāvīga, ņemot vērā dažādus ekonomiskos faktorus, tostarp ASV dolāra vērtības pieaugumu, naftas un citu izejmateriālu cenu kritumu, kā arī ģeopolitisko neskaidrību.

Dārgāko pilsētu TOP 6 skatiet raksta galerijā!

Latvijas eksportētājiem zemo izmaksu priekšrocību laiks ir beidzies, intervijā aģentūrai LETA atzina Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktors Kaspars Rožkalns.

"Šogad varam redzēt, ka eksporta apjoms samazinās, un tas pamatā saistīts ar to, ka 70% no visa Latvijas eksporta apjoma ir uz Eiropas ekonomiskās zonas valstīm. Tas nozīmē, ja sāk stagnēt Eiropas tirgi, tad, protams, arī eksporta apjoms samazinās," norādīja Rožkalns, piebilstot, ka pagājušā gada inflācija un tai sekojošā dzīves dārdzība ietekmē Latvijas būtiskākās eksporta nozares, kas ir kokrūpniecība, būvniecība un būvmateriāli.

Viņš prognozēja, ka kopumā šis gads eksportētājiem būs smags, nākamā gada pavasaris būs cerīgāks un jau jūtamu eksporta pieaugumu varētu redzēt nākamā gada rudenī.

Rožkalns norādīja, ka eksporta attīstība lielā mērā būs atkarīga no tā, kā Latvijai veiksies ar ekonomikas transformāciju. "Proti, ja kādreiz pirms inflācijas lēciena mūsu eksports daudzās nozarēs turējās uz tā, ka mūsu algas ir zemākas un elektroenerģijas izmaksas ir zemākas, kas bija mūsu konkurētspējīgā priekšrocība, tad tā tagad vairs nav realitāte. Jaunā realitāte būs, visticamākais, saistīta ar to, cik ātri mēs spēsim digitalizēt un automatizēt daļu no rūpniecības, kas radīs jaunu pievienoto vērtību," sacīja LIAA vadītājs.

Pēdējās nedēļās sabiedrībā plašu rezonansi izsauca INDEXO analīze par situāciju uzkrājošās dzīvības apdrošināšanas (UDA) tirgū. Analīze atklāj, ka tirgū pieejamie produkti ir absurdi dārgi, klientiem ar garantiju rada zaudējumus vai arī tos nolemj minimālai peļņai.

Diemžēl nozares pārstāvju komentāri liecina, ka no pašiem apdrošinātājiem un ar tiem saistītajām komercbankām pārmaiņas nevaram gaidīt. Izskan izvairīšanās un maldi, bet uz centrālo jautājumu – vai tiešām jūsu klientiem jācieš zaudējumus? – atbildes nav dzirdamas.

Nepieciešams vien īsi pakavēties pie trim galvenajiem argumentiem, kurus pauduši nozares pārstāvji, lai saprastu situācijas nopietnību.

Konkurence risinot visu

9. maija LNT ziņu sižetā un citur Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abāšins uzsvēra, ka komisiju līmeni uzkrājošās dzīvības apdrošināšanas sakārto konkurence. Šis optimisms nav pamatots. Konkurence strādā efektīvi tirgos ar zemām barjerām ieejai un caurspīdīgām cenām. Cilvēks, kurš grib iegādāties mobilo tālruni, var apstaigāt piecus no simts veikaliem un viegli salīdzināt cenas, lai atrastu lētāko piedāvājumu. Tādēļ veikali ir spiesti sīvi konkurēt, un cenas dažādos veikalos ir diezgan līdzīgas.

Mājražotājiem turpmāk būs iespēja vienā mēnesī realizēt 30% no saražotās dzīvnieku izcelsmes pārtikas veikaliem un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, neveicot citādi obligāto uzņēmuma atzīšanas procesu, paredz valdības akceptētais noteikumu projekts Prasības uzņēmumiem, kas piegādā mājas apstākļos gatavotu dzīvnieku izcelsmes pārtiku.

Kā norādīts Zemkopības ministrijas skaidrojumā, patlaban visiem pārtikas aprites uzņēmumiem, kas piegādā dzīvnieku izcelsmes produktus citam uzņēmumam, ir nepieciešama atzīšana. Tikmēr mājražotājiem patlaban tas ir aizliegts, turklāt atzīšanas process šādiem uzņēmumiem ir nopietns finansiālais slogs.

Līdz ar to noteikumu projekts nosaka, ka mājražotājiem piemēros atkāpi, ļaujot piegādāt 30% saražotās dzīvnieku izcelsmes pārtikas, kas nepārsniedz 4000 kilogramus gatavās produkcijas mēnesī. 30% robeža noteikta, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta regulu, ar ko nosaka īpašus higiēnas noteikumus attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes pārtiku. Turklāt tika skatīti citu Eiropas Savienības dalībvalstu normatīvie akti, kuros tiek izmantota minētā atkāpe.

Lai arī Zemkopības ministrijas (ZM) speciālisti šopavasar solīja izstrādāt vadlīnijas pārtikas ar beigušos derīguma termiņu izmantošanai, tas nenotiks, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

ZM pārstāve Dagnija Muceniece sacīja, ka ZM tikai veica aptauju, bet vadlīnijas netaps, jo tā neesot ZM prioritāte.

Līdz ar to nav skaidrs, vai un kā šādu pārtiku varētu izmantot. Jāatgādina, ka Dānijā atvērti vairāki veikali, kur patērētājiem ir iespēja iegādāties pārtikas produktus pēc derīguma termiņa beigām. Latvijā par šo jautājumu sabiedrībā pavasarī bija plašas diskusijas.

ZM aptaujas rezultāti liecina, ka aptuveni 50% aptaujāto nevēlas pirkt produktus pēc derīguma termiņa beigām. Aptauju veica arī pārtikas banka Paēdušai Latvijai. Arī šī aptauja parādīja, ka puse no respondentiem nevēlas iegādāties produktus pēc derīguma termiņa beigām, ja iepakojums marķēts ar «ieteicams līdz».

Lai gan šobrīd biežāk minētās izdevumu pozīcijas, kurām Latvijas iedzīvotāji no saviem ikmēneša ienākumiem tērē visvairāk, ir pārtikas un mājsaimniecības preču iegāde (90%), maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem (75%), ar transportu saistīti izdevumi (56%), kā arī aizņēmumu apmaksa (37%), domājot par vecumdienām, cilvēki vēlētos, lai viņiem būtu līdzekļi veselības stiprināšanai (54%), ceļojumiem (52%), bērniem un mazbērniem (40%), kā arī kultūras un atpūtas pasākumu apmeklēšanai (33%) un hobijiem (21%).

Tā rāda jaunākā Swedbank pētījuma dati par iedzīvotāju uzkrājumu veidošanas paradumiem un plāniem pensijas gados.

Domājot par iztiku vecumdienās, 70% iedzīvotāju joprojām paļaujas uz valsts nodrošināto vecuma pensiju. Katrs trešais (29%) paļaujas uz darba algu, jo plāno turpināt darba gaitas arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Savukārt katrs ceturtais respondents (25%) norādījis, ka, sasniedzot pensijas vecumu, plāno paļauties uz bērnu vai citu tuvinieku finansiālu atbalstu. 24% iedzīvotāju norādījuši, ka vecumdienās paļausies uz izmaksām no privātās (3.pensiju līmeņa) pensijas uzkrājumiem. Savukārt 20% norādījuši, ka plāno piedzīvot pārtikušas vecumdienas, iztiekot no cita veida finanšu uzkrājumiem. 12% paļaujas uz sociālo pabalstu nodrošinājumu. Savukārt 6% respondentu plāno iztikt no ienākumiem, kas gūti pēc kāda nekustamā īpašuma pārdošanas. 5% iedzīvotāju plāno piedzīvot pārtikušas vecumdienas, iztiekot no ienākumiem, kas gūti no darījumiem ar vērtspapīriem un akcijām. 11% aptaujāto norādījuši, ka nedomā, no kādiem līdzekļiem dzīvos, sasnieguši pensijas vecumu.

Latvijā, sadarbojoties zinātniekiem, uzņēmējiem un ierēdņiem, jāizstrādā sava ES Zaļā kursa īstenošanas metodika un tās realizācijas mehānismi, kas ļautu izpildīt izvirzītos mērķus, vienlaikus izvairoties no pārspīlējumiem, šādu izstrādāto pozīciju politiķiem ir jāspēj aizstāvēt Eiropas Savienības struktūrās.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par Latvijas zemes nozaru – meža, lauksaimniecības un kūdras – nākotnes iespējamajiem scenārijiem. Tika uzsvērts, ka Latvijas zeme ir lielākā vērtība un visām ar zemi saistītajām nozarēm, kas ir vienas no būtiskākajiem Latvijas tautsaimniecības balstiem, ir jābūt vienotām frontē, turklāt, ja Eiropas Savienība vēlas panākt konkrētus mērķus, tad arī to sasniegšanai nepieciešamie līdzekļi ir jāsaņem tieši no ES.

Nekā nedarīšana šodien – problēmas nākotnē

“Pašlaik konkrētas aprises ieguvuši dokumentu projekti, kurus paredz šā gada jūnija nogalē Eiropas Parlamentā akceptētais Klimata akts. Lasot šos topošos dokumentus, rodas sajūta, ka tos gatavojuši eksperti, vadoties pēc vispārīgiem algoritmiem,” skaidro SIA LaFlora līdzīpašnieks Uldis Ameriks. Viņš norāda, ka ikvienai ES dalībvalstij, tostarp arī Latvijai, tajos tiek izvirzīti konkrēti uzdevumi – līdz 2030. gadam jāsamazina CO2 emisijas par 17% un jānodrošina CO2 izmešu piesaiste 644 000 t apmērā. “Detalizēti iepazīstoties ar šiem uzstādījumiem, nācās secināt, ka tie nav izpildāmi, turklāt aprēķina algoritms, piemēram, Īrijai ir izmantots citāds nekā Latvijai,” uzsver U. Ameriks. Viņš atgādina, ka Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena runājusi par Eiropas Zinātnes konsultatīvās padomes izveidi, kurā darbotos 50 ekspertu, kurus šim darbam deleģētu dalībvalstis.

Ir aizvadīts grūts gads, kas nesis pēdējo gadu lielāko satricinājumu – Krievijas izvērstu plaša mēroga karu Ukrainā. Tas visā pasaulē atstājis paliekošu ietekmi arī uz energoapgādes nozari, tostarp nostiprinājis izpratni par kritiskās infrastruktūras un enerģētiskās neatkarības lielo nozīmi ikvienas valsts pastāvēšanā.

Šīs sūrās mācības kļuva par atskaites punktu vietējo atjaunīgo energoresursu attīstībā (AER) – Latvijā 2022. bijis rekordgads saules un vēja ģenerācijas attīstībā, diemžēl rekordgads arī energoresursu cenu lēcienos. Visstraujāko attīstību piedzīvoja mikroģenerācija jeb elektroenerģijas ražošana mājsaimniecībās, caur to akcentējot arī elektroenerģijas sadales sistēmas nozīmi zaļās ražošanas un enerģētiskās pašpietiekamības kontekstā. Izmaiņas sistēmā kopā ar ģeopolitiskās situācijas nestu vispārēju cenu pieaugumu radīja arī nepieciešamību pārskatīt līdzšinējos elektroenerģijas pārvades un sadales sistēmas pakalpojumu tarifus, to veidošanas metodiku. Būtiski, ka abu elektroapgādes operatoru – AS "Augstsprieguma tīkls" (AST) un AS "Sadales tīkls" – tarifu projekti tiek skatīti ciešā mijiedarbībā, kam ir liela nozīme, domājot par valsts kopējās energosistēmas turpmāku attīstību un ilgtspēju.

Lai gan Latvijas sabiedrībā iesakņojies uzskats, ka vislielākā dzīves dārdzība ir galvaspilsētā Rīgā, reģionu pilsētu iedzīvotājiem pārtikas un mājokļu izdevumu slogs attiecībā pret ienākumiem ir krietni lielāks nekā rīdziniekiem.

Tā, piemēram, rīdzinieku ģimenei mājokļa izdevumiem vien jāatvēl vidēji 10% no saviem ikmēneša ienākumiem, kamēr jēkabpiliešiem – 14,4%, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktais pētījums. Rīga līdz ar Ventspili un Jelgavu ir trīs dzīvošanai izdevīgākās pilsētas, vērtējot mājokļa un pārtikas izmaksu īpatsvaru pret attiecīgās pilsētas vidējiem ienākumiem.

Pētījuma ietvaros salīdzinātas divas galvenās sadzīves izmaksu pozīcijas – izdevumi pārtikas iegādei un mājokļa uzturēšanai – septiņās Latvijas pilsētās: Rīgā, Liepājā, Jēkabpilī, Daugavpilī, Ventspilī, Valmierā un Jelgavā. Izdevumi tika aprēķināti četru cilvēku ģimenei (divi pieaugušie un divi bērni), pieņemot, ka abi vecāki strādā un saņem pilsētā fiksēto vidējo darba algu, bet ģimene dzīvo 70m2 lielā dzīvoklī nerenovētā daudzdzīvokļu namā, un namu apsaimniekošanas maksā tiek iekļauti arī maksājumi par veidoto uzkrājumu fondu. Savukārt pētījumā definētais pārtikas grozs veidots, pamatojoties uz rekomendācijām, kas atbilst cilvēkam nepieciešamās enerģijas patēriņam un veselīga uztura principiem. Dati par pārtikas grozā iekļauto produktu cenām apkopoti attiecīgo pilsētu lielākajos lielveikalos.

Rīgā dzīvojošajiem joprojām jārēķinās ar lielāku dzīves dārdzību nekā Igaunijas un Lietuvas galvaspilsētu iedzīvotājiem, liecina Swedbank Finanšu institūta Baltijas valstīs veiktais pētījums.

Šogad par pārtiku, mājokli un transportu Rīgas ģimenēm jāatvēl 764 eiro mēnesī, Tallinā – 709 eiro mēnesī, bet Viļņā – 630 eiro mēnesī. Lielākais klupšanas akmens rīdzinieku ikdienā ir pieaugošie izdevumi par mājokli (kamēr kaimiņu galvaspilsētās tie mazinājušies), augstākās sabiedriskā transporta izmaksas un zemākie vidējie ienākumi pēc nodokļu nomaksas un ģimenes valsts pabalstu saņemšanas.

Iedzīvotāju ienākumi visās trīs Baltijas valstu galvaspilsētās pēdējo gadu laikā ir palielinājušies, kaut arī šis pieaugums ir bijis atšķirīgs. Kopš 2018. gada gan Rīgā, gan Viļņā un Tallinā ievērojami augusi vidējā darba alga. Pieņemot, ka ģimenē ir divi bērni un abi vecāki pelna vidējo algu galvaspilsētā, visbūtiskākais kāpums vērojams Viļņā – tur alga “uz rokas” kļuvusi par vairāk nekā trešo daļu jeb par 38% lielāka.

Vairums no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm, jo īpaši turīgākās, pārtikai piemēro zemāku pievienotās vērtības nodokļa likmi. Tikai četras valstis, tostarp Latvija, to nedara!

Lauksaimnieki ceļ trauksmi – resursu sadārdzinājuma dēļ pieaug ražošanas izmaksas, kā rezultātā vietējā pārtika kļūst un arī kļūs arvien dārgāka. Lauksaimnieki vienbalsīgi un uzstājīgi pieprasa valdībai pazemināt PVN likmi visai pārtikai – no 21% līdz 5%.

Konferences PVN samazinājums pārtikai kā sabiedrību iesaistošs faktors Eiropas Zaļā kursa mērķu sasniegšanai rezolūcijā lauksaimnieki norāda, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir radījis milzīgu ietekmi uz globālo ekonomiku. Savukārt pasaules vadošās institūcijas jau izteikušas nopietnas bažas par tuvākā gada laikā iespējamo pārtikas trūkumu daudzās valstīs un pat iespējamo badu atsevišķos reģionos.

ES pārstāvju izceltie dati nav iepriecinoši - kamēr vairāk nekā 800 miljoni cilvēku cieš badu, tikmēr daļa cilvēku mirst no liekā svara izraisītām problēmām. Turklāt aptuveni 1,3 miljardi tonnu ēdiena katru gadu nonāk atkritumos. Šo iemeslu dēļ nepieciešams pieņemt konkrētus politiskus lēmumus, attīstīt ilgtspējīgu dzīvesveidu un, izmantojot labākās tehnoloģijas, radīt balansu starp pārtikas pieejamību un resursu patēriņu, ceturtdien raksta laikraksts Diena.

Tieši tāpēc droša pārtika ir viena no problēmām, kam gan ES, gan pasaules līmenī pievērš uzmanību. Turklāt starptautiskās izstādes World Expo 2015 kontekstā šis jautājums tiks īpaši izcelts, jo galvenā tēma ir «Paēdināt planētu: enerģija dzīvei».

Ar pārtiku saistītu saslimšanu ir daudz vairāk, nekā par to tiek runāts, tā uzskata Pasaules Veselības organizācijas (PVO) pārstāvniecības Latvijā vadītāja Aiga Rūrāne, un arī statistika neuzrāda patieso ainu, jo par visiem gadījumiem netiek ziņots. A. Rūrāne min faktus, ka, piemēram, katru gadu ES tiek reģistrētas vairāk nekā 85 000 salmonelozes saslimšanu, kopumā radot ap trīs miljardiem eiro lielus zaudējumus. Turklāt pārtikas un ūdens izraisītas slimības nogalina ap diviem miljoniem cilvēku gadā, no kuriem daudzi ir bērni. Arī ES pārstāvju izceltie dati nav iepriecinoši. Kamēr vairāk nekā 800 miljoni cilvēku cieš badu, tikmēr daļa cilvēku mirst no liekā svara izraisītām problēmām. Turklāt aptuveni 1,3 miljardi tonnu ēdiena katru gadu nonāk atkritumos. Šo iemeslu dēļ nepieciešams pieņemt konkrētus politiskus lēmumus, attīstīt ilgtspējīgu dzīvesveidu un, izmantojot labākās tehnoloģijas, radīt balansu starp pārtikas pieejamību un resursu patēriņu, uzskata Dienas aptaujātie ES Zinātnes vadības komitejas pētnieki, kuri plāno šo jautājumu loku aktualizēt starptautiskās izstādes World Expo 2015 ietvaros.

Līdz 50% no ēšanai derīgā spārtikas nonāk Eiropas Savienības (ES) mājsaimniecību, lielveikalu un sabiedriskās ēdināšanas iestāžu atkritumos. Tajā pašā laikā teju 80 miljoni ES iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa un 16 miljoni ir atkarīgi no labdarības iestāžu nodrošinātas pārtikas, teikts Eiropas Parlamenta paziņojumā.

Eiropas parlaments 19. janvārī pieņēmis rezolūciju, kurā aicina rīkoties, lai 2025. gadam uz pusi samazinātu pārtikas šķērdēšanu Eiropā un uzlabotu trūcīgo iedzīvotāju piekļuvi pārtikai.

«Nākotnē nopietnākā problēma būs apmierināt pieaugošo pārtikas pieprasījumu, kas pārsniegs piedāvājumu. Mēs vairs nedrīkstam noskatīties, kā ēšanai pilnībā derīgu pārtiku izmet atkritumos. Tā ir ne vien ētiska, bet arī ekonomiska un sociāla problēma ar ievērojamu ietekmi uz vidi,» pirms balsošanas uzsvēra Parlamenta rezolūcijas izstrādātājs Salvators Caronna.

No visas ES nelietderīgi izšķērdētās pārtikas 42% nonāk mājsaimniecību atkritumos, 39% izmet ražotāji, 5% — mazumtirgotāji, savukārt par 14% no Eiropā izšķērdētās pārtikas ir atbildīgas ēdināšanas iestādes.

Lai noskaidrotu sabiedrības viedokli par pārtikas, kurai beidzies derīguma termiņš, tirgošanu, Zemkopības ministrijas tīmekļvietnē izsludināta aptauja, kas ilgs līdz 2017.gada 28.februārim. Marta sākumā tiks apkopoti aptaujas rezultāti un notiks diskusijas ar iesaistītajām pusēm. Pēc diskusijām tiks pieņemts lēmums par turpmākajiem plāniem Latvijā attiecībā uz pārtiku, kurai beidzies derīguma termiņš «Ieteicams līdz».

Šo ideju biznesa portālam db.lv komentē veikalu tīkli:

Mego / Vesko veikalu tīkla pārstāve Indra Granateka:

«Mego un Vesko veikalu tīklos mēs cenšamies nodrošināt tādu produktu klāstu un cenu politiku, lai iedzīvotāju grupas ar dažādiem ienākumu līmeņiem varētu iegādāties pilnvērtīgu uzturu un ikdienā nepieciešamās preces. Savukārt, pārtikas produktiem, kuriem tuvojas derīguma termiņš, mēs jau tagad piedāvājam samazinātas cenas un izvietojam atsevišķā stendā. Tā ir iespēja gan klientiem iegādāties preci par izdevīgāku cenu, gan samazināt utilizējamo pārtikas apjomu.

Lietuvas valdība trešdien atbalstījusi priekšlikumu ieviest pārtikas kuponu sistēmu, cerot tādējādi palielināt konkurenci pārtikas preču tirgū, sekmēt mazo uzņēmumu attīstību un veicināt to kooperāciju, radīt nosacījumus cenu pazemināšanai un vienlaikus veidot patērētājiem ieradumu pirkt vietējos ražojumus un lietot veselīgāku pārtiku.

Kā skaidrojis zemkopības ministrs Ģiedrjus Surplis, sākotnēji tā būs brīvprātīga sistēma ģimenēm, kurās ir pirmsskolas vecuma bērni, bet nākotnē, ja projekts attaisnotos, kuponus varētu saņemt arī seniori.

«Valdība nevar kontrolēt cenas, bet mēs varam palīdzēt cilvēkiem veidot zināmus ieradumus. Ja gribam, lai pārtikas cenas Lietuvā lēcienveidīgi nepieaugtu, (..) varam veidot zemniekiem paradumu pārdot pārtiku pēc iespējas tuvāk vietai, kur tā ražota,» pēc valdības sēdes norādījis ministrs. «Vēl viens apstāklis, kas vajadzīgs mazo veikalu pastāvēšanas, dzīvotspējas un konkurences veicināšanai, ir patērētāju ieradums pirkt pārtiku tuvāk dzīvesvietai, iegādāties tādu pārtiku, kuru viņi redzējuši izaugam.»

Gan Latvijā, gan aiz mūsu valsts robežām par īstu modes kliedzienu ir kļuvis ne tikai veģetārisms, bet arī vegānisms, tomēr pasaules pieredze liecina, ka lielākajai daļai cilvēku ēšanas paradumi būtiski nemainās. Gaļas patēriņš attīstītajās valstīs, kur iedzīvotāju ienākumu līmenis ir pietiekami augsts, lai viņi veikalos pirktu tieši to pārtiku, kuru vēlas, gaļas patēriņš ir ļoti augsts un ne tikai nesamazinās, bet joprojām palielinās.

Tas arī ir saprotams, jo gaļa ir būtiska sabalansētas maltītes sastāvdaļa. Turklāt tā satur vairākus komponentus, kurus mēs varam uzņemt tikai ar pārtiku. Viens no tiem ir B12 vitamīns, kas nepieciešams augšanai, tāpēc īpaši nepieciešams bērniem. Gaļā ir arī citi vērtīgi vitamīni, minerālvielas un aminoskābes, un tā ir nozīmīgs proteīna avots. Šī iemesla dēļ, piemēram, Itālijā jau ar likumu aizliegts propagandēt veģetārismu jauno cilvēku vidū.

Taču Latvijā gaļu lieto mazāk nekā mūsu kaimiņvalstīs. Es atļaušos apgalvot, ka pamatiemesls šādiem datiem ir iedzīvotāju nepietiekamā maksātspēja, kuras dēļ cilvēkiem bieži vien jāatsakās no produkta, kuru gribētu redzēt uz galda gan svētkos, gan ikdienā.

Eiropas līmeņa drošības noteikumi būtu jāpiemēro plašākam to materiālu klāstam, kas saskaras ar pārtiku (piemēram, pārtikas iepakojumam, virtuves piederumiem un traukiem), nekā tas ir pašlaik - tā ceturtdien pieņemtajā rezolūcijā prasa Eiropas Parlamenta deputāti.

Viņi atgādina, ka tikai daži no šiem materiāliem, piemēram, plastmasa un keramika ir pilnībā pārbaudīti attiecībā uz to nekaitīgumu cilvēka veselībai. Citi materiāli, piemēram, lakas un pārklājumi, tintes un līmes vēl ir pilnībā jāpārbauda, informē EP.

«Tas ir veids, kā mēs varam nodrošināt, ka materiāli, kas ir tiešā saskarē ar mūsu pārtiku, ir droši. Pašreizējais regulējums pieļauj 17 dažādu materiālu izmantošanu, taču šobrīd tikai četri no tiem ir saskaņoti ES līmenī. Attiecībā uz pārējiem materiāliem - tas ir atkarīgs no dalībvalstīm,» teica EP ziņotāja Kristela Šaldemoze (S&D, Dānija). Viņas ziņojums tika apstiprināts ar 559 balsīm par, 31 pret un 26 atturoties.

Zemkopības ministrija (ZM) sagatavojusi grozījumus Pārtikas aprites uzraudzības likumā, kas paredz, ka turpmāk konkrētas pārtikas produktu grupas pēc derīguma termiņa beigām varēs nodot labdarībai.

Patlaban likums nosaka, ka pārtika ar beigušos derīguma termiņu ir atzīstama par izplatīšanai nederīgu. Tas attiecas gan uz pārtiku, kas ātri bojājas, gan pārtiku ar minimālo derīguma termiņu «Ieteicams līdz…».

Lai mazinātu pārtikas atkritumu rašanos, plānots, ka turpmāk noteiktā laikposmā un kārtībā normatīvajos aktos noteiktas produktu grupas būs atļauts izplatīt, piemēram, nodot labdarības iestādēm. Likumu plānots papildināt ar pilnvarojumu valdībai noteikt gadījumus, produktu grupas, izplatīšanas veidu, laikposmu un kārtību, kādā atļauts izplatīt pārtiku pēc minimālā derīguma termiņa «Ieteicams līdz...» beigām.

Paredzēts, ka attiecīgā tiesību norma stāsies spēkā 2019.gada 1.jūlijā.

Rīga atzīta par 126.pasaulē dārgāko pilsētu un dzīve Rīgā ir krietni dārgāka nekā abu pārējo Baltijas valstu galvaspilsētās Tallinā un Viļņā, liecina starptautiskās konsultāciju kompānijas Mercer Human Resource Consulting publiskotais pētījums, kurā izvērtēts, cik dārgi ārzemju kompāniju darbiniekiem ir dzīvot 209 pasaules pilsētās.

Tallina atzīta par 160.dārgāko pilsētu pasaulē, bet Viļņa reitingā ieņem 167.pozīciju.

Pērn Latvijas galvaspilsēta ieņēma 114.vietu, Igaunijas galvaspilsētā tika atzīta par 150.dārgāko pasaulē, bet dzīve Lietuvas galvaspilsētā tāpat kā šogad bija 167.dārgākā pasaulē.

Pasaulē visdārgākās pilsētas titulu šogad atguvusi Angolas galvaspilsētu Luandu, nobīdot uz otro vietu pērnā gada līderi Honkongu. Uz trešo vietu no piektās vietas pērn pakāpusies Japānas galvaspilsēta Tokija, kurai seko Cīrihe (Šveice), Singapūra (Singapūra), Seula (Dienvidkoreja), Ženēva (Šveice), Šanhaja (Ķīna), Ņujorka (ASV) un Berne (Šveice).

Pekina atzīta par 11.dārgāko pilsētu pasaulē, Maskava ieņem 14.vietu, Londona - 30.vietu, Oslo - 46.vietu, Parīze - 62.vietu, Milāna - 71.vietu, Helsinki - 88.vietu, bet Stokholma - 106.vietu.

Šogad pasaules lielākajos akciju tirgos kāda īpaša gravitācija vērojama nav. Piemēram, ASV akciju tirgus raksturojošā Standard & Poor's 500 indeksa vērtība nupat pāršāvusies pāri 4,5 tūkst punktu atzīmei, kas reizē arī nozīmē, ka kopš šā gada sākuma ASV lielāko uzņēmumu akciju cena, ja vērtē to kopumu, pieaugusi jau vairāk nekā par 20%.

Tik pārliecinošs akciju cenu pieaugums varētu likties mulsinošs laikā, kad neskaidrība par pasaules ekonomiku joprojām ir ļoti liela. To audzējusi, piemēram, lipīgā Covid-19 delta varianta izplatīšanās, kur atsevišķi ekonomikas dati jau tagad liek domāt, ka varenais nesenais ekonomikas izrāviens varētu vismaz nedaudz rimties. Tāpat jāņem vērā, ka pēc gandrīz nepārtraukta kāpuma akcijas nav lētas un var spekulēt, ka to novērtējumi ieceno pamatā visai saulaina scenārija materializēšanos pasaules ekonomikā un kompāniju peļņas un ieņēmumu atskaitēs.

Prognozes un inflācija

Kopumā šādos laikos izteikt aplēses par nākotni nav pateicīgs darbs. Tomēr dažkārt tas tiek darīts tāpat. Piemēram, Reuters veiktajā 40 vērtspapīru tirgus stratēģu augusta beigu aptaujā paustā prognozē liecina, ka minētais ASV Standard & Poor's 500 indekss šo gadu noslēgs pie 4,5 tūkst punktu atzīmes (tā ir aptaujas rezultātu mediāna) – tātad turpat, kur šī indeksa vērtība atrodas jau šobrīd.

2021. gada izskaņā šķita, ka nu nāks 2022. gads, viss sakārtosies, un jaunajā gadā varēsim sagaidīt arī izaugsmi – būs ekonomikas uzplaukums, inflācijas samazināšanās, Covid-19 pastāvīgi klātesošās ēnas atkāpšanās. Tad atnāca 2022. gads, un jau pavisam drīz patiesās norises sāka liecināt par pretējo, liela daļa pasaules palika gluži kā uz pauzes.

Krievijas aizsāktais karš Ukrainā daudziem uzņēmumiem apturēja plānoto ekonomisko augšupeju, lika pārskatīt darbību līdzšinējos tirgos, pārstrukturizēt piegāžu ķēdes un uzsākt cīņu ar izmaksu pieaugumu. Taču 2022. gadā mēs atguvām savu cilvēcīgo būtības šķautni – karš Ukrainā vienaldzīgu atstāja tikai reto. Nupat ir sācies nākamais gads, kurā atkal lūkojamies ar zināmām bažām un cerībām. Vai 2023. gads atnesīs pozitīvas pārmaiņas vai tomēr iestūrēs dziļāk tumšajos un dziļajos ūdeņos, kur mājo pieaugoša inflācija, resursu dārdzība un sajūta, ka nekad nepaliks labāk?

Alternatīvo finansētāju 2022. gada rezumē

2022. gada nogale finansēšanas nozarei bija netipiska – parasti darījumu skaits decembrī pieaug, bet pērn tas samazinājās. Spriežot pēc mūsu uzņēmuma datiem, darījumu skaita samazinājums pret 2021. gada decembri bija 12%, taču pieauga vidējā darījuma summa – par 19%. Tas izlīdzsvaroja nozares darbības apjomus un ļāva pabeigt gadu uz pozitīvas nots. Kopumā 2022. gada pēdējā ceturksnī klienti kļuva vēl piesardzīgāki, lielāku vērību pievēršot biznesa plānošanai un iespējamo ieguldījumu atdeves rēķināšanai. Līdzīgu tendenci jutām jau Covid-19 pandēmijas laikā un energoresursu krīzes priekšvakarā. Varējām precīzi just, kā samazinās patēriņš, jo patērētāji sāka vairāk taupīt un attiecīgi – tērēt mazāk.

Enerģētikas krīze Eiropā ir būtisks risks Latvijas rūpniecībai. Daudzi uzņēmumi ir nonākuši pamatīgās "cenu šķērēs" - izejvielu cenas joprojām augstas, elektrības dārdzība ir nomācoša, bet pārdošanas cenas krīt. Tomēr kopumā apstrādes rūpniecībā šogad sagaidāma izaugsme 3 -4% apmērā, prognozē banku analītiķi.

Bankas "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš atzīmē, ka apstrādes rūpniecības kopējie rādītāji pērn novembrī bija "ļoti pelēcīgi". "Taču detalizēta datu aina ir ļoti kontrastaina, gluži kā jebkurā saimnieciskās dzīves jomā pēdējā laikā, vai tās būtu patēriņa cenu pārmaiņas vai pakalpojumu eksports," saka .Strautiņš.

Vairākās nozarēs sniegums ir izcils, līdzīgi kā 2021.gadā kopumā. Tostarp autobūve auga par 33,7%, ķīmijas rūpniecība par 30%, dzērienu ražošana par 24,1%, mēbeļu ražošana par 16,4%, metālapstrāde par 13,8%. "Kā jau pierasts, pārtikas ražošanas frontē bez pārmaiņām, pieaugums par 0,5%, šī nozare ir īsts stabilitātes garants," saka P.Strautiņš.

«Lielākie izaicinājumi, kas ir bijuši aktuāli pēdējos gados, parādās arī jaunajā Doing Business reitingā. Elektrības dārdzība, maksātnespējas process, būvatļauju izsniegšana – tās ir pozīcijas, kurās mēs atpaliekam no saviem kaimiņiem un kam vēl aizvien uzņēmēji tērē daudz laika un naudas. Identificētie trūkumi ir jāiekļauj Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas plānā,» LDDK ģenerāldirektore Līga Meņģelsone.

Jau vēstīts, ka jaunākajā Pasaules Bankas biznesam labvēlīgāko valstu reitingā Doing Business 2018 Latvija ieņem 19.vietu starp 190 valstīm.

Doing Business sniedz investoriem, uzņēmējiem un politikas veidotājiem informāciju par konkrētu, ar uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu saistītu procedūru sarežģītību vai vienkāršību. Šie rādītāji ir vieni no svarīgākajiem instrumentiem gadījumos, kad investori izvērtē, kurā valstī ieguldīt līdzekļus, veidot jaunas ražotnes, uzņēmumus, darbavietas.

Zemāko vērtējumu Latvija saņēma kritērijā par elektrības pieslēgšanas ilgumu un izmaksām. Tas ir būtisks infrastruktūras posms, kas īpaši svarīgs ražojošajiem uzņēmumiem un investoriem, kuri gatavi tādus veidot. Šobrīd elektrības pieslēgumam Latvijā nepieciešamas 107 dienas, kamēr Igaunijā 91 diena un Lietuvā 85 dienas. Nozīmīga atšķirība ir elektrības pieslēguma dārdzībā – Latvijā tie ir 275% no vidējiem ienākumiem uz iedzīvotāju, kamēr Igaunijā tie ir 169%, bet Lietuvā – 42%.

Latvija sevi pilnībā spēj apgādāt ar pārtiku, un paliek vēl pāri, ko realizēt ārvalstu pircējiem, vienlaikus joprojām esošais svaiga piena un graudu eksports ir labs pamats, lai investētu šo produktu pārstrādes jaudās.

Covid-19 pandēmijas ierobežošanai noteiktie pasākumi ir ietekmējuši dažādu nozaru piegāžu ķēdes, un šādos apstākļos lielākie ieguvēji ir tie, kuriem viss nepieciešamais ir pieejams pašu mītnes zemēs. Šis faktors ir būtisks tieši attiecībā uz pārtiku, bez kuras cilvēki nevar iztikt nekādos apstākļos.

Maciņu spogulis

Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore, Agroresursu un ekonomikas institūta vadošā pētniece Ingūna Gulbe uzsver, ka pārtikas galvenajās nozarēs Latvija ir pašpietiekama, jo eksportē vairāk, nekā importē. Protams, 100% pilnīgi visu pārtiku, ko patērējam, saražot Latvijā nav iespējams, jo klimatiskie apstākļi neļauj izaudzēt un realizēt pircēju iecienītos citrusaugļus, arī zemenes janvārī–aprīlī.