Pansionātiem pārsvarā piegādā ārvalstu, nevis vietējo zemnieku audzētos dārzeņus, tā šodien ziņo Latvijas Avīze.

«Jaunie burkāni no Itālijas, svaigie gurķi no Polijas, tomāti – Holandes, arī ķiploki un sīpoli audzēti ārzemēs,» ieskatoties atvestās produkcijas pavadzīmē, uzskaita Ērgļu novada sociālās aprūpes centra (SAC) vadītāja Elita Ūdre. Dārzeņi iestādei tiek piegādāti vienreiz divās nedēļās. Veco ļaužu ēdienkartē ilgu laiku bija arī Grieķijā un Spānijā audzētie kartupeļi. Beidzot atvesta vietējā produkcija – Ezerkauliņos vāktā jauno kartupeļu raža un kāposti. Salīdzinot cenas, izrādās, ka Latvijas kartupeļi maksā vislētāk – 28 santīmus par kilogramu. Ārzemēs audzētajiem cena ir gandrīz desmit santīmus augstāka – lētākie bijuši par 37 santīmiem kilogramā.

Piegādātie kartupeļi un dārzeņi vienmēr ir otrās šķiras produkcija, un tas nozīmē, ka «kvalitāte ir tāda, kāda ir». Reiz no spāņu tupeņiem nācies atteikties, jo pēc divām dienām tie sākuši bojāties. Arī mazgātie burkāni celofāna maisos esot «cimperlīgi» - ja uzreiz nesastrādās un nesaliks saldētavās, sapūs. Pansionātam produktu piegādi nodrošina firmas, kas tiek izvēlētas pašvaldības rīkotajā iepirkuma konkursā. Prasību rīkot šādus konkursus nosaka Publisko iepirkumu likums, kas attiecas uz pašvaldībām un to iestādēm. Pirms diviem gadiem Ērgļu pansionāts kartupeļus pircis no vietējiem zemniekiem. Tad kilograms izmaksājis 20 santīmus, turklāt saglabājot šo cenu nemainīgu visu gadu. Līdzīga cena par kartupeļiem šobrīd esot vietējos veikalos. Lielās kompānijas tik pastāvīgas cenu ziņā neesot, to maina pat vairākas reizes gadā. Pēc uzvaras konkursā firma drīz vien paziņo citu – augstāku cenu, aizbildinoties ar degvielas cenu un citu izdevumu paaugstināšanos.
Arī Madlienas pansionāta direktors Aivars Šteinbergs uzskata, ka būtu bijis tikai patriotiski atbalstīt pašu zemniekus. Taču šobrīd likums nosaka, ka viena veida produktus, piemēram, kartupeļus un citus dārzeņus, piegādā viena firma visam gadam. Tas pats attiecas uz gaļu un tās izstrādājumiem, piena produktiem, bakalejas precēm, zivīm utt. Zemnieks, kurš audzē kartupeļus, nespētu nodrošināt nepieciešamajā daudzumā arī pārējos dārzeņus – tomātus, gurķus, puķkāpostus, sīpolus, ķiplokus, Pekinas kāpostus utt.

Ja iepirkuma procedūra ļautu sadalīt dārzeņu sarakstu un piegādāt vai nu tikai kartupeļus, burkānus, bietes, vai tomātus, gurķus un sīpolus, varētu meklēt zemnieku saimniecību vai mazāku firmu, kas preci piedāvātu lētāk, pārliecināts A. Šteinbergs. Tas dotu iespēju vismaz sezonas laikā pansionāta iemītniekiem galdā likt svaigu, tepat Latvijā audzētu pārtiku. Absurdi arī tas, ka sociālās aprūpes iestādēm liegts iepirkt no vietējiem iedzīvotājiem ogas, ābolus, pašiem gatavot ievārījumus un konservus, toties atļauts pieņemt dāvinājumus.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra