ANO aprēķini liecina, ka jau pēc 10 gadiem 1,8 miljardi pasaules iedzīvotāju izjutīs dzeramā ūdens trūkumu. Turklāt ne tikai Āzijā vai Ziemeļāfrikā – ar šo problēmu jau pašlaik saskaras mūsu kaimiņi Tallinā. Savukārt Latvijā saskaņā ar Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) datiem kopējie pazemes saldūdens krājumi 198 atradnēs ir 863,496 tūkstoši kubikmetru dienā. Šie dati liecina tikai par izpētīto pazemes ūdeņu atradņu apjomu – saskaņā ar normatīvo dokumentu prasībām pazemes ūdeņu atradni pēta, ja tajā iegūst vairāk nekā 100 kubikmetru dzeramā ūdens dienā. Taču kopumā Latvijas teritorijā modelētie pazemes ūdeņu resursi mērāmi kā ceturtā daļa no Baltijas jūras apjoma, pirmdien raksta laikraksts Diena.

Viena no mūsu valsts nozīmīgākajām zemes dzīļu bagātībām ir uzturā lietojamie pazemes ūdeņi. «Mēs varam lepoties ar izciliem dabīgo minerālūdeņu resursiem. Citur pasaulē dzeramais ūdens kļūst par izsīkstošu resursu, savukārt pie mums, ņemot vērā Latvijas teritoriju un iedzīvotāju daudzumu, – esam minerālūdens lielvalsts,» uzsver Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centra doktorante, zinātniskā asistente Inga Retiķe.

Ikdienā ar minerālūdeni mēs saprotam dzeramo ūdeni, kam piemīt vērtīgas, veselību uzlabojošas īpašības un iesāļa garša, tomēr, kā norāda I. Retiķe, minerālūdens ir jebkurš pazemes vai pat augsnes virskārtas ūdens, kurā izšķīdusi kāda minerālviela: «Pēc definīcijas minerālūdens nav tikai sāļš un gāzēts, minerālūdens ir arī saldūdens un avota ūdens, vai pat ūdens peļķē. Būtiska atšķirība ir starp minerālūdeni un dabīgo minerālūdeni – pēdējā kvalitāti stingri regulē likumdošana un uzrauga atbildīgās valsts institūcijas.» Parasti, jo dziļāk zemes dzīlēs, jo sāļāks ir ūdens. Latvijā no kilometru dziļa pazemes urbuma iegūts ūdens jau ir tik sāļš, ka uzturā vairs nav lietojams, – mineralizācija ir aptuveni 140–180 gramu uz litru, un tādu ūdeni var izmantot vienīgi medicīnā. Salīdzinājumam – veikalos nopērkamajam dabīgajam minerālūdenim Sigulda mineralizācija ir 3,1–3,6 g/l, Mangaļi – 1800–2200 mg/l, Venden – 0,31–0,42 g/l.

Kā norāda ģeoloģe, nav pamata ticēt reklāmās izteiktajiem apgalvojumiem par izcilas kvalitātes saldūdeni, kas iegūts no kilometru dziļa urbuma – tādā dziļumā iegūt saldūdeni nav iespējams. Četru Latvijā atzīto dabīgo minerālūdeņu – Mangaļi, Venden, Sigulda un Turaida –, kam atbilstības sertifikātu izsniedzis Latvijas Sertifikācijas centrs, ieguves vietas ir aptuveni 500 metru dziļas. Tiesa, padomju laikos – galvenokārt potenciālo naftas atradņu izpētes nolūkos – Latvijā esot veikti arī divus kilometrus dziļi pazemes urbumi, taču mūsdienās tie vairs netiek izmantoti.

Starp citu, sāļūdens arī ir iemesls, kāpēc Tallinā bažījas par dzeramā ūdens apjoma samazināšanos nākotnē. I. Retiķe skaidro: «Tallinas apkaimē pazemes slānis, kas nodrošina tuvāko saldūdens resursu, papildinājies ledus laikmetā. Ledājam kūstot, ūdens iesūcies zemē, tāpēc igauņi var lepoties ar tiešām saldu dzeramo ūdeni. Taču šī resursa apjoms šobrīd vairs nepapildinās, un, pamazām to izsūknējot, pazeme aizpildās ar dabisko sāļo ūdeni no pazemes slāņa, kas veidojies pirms ledus laikmeta, – tas ir tik sāļš, ka nav izmantojams uzturā.» Līdzīga situācija ar sāļūdeņiem veidojas arī tepat, Kolkā un Liepājā, kur ģeologi novēro jūras ūdeņu intrūziju jeb iespiešanos pazemes ūdens tā dēvētajos horizontos – saldūdeņi kļūst sāļi, sajaucoties ar jūras ūdeņiem, un vairs neatbilst dzeramā ūdens normām, līdz ar to ir jāattīra.

Plašāk lasiet rakstā Pazemē – ceturtā daļa Baltijas jūras pirmdienas, 18.maija laikrakstā Diena (8.,9.lpp)

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu


 

 

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra