Covid-19 pandēmijas un pieaugošo izmaksu rezultātā krogu skaits Anglijā un Velsā sarucis līdz vēl nepieredzēti zemam līmenim.

2022.gada pirmajā pusē krogu skaits nokrities zem 40 000, kas ir par 7000 mazāk nekā pirms desmit gadiem.

Aizvērtie krogi tiek vai nu nojaukti, vai pārbūvēti par dzīvojamajām mājām vai birojiem, teikts nekustamo īpašumu nozares konsultāciju uzņēmuma "Altus Group" pētījumā.

Pētījuma autori norāda, ka tos krogus, kas spējuši pārdzīvot pandēmiju, tagad apdraud augstā inflācija un strauji augušās energoresursu cenas.

"Lai gan krogi pandēmijas laikā demonstrēja vērā ņemamu dzīvotspēju, tagad tie pieredz jaunas problēmas, cīnoties ar uzņēmējdarbības izmaksu krīzi, ko rada pieaugušās enerģijas cenas, inflācijas spiediens un nodokļu celšana," uzsver "Altus Group" Lielbritānijas nodaļas vadītājs Roberts Heitons.

Latvijas labākie restorāni ir izlauzušies no Vecrīgas mūriem. Cēsis, Kuldīga un tagad arī Valmiera – tie ir karstākie Latvijas gastronomiskā tūrisma galamērķi

Dienas Bizness septembra beigās un oktobra sākumā sociālajos tīklos aicināja sabiedrību vērtēt labākos reģionu restorānus. Balsojuma rezultātā izveidojām restorānu TOP 15, kas pirmo reizi tika publicēts žurnālā Horeka, kas pie lasītājiem devās 18. oktobrī (elektronisko versiju var iegādāties: https://www.dbhub.lv/horeka).

Topa līderi

Reģionu restorānu topa pirmajā vietā Dienas Biznesa lasītāji, aktīvi balsojot, ierindojuši Valmieras Vecpuisi. Britu uzņēmēja valmierieša Maikla Braisa restaurētais senais paviljons Vecpuišu parkā pilnībā atguvis vēsturisko godu, pat vēl vairāk, jo lielākā Vidzemes pilsēta ieguvusi ne tikai cienījamu restorānu, bet arī modernu koncertzāli un telpas konferencēm. Lielisks tandēms!

Pēc tam, kad vakar Briselē gaišā dienas laikā aplaupīta Latvijas Televīzijas (LTV) raidījuma Sirmais. Kulta ēdieni komanda, raidījuma filmēšana ir pārtraukta, apstiprināja raidījuma producente Ilze Lasmane-Brože.

Viņa norādīja, ka nolaupīts ir viss - filmēšanas un materiālu pirmās apstrādes tehnika, kā arī visi safilmētie materiāli.

Lasmane-Brože piebilda, ka tas noticis dienas laikā netālu no Briseles simbola Atomiuma. «Bijām nesen atlidojuši no Dienvidamerikas, kur filmējām raidījuma materiālu Argentīnā un Čīlē raidījuma trešajai sezonai. Izkāpām no automašīnas uz aptuveni pusstundu, lai izlocītu kājas, bet, atnākot atpakaļ, pamanījām, ka automašīnai izsists durvju logs un visa mašīna ir iztukšota.»

Viņa neprecizēja zaudējumu apmēru, bet teica, ka tie ir lieli. «Patlaban tiek veikta zaudējumu aprēķināšana nolaupītajai tehnikai. Taču šķiet, ka lielākais zaudējums ir safilmētais materiāls, kas palika nolaupītajos ārējos cietajos diskos.»

Vienā no labākajiem Tallinas restorāniem Farm ceturtdien atklāts Latvijas gastronomijas festivāls Riga. Your flavourite city. Šajā nedēļas nogalē ikviens Tallinas gardēdis aicināts iepazīt labāko Rīgas restorānu piedāvājumu un nobaudīt moderno Latvijas virtuvi, ko restorāna Farm viesiem gatavos un pasniegs viens no Latvijā atzītākajiem šefpavāriem Mārtiņš Sirmais, informē Rīgas Tūrisma attīstības birojā (RTAB).

«Tallinas gardēžiem piedāvāsim piecu kursu maltīti no sezonālajiem produktiem, kas vislabāk raksturo Latvijas virtuvi. Īpašo ēdienkarti, ko esam atveduši uz Tallinu, veido rudens un ziemas produkti, katram gadalaikam izvēloties trīs raksturīgākās dabas veltes. Ēdienkartē atradīsiet šosezon Rīgā populāro brieža gaļu, īpaši pagatavotu ķirbi, medus pīrāgu ar krējumu un liepu saldējumu, kā arī citus kulinārijas šedevrus,» stāsta M. Sirmais.

«Gastronomijas festivāls Tallinā ir pamudinājums un aicinājums ikvienam interesentam doties nelielā izbraukumā uz Rīgu kaut uz vienu dienu, lai atklātu garšas ziņā vēl ko pavisam nepieredzētu un jaunu labākajos Rīgas restorānos. Tuvojas Ziemassvētki, kad gastronomisko baudījumu Rīgā tradicionāli papildina arī plašs kultūras un izklaides piedāvājums,» norāda RTAB valdes locekle Vita Jermoloviča.

Latvijas iedzīvotāji savus ēdienus vairs nebaidās bagātināt ar dažādām garšvielām; to tirgus vērtējams kā augošs, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Garšvielu piedāvājumam ir tendence palielināties, cilvēki ar tām iepazīstas, tāpēc to klāsts arvien palielinās. Turklāt ir pieejamas arvien kvalitatīvākas garšvielas, un cilvēki māk tās pareizi uzglabāt, spriež pavārs Mārtiņš Sirmais, garšvielu līnijas Sirmais & Dreibants līdzautors. Viņa skatījumā, garšas ziņā cilvēki kļūst inteliģentāki.

Ceļojumu garšas

Garšvielas iedalās piecās lielās grupās – universālās (dārzeņu maisījumi ar sāli), pipari, garšvielu maisījumi, tīrās garšvielas (piemēram, kanēlis, ingvera un paprikas pulveris) un garšaugi (piemēram, kaltēts rozmarīns, oregano, timiāns), skaidro Inga Auziņa, Santa Maria mārketinga vadītāja Baltijas valstīs. Baltijā pēdējo desmit gadu laikā universālo garšvielu pārdošanas apjoms krītas. Piemēram, šobrīd Igaunijā šī tipa garšvielu maisījumu lieto 9%, Lietuvā 15%, bet Latvijā 27% cilvēku. Lai arī Latvijā to lieto visvairāk, pēdējos gados ir piedzīvots kritums – vēl 2005. gadā šīs garšvielas lietoja 45% iedzīvotāju. «Tas nozīmē, ka cilvēki kļūst drošāki, gatavi izmantot jaunas garšas un savu ikdienas garšvielu plauktiņu papildina ar citām,» spriež I. Auziņa. Pēdējos gados pieaug cilvēku interese par etniskajām virtuvēm, populāras ir garšvielas suši, kā arī Āzijas valstu un Meksikas ēdienu pagatavošanai. Šis garšvielu segments piedzīvo strauju izaugsmi. «Lielā mērā tas saistīts ar to, ka cilvēki arvien vairāk ceļo, nogaršo jaunus ēdienus un uzzina par jaunām garšām,» vērtē I. Auziņa. SIA Silantro valdes locekle un garšvielu veikala SpiceHouse īpašniece Sandra Valdmane piebilst, ka Latvijā joprojām populāras ir Indijas virtuvei raksturīgās garšvielas, kā arī Taizemes, Marokas, Meksikas virtuvēs lietotās garšvielas. Arī mums tuvāku Eiropas tautu virtuves, piemēram, itāļu virtuves garšvielas joprojām esot lielā cieņā. «Mūs īpaši priecē novērojums, ka Latvijas iedzīvotāji kļuvuši zinošāki, arī prasīgāki un prot novērtēt kvalitatīvus un veselīgus produktus. Daudzi cilvēki ceļojot guvuši lielisku pieredzi un iepazinuši jaunas garšas nianses, tāpēc viņi meklē to autentisko etnisko garšu buķeti un garšvielas arī Latvijā,» saka S. Valdmane.

Svinīgā atmosfērā noslēdzies starptautiskā labdarības projekta TOYP Latvia pirmais posms un apbalvoti Latvijas 10 jauni un izcili cilvēki vecumā no 18 līdz 40 gadiem, kuri ir sasnieguši izcilus panākumus savā izvēlētajā darbības jomā un veicinājuši pozitīvas pārmaiņas Latvijas sabiedrībā.

TOYP ir starptautisks labdarības projekts, ko Latvijā organizē biedrības Junior Chamber International Latvia (JCI Latvia) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) ar mērķi veicināt jauniešu izglītošanos un iesaistīšanos pilsoniskās sabiedrības attīstībā Latvijā, iedvesmojot tos uz sasniegumiem savā izvēlētajā darbības jomā, būt labākiem līderiem un radīt pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā.

Balvas šajā gadā saņēma Vita Brakovska - uzdrīkstēšanās un radošas darbības veicinātāja - pa visu Latviju ceļojošais «zināšanu eņģelis», Liene Dambiņa - Bērnu slimnīcas fonda vadītāja, Raimonds Elbakjans - Lielākās ielu sporta un kultūras kustības Latvijā – projekta Ghetto Games idejas autors un vadītājs, Ratiņbasketbola federācijas prezidents, Latvijas jauniešu elks un autoritāte, Jānis Iklāvs - skolotājs, Latvijas skautu priekšnieks, Latvijas Skautu un gaidu centrālās organizācijas (LSGCO) valdes priekšsēdētājs, Ogresgala 5. Skautu un gaidu vienības priekšnieks, Ināra Kehre - aktīva jaunatnes organizāciju brīvprātīgā un vairāku sociālo un labdarības projektu vadītāja, apbalvojuma Laiks Ziedonim vadītāja un fonda Viegli idejas līdzdibinātāja, Dana Narvaiša - aktīva alternatīvās izglītības veicinātāja, Cēsu Jaunās sākumskolas vadītāja un viena no tās veidotājām, Andris Rubīns - viens no spilgtākajiem radošās industrijas pārstāvjiem Latvijā, reklāmas aģentūras DDB Latvija izpilddirektors, līdzdibinātājs Latvijas pirmajam sociālajam uzņēmumam MAMMU, Ģirts Majors - lielākā mūzikas un mākslas festivāla Baltijā Positivus rīkotājs, koncertaģentūras Positivus Music vadītājs, koncertzāles Palladium līdzīpašnieks, Aminata Savadogo - viena no talantīgākajām jaunajām Latvijas dziedātājām, komponiste un dziesmu autore un Mārtiņš Sirmais - viens no izcilākajiem un radošākajiem latviešu pavāriem, 3 pavāru restorāns, restorāna 3 un kafejnīcas - veikala Sirmais un Dreibants līdzīpašnieks.

Šefpavāru duets Ēriks Dreibants un Mārtiņš Sirmais 31.maijā kāps uz pop-up restorāna Dinner on the lake plosta, lai viesus aizvestu garšu ceļojumā.

Vakars uz ezera jeb Dinner on the lake ir pop-up restorāns, kas atrodas uz peldoša plosta Kāla ezerā.

Šajā sezonā gaidāmi 15 pasākumi, kuros piedalīsies 13 Latvijā zināmi pavāri - Raimonds Zommers (restorāns Entresol), Mārtiņš Sirmais un Ēriks Dreibants (restorāna Trīs pavāru restorāns Tam labam būs augt saimnieki), Dzintars Kristovskis (Annas design hotel & spa restorāns), Sergejs Širipovs (restorāns Le Dome), Kristaps Sīlis ( restorāns Bruņinieku 63), Svetlana Riškova ( Grand Hotel Kempinski Riga restorāns ), ēst gatavošanas entuziasts Ritvars Toms Logins, Endijs Bērziņš ( restorānu ķēdes Vairāk saules īpašnieks), Valters Zirdziņš (restorāna Valters saimnieks), izcilais Jānis Zvirbulis (darbojas pie jauna restorāna izveides), Juris Dukaļskis (restorāns Trīs) un Lauris Aleksejevs (restorāna 36. līnija līdzīpašnieks).

Atpakaļ skatīties nav jēgas, jo tā, kā bija, vairs nebūs, – viss ir mainījies, ir citi spēles noteikumi. Tagad viss ir aizvērts, un tad jau redzēs, kā būs pēc tam, – varbūt uzreiz būs jālec supervirslīgā, varbūt būs jānokāpj lejā uz Purvciema Ramen. Galvenais ir nepazaudēt sevi un nepārvērsties santīmos, centos.

Tā intervijā Dienas Biznesam teic restorāna 3 pavāri šefpavārs un līdzīpašnieks Mārtiņš Sirmais.

Ēdināšanas nozare viena no pirmajām pandēmijā tika apstādināta. M. Sirmais pauž, ka vecā kārtība nekad vairs neatgriezīsies.

Kā jums iesācies šis gads?

Tāpat kā jebkurš Latvijas valsts pilsonis sekoju līdzi skaistajām preses konferencēm no rīta līdz vakaram. Tas ir viss, ko es reāli drīkstu darīt. Likuma noteiktajā kārtībā.

Saprotu, ka šobrīd vairāk esat pievērsies Ramen Rīga darbībai?

Tas jau mums visu laiku ir bijis eksperimentālais bistro. Bijām Stabu ielā un tad nedēļas laikā uztaisījām arī Purvciemā.

Un kā sokas ar šo biznesu? Kāds ir pieprasījums?

Restorāni un bāri Rīgā tiek atklāti un slēgti ar zināmu regularitāti. Taujāts, kāds tam ir iemesls un ko nepieciešams darīt, lai izvairītos no neveiksmes, Marsels Vapne, kurš kopā ar Latvijas hokeja zvaigzni Kasparu Daugaviņu izveidojis sporta bāru Arena 29, uzsver, ka ar krogu biznesu ir līdzīgi kā ar citiem.

«Tā tas ir visās jomās. Ne velti statistika rāda, ka pirmajā gadā nomirst 95% jauno kompāniju un no tām, kas paliek, nākamajos piecos gados aizver vēl 95%. Šķiet, ka tas ir saistīts ar uzņēmēju izpratni par to, ko viņi īsti vēlas. Varbūt daļa pēc pusgada zaudē interesi par sākto biznesu. Daļai nepietiek līdzekļu vai pacietības. Iemesli ir daudz un dažādi,» spriež Arena 29 vadītājs.

Par pašu grūtāko krogu un restorānu biznesā M. Vapne sauc cilvēku ieradumu laušanu. «Ja cilvēks ir pieradis staigāt uz Vīna studiju, tad ir ļoti grūti viņu pārvilināt. Klientu piesaistītšana visos biznesos ir sarežģīta, bet mūsu biznesā varbūt tas ir vēl sarežģītāk, jo tā ir izklaide. Atslēga ir mistiskais vārds – atmosfēra –, kas cilvēkam liek justies labi vai slikti,» viņš pauž.

Košais MyKi Touch dod bērniem iespēju piezvanīt no viedpulksteņa, bet vecākiem – vienmēr zināt, kur atrodas atvase

Mācību gada sākums daudzās ģimenēs aktualizējis jautājumu, kā efektīvāk un drošāk sazināties ar bērniem, kuri tikko sākuši skolas gaitas vai vēl apmeklē bērnudārzu. Šajā vecumā rotaļīgums bieži vien ņem virsroku pār atbildības apziņu, tādēļ vecāku sarūpētais mobilais tālrunis mēdz nokrist zemē un saplīst vai vienkārši pazust kaut kur rotaļu laukumā. Risinājums varētu būt tā dēvētie drošības pulksteņi – ap roku apliekams viedpulkstenis, kurā var ievietot SIM karti. Viens tāds – MyKi Touch – nonāca arī DB rīcībā un trīs nedēļas pavadīja sešgadnieku visās ikdienas gaitās.

Dizains

Jāsaka, ka MyKi Touch ir liels pulkstenis. Uz sešgadnieka plaukstas locītavas tas pat izskatās milzīgs, jo katrā pusē sniedzas pāri rokai vismaz centimetru. Līdz ar to virsjakas uzvilkšana ir īstas mocības. Pulkstenis ķeras aiz piedurknes, iestrēgst, un gumijotā siksniņa negrib slīdēt pa audumu. Arī velkot nost jaku, siksniņa bieži vien neizturēja bērna nepacietīgo ģērbšanās manieri un atsprāga vaļā. Pie tā lielā mērā vainojama MyKi Touch uzbūve. Plastmasas korpuss ar skārienjutīgo ekrānu ir ievietots gumijas siksniņā, kas «piepūš» ierīci visos četros virzienos. Tas ir 3x4 centimetrus liels un pusotru centimetru biezs, taču nav pat mitruma drošs, kas nav laba ziņa dauzonīgu bērnu vecākiem. Zem gumijas ir paslēpta SIM kartes un micro USB pieslēgvieta uzlādei, tādēļ ierīci bieži nākas «izģērbt». Labās malas apakšā atrodas vienīgā fiziskā poga, kas vienlaikus veic atgriešanās un SOS taustiņa funkciju.

Uzņēmumu valdēm drīzumā varētu kļūt diezgan sarežģīti piesaistīt profesionāļus, jo Latvijā ir vēlme valdes locekļus ar likuma spēku padarīt personīgi atbildīgus par visām biznesa neveiksmēm

Šādas idejas pašlaik tiek bīdītas cauri ar veseliem diviem likuma grozījumiem – Maksātnespējas likuma un likuma Par nodokļiem un nodevām. Tā teikt – dubults neplīst. Var jau būt, ka Valsts Ieņēmumu dienests (VID) iztēlojas – šādā veidā varētu rukt nodokļu parādi, jo uzņēmuma amatpersonai jebkurā brīdī būs jārēķinās, ka viņu par nesamaksātiem uzņēmuma nodokļiem var izģērbt līdz ādai. No otras puses šādas valdes locekļu soda sankcijas ir kā lāzerierocis tā paša VID vai pat konkurentu rokās – notēmē un uzņēmēja valdes loceklis ir personīgi iznīcināts.

Pat sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA) nosaukumā tiek pateikts, ka runa ir par uzņēmumu, kurš atbild «ierobežotā apmērā». Likuma grozījumu virzītājus tas gan nekavē prasīt no uzņēmuma valdes (nevis īpašniekiem) privātu atbildību gan par uzņēmuma nodokļu parādiem, gan kreditoru prasījumiem. Pie šādām likuma normām, kas šķiet virzītas, lai slāpētu jebkādu vēlmi Latvijā uzņēmumus vispār dibināt, nebūtu jābrīnās, ja uzņēmumu valdēs marionešu un pat bomžu skaits tikai pieaugtu, nevis ietu mazumā. Kurš cilvēks ar ģimeni un zināmu rocību gan gribēs pakļaut sevi tik nesaprātīgam riskam un pieņemt valdes locekļa amatu, kurā strādājot var tikt izputināts pat par savu priekšgājēju kļūdām? Var jau teikt: pirms sāc strādāt par valdes locekli, rūpīgi pārliecinies, vai priekšgājējs nav kaut ko savārījis, piemēram, ar nodokļiem, par ko pēctecim var nākties personīgi samaksāt. Tomēr tas nozīmētu tik apjomīgu laika un izmaksu patēriņu, kas jebkuram kandidātam valdes locekļa amatu padarītu absolūti neinteresantu. Pēc šādu likuma grozījumu stāšanās spēkā Latvijā nosacīti droši varētu būt vadīt vien dažus lielos valsts uzņēmumus, kas ir pārāk lieli kuģi, lai pie normālas notikumu gaitas valdes locekļiem būtu iemesls par kaut ko personīgi baidīties. Kaut ko darīt varētu arī pavisam mazie, kuros īpašnieks, priekšnieks un padotais nereti ir viena un tā pati persona, kas jebkurā gadījumā darbojas uz savu atbildību. Taču vidējiem uzņēmumiem, īpaši tiem, kas strādā pārmaiņu vēju skartos un nestabilos (bet kas gan mūsu pasaulē ir stabils?) tirgus segmentos, varētu būt sarežģīti vai ļoti dārgi atrast profesionālus uzņēmuma valdes locekļus.

Iecerētās a/s Sadales tīkls tarifu izmaiņas varētu būtiski kāpināt elektrības izmaksas tiem ražotājiem, kuri strādā vienā maiņā, vēl dramatiskākā situācijā varētu nonākt tie, kuri iekārtas darbina sezonāli, piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Sadales tīklu (ST) iesniegtais tarifu projekts paredz juridiskajiem klientiem no 10% uz 40% palielināt fiksēto maksu par elektrotīkla pieslēgumu, vienlaikus par 10–25% samazinot maksu par elektrības piegādi, iepriekš (7.03.2016.) DB skaidroja uzņēmuma valdes loceklis Raimonds Skrebs. Šodien paredzēta Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) sēde, kurā tiks skatīts tarifu projekts. Uzņēmēji cer uz saprātīgu SPRK lēmumu, kurš neļautu pašreizējos sarežģītajos apstākļos «izģērbt» mazos un vidējos ražotājus, kuri strādā vienā maiņā vai sezonāli. Daļa vēl nav aptvērusi, kādas būs sekas. Proti, globālajā tirgū notiek preču cenu lejupslīde, kas samazina Latvijā strādājošo ražotāju ienākumus, turklāt pašlaik daudziem aktuālākais jautājums pēc Krievijas embargo un šīs un pārējo NVS valstu valūtu vērtības krituma ir atrast citus noieta tirgus, citas preces, kuras tirgū ir pieprasītas. Minēto iemeslu dēļ arī skan viedoklis, ka tīklu tarifa paaugstināšana ir nelaikā. Atsevišķi sašutuši uzņēmēji šo ST piedāvājumu uzskata par dāvanu konkurentvalstu ražotājiem, jo pašmāju uzņēmēji, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nespēj strādāt 24 stundas 365 dienas gadā, zaudēs savu konkurētspēju.

Tirgotāji ir sašutuši par jauno nodevu un izmaksu vilni, kas šobrīd gāžas un turpināsies 2014.gadā gāzties pār maziem un vidējiem tirgotājiem, informē Latvijas Tirgotāju asociācija (LTA).

Neskatoties uz to, ka valsts tāpat plāno milzīgu nodokļu ieņēmumu pieaugumu nākamajam gadam, kas būs augstāks par 55 %, papildus tam atsevišķas ministrijas iesniedz savus priekšlikumus, kā «izģērbt» uzņēmējus, skaidro LTA prezidents Henriks Danusēvičs.

LTA aplēsusi, ka tirgotājiem uz nākamo gadu vien, rēķinot uz vienu mazo veikalu, noteikti sekojoši papildu izdevumi: eiro ieviešanas izmaksas – vismaz Ls 400, obligātā videonovērošana – vismaz Ls 500, depozīta taras pieņemšanas punktu izveidei – vismaz Ls 300, tam klāt vēl mēnesī nāk Ls 120 uz veikalu, kas jāparedz sakarā ar minimālās algas palielināšanu un papildus nodokļa slogu saistībā ar mazajām algām – tas viss jāizņem no savas jau tā tukšās kabatas. Savukārt VARAM un ministra Edmunda Sprūdža priekšlikums paredz, ka katram mazajiem veikaliem jāpiemaksā vēl 85 lati gadā par to, ka veikalu apvienības, kurās tie ietilpst, izdod avīzi, tā informējot pircējus par mazo nacionālo tirgotāju piedāvājumu un kaut cik spējot konkurēt ar globālajiem, Latvijas pārtikas tirgū dominējošajiem tirgotājiem.

Gada sākums mēdz būt piesātināts ar mēģinājumiem pildīt dažādas jaunas apņemšanās. Gluži vai tradīcija ir solījumi, piemēram, vairāk sportot, ēst veselīgāk, nomest svaru utt. Šajā periodā gan var padomāt vēl par to, kā nākamajiem gadiem izveidot kādu daudzmaz jēdzīgu finanšu plānu.

Piemēram, Fidelity Investments aptauja rāda, ka gandrīz 70% ASV iedzīvotāji gada beigās apcer to finanšu sakārtošanu vai uzlabošanu. Turklāt eksperti mēdz teikt - patiesībā gadu mija tam nebūt nav tas pats sliktākais mirklis.

Nosacīti sliktākas ziņas jau ir tās, ka ar kādu pliku mērķu, lai kādi tie arī nebūtu, nospraušanu parasti nepietiek. Lai tos piepildītu, jāieliek zināms darbs. Vērā gan var ņemt dažus padomos, lai palielinātu iespējamību, ka šie mērķi tomēr tiks sasniegti.Katrā ziņā krāšana ir ļoti svarīga dzīves daļa, kas paredz, ka tiek izveidots kāds labklājības spilvens, kuru pēc tam var tērēt vai nu aktuālajām vajadzībām, vai turpināt glabāt mazāk baltām dienām. Šāda spilvena esamībai vajadzētu nozīmēt arī mierīgāku ikdienas naktsmieru. Dažādi pētījumi un arī prakse gan rāda, ka liela daļa cilvēku par krāšanu domā vai nu nepietiekami vai novēloti.

«Piecas dienas pēc manas pret Rasnaču vērstās runas es tiku arestēts. Nevis demisionēja Rasnačs, bet apcietināja Kaimiņu,» sarunā ar DB rezumē Latvijas Republikas Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš

Jūs aizturēja Saeimas sēdes sākumā. Kas bija tas, ko jūs nepateicāt?

Vispirms es izstāstīšu, ko es pateicu. Iepriekšējā Saeimas sēdē pirms manas aizturēšanas es uzkāpu tribīnē. Galvenā lieta man bija pateikt, ka tie, kas balsos «pret» Rasnača demisiju, atturēsies vai izraus savas kartes no balsošanas mašīnas, tie atbalsta maksātnespējas administratoru mafiju Latvijā. Tas bija ar piemēriem, kāpēc tas tā ir. Tad pēkšņi tajā Saeimas sēdē tika izsludināts pārtraukums līdz nākamās nedēļas trešdienai.

Varbūt tomēr atgādiniet, ko minējāt savā slavenajā runā?

Es pateicu zināmo faktu, ka tieslietu ministrs Rasnačs Facebook mierīgi lielās ar debiju supošanā tās dienas vakarā, kad tika nošauts Mārtiņš Bunkus, un neuzņemas nekādu - ne morālo, ne politisko atbildību. Neveic savus ministra pienākumus. Uzskata, ka viss ir labi. Šo runu jūs varat paskatīties manā Fb laika joslā 14.jūnijā, ja interesē. Taču es pieprasīju vēl vienu demisiju, kas ir, manuprāt, absolūti nepieciešama. Ašeradena kungam. Trīs mēnešus iepriekš, kad es 8.martā uzkāpu tribīnē, toreiz es teicu: Ašeradena kungs, es nebalsošu par jūsu demisiju, jo jūs no šīs tribīnes solījāt, ka OIK ir negodīgs nodoklis, kurš nedrīkst būt, un ka jūs atbildēsiet pēc lietas būtības, un ka šī lieta Latvijā tiks izbeigta. Šis slēptais OIK nodoklis. Ašeradena kungam bija trīs mēneši. Ir rakstīti kopā, ja es nemaldos, 19 pieprasījumi. Bet Saeimas pieprasījumu komisijā tie visi ir noraidīti. Ašeradena kungam nav bijis jāatbild uz šiem jautājumiem. Tā vietā Ašeradena kungs sasauca darba grupu ar 35 cilvēkiem par valsts naudu. Noīrēja ārpakalpojumu par valsts naudu, nedomāju, ka tas bija lētākais. Kas tā bija par firmu? Ernst&Young, man liekas. Tātad 35 cilvēki un Ernst&Young ies un pārbaudīs spēkstacijas. Rezultātā nupat Ašeradens iznāca un pateica: esam secinājuši, ka ar OIK neko nevar izdarīt, to nevar izbeigt, bet, redziet, mēs darba grupā esam baigi strādājuši. Nu mēs redzam arī, kā tika izvēlēts VID ģenerāldirektora amata kandidāts Skujiņš, kur vesela darba grupa, vesela komisija sēdēja. Arī ne par mazu valsts naudu. Bet Aldis Gobzems vienkārši piecpadsmit minūtes pasēdēja internetā. Un saraka visas šīs te shēmas, no kurienes nāk Skujiņš, Martinsona kungs un viss pārējais šajā sakarā.

Arī akciju tirgus dalībnieki var mācīties no loterijām

Periodiski pasaulē dzirdams par kādu gigantisku naudas summu, ko kāds ir laimējis loterijā. Nupat, piemēram, ASV loterijā laimēti 1,54 miljardi ASV dolāru, ko skaidrā naudā uz rokas gan izdotos pārvērst «vien» par 878 miljoniem. Eksperti norāda - pareiza investēšana, protams, nebūtu jāuztver kā loterija. Šajā pašā laikā cilvēku masas domāšana mēdz iet pa kādām noteiktām sliedēm, kas nozīmē, ka ieguldītāji var gūt zināmas mācības arī no tiem, kas mēdz krist šajā azartā.

Valdot šādam fonam, piemēram, The Wall Street Journal komentētājs Džeisons Cveigs raksta – pēdējo nedēļu ASV loterijas biļešu pirkšanas trakums apstiprinājis vairākas lietas, kas raksturīgas mūsu dabai, – viena ir tā, ka tiekšanās pēc nauda nebūt nesaistās vien ar «pliku» vēlmi nodrošināt sev labklājību, un otra – cilvēki nesaprot varbūtības. «Pat, ja loterijas biļetes nepērkat un to negrasāties darīt, cilvēku vērošana, kas to dara, var sniegt zināmas mācības,» piebilst minētais eksperts.

Cilvēkiem patīk saņemt atalgojumu par to, ka viņi iepērkas pie kāda konkrēta tirgotāja; viņi vērtē, kur par savu pirkumu gūs lielāku labumu

Par šo virtuālo biznesu, kas daudziem joprojām šķiet neizprotams, plašāk intervijā DB stāsta holandietis Gabi Kols (Gabi Kool), kurš jau 15 gadus strādājis ar lojalitātes programmām, bet šobrīd ir nobāzējies Latvijā, kur attīsta daudzpartneru jeb koalīcijas lojalitātes programmas Pins.

Lojalitātes bizness sācies kā aviokompāniju biežo lidotāju apbalvošanas programma, bet šobrīd pasaulē ir jau divi miljardi daudzpartneru lojalitātes karšu un vēl neskaitāmas individuālās veikalu, kafejnīcu, skaistumkopšanas u.c. kompāniju klientu kartes. Viena no daudzpartneru jeb koalīcijas lojalitātes programmām – Pins, kas iepriekš bija zināma kā BalticMiles, – radīta Latvijā uzņēmumā Coalition Rewards. Šobrīd šīs programmas karti lieto 1,9 miljoni cilvēku, no kuriem 1,2 miljoni to dara nevis tepat Latvijā, bet gan vairāk uz ziemeļiem – Somijā.

2018. gadā IT uzņēmuma Visma Enterprise apgrozījums pieauga par 9%, sasniedzot 7,6 miljonus eiro

«Ja runājam par pagājušo gadu, man kā vadītājai ir lepnums par to, ka mums ir izdevies izdarīt visu, ko apsolījām akcionāriem. Tas rada ārkārtīgu gandarījumu,» saka Antra Zālīte, SIA Visma Enterprise vadītāja.

Akcionāri no Latvijas struktūrvienības sagaida izaugsmi, un viņa teic, ka no tāda viedokļa vēl daudz kas darāms efektivitātes paaugstināšanas jomā. Efektivitātes paaugstināšana līdzās lieliem projektiem ietver arī šķietamus sīkumus. Piemēram, nesen uzņēmums pārskatīja līgumu procesu, to uzlabojot. A. Zālīte ir pret papīra līgumu iešūšanu, jo neredz jēgu, kāpēc kompānijā labākajam pārdevējam būtu jātērē tam laiks. Lai gan tās katru reizi ir tikai dažas minūtes, mēneša griezumā tas ir ilgs laiks, ko varētu izmantot lietderīgāk – atbilstoši speciālistu augstajai kompetencei. «Līgumu iesiešana ir bezjēdzīgi pavadīts laiks. Tas man sāp visvairāk, jo nav dārgāka resursa par mūsu laiku. Šādi laika zagļi arvien ir uz katra trešā soļa,» saka A. Zālīte.

Turbulence pasaules akciju tirgos, inflācija, strauji augošās jēlnaftas un energoresursu cenas rada bažas par recesiju, taču globālā ekonomika izskatās noturīga un šo brīdi no krīzes var pārvērst iespējā.

Izaugsmes kapitāla fonds ZGI Capital ir apņēmies turpināt investīciju stratēģiju, veicot ieguldījumus Latvijas uzņēmumos, kuri vēlas pārorientēt eksporta tirgus, palielināt ražošanas apjomus, modernizēties vai iegādāties konkurējošus uzņēmumos.

Vidējais investīcijas apjoms ir divi miljoni eiro un maksimālais ieguldījums var sasniegt piecus miljonus eiro. Minimālā investīcija ir 500 tūkstoši eiro. No jaunākā fonda līdz šim veikti septiņi investīciju darījumi un tuvākajā laikā plānots veikt vēl līdz desmit ieguldījumiem. Krīze ir labs laiks, kad attīstīties. Ja ir labs plāns, mēs esam gatavi to finansēt. Ir jāiet uz priekšu – mēs turpinām ticēt šim tirgum un atbalstīt labus uzņēmumus. Vēsture rāda, ka tieši krīzes apstākļos, kad konkurenti minstinās, vēlāk veiksmīgākie uzņēmumi pieņem lēmumus par attīstību.

Saeimai būs jāatrod labākais kompromiss starp ziņotāju reālu pasargāšanu no izrēķināšanās un sūdzambībeļu ļaunprātīgu visatļautību pret darba devēju

Likumam par trauksmes cēlēju aizsardzību ar valdības grūdienu nonākot uz ātrākām sliedēm, atsevišķas neskaidrības nav zudušas. Tajā pašā laikā korupcijas pieskatītāji pārmet valdībai mīkstčaulību, tā arī nepiešķirot nevienai iestādei pienākumu apstrādāt trauksmes cēlēju ziņojumus un arī neatvēlot naudu šo mehānismu iedzīvināšanā. Savukārt Saeima tiek aicināta, izskatot likumprojektu, parūpēties par to, lai trauksmes cēlēju aizsardzība nebūtu tikai formāla, lai arī ar likumu noteikta, mehānismam kalpojot vien par aizbāzni ANO rekomendāciju un OECD prasību izpildei.

Lai gan ziņošanai Latvijā ir zināmas tradīcijas, velkot paralēles ar padomju varas izkoptajiem stučīšanas mehānismiem, šajā gadījumā tā nozīmē ko pavisam citu, kas likumprojektā tiek dēvēta par «augstu tiesisko apziņu». Ja biznesā šis viss iekšējo komunikāciju var darīt kaut kādā mērā nervozāku, tad valsts pārvaldē kolēģu skatieni uz pirkstiem līdz šim par «iekšējo lietu» uzskatītas darbības, kas varbūt ož pēc korupcijas, dotu iespēju iznest uz āru. Kā zināms, ar avīzi var nosist politiķi, bet vai ar pliku likumu var pasargāt godprātīgu darbinieku, kuram ir, tā teikt, pilna sirds? Grūti iedomāties, kā reāli aizsargāt pašvaldības vai valsts iestādes darbinieku, kurš atļāvies pastāstīt par kolēģu cūcībām, braukājot pa publisko kabatu kā pa savējo vai bīdot sazin kādas netīras rebes.

3800 eiro mēnesī, šķiet, nu jau ir par maz, lai valdes locekļi justu pienākumu izlasīt dokumentu kaudzīti

Kādus darba pienākumus jūs būtu gatavi pildīt par 3800 eiro mēnesī? Par divreiz lielāku algu nekā vidējā tam sektoram (gaisa transports), kuru kā vislabāk atalgoto Latvijā uzrāda Centrālā statistikas pārvalde? Būtu ar mieru reizi vai divas mēnesī veltīt dažas dienas, lai rūpīgi izlasītu kaudzīti ar dokumentiem? Izrādās, arī saņemot šādu mūsu zemē ievērojamu samaksu, ne visi uzskata par savu pienākumu iedziļināties papīros, kuros ietverto priekšlikumu atbalstīšana vai noraidīšana var atstāt būtisku ietekmi. Runa ir par dāsni atalgotajiem Rīgas brīvostas valdes locekļu amatiem, kuros nesen valdība profesionāļus nomainīja ar vēl lielākiem. Vai drīzāk par to, kā tagadējā ostu pārvaldības sistēmā, kuru esošie ministri mainīt neparko nevēlas, valdes locekļu bezatbildība, neiedziļināšanās jautājumu būtībā, slinkums vai nekompetence vienu labu projektu var padarīt par risku valsts reputācijai un maciņam.

Šādiem vārdiem uzņēmējs un Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidents Guntis Indriksons raksturo vienu no lielākajām sporta būvēm Latvijā – Daugavas stadionu.

Viņš ir par iecerēm samērā īsā laika periodā Rīgā attīstīt trīs vērienīgus futbola infrastruktūras projektus, vienlaikus gan atzīstot, ka tas viss būs iespējams vien tad, ja izdosies piesaistīt finansējumu no ES, valsts, Rīgas pašvaldības.

Esat izteicies, ka jums esot ieceres futbola saimniecības attīstībai Latvijā. Par ko īsti ir runa?

Daudz lietu ir jāizdara. Problēmas saistībā ar krīzi man nozīmē to, ka tā futbola infrastruktūra, ko savulaik radīju, visticamāk, tiks zaudēta. Tāpēc ir jāpārnes futbola halle. No valsts esam dabūjuši piekrišanu saistībā ar Daugavas stadiona izmantošanu. Proti, mums ir plāns nākamajā gadā sagatavot Daugavas stadiona demontāžas projektu, jaunu tehnisko projektu, vēlā rudenī ielikt pamatus, un 2015. gada pavasarī demontēt Skonto būves un pārvest tās uz jauno vietu. Otra iecere ir saistīta ar nepieciešamību pēc stadiona, kur Latvijas futbola izlasei aizvadīt savas spēles. Skaidrs, ka tur, kur pašreiz ir Skonto stadions, tas drīz vairs nebūs. Tādējādi esam jau vienojušies ar pilsētu, ka šim mērķim tiks izmantots Barona ielas stadions. Šobrīd jau izstrādājam skiču projektu un ceram, ka tuvākā pusgada laikā tas būs gatavs. Principā mēs esam atraduši biznesa nišu, kas ļautu saistībā ar šo būvi nepieļaut tās pašas kļūdas, kas bija Skonto stadiona gadījumā. Uzbūvējot «pliku» stadionu, tā ikgadējās uzturēšanas izmaksas ir ap 250 tūkstošiem latu. Tas nav prātīgākais, un domāju, ka neviens to arī nevēlas darīt – it īpaši jau LFF, kas no tā visa baidās kā no uguns. Ir jādara viss, lai uzbūvētu jauno stadionu ar biznesa funkciju, lai tas nebūtu jādotē. Ja viss ar šo projektu notiks tā, kā ir plānots, es gribētu, lai 2016., 2017. gadā tas būtu gatavs.

Latvijas piena fiasko ir rūgta mācība piensaimniecības nozarei, bet rūpnīcas elpas atgūšanai nepieciešami miljoni un inovācijas

Trauksmes zvani par to, ka rūpnīcas projekts ir vāji dzīvotspējīgs jau saknē, noklusa toreizējā eiforijas vatē, 2012. gadā sākot darbināt ar Eiropas miljoniem un valsts garantijām pastutēto jaunuzbūvēto Latvijas piena rūpnīcu Jelgavas pievārtē. Jāpiekrīt Latvijas piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētāja Jāņa Šolka sacītajam – ja vietējās piensaimniecības ziedu laikos pirms Krievijas embargo uzņēmums nevarēja stabili nostāties uz kājām, tad pašlaik runāt par pozitīviem scenārijiem nozīmētu tukši dzesēt muti. Bez daudzmiljonu investīcijām, un nozares eksperti rēķina, ka vajadzīgi būs aptuveni 5–10 miljoni, rūpnīcai no grūtībām neizkļūt. Sākotnējais lēmums ražot piena koncentrātu tagad cērt pa rūpnīcas vaigu, bet rētu aizzieķēšana ar sieru tās tomēr nedziedē. Turklāt industriālo produktu ražošanas bloks – rūpnīcas mugurkauls – ar tā modernajām iekārtām tagad palicis bez darba. Globālie piena plūdi, kvotu atcelšana, kā arī industriālo produktu un svaigpiena cenu lejupslīde novedusi pie tā, ka pārstrādātājiem visizdevīgāk ir strādāt ar pienu, nevis iepirkt koncentrātu, kurš kļuvis lēts un maz pieprasīts. Galvenā produkta godā tagad ieceltais siers diemžēl arī nav labākais plāksteris, jo siera ražošana pašlaik pārstrādātājiem nes zaudējumus. Kilograms siera prasa 8 – 14 litru piena, turklāt produkts ir darbietilpīgs un tehnoloģiski pietiekami sarežģīts. Ņemot vērā cenas, siers pašlaik nav produkts, ar ko nopelnīt un varbūt pat ne izdzīvot. Tādējādi knapā Latvijas piena produktu grozs, kas aprobežojas ar sieru, neļaus ilgi veģetēt bez papildu investīcijām. Nav tik svarīgi – pārdot iekšējā tirgū vai eksportā, bet ar pliku sieru pārstrāde neizdzīvos, izņemot mājražošanu.

Abas absolūti neradnieciskās jomas uz viena šķīvja tomēr spēj izkārtot labklājības ministrs Jānis Reirs.

Vienotības ministrs intervijā DB (17.10.) apgalvo, ka labākais risinājums pensiju un sociālās vides stabilizēšanai meklējams divos veidos – vai nu demogrāfijas rādītāju palielināšanā, vai arī, dabūjot laukā no ēnu ekonomikas tur iestrēgušo mūsu valsts ekonomikas trešdaļu. No tā izriet, ka demogrāfija var turpināt buksēt, jo, izvelkot tik un tik miljardus no pelēkās ekonomikas, valsts vajadzības uz šodienu būtu apmierinātas.

Diemžēl šāds risinājums neatbild uz jautājumu par to, kas ar Latviju notiks rīt. Reira ieskatā, ēnu ekonomikas darboņi no nodokļu un sociālo iemaksu viedokļa ir tādā pašā vērtē kā demogrāfiskais pieaugums, jo, atraujot konkrētu cilvēku masu no ēnu ekonomikas, viņi nodrošinās akūtas vajadzības apmierinošo pienesumu sociālajā budžetā. Acīmredzot šāda, no sabiedrības ierēdnieciski atsvešināta attieksme arī izskaidro mūžīgo matu skaldīšanu par atbalstu ģimenēm. Sevišķi pašreizējā situācijā, kad ģimenes pabalsti mūsu valstī ir viszemākie Eiropas Savienībā, nesasniedzot pat to atbalsta apmēru, kāds ir ES saimes jaunpienācējās Bulgārijā un Rumānijā. Tas nelīmējas kopā ar negatīvo dabisko pieaugumu Latvijā, kas uz ES fona arī izskatās sevišķi slikti.

Pasaules ēšanas paradumiem "globalizējoties", visi pamatā grib ēst vienas un tās pašas labās lietas.

Turklāt, ja agrāk bija ierasts, ka patēriņa tendences galvenokārt veidojas Rietumvalstīs, tad tagad ēst vairāk, bagātīgāk un veselīgāk grib patērētāji Ķīnā un citās Āzijas valstīs. Tur ienākumi pieaug un garšas paradumi attīstās, kas nozīmē, ka arī šo valstu iedzīvotāji rīta cēlienu grib iesākt, piemēram, ar kādu avokado smūtiju.

Pēdējos gados pasaulē tādējādi vērojams īstens avokado pieprasījuma bums, kas raisījis pamatīgu šī zaļā augļa cenas skrējienu augstāk. Piemēram, Ķīnas avokado importa apmēri 2017. gadā bijuši 1000 reizes lielāki nekā vēl pirms sešiem gadiem, raksta theguardian.com.

Meksikas, kas ir lielākā to eksportētāja pasaulē, avokado lielākais pircējs gan joprojām ir ASV, kur arī pieprasījums pēc šī krēmīgā augļa strauji audzis. Atsevišķas aplēses liecina, ka kopš tūkstošgades mijas pasaules pieprasījums pēc avokado ir palielinājies četras reizes, bet pašu avokado cena kopš 2013. gada - dubultojusies.