Pēdējo divu mēnešu laikā Covid-19 ietekmes dēļ būtiski mainījies cilvēku dzīvesveids un līdz ar to arī ikdienas izdevumi.

"Luminor" bankas dati atklāj, ka Latvijas iedzīvotāji kopš marta sākuma savus ikdienas tēriņus kopumā samazinājuši par 34%.

Salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, Latvijā iedzīvotāju izdevumu samazinājums ir vislielākais – Lietuvā tie ir 26%, bet Igaunijā 28%.

"Novērojumi liecina, ka krīzes situācijā cilvēki ir spējuši "savilkt jostas" un krasi samazināt ikdienas tēriņus teju visās kategorijās. Likumsakarīgi, ka, salīdzinot ar laiku pirms Covid-19 ierobežojumiem, visās trīs Baltijas valstīs visstraujāk jeb par 93-94% samazinājusies vidējā summa, ko cilvēki tērē par ceļošanu un atpūtu ārpus mājas. Tāpat ievērojami samazinājušies arī izdevumi par citām lietām, kas nav pirmās nepieciešamības preču vidū – apģērbs, transports un maltītes restorānos, par ko visu Baltijas valstu iedzīvotāji tagad tērē aptuveni par 60-70% mazāk naudas," saka Normunds Rudzītis, "Luminor"Privātpersonu segmenta vadītājs.

Drošības un kārtības nodrošināšanai dažādas Eiropas Savienības valstis tērē dažādas summas proporcionāli savam iekšzemes kopproduktam (IKP). Atbilstoši Eurostat metodoloģijai iznāk, ka Latvija drošības un sabiedriskās kārtības finansēšanā vairāk līdzinās Bulgārijai, bet Lietuva ‒ Ziemeļvalstīm.

Pēdējo nedēļu notikumi valstī parāda aizvien jaunus iekšējās drošības robus, kas, iespējams, ir ilgstošu sistēmisku aplamību sekas.

Drošības problēmas ir ilgāk par divām nedēļām

Tas, ka policijas darbs pieklibo, nav tikai pēdējo nedēļu sakāpināto emociju iespaids. Mēs varētu nolikt malā sievietes slepkavību Jēkabpilī un jauniešu izdarības Imantā un atcerēties senākus gadījumus. Piemēram, puisēna Ivana pazušanu Liepājā 2017. gadā, kura līķi atrada pēc pāris dienām Dubeņu mežā. Var atcerēties advokāta Rebenoka slepkavību, kas tika izdarīta ar īpašu cinismu un cietsirdību, bet izskatās, ka lieta paliks neatrisināta. No dažādiem individuāliem gadījumiem politiķi taisa savas scēnas un būvē balsojumu kāršu namiņus, it kā viņu oponenti būtu kūdījuši kādu varmāku, slepkavu vai maniaku, tomēr fonā neatbildēts paliek jautājums par pašu sistēmu pēc būtības. Vai ar to viss ir kārtībā?

Izmaksas Baltijā gan sadzīvei, gan biznesam aug, it īpaši Igaunijā

Tā liecina "Startup Wise Guys" un Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta zināšanu un inovāciju kopienas "EIT Digital" pētījums, kurā analizētas arī dzīves izmaksas Baltijā.

"Numbeo" platformā veiktās kalkulācijas, par pamatu ņemot salīdzinoši pieticīgu dzīvesveidu, bet, pieņemot, ka tiek īrēts dzīvoklis, izmantots sabiedriskais transports un reizēm ēsts ārpus mājas, liecina, ka vidējās mēneša izmaksas vienam cilvēkam Tallinā ir 1114,81 eiro, Rīgā 1012,02 eiro, bet Viļņā – 975,85 eiro.

"Lai gan absolūtos skaitļos būtiskas izmaiņas nemanām, tomēr, aptaujājot jaunuzņēmumus, rādās tendence, ka izmaksas gan sadzīvei, gan biznesam aug, it īpaši Igaunijā. Kopējā tendence saglabājas līdzīga kā pagājušā gada apskatā – ar vidējām Baltijas mēneša izmaksām pietiktu tikai nedaudz vairāk nekā desmit dienām Londonā, savukārt tiem, kas vēlas ietaupīt, būtu jālūkojas Kijevas virzienā, kur mēneša izmaksas būtu ap 800 eiro," teic Zane Bojāre, jaunuzņēmumu akseleratora "Startup Wise Guys" mārketinga vadītāja.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Eiropas Savienība izvirza aizvien jaunas energoefektivitātes prasības, un Latvijai ir Ministru kabineta noteikumi, kas uzņēmējiem prasa veikt energoauditus.

Uzņēmēji iesniedz atskaites, bet dažkārt tās ir formālas un energoefektivitātes panākumi ir niecīgi.Kāpēc tā? Kādi cēloņi? Kas jādara? Par to Dienas Bizness iztaujāja Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltumsistēmu institūta profesori Andru Blumbergu.

Fragments no intervijas

Kāpēc energoefektivitātes uzlabojumi uzņēmumos nenotiek vai arī notiek formāli? Kur ir sākums – tā ir likumdošanas vaina?

Problēma ir daudzslāņaina. Pirmais slānis parādījās līdz ar tiem Ministru kabineta noteikumiem, kas noteica, ka uzņēmumiem, kuru patēriņš ir virs 500 MWh gadā, ir vai nu jāveic energoaudits, vai jāievieš energopārvaldības sistēma. Abi šie pasākumi ir apļveida darbība, proti, novērtē, saproti, pilnveido un atkal novērtē. Sasniedzot viena gada mērķus, var nospraust nākamos un tā turpināt attīstīties, jo energopārvaldības sistēma to paredz. Ideja sākotnēji bija ļoti laba, bet problēma radās ieviešanā. Ir Ministru kabineta noteikumi, ir noteikts sods par to nepildīšanu, un galarezultātā process tiek uztverts formāli kā kārtējā atskaite Valsts ieņēmumu dienestam vai kādai citai institūcijai. Noteikumi par energoefektivitāti uzņēmējiem nokrita kā sniegs uz galvas!

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir nolēmusi ķerties pie pamatiem – uzdot pavisam vienkāršus jautājumus un mēģināt rast uz tiem atbildes, jo, aizmirstot šīs vienkāršās lietas, vērtības kļūst ačgārnas un svarīgais paliek aiz nesvarīgā. Pirmais mūsu jautājums ir: «Kur rodas nauda?» Tā nauda, kas visu kustina, kur rodas Latvijas bagātība? Atbilde ir nepieciešama, lai nesajauktu vērtību kārtību

Bagātības radītājs

Mūsu uzskats ir, ka bagātību rada cilvēks, kurš strādā. Tas, kurš rada preci vai pakalpojumu, kas ir nepieciešama, un to pārdod tirgū – iekšējā tirgū vai arī eksporta tirgos. Radītājs ir darbinieks vai uzņēmējs, par kura radīto preci vai pakalpojumu citi cilvēki brīvprātīgi, bez īpašiem likumiem vai pavēlēm maksā. Ar to būtu aprakstīts Latvijas bagātības radītājs vai tas, kur rodas nauda. Pavisam vienkārši, un tomēr, kādēļ sākas atrunas. Piemēram, tādas, kuras pat grafiskajā attēlojumā neesam norādījuši. Proti, pirmais, ko daži ļautiņi gribēs pieminēt, un ne bez pamata, būs Eiropas Savienības struktūrfondi. Tā taču ir nauda! Turklāt daļu no tās mēs paši fondos iemaksājam. Ir tikai viena atbilde – šī ir nodokļu maksātāju nauda. Nav svarīgi – Eiropas vai Latvijas. Tā ir nauda, kas jau radīta un tiek dota kā publiskā servisa pakalpojums.

Pasaulē un Eiropā valdošie nenoteiktības vēji ietekmēs ekonomiskās izaugsmes apmērus arī Latvijā, vienlaikus tie investorus padara piesardzīgākus un tādējādi lēmumi par ieguldījumiem var tikt atlikti.

Tādu ainu Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē par to, ko 2020. gads nesīs ekonomikai Eiropā un Latvijā, atklāja Latvijas Bankas eksperti.

Latvijas Banka IKP pieaugumu 2020. gadam rēķina 2,6% (izlīdzinātie dati), inflāciju 2,4%. Pasaules ekonomika, lai arī lēnāk, bet aug. Ekonomika aug divu faktoru dēļ - pieaug strādājošo skaits un pieaug darba ražīgums, turklāt bezdarba līmenis tādās valstīs kā Vācijā, ASV, Jāpānā ir nepieredzēti zems.

Vienlaikus ir vairāki nenoteiktības faktori -- tirdzniecības kari, Brexit, politiskā nestabilitāte, arī koronovīrusa jautājumi utml.. Tam pretī ir vairākas ekonomisko izaugsmi balstošās sviras, viena no tām monetārā politika, taču ar to vien varot nepietikt.

Pandēmijas atnestā asā recesija pasaulē mainījusi lielas daļas cilvēku dzīvi, ja vērtē ekonomiskos aspektus. Skaidrība par nākotni šādos brīžos zūd, un parasti ekonomikas lejupslīdei komplektā nāk zināms maciņa svara zudums.

Katrā ziņā recesija nozīmē arī dzīvi pastiprināta stresa apstākļos, kas savukārt jau var palielināt iespējamību, ka darbībās ar naudu gluži kā par spīti tiks pieļautas dažādas kļūdas. Iekrišana kādos šādos slazdos dzīvi uz jau tā aktuālo izaicinājumu fona var sarežģīt vēl tālāk. Tādējādi var izcelt dažas kļūdas un ieteikumus, kā šādos brīžos vajadzētu censties rīkoties.

Mēģināt runāt

Cilvēki ir emocionālas būtnes, kurus iespaido tas, kas noticis nesenajā pagātnē. Tuvojoties recesijas lielākajai bezcerībai tādējādi var likties, ka pasaule patiešām virzās uz gala pusi. Šādas panikas iespaidā notiek pakļaušanās kādiem nevēlamiem eksperimentiem un ir grūti pieturēties pie agrākajiem lēmumiem. Tas prasa disciplīnu un drosmi. Daļa cilvēki šādos brīžos arī izvēlas noslēgties. Rezultātā, The Wall Street Journal (WSJ) kā vienu no kļūdām izceļ nerunāšanu par ar ieņēmumiem un naudu saistītajām lietām. Ir pētījumi, kas izceļ, ka šādu lietu pārrunāšana ar uzticamu personu grūtos brīžos var palīdzēt gan savstarpējām attiecībām, gan personīgajai finanšu bildei. WSJ skaidro, ka efektīvākas mēdzot būt plānotas šādas sarunas, jo tad to dalībnieki esot gatavāki, un rezultātā procesa norites gaita gan esot mierīgāka, gan konstruktīvāka. Šādas sarunas mēdz nozīmēt, ka finanšu izaicinājumi galu galā paliek par dalītu, nevis individuālu problēmu. Savukārt kopīgā perspektīva jau novedot pie ciešākas sadarbības un galu galā – labāka, piemēram, finanšu atgūšanas procesa un mazākiem savstarpējo attiecību konfliktiem.

Neskatoties uz to, ka jau visai ilgi tiek runāts par skaidras naudas norietu, šī pandēmija atklājusi, ka pēc tās daudzviet Rietumu pasaulē saglabājas liels pieprasījums.

Tas zināmā mērā varētu būt pārsteigums, ja ņem vērā, ka pasaule Covid-19 laikmetā cik vien tas ir bijis iespējams pārslēgusies uz dzīvi tiešsaistē. Lai nu kā - pieprasījums pēc papīra naudas pandēmijā audzis, kur sevišķi liels tas ir bijis pēc lielāka nomināla banknotēm, ziņo, piemēram, Bloomberg.

Kā piemērs tiek izcelti Apvienotās Karalistes dati, kur papīra naudas vērtība apritē pagājušā gada trešajā ceturksnī palielinājusies līdz 78 miljardiem sterliņu mārciņām. Kopš pandēmijas pirmā viļņa martā tas esot pieaugums par 11,5%. Tādējādi kādas runās par papīra naudas norietu patiesībā daudzviet nemaz neatbilst realitātei. Tajā pašā Apvienotajā Karalistē kopš 2014. gadā skaidras naudas apjoms apgrozībā audzis par 40%, liecina pieejamie dati.

Jaudīgāka tautsaimniecība ļauj vairāk ieņemt un vairāk tērēt. Baltijas valstu čempione gan nodokļu ieņēmumu, gan arī izdevumu apmērā, rēķinot uz vienu valsts iedzīvotāju, ir Igaunija, jo tajā tautsaimniecība ir jaudīgāka, nekā tā ir ar iedzīvotājiem bagātākajās Latvijā vai Lietuvā.

Tādu ainu rāda a/s BDO Latvia pētījums. Būtībā šie dati ir tikai kārtējais skaudrais atgādinājums par to, cik svarīga ir tautsaimniecība, jo tikai uzņēmēji ir tie, kuri, maksājot nodokļus, uztur sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru un pakalpojumus.

Kopīgais starts

Baltijas valstīm ir kopīga pagātne pēdējo 100 gadu garumā, un arī to neatkarības atgūšanas laiks no PSRS visām ir 1990. gads, kas bija starta brīdis pārmaiņām tautsaimniecībā un būšanai par saimniekiem savā zemē. Tāpat visas trīs Baltijas māsas vienlaikus tika uzņemtas Eiropas Savienībā un NATO, savukārt pievienošanās eirozonai jau parādīja redzamas atšķirības, jo Igaunija to iespēja jau no 2011. gada, Latvija ‒ 2014. gada, bet Lietuva no 2015. gada. Pērnā gada inflācijas apmēros Baltija ir Eiropas čempione ‒ 2023. gada janvārī Latvijas inflācijas līmenis sasniedza 21,5%, kas bija vislielākais starp Baltijas valstīm, Igaunijā tas bija vismazākais – 18,6% ‒, bet Lietuvā tas sasniedza 20%.

Eiropas Komisija (EK) šā gada septembrī sagatavojusi piedāvājumu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) darbības vienkāršošanai ārvalstīs, trešdien mediju pārstāvjiem sacīja EK Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāta tiešo nodokļu, nodokļu politiku koordinācijas, ekonomiskās analīzes un novērtēšanas departamenta direktors Bendžamins Eindžels.

Pašreiz situācijā, ja mikro, mazie un vidējie uzņēmumi vēlas veikt pārrobežu darbību, tiem jāmaksā nodokļi vairāk nekā vienā dalībvalstī, tiklīdz to darbībai ārzemēs tiek nodibināts pastāvīgs uzņēmums. EK piedāvājuma mērķis ir vienkāršot nodokļu sistēmu MVU, kas darbojas pārrobežu tirgos.

Atvieglojumu ieviešanas gadījumā MVU aprēķinātu nodokļus, pamatojoties tikai uz tās Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts nodokļu noteikumiem, kurā atrodas uzņēmuma galvenais birojs.

MVU iesniegtu vienu nodokļu deklarāciju savas valsts nodokļu administrācijai, kas pēc tam šo deklarāciju nosūtītu pārējām dalībvalstīm, kurās MVU darbojas. Pēc tam katra dalībvalsts pārskaitītu arī visus no nodokļiem gūtos ieņēmumus valstīm, kurās atrodas pastāvīgie uzņēmumi.

Mūziku ikdienā klausās absolūtais vairākums aptaujāto - 93%, taču tikai 23% tērē naudu mūzikas iegādei, secināts Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) sadarbībā ar socioloģisko pētījumu aģentūru "Kantar" veiktajā aptaujā.

Pētījums tiek veikts katru gadu, lai monitorētu Latvijas iedzīvotāju vēlmes un ieradumus mūzikas izvēlē.

"Šis ikgadējais pētījums dod iespēju mūzikas industrijas pārstāvjiem, mūziķiem, autoriem un citiem radošās jomas pārstāvjiem saprast sabiedrības intereses, paradumus un arī izvēles mūzikas patēriņa jomā," skaidro LaIPA izpilddirektore Liena Grīna.

"Ir prieks, ka pamazām redzam uzlabojumus sabiedrības izpratnē par to, ka mūzika, tāpat kā jebkura cita patēriņa joma, nav bezmaksas. Ir labi, ka sabiedrība arvien vairāk apzinās autortiesību un intelektuālā īpašuma tiesību nozīmi, saprot to, ka mūziķiem, komponistiem, dzejniekiem ir tiesības par savu darbu izmantošanu saņemt taisnīgu atlīdzību," uzsver Liena Grīna. "Protams, gribētos, lai izpratnes līmenis šajā jautājumā augtu straujāk, tāpēc šeit saskatām lielu skaidrošanas un izglītošanas darba lauku," uzskata LaIPA izpilddirektore.

Veselības pakalpojumu teju nepieejamība rada palielinātas izmaksas.

Slimniekam, viņa darba devējam un valstij – visiem būtu izdevīgāk, ja sasirgušais maksimāli ātri saņemtu viņam nepieciešamo medicīnisko palīdzību, nevis nīktu mēnešiem garās valsts apmaksāto veselības pakalpojumu rindās. Cilvēks ir valsts pamats, bet no ekonomikas viedokļa tas ir cilvēks darbspējas vecumā. Šis cilvēks ir vērtība, jo viņš strādā un rada pievienoto vērtību, par viņu darba devēji maksā attiecīgus nodokļus valstij un viņš pats savu algu tērē preču un pakalpojumu apmaksai, tādējādi radot pieprasījumu pēc tiem.

Diemžēl ļoti bieži nopietnākas saslimšanas gadījumā darbinieki savlaicīgi nesaņem valsts apmaksāto veselības aprūpi. Reizēm pat uz valsts apmaksātu diagnostiku vai konsultāciju pie speciālista ir jāgaida rindā vairākus mēnešus, kas ir zaudējums gan pašam darbiniekam, gan valstij, gan darba devējam, kuram ne tikai jāmaksā pabalsts 75% līdz 80% no atalgojuma par astoņām dienām (no otrās līdz devītajai dienai), bet arī jāmeklē, kas slimotāju aizvietos tā prombūtnē.

"Corona" alus ražotājs neizjūt nekādu negatīvu ietekmi uz biznesa rādītājiem, neskatoties uz nosaukuma neveiksmīgo līdzību ar biedējošo koronavīrusu, vēsta "CNN".

"Constellation Brands", kas ir populārā alus ražotājs, norāda - klienti "saprot, ka starp vīrusu un mūsu biznesu nav nekādas saistības".

""Corona" pārdošanas apjomi joprojām ir ļoti spēcīgi, un mēs novērtējam mūsu klientu pastāvīgo atbalstu," teic "Constellation Brands" pārstāve Stefanija Makguana.

Četru nedēļu laikā līdz 16. februārim "Corona Extra" pārdošanas apjomi Amerikas Savienotajās Valstīs pieauguši par 5%. Jāpiebilst, ka "Corona" pārdošanas apjomi ir ļoti atkarīgi no ASV tirgus atšķirībā no dažiem tā starptautiskajiem konkurentiem.

"Mūsu domas un lūgšanas ir par tiem, kurus skāris šis briesmīgais vīruss, un mēs ceram, ka centieni to apkarot drīz gūs panākumus," pavēstījis "Constellation Brands" vadītājs Bils Ņūlands. "Mēs neesam pieredzējuši ietekmi uz mūsu darbiniekiem vai darbību, un mūsu bizness turpina darboties ļoti labi," viņš piebilst.

Piejūras pilsētās biznesa sezona ir tikpat īsa, cik saulainā vasara, bet Dagnis Bricis un Elīna Berklava no tā nebaidās un ir atvēruši vasaras un pludmales lietu veikalu "Vilnis".

E. Berklava un D. Bricis ir pazīstami sen un jau vairākus gadus viņam piederošajā kafejnīcā "Spinout Surf Cafe" Latvijas vasaras galvaspilsētā piedāvājumā ir bijuši E. Berklavai piederošā Latvijas dizaina veikala "M50" apģērbi.

"Šajā vasarā mums radās iespēja tikt pie telpām galvenajā promenādē pie kolosālās kafejnīcas "Laiva". Dagnis piedāvāja paplašināt to, ko darījām iepriekš "Spinout Surf Cafe" – ar dubultu jaudu un plašāku klāstu. No "M50" puses tie ir latviešu dizaineru apģērbi un aksesuāri, no pašas pieredzes – pārbaudītas kvalitātes bērnu pludmales mantas un grāmatas. Savukārt Dagnis sadarbībā ar saviem piegādātājiem rūpējas par sportisko sadaļu un piedāvā visu jūras priekiem. Šobrīd tas ir kā "pop-up" formāta vasaras veikals," stāsta E. Berklava, kas ir veikala "Vilnis" (SIA "Spinout") idejas līdzautore un veikala vadītāja.

Foto: Kristaps Kalns/ Dienas mediji

Valstij nevajag glābt uzņēmumus, bet gan radīt apstākļus, lai uzņēmēji varētu strādāt. Bizness ir un būs saistīts ar risku, tostarp darbības izbeigšanu, intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss.

Viņš uzskata, ka Latvijas valsts ir īstenojusi daudzus labus pasākumus, piemēram, ar Altum instrumentiem ir panākts, lai uzņēmējiem ar finanšu sektoru varētu notikt civilizēta sadarbība. Arī OIK samazinājums nākamā gada elektrības rēķinos ir ļoti pozitīva ziņa. Vienlaikus ir vēl vairāki risinājumi, kuru pieņemšanai ir īstais laiks, lai Latvijā strādājošie uzņēmēji būtu tikpat konkurētspējīgi vai pat konkurētspējīgāki par Lietuvas un Igaunijas uzņēmējiem.

Latvijas valdība 2021. gada budžeta projektā paredz 5,1% IKP pieaugumu un arī nodokļu ieņēmumos plāno saņemt teju vai tikpat, cik pirms Covid-19 uzbrukuma.

Latvijā nav tik dziļa krīze, kāda tā bija 2008.–2010. gadā. Šobrīd esam salīdzinoši daudz labākā situācijā nekā pirms 11 gadiem. Turklāt Latvijā epidemioloģiskā situācija ir pat labāka nekā dažās citās ES dalībvalstīs. Valdības apstiprinātā 2021. gada budžeta ieņēmumu prognozes ir salīdzinoši konservatīvas – piesardzīgas. Ja situācija ar Covid-19 nekļūs sliktāka, tad 2021. gadā tiks ziņots, ka nodokļos tiek iekasēts vairāk naudas nekā 2020. gadā. Esmu pārlieku optimistisks? Paskatieties uz šo jautājumu no citas puses – ja nebūtu bijis Covid, 2021. gadā valsts budžeta ieņēmumi būtu par simtiem miljonu lielāki, nekā šobrīd plānotie. Šie neiegūtie simti miljonu ir cena, ko maksājam par Covid .

Mūsdienās sava mājaslapa un e-pasta adrese ir teju ikvienam uzņēmumam, un katrs birojs ir aprīkots ar interneta pieslēgumu. Bet vai tas ir pietiekami, lai sauktu biznesu par digitāli veiksmīgu? Nepavisam, jo digitalizācija ir ne tikai pieeja dažādām IT sistēmām, bet arī pareiza resursu izmantošana un to pielāgošana konkrētām biznesa vajadzībām. Kā Latvijas uzņēmumiem sokas ar digitalizāciju, un kā uzsākt ceļu uz digitālo uzņēmējdarbību – par to šajā rakstā.

Latvijas bizness un digitālās prasmes: ko protam un ko vēl ne?

Salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm, tehnoloģiju attīstība Latvijā ir labā līmenī. Mūsu iedzīvotāji ir pieraduši pie maksājumiem ar norēķinu kartēm, bezkontakta maksājumiem, plaša Wi-Fi tīkla un jaudīga optiskā internetā gan darbā, gan mājās. Taču vai tiešām esam Eiropas IT avangardā visās jomās? Statistika sniedz skaudrāku redzējumu – DESI-2020 (Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss) dati liecina par to, ka Latvijā digitālās prasmes nesasniedz vidējo Eiropas līmeni. Mūsu valstī šis rādītājs ir 75%, Eiropas vidējais – 80%, bet, salīdzinājumam, Lietuvā – jau 93%.

Latvijas ekonomika pašlaik rāpjas ārā no bedres, bet Covid-19 riski saglabājas, tādēļ svarīga ir sabiedrības vakcinēšanās, intervijā uzsvēra Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

“Ja skatāmies uz pašreizējo brīdi, ir redzams, ka Latvijas ekonomika rāpjas no bedres ārā. Noskaņojums gan uzņēmumu, gan mājsaimniecību pusē kopš aprīļa ir būtiski uzlabojies. Izņemot atsevišķas nozares, kuras tiešā veidā ietekmē Covid-19 pandēmija, kopumā mēs esam plusos. Tādēļ var teikt, ka ekonomika atgūstas, izaugsme ir, bet vājums ir vērojams dažos sektoros,” sacīja centrālās bankas vadītājs.

Savukārt nākotne ir ļoti atkarīga no Covid-19 izplatības. Cik liels un sāpīgs būs nākošais pandēmijas vilnis prognozēt gan ir ļoti grūti, tomēr, ja vīrusa izplatība būs plaša un tādēļ būs nepieciešami papildus ierobežojumi, tas ekonomiku pavilks uz leju. Turklāt ar Covid-19 saistīti riski saglabājas gan Latvijas ekonomikā, gan globāli.

Vairums no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm, jo īpaši turīgākās, pārtikai piemēro zemāku pievienotās vērtības nodokļa likmi. Tikai četras valstis, tostarp Latvija, to nedara!

Lauksaimnieki ceļ trauksmi – resursu sadārdzinājuma dēļ pieaug ražošanas izmaksas, kā rezultātā vietējā pārtika kļūst un arī kļūs arvien dārgāka. Lauksaimnieki vienbalsīgi un uzstājīgi pieprasa valdībai pazemināt PVN likmi visai pārtikai – no 21% līdz 5%.

Konferences PVN samazinājums pārtikai kā sabiedrību iesaistošs faktors Eiropas Zaļā kursa mērķu sasniegšanai rezolūcijā lauksaimnieki norāda, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir radījis milzīgu ietekmi uz globālo ekonomiku. Savukārt pasaules vadošās institūcijas jau izteikušas nopietnas bažas par tuvākā gada laikā iespējamo pārtikas trūkumu daudzās valstīs un pat iespējamo badu atsevišķos reģionos.

Ekonomikas ministrija (EM) tuvākajā laikā virzīs izskatīšanai valdībā vēl trīs atbalsta pasākumus mājsaimniecībām elektroenerģijas un apkures cenu kāpuma kompensēšanai, trešdien Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē sacīja EM valsts sekretāra vietnieks enerģētikas jautājumos Edijs Šaicāns.

Pirmais no tiem ir centralizētās siltumapgādes atbalsta diferencēšana.

Šaicāns skaidroja, ka centralizētās siltumapgādes tarifs šajā sezonā noteikti pārsniegs 150 eiro par megavatstundu (MWh), tāpēc EM piedāvā līdz 150 eiro par MWh saglabāt jau apstiprināto atbalstu, kur valsts kompensē 50% no cenas, kas pārsniedz 68 eiro par MWh. Savukārt no tās daļas, kas pārsniedz 150 eiro par MWh valsts kompensētu 90%.

Viņš arī sacīja, ka indikatīvi šim atbalsta pasākumam būs nepieciešami 87 miljoni eiro.

Otrs EM virzītais atbalsta pasākums būs dabasgāzes cenu griestu noteikšana.

Šaicāns skaidroja, ka patlaban regulētais dabasgāzes tarifs ir 107,34 eiro par MWh, bet tirgus cena pārsniedz šo slieksni. EM priekšlikums paredz noteikt dabasgāzes cenas griestus 107,34 eiro par MWh, un valsts kompensētu tirgotājiem to summu, kas pārsniedz slieksni.

Kuģu būvētava BIC aluminium ir ielikusi ķīli pirmajam no sešiem prāmjiem, kas, kursējot starp Bolderāju, Vecmīlgrāvi un Rīgas centru, risinātu transporta problēmu Rīgā.

Pirmā prāmja būvniecību plānots pabeigt sešu mēnešu laikā. Pasažieru prāmis būs 24metrus garš un 6 metrus plats. Katrā prāmī būs vietas 130 pasažieriem un 50 velosipēdiem. Viena brauciena izmaksas tiek lēstas 4,50 eiro apmērā, par velosipēda pārvadāšanu papildus jāmaksā nebūs.

«Ideja radās pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad sākām domāt, kā savienot Bolderājas un Vecmīlgrāvja teritorijas. Izpētot situāciju, secinājām, ka šim projektam diemžēl nav komerciāla pamatojuma, jo šo divu reģionu transporta izolācijas gados ir zaudētas visas sociālās saites. Pirms vairāk nekā 90 gadiem, kad Daugavgrīvas šoseja vēl neeksistēja, komunikācijai bija pieejams tikai upju transports, apkaimes iedzīvotāji abos Daugavas krastos bija ļoti tuvi, strādāja un atpūtās kopā, veidoja ģimenes. Pētījuma rezultātā sapratām, ka pilsētai nav nepieciešams tikai savienot Bolderājas un Vecmīlgrāvja krastus, bet gan vajadzīga jauna transporta sistēma, kas ļautu savienot abus upes krastus visā pilsētas garumā. Tā sākās darbs pie maršruta izstrādes un izpētes, tika nolemts sadalīt pilsētu ziemeļu un dienvidu daļās, kurām būtu kopīgi krustošanās punkti Vanšu tilta rajonā,» stāsta SIA BIC valdes priekšsēdētājs Igors Mitrofanovs.

DB intervijā antropologs Andris Šuvajevs nāk klajā ar vairākiem progresīviem ierosinājumiem, kā Latvijas ekonomiku izglābt no pašiznīcināšanās, kas, viņaprāt, ir pavisam reāls scenārijs 10 līdz 30 gadu perspektīvā, ja nelabvēlīgām tendencēm, kas galvenokārt saistītas ar sociālo jomu, netiks rasts kardināls, bet dziedējošs risinājums.

Fragments no intervijas, kas publicēta 26. jūlija laikrakstā Dienas Bizness:

Kas, jūsuprāt, ir skaudrās migrācijas un emigrācijas cēlonis Latvijā, it īpaši reģionos? Kā problēmu risināt, un vai vispār ir iespējams apturēt cilvēku pārvietošanās vilni?

Ja cilvēki vēlas palikt laukos, tad ir jānodrošina apstākļi, lai to viņi var darīt – viņiem ir pieeja izglītības sistēmai, veselības aprūpei un darbiem, kas ir relatīvi labi atmaksāti. Trīs vienkāršas lietas, bet tas ir lielākais izaicinājums - pārliecināt Rīgas eliti, ka tam tā vajadzētu būt, jo bieži vien tā atbilde skan: ja cilvēki vēlas braukt prom no laukiem vai valsts, tad lai brauc. Tā ir viņu brīva izvēle. No valstiskās perspektīvas tas nav ilgtspējīgi, un jādomā, kā noturēt iedzīvotājus tur, kur viņi jau ilgstoši dzīvo.

Pielāgojoties patērētāju gaidām un pieprasījumam un redzot lielo nākotnes nenoteiktību, ražotāji vairāk orientējas tieši uz akcijām, intervijā norādīja Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure.

Šure skaidroja, ka iedzīvotāju pirktspējas samazināšanos pārtikas ražotāji Latvijā izjūt ļoti krasi un asi, turklāt Latvijas iedzīvotāji pārtikai tērē lielāku daļu savu ienākumu nekā citās valstīs. Zemākajai cenai ir ļoti liela nozīme un pat vēl lielāka nekā līdz šim, tādēļ pārtikas ražotāji lielāko uzsvaru liek tieši uz ekonomisko segmentu un pārstrukturē klāstu, lai pielāgotos pirktspējai, norādīja Šure.

Viņa stāstīja, ka, tā kā nākotnes neskaidrības dēļ ir ļoti riskanti uzreiz dot cenas samazinājumu kopumā, Latvijas pārtikas ražotāji ļoti daudz produktu grupās piedāvā akciju cenas. "Ceram, ka mazumtirgotāji arī atspoguļo šīs akcijas cenas veikalu plauktos," piebilda Šure.

Pa fondam arī spēlei uz mājdzīvnieku nozares izaugsmi.

Fondu industrija nesnauž, un pastāvīgi notiek mēģinājumi nopelnīt no kādas jaunas tendences. Pēdējos gados cilvēki arvien vairāk naudu tērē mājdzīvnieku labsajūtai, kas nozīmējis zināmas perspektīvas ar šo nozari saistīto uzņēmumu vērtspapīros. Pieejamā informācija liecina, ka mājdzīvnieku aprūpes industrija aug straujāk nekā kopējā ekonomika, un daži lēš, ka tas nākotnē turpināsies.

Tādējādi kādu laiku darbojas arī tāds biržā tirgotais fonds kā ProShares Pet Care ETF, kura daļas vērtība šogad palielinājusies par 10,4%. Būtībā fonds izdara likmi uz to, ka cilvēki turpinās cilvēciskot savus mājdzīvniekus. Proti, tie to vajadzībām tērēs arvien vairāk - gan barībai, gan to labsajūtai, gan veselības uzturēšanai. Piemēram, šobrīd modē ir ēst veselīgāk, un patērētāji to pašu attiecina arī uz saviem mājdzīvniekiem. Fonda veidotāji atklāj, ka aptuveni divas trešdaļas no tā aktīviem plūst tieši uz dzīvnieku veselības aprūpes uzņēmumu akciju pusi. Daudzi tērējot arvien lielākas summas smagu savu četrkājaino draugu slimību ārstēšanai un operācijām. Tiek norādīts, ka šis bizness pagaidām tiekot arī mazāk regulēts.