Nu jau vairākus gadus Latvijā ir prasība sertificēt autobusus, kas izgatavoti pēc 2001. gada 1. janvāra. Pat tad, ja tie ražoti Eiropas Savienībā un tiem jau piešķirts kādas ES dalībvalsts sertifikāts. No ES saimes šāda norma ieviesta vienīgi Latvijā. Pasažieru pārvadājumu nozares uzņēmēji šādu kārtību uzskata par bezjēdzīgu un laikietilpīgu procedūru.
Uz jautājumiem atbild SIA Saldus AP direktore Zigrīda Kupče.
Kas te ir lielākais absurds?
Tas, ka Latvijā autobusus ir nepieciešams sertificēt atkārtoti, neraugoties, ka tie ir ražoti un jau sertificēti Eiropas Savienībā un jau divus līdz piecus gadus braukājuši pa vecās Eiropas ceļiem. Turklāt sertifikācijā mēs zaudējam divus trīs mēnešus laika.
Taču uz to var paskatīties arī no citas puses. Latvijas laukos jau ceļi ir tik slikti, ka tādiem atbilstošus autobusus Eiropas Savienībā pat neražo. Patiesībā vajadzētu atgriezties pie vecajiem LAZiem.
Aiz kādiem apsvērumiem, jūsuprāt, ieviesta šāda norma un kas tai garantē tādu ilgmūžību?
Vienīgais, kas nāk prātā sertifikācijas prasības sakarā, ir garantētās darba vietas sertifikācijas dienestam.
Vai no autobusu sertifikācijas vispār būtu jāatsakās?
Būtu tikai loģiski, ka jāsertificē vienīgi tie jaunie un lietotie autobusi, kas ražoti ārpus Eiropā atpazīstamajām rūpn����cām, tādām kā MERCEDES, SETRA, VOLVO, SCANIA. Mēs neesam bagāti un mums nevajadzētu būt tik iedomīgiem, ka apšaubām augstas klases Eiropas Savienības autobusu ražotņu kvalitāti. Svarīgs ir pasažieru drošības jautājums un autobusa ekspluatācijas ilguma atbilstība cenai, jo no tā ir atkarīgi pārvadājumu izdevumi, biļetes cena un valsts dotāciju lielums.
Ko Jūs iesakāt tā vietā?
Tāpat kā Latvijā bez sertifikācijas ir derīgi ES līdz 2000. gadam ražotie autobusi, tādi paši nosacījumi ir attiecināmi arī uz 2001. un vēlākajos gados izgatavotajiem.
Pasažieru pārvadājumu nozare ne tuvu nav tas ienesīgākais bizness. Pilnīgi jaunu tehniku nopirkt var retais, bet vai tādēļ jāstimulē vecu autobusu pirkšana? Visiem zināms, ka divus līdz piecus gadus vecām mazlietotām automašīnām ir ievērojami zemāka cena nekā jaunajām. Turklāt Vācijā un Skandināvijā ražoto autobusu darba resursi ir paredzēti vismaz 14 gadiem bez kapitālā remonta.
Jāsertificē tieši vecie autobusi, kuri praktiski savu mūžu ir nokalpojuši un jau ir bīstami pasažieru pārvadāšanai. Kā zināms, ne visi uzņēmumi var uzturēt tik augstas klases remontbāzi, kas spēj atjaunot autobusus.