Db galvenais redaktors Juris Paiders un žurnālists Juris Kaža pēc Latvijas uzaicināšanas iestāties Ziemeļatlantijas alianse -- NATO, tikās ar ASV vēstnieku Latvijā Braeinu Karlsonu (Brian Carlsson). JP: Pagājušā gada notikumi Afganistānā atsauc atmiņā agrāk notikušo un šīs paaudzes cilvēkos rada zināmu skepsi, vai Latvija netiks iesaistīta lielvaru konfliktos Afganistānā, Irakā vai citur? Šī paaudze ir ļoti piesardzīga par Latvijas līdzdalību konfliktos tālās pasaules malās. BK: Šādu jautājumu lemšana ir Latvijas rokās. Šī alianse ir brīvprātīga, labprātīgu biedru alianse, tādēļ NATO nekur nedodas, ja tam nepiekrīt visi biedri. Šobrīd to ir 19 bēt drīzumā būš 26. Viena valsts var iebilst, un viss apstājas. Tas, vai Latvija vēlas vai nevēlas ko darīt, ir Latvijas brīva izvēle. Ir jābūt visu valstu vienošanās, iekams NATO ko darīs.Tā ir liela atšķirība no vecajiem laikiem. Kad padomju laikos devās uz Afganistānu, nedomāju, ka kādam bija izvēle. JP: Tātad, ja Vācija vai kāda cita NATO valsts nevēlas sūtīt karaspēku uz konflikta zonu savu iekšpolitisko apsvērumu dēļ... BK: Viņi to nedara. JP: Neviens viņus nespiedīs to darīt? BK: Tieši tā. Protams, mēs viens otru «paspaidām». Tas notiek nepārtraukti NATO. Diplomātija neapstājas. Mēs viens ar otru sarunājamies. Bet jā kāda valsts kādā pasākumā nevēlas piedalīties vai vēlas piedalīties šādi un nevis citādi, izvēle ir viņas rokās. Mēs bieži pavaicājam – vai kāda valsts nevēlas pildīt noteiktus uzdevumus. Dažas valstis nodarbojas ar militārās policijas uzdevumiem, citas sūta mediķu vienības. Šobrīd Afganistānā Turcija atbild par starptautiskajiem drošības spēkiem un viņiem šis uzdevums drīz beigsies, tādēļ ir apspriedes par to, kas to darīs turpmāk. Tas ir liels darbs, to veiks kāda no lielākām NATO valstīm. Bet tā to darīs no savas brīvas gribas. Ja kāda valsts atsakās ko darīt, tas tai nav jādara.