Biznesa portāls Db.lv piedāvā interviju ar SIA "Zaļā josta" Valdes priekšsēdētāju Jāni Lapsu.
Lūdzu īsumā izstāstiet, ar ko nodarbojas "Zaļā josta"? Raksturojiet sektoru, kurā darbojaties.
Uzņēmums "Zaļā josta" īsteno principu "piesārņotājs maksā" jeb nodrošina ražotāja atbildības sistēmas. Tas nozīmē, ka uzņēmums, kurš rada atkritumus - ražo vai ieved Latvijā preci, kurai ir pievienots iepakojums, ir atbildīgs par to, lai tad, kad šis iepakojums ir kļuvis par atkritumiem, tas tiktu savākts un pārstrādāts otrreizējās izejvielās. Mēs nodrošinām, lai uzņēmumiem nebūtu jānodarbojas ar atkritumu savākšanu - slēdzot līgumus ar mums, tie pilnvaro mūs sakopt aiz sevis. Noslēdzot līgumu ar "Zaļo jostu" uzņēmējs katru ceturksni atskaitās par iepakojuma, vienreiz lietojamo galda trauku vai videi kaitīgo preču apjomu, ko tas ir realizējis Latvijas teritorijā. "Zaļā josta" apkopo klientu sniegtos datus un ar atkritumu savācējorganizāciju palīdzību nodrošina, ka konkrēta veida iepakojuma atkritumi tiek savākti. Līdzīga sistēma ir arī attiecībā uz videi kaitīgām precēm - nolietotām riepām, eļļām, eļļas filtriem, akumulatoriem un baterijām. Arī tās pēc noteikta brīža kļūst par atkritumiem, tikai - atšķirībā no iepakojuma - tie ir bīstamie atkritumi. Arī šajā gadījumā "Zaļā josta" nodrošina, ka noteikts procents šo preču tiek savākts atpakaļ un pārstrādāts vai iznīcināts.
Palielinoties atkritumu daudzumam, vairs nav iespējams vienkāršā veidā nodrošināt, ka tie tiek savākti, tāpēc bija vajadzīgs radīt mehānismu, ka tas, kurš atkritumus rada, līdzfinansē arī šo atkritumu savākšanu. Tas, protams, nenozīmē, ka tiek savākti tieši konkrētā uzņēmuma radītie atkritumi, bet tiek savākti tāda veida atkritumi. Piemēram, ja uzņēmums ir importējis kartonu, tad tiek savākts tieši kartons - īsāk sakot, netiek izsekots tieši viņa kastei. No šā gada janvāra ir spēkā šāda pati sistēma attiecībā uz vienreiz lietojamiem galda traukiem.
Latvijā šajā sektorā ir divi lieli spēlētāji - "Zaļā josta" un "Zaļais punkts". Vēsturiski "Zaļais punkts" bija pirmais, un "Zaļā josta" nāca kā alternatīva organizācija, kas piedāvāja iespēju izvēlēties un, pēc manām domām, arī palīdzēja tirgum attīstīties dinamiskāk un aktīvāk. Paralēli tirgū ir arī vairāki mazi spēlētāji, kas ir specializējušies uz nišu produktiem. Attiecībā uz videi kaitīgām precēm mēs sevi uzskatām par tirgus līderi, savukārt iepakojuma jomā esam otrs lielākais tirgus dalībnieks.
Kādēļ Jūs, kā šī uzņēmuma valdes priekšēdētājs, darbojaties tieši šajā nozarē?
Mana personiskā dzīves uztvere ir "zaļa", bet tā ir "ierobežoti zaļa", skatoties no uzņēmēja viedokļa. Es neatbalstu dzīvošanu zaru būdiņā un pārtikšanu no kaltētām sēnēm, kas būtībā būtu absolūti "zaļš" dzīvesveids. Mēs - kā moderni patērētāji - tomēr gribam izjust komfortu, kas ir radīts pasaulē, tādēļ es uzskatu, ka cilvēkam ir jāpatērē to, ko viņš ir pieradis patērēt, bet ar savu darbību ir jācenšas minimāli ietekmēt dabu vai maksimāli samazināt savu ietekmi. Piemēram, tas varētu izpausties izvēlē veikalā ņemt vai neņemt plastmasas maisiņu vai katru apelsīnu likt savā maisiņā, vai visus vienā. Es ar privātajā dzīvē cenšos būt "zaļš", piemēram, lietoju veļaspulveri, kas nenodara ļaunumu videi vai mājā, ierīkojot apkures sistēmu, izvēlos siltumsūkni, kas nerada izmešus gaisā un ir ekoloģiski vistīrākais šobrīd. Tas nozīmē, ka man ir paveicies - mana iekšējā pārliecība saskan ar to, ko es runāju un ikdienā daru.
Jūs minējāt piemēru, kā cilvēkam dzīvot "zaļi", vai, vērojot darba kolēģus un Latvijas sabiedrību kopumā, Jūs redzat arī šādu tendenci - sabiedrībai kļūt "zaļākai"?
Runājot par "Zaļo jostu", cenšamies izvēlēties biroja vajadzībām otrreiz pārstrādāto papīru, izmetot atkritumos, šķirojam stikla un papīra izstrādājumus. Arī mūsu veidotie vizuālie materiāli un bukleti ir no otrreiz pārstrādāta papīra. Bet, ja mēs runājam par sabiedrību kopumā - ja mēs cilvēkam uz ielas pajautāsim, kas viņu vides jomā satrauc, katrs otrais atbildēs, ka viņu satrauc plastmasas maisiņi, pudeles, un tas liecina, ka cilvēki Latvijā ir aizdomājušies par šo problēmu, bet jautājums, cik daudzi rīkojas, lai to novērstu. Es personīgi zinu daudzus, kurus veikalā kaitina plastmasas maisiņu kaudzes un kuri cenšas atteikties no tiem, bet te mēs saskaramies ar nākamo problēmu - veikalu politiku vai higiēnas prasībām. Es uzskatu, ka ir jālauž sabiedrības stereotipi vai domāšanas veids, kas nav vienas dienas darbs, bet palēnām situācija mainās. Ceļoties labklājības līmenim, cilvēkam vairāk laika paliek padomāt par to, ko viņš rada sev apkārt. Kamēr vienīgais mērķis ir izdzīvot, tikmēr tas nav tik svarīgi. Kad līdzekļi atļauj izvēlēties, tad cilvēks mēģina no visa izvēlēties dabīgāko.
Kāds "Zaļajai jostai" bija pagājušais gads? Būtiskākie notikumi nozarē un uzņēmumā.
Uzņēmuma apgrozījums attiecībā pret 2005. gadu ir pieaudzis uz pusi, kas nozīmē, ka mēs ļoti strauji attīstāmies. Tas lielā mērā skaidrojams ar izmaiņām tirgū. No pagajušā gada 1. jūlija stājās spēkā prasības par videi kaitīgo preču apsaimniekošanu. Šajā sistēmā mēs aktīvi iesaistījāmies un tas ievērojami palielināja gan mūsu klientu skaitu, gan apgrozījumu. Būtiski bija tas, ka mēs iesaistījāmies jaunā sektorā un spējām piedāvāt saviem klientiem papildus servisu - tiem uzņēmumiem, kas bija ar mums noslēguši līgumus par iepakojuma apsaimniekošanu, piedāvājam arī videi kaitīgo preču apsaimniekošanu.
Katru gadu paliekam arī gudrāki - nododam arvien precīzāku izglītojošo informāciju, sniegtie pakalpojumi kļūst kvalitatīvāki, klientam saprotamāki un vienkāršāki. Kā sekas tam ir vairāku tiešām lielu līgumu noslēgšana par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, kas ievērojami izmainīja mūsu bilanci un veicināja izaugsmi. 2004.gadā mums bija 423 klienti, 2005. gadā - 681 klients, bet 2006.gada beigās jau tuvu pie 1100 klientiem. Katru gadu arī palielinās atkritumu daudzums, kas nonāk mūsu pārziņā.
Pagājušā gada peļņa pagaidām nav zināma. Tomēr vēlos atzīmēt, ka, lai gan uz papīra peļņa izskatīsies pietiekami liela, reāli tā visa tiek novirzīta tālāk uzņēmuma attīstībā. Līdz ar to nevar runāt par peļņu, no kuras tiek pirktas jaunas mašīnas un celtas jaunas mājas.
Raksturojiet lūdzu savus klientus.
Mūsu klients - vēlreiz atkārtošos - ir, pirmkārt, uzņēmums, kurš, ievedot preci Latvijā vai ražojot preci Latvijā, pievieno tai iepakojumu - pēc iepakojuma likuma definīcijas "iepakotājs", otrkārt, uzņēmums, kas mazumtirdzniecībā vai sabiedriskajā ēdināšanā realizē vienreiz lietojamos galda traukus, treškārt, videi kaitīgo preču importētājs. Runājot par ģeogrāfisko sadalījumu, tad procentuāli nospiedošais vairākums klientu darbojas Rīgā vai Rgas rajonā. Ja runā par lielumu, tad tie ir uzēmumi, kuriem ir, sākot no 300 kg līdz pat tūkstošiem un simtiem tonnu iepakojuma gadā. Līdzīgi ir arī ar videi kaitīgo preču importētājiem - no maza līdz lielam. Arī pie mums ir vērojama situācija, ka 20% no visiem uzņēmumiem dod 80% apgrozījuma, bet tas nenozīmē, ka mēs vērību nepievēršam arī maziem uzņēmumiem - attieksme pret visiem ir pilnīgi vienāda.
Ko uzņēmumiem dod sadarbība ar "Zaļo jostu"?
Uzņēmumam ir vairākas alternatīvas. Pirmkārt, tas var maksāt dabas resursu nodokli pilnā apmērā, bet tas sanāk stipri dārgāk, nekā nodrošināt apsaimniekošanu. Patlaban, ja runājam par iepakojumu, mūsu apsaimniekošanas likme ir vairāk nekā piecas reizes zemāka nekā dabas resursu nodoklis par iepakojumu. Attiecībā uz videi kaitīgajām precēm - mūsu tarifs veido 50 līdz 60% no dabas resursu nodokļa. Tā kā tas uzņēmumiem ir materiāli izdevīgi. Otrkārt, likumdošana par iepakojuma un videi kaitīgo preču apsaimniekošanu nenozīmē tikai savākšanu un pārstrādi, tas ir pasākumu komplekss, kas ir jānodrošina. Piemēram, ir jānodrošina savākšana un pārstrāde visas Latvijas teritorijā, bet mūsu valstī nav tāds atkritumu savācējs, kas darbojas visā Latvijas teritorijā. Mēs esam neitrāla organizācija, kas sadarbojas gandrīz ar visiem Latvijas atkritumu apsaimniekotājuzņēmumiem. Likumdošanā ir uzlikts pienākums nodrošināt arī izglītojošos pasākumus. Mēs ļoti daudz laika, enerģijas un līdzekļu veltam šiem pasākumiem. Atbilstoši likumam, ir jānodrošina arī pārstrādes jaudu radīšana latvijā. Viens ir savākt, otrs pārstrādāt un vēlams pārstrādāt Latvijā, nevis eksportēt.
Vēl viena alternatīva ir uzņēmumam nodrošināt atkritumu savākšanu pašam, tomēr, ja paraugās uz klasisku preču kustību - uzņēmums ir ievedis iepakotu preci, piemēram, limonādi, kas ir bijusi uz koka paletes, kartona kastēs, stikla vai PET pudelēs. Lielākajā daļā gadījumu šis iepakojums nepaliek noliktavā, tas tiek nosūtīts mazumtirdzniecībā, tālāk pudele nonāk pie iedzīvotājiem, un uzņēmumam pašam fiziski nav iespējams nodrošināt šo atkritumu savākšanu, jo viņš nespēj izsekot šiem atkritumiem. Tas nozīmētu, ka vienā brīdī uzņēmumam ir jākļūst no tirgotāja par atkritumu savācēju, kas tam nav izdevīgi.
Kādi jauninājumi uzņēmējus saistībā ar vides aizsardzību sagaidīja, sākoties šim gadam? Vai vēl kādas izmaiņas gaidāmas tuvākajā nākotnē?
Līdz šā gada janvārim, uzņēmums, kas veica apsaimniekošanu, ieguva dabas resursu nodokļa atlaidi, bet no šā gada 1. janvāra tiek piemērots simtsprocentīgs atbrīvojums no dabas resursu nodokļa. Līdz ar to šāds uzņēmums zaudē nodokļu maksātāja statusu. Tas ievērojami atvieglo uzņēmuma ikdienas darbību, jo nav jāveic liekas formalitātes.
Sākot ar šā gada janvāri, ir stājies spēkā arī atbrīvojums no dabas resursu nodokļa par vienreiz lietojamiem traukiem un galda piederumiem.
Šogad mainījusies arī atsevišķu videi kaitīgo preču uzskaites sistēma, piemēram, līdz šim baterijas tika uzskaitītas pēc realizācijas vērtības latos, kas radīja neizpratni - sanāca, ka ķīnieu baterija nodarīja mazāku kaitējumu videi nekā dārga, kvalitatīva baterija. No pirmā janvāra uzskaite notiek kilogramos. Līdzīgi ir ar akumulatoriem - arī attiecībā uz tiem bija uzskaite gabalos, tagad ir uzskaite kilogramos.
Attiecībā uz iepakojumu tagad atsevišķi tiek uzskaitīts koks. Līdz šim vienā kategorijā bija koks, kartons, papīrs, dabiskās šķiedras utml, tad tagad koks ir atdalīts kā atsevišķa apsaimniekojamā pozīcija.
Domāju, ka arī nākotnē sekos izmaiņas atkritumu likumdošanā, piemēram, varētu tikt ieviestas jaunas nodokļu likmes atsevišķām atkritumu pozīcijām, iespjams, savādākā veidā uzņēmēji tiks stimulēti tam, lai nodrošinātu savu radīto atkritumu savākšanu un pārstrādi, nevis nonākšanu izgāztuvēs. Precīzi pateikt es nevaru, bet skaidrs, ka izmaiņas vēl būs, jo mēs esam pieraduši no dabas ņemt neskatoties, kur pēc tam to visu liekam. Patēriņš pieaug, mēs gribam arvien skaistāk iepakotas lietas vai visādus jaunus materiālus, bet ir jādomā par to, kā nodrošināt, lai netiktu nodarīts kaitējums videi.
Kādi ir galvenie videi draudzīgas uzņēmējdarbības plusi un mīnusi?
Slēdzot līgumu ar mums, uzņēmējs sper pirmo soli videi draudzīgas uzņēmējdarbības virzienā. Tādējādi uzņēmējs zina, ka tas atkritumu daudzums, ko viņš ir radījis, tiks savākts un pārstradāts. Pirmkārt, uzņēmums ieguvis morālu mierinājumu, otrkārt, viņam tas ir arī materiāls ieguvums. Ieguvums ir atbrīvojums no dabas resursu nodokļa - tiek maksāts mazāk, jo uzņēmējs rīkojas videi draudzīgi. Ja skatās globālāk, nesaistīti ar likumdošanu, tas ir jautājums ar skatu nākotnē. Ja raugāmies tikai uz šodienu, uz konkrēto brīdi, tad labi apzinamies, ka būt videi draudzīgiem, tas ir dārgāk. Piemēram, lietot videi draudzīgākas ķīmijas, vai drukāt materiālus uz otrreiz pārstrādāta papīra. Lielākajā daļā gadījumu tas ir dārgāk, lai gan ir arī patīkami izņēmumi, piemēram, "Papīrfabrika Līgatne" ražotais otrreiz pārstrādātais papīrs, ir lētāks nekā papīrs, kas ir gatavots no celulozes - pirmreizējām izejvielām. Tas pats attiecas arī uz iedzīvotāju rīcību ikdienā - mums veikalā ir iespēja izvēlēties - ņemt plēves maisiņu vai papīra. Papīra maisiņš ir dārgāks, bet ilgtermiņā - mūsu bērniem - tas ir lētāk. Varbūt viņiem nāksies visas šīs izgāztuves pārrakt un kaut ko darīt ar tiem plastmasas kalniem, kas tajās ir apglabāti.
Varbūt Jūs varētu nosaukt kādu konkrētu videi draudzīgu uzņēmumu Latvijā, kas izpilda vairāk nekā tikai likumdošanas prasības un varētu kalpot kā piemērs citiem?
Es negribu konkrētus piemērus minēt. Mēs varam paskatīties no patērētāju viedokļa, ko mēs redzam veikalu plauktos. Mēs kā patērētāji pieprasām arvien vairāk iepakotas preces, tādējādi vairojot iepakojuma apjomus, no otras puses mēs tomēr redzam, ka atsevišķi uzņēmumi maina iepakojumu uz videi draudzīgāku, piemēram, vairāki uzņēmumi maizi sāk iepakot nevis plastmasas, bet gan papīra maisiņos. Otrs, ko vēlos akcentēt, ieviešot uzņēmuma iekšienē resursu taupīšanu, piemēram, papīra aprakstīšanu no abām pusēm, vai dokumentu lietošanu elektroniskā veidā, mēneša beigās redzam, cik daudz papīra ir ietaupīts.
Jūsu vērtējumā, vai Latvijas uzņēmumus var uzskatīt par videi draudzīgiem? Kas uzņēmējiem (tiem, kuri tādi ir) liek būt videi draudzīgiem - stingrā likumdošana, izdevīgums vai laba griba?
Es domāju, ka Latvijai pēcpadomju depresīvais jeb ražošanas krituma periods tādā ziņā ir nācis par labu, jo Latvija ir ļoti daudz atbrīvojusies no neekonomiskām, vidi piesārņojošām tehnoloģijām un procesiem. Atdzimstot ražošanai, mēs cenšamies ieviest jaunas, progresīvas tehnoloģijas, un, ja mūs salīdzinātu ar vecās Eiropas valstīm, mēs daudzās lietās būtu pat labāki. Piemēram, kad Latvijā ienāca datori, tad tie bija daudz labāki nekā vairākās citās Eiropas valstīs, jo mums nebija vecā bagāža, uzreiz gājām uz modernākām tehnoloģijām. Tas pats attiecas arī uz ražošanu - daudzas vides aizsardzības prasības tika ieviestas pēc augstākās robežas. Es Latviju neuzskatu par zemi, kurā būtu lielas ekoloģiskās problēmas - tieši otrādi - pie mums tās arvien vairāk tiek novērstas.
Kā raugāties uz Eiropas Savienības ideju, ka par smagiem ekoloģiskajiem noziegumiem nākotnē būs piemērojams arī cietumsods? Vai Latvijā ir bijuši gadījumi, kad, Jūsuprāt, tāds soda mērs būtu bijis nepieciešams?
Te ir jautājums par šī nozieguma definīciju - kas tiek nosaukts par noziegumu, ja, piemēram, avārija ir neplānota, tāda, kuru nevar laicīgi prognozēt, tad to nosaukt par noziegumu nebūtu pareizi. Protams, uzņēmumam finansiāli jālīdzdarbojas seku novēršanā. Ja tiek definēta apzināta uz vides piesārņojumu veikta darbība, tad - jā. Tādā gadījumā tas tiešām ir ekoloģisks noziegums, kas būtu attiecīgi sodāms. Ir rūpīgi jāizvērtē, nedrīkstētu krist pārmērībās. Lielākā daļa Latvijas ekoloģisko katastrofu ir notikušas daudzu faktoru nelabvēlīgas sakritības rezultātā. Apzināti lieli ekoloģiski noziegumi Latvijā pēdējā laikā nav bijuši.
Kā vērtējat vides izglītību Latvijā kopumā un vides speciālistu sagatavošanu Latvijas augstskolās? Vai izjūtat speciālistu trūkumu?
Vides nozarē ir problēma ar definīciju, kas ir vides speciālists. Būtībā ainavu arhitekts arī ir vides speciālists, tāpat ķīmiķis vai fiziķis, kas strādā ar piesārņojuma novēršanu, bet neapšaubāmi speciālistu trūkums pastāv.
Runājot par vides izglītību, vispārizglītojošajās skolās, nav vides izglītības priekšmeta - vides izglītība ir integrēta vairākos mācību priekšmetos, kā rezultātā civēks netiek apzināti gatavots vides aizsardzībai. Attiecībā uz augstskolām varbūt nav īsti apzināts, kas darba tirgū ir nepieciešams.
Ja runā par skolēnu izglītību, tad iniciatīvu daudzos gadījumos mēs esam uzņēmušies paši. Ne vienmēr var gaidīt iniciatīvu tikai no valsts puses, arī privātiem uzņēmējiem ir jārīkojas. Līdzīgi ir ar speciālistu sagatavošanu, ja uzņēmumu asociācijas vērsīsies ministrijās, sakot, ka ir speciālistu trīkums, tad kaut kas tiks darīts, lai situāciju uzlabotu, bet tai jābūt abpusējai sadarbībai.
Kādas ir "Zaļās jostas" aktivitātes vides izglītības jomā?
Mēs vides izglītību orientējam uz vairākiem informācijas saņēmējiem, viens ir izglītības iestādes, sākot no pirmajām klasītēm, beidzot ar skolotājiem, otrs - sabiedrība kopumā, trešais - uzņēmumi. Segments, kurā mēs strādājam, ir diezgan plašs. Ja runājam par skolām, regulāri veidojam grāmatas skolēniem, esam izdevuši arī rokasgrāmatu skolotājiem, tiek organizēti skolu projekti, kur aicinātas piedalīties visas Latvijas skolas. Lai veicinātu sabiedrības vides izglītību, organizējam regulārus seminārus pašvaldībās, kur tiek runāts, ko var darīt ierindas iedzīvotājs vides aizsardzības jomā, kādi ir valsts plāni šīs jomas attīstībai. Tikko arī esam izdevuši bukletu "Patērē ar prātu", kurš informē sabiedrību ne tikai par atkritumu šķirošanu, bet arī sniedz ieskatu, kā jebkurš no mums, piedomājot pie tā, ko un cik viņš lieto ikdienā, pats reāli var ietekmēt gan resursu saglabāšanu, gan vides aizsardzību. Tuvākajā laikā plānots izveidot interaktīvāku mājaslapu, lai cilvēks mūsu organizāciju var izmantot kā palīgu. Vēl mēs paralēli sadarbojamies ar citām sabiedriskajām organizācijām, piemēram, Pasaules dabas fondu, Vides aizsardzības klubu, jo kopīgs darbs ir stipri pamanāmāks.
Eiropas Parlaments pirms dažām dienām izplatīja paziņojumu, ka Eiropas Savienība rada milzīgu atkritumu daudzumu katru gadu, tādēļ tiekot plānota jauna direktīva, kas noteiks, ka atkritumu daudzums dalībvalstīs ir jāsamazina. Vai esat kaut ko dzirdējis par šādu direktīvu?
Mūsu bizness būtībā ir vērsts uz to, lai mēs izpildītu šādu direktīvu prasības, lai mēs realizētu to, ka atkritumi tiek savākti un pārstrādāti, nevis nonāk izgāztuvēs. Ja tiks paaugstinātas prasības, kas noteikts, ka vēl mazāk materiālu var nonākt izgāztuvēs, tas nozīmēs, ka atsevišķu preču vai materiālu grupas, kurām pašlaik netiek uzliktas prasības, būs speciāli jāsavāc un jāpārstrādā. Vēl citām precēm varētu tikt piemērota līdzīga sistēma kā iepakojumam un videi kaitīgajām precēm. Iespējams tiks izvirzītas prasības attiecībā uz noglabājamiem atkritumiem, piemēram, tiem visiem būs jābūt šķirotiem. Tiks meklēti veidi, kā atkritumu daudzumus samazināt, tomēr velosipēdu no jauna neizgudros. Lai atkritumus samazinātu, kaut kādu daļu no tiem ir jāsašķiro un jāpārstrādā, vai jāatšķiro un jāsadedzina, tā vienkārši atkritumu mazāk nekļūs, to kļūs arvien vairāk. Šis ir tikai uzmetums jaunajai direktīvai. Domāju, ka pat Eiropas Parlamentā šobrīd nav skaidrība, kādā veidā panākt šo mērķi, ir tikai vīzija, kas ir jāpanāk.
Kādēļ atkritumu šķirošana Latvijā ir tik zemā līmenī - tās ir valstiska mēroga organizatoriskas problēmas vai iedzīvotāju attieksmes jautājums?
Nevajag pašiem sevi par zemu novērtēt. Atkritumu apsaimniekošanas situācija Latvijā nemaz nav tik sliktā stāvoklī. Salīdzinot ar citām valstīm, mums tā noteikti nav sliktāka un, iespējams, pat labāka. Pie mums tā stereotipiski ir pieņemts atkritumu šķirošanas jomā par piemēru ņemt Vāciju, bet jautājums ir, cik mēs esam ar mieru ziedot, lai pie mums tā būtu. Iedzīvotājiem pirmais arguments parasti pret atkritumu šķirošanu ir - vai tad es virtuvē likšu trīs miskastes? Arī namu pārvaldes bieži vien negrib nodrošināt vietu, kur konteinerus novietot. Tas ir sarežģītāks process. Tā nav tikai kāda nevēlēšanās, tas ir apstākļu kopums, kas neļauj šo sistēmu momentā realizēt. Turklāt pāri visam ir jautājums, kurš par to maksās. Vai mēs esam ar mieru maksāt par pieciem dažādiem dalītās vākšanas konteineriem pagalmā un piecām dažādām mašīnām, kas izved katru no šiem konteineriem?
Arī Rīgā drīzumā ir plānots ieviest dalīto atkritumu savākšanas laukumus, kur ikviens varēs piebraukt ar savu mašīnu, sašķirot atkritumus un izmest par velti. Ja runājam par videi kaitīgām precēm, mums pat ir pienākums nodrošināt ka visā latvijā šīs preces par velti tiek pieņemtas. Piemēram, skolās un lielveikalos ir nodrošināta iespēja izmest izlietotās baterijas. Šī sistēma darbojas, varbūt tā netiek skaļi reklamēta. Katram pie mājas tāpat nepieliks dalītās vākšanas konteineru, jo tas, pirmkārt, nav fiziski iespējams un, otrkārt, tas ne vienmēr ir ekonomiski pamatoti. Ja runā par Rīgas centru, tas ir atsevišķs gadījums, kur nav pat nodrošināti parastie konteineri, kur nu vēl dalītie, bet arī to tuvākajā nākotnē ir plānots mainīt. Ideāli nebūs nekad, katrā mājā nekad nebūs šķirojamā rūpnīca. Attīstoties tehnoloģijām, es domāju, ka Latvijā ir gaidāms liels solis uz priekšu arī atkritumu pārstrādē.
Kur nonāk savāktie šķirotie atkritumi - bieži vien dzird cilvēkus sakām, ka šķirotie atkritumi tāpat tiek sabērti kopā ar nešķirotajiem, vai tādām bažām ir pamats?
Cilvēki uzskata, ka Latvijā nekas nenotiek, bet patiesībā notiek un tiek pārstrādāts diezgan daudz dalīto savākto atkritumu. Tajā brīdī, kad tie ir savākti tie vairs nav atkritumi, bet gan otrreizēja izejviela. Piemēram "Papīrfabrika Līgatne" ražo tikai otrreizēji pārstrādātu papīru. Valmierā tiek ražoti olu paliktņi no otrreizēja izejmateriāla, un tūlīt sāks darboties uzņēmums, kas ražos siltumizolācijas materiālu no otrreizēja papīra. Latvijā pietiekami augstā līmenī ir koka pārstrāde, lai gan savākšana pieklibo. Daudzas bojātās koka paletes, tiek savāktas, saremontētas un nonāk atpakaļ tirgū. Problēmas ir ar plastmasas pārstrādi, jo plastmasas ir ļoti dažādas, to nevar kā kopīgu masu pārstrādāt. Latvijā šobrīd lielākoties ir nodrošināta tikai viegli identificējamu un viendabīgu plastmasu pārstrāde. Runājot par stikla pārstrādi, uzņēmums "Grīziņkalns" no stikla ražo lustru kupolus un citus dekoratīvos stikla izstrādājumus, tomēr lieli savāktā stikla apjomi tiek eksportēti - jo Latvijā pietrūkst pārstrādes jaudas. Ar metāla pārstrādi mums nav problēmu - "Liepājas metalurgā" skurstenis kūp visu laiku. Ir vēl arī vairāki uzņēmumi, kas Latvijā nodarbojas ar alumīnija pārstrādi. Protams, vēl ir ļoti daudz, ko darīt.
Cik daudz no atkritumiem tiek eksportēts?
Mēs nerunājam vairs par atkritumiem, bet par otrreizējām izejvielām. Vairāk kā 50% no savāktā papīra un kartona šobrīd tiek eksportēti, bet "Papīrfabrika Līgatne" patlaban tiek rekonstruēta, un kad tā atvērs nākamo kārtu, tad varbūt no citām valstīm mēs pat importēsim. Daudz polimērmateriālu tiek eksportēts uz Ķīnu - ekonomisko apsvērumu dēl, nevis tādēļ, ka Latvijā nebūtu, kur tos pārstrādāt. Koks un metāls gandrīz viss tiek pārstrādāts Latvijā. Stiklu lielākoties eksportējam, jo nepietiek pārstrādes jaudas. Bija Latvijā uzņēmums, kas ražoja stikla pudeles, diemžēl tagad tas ir bankrotējis. Šis ir tas sektors, kur visvairāk tiek eskportēts. Ja runā par videi kaitīgām precēm, lielākā daļa riepu pašlaik tiek sadedzinātas Brocēnu cementa rūpnīcā, kur tās tiek izmantotas kā kurināmais, baterijas tiek eksportētas ārpus Latvijas pārstrādei, jo tās šeit nav ekonomiski izdevīgi pārstrādāt. Tuvākajā laikā Latvijā atvērsies ledusskapju pārstrādes rūpnīca.
Kādas ir "Zaļās jostas" ieceres šim gadam - būtiskākie ieplānotie darbi?
Kā jebkuram uzņēmumam, mūsu nākotnes plāni ir turpināt attstties. Turpināt nostiprināt savu pozīciju tirgū, no vienas puses, no otras puses - līdzdarboties Latvijas vides aizsardzībā. Mēs par savu pienākumu uzskatām līdzdarboties vides sakopšanā un samazināt apglabājamo atkritumu daudzumu. Šīs vēlmes sakrīt gan ar Latvijas, gan Eiropas likumdošanas prasībām. Kā savu misiju redzam līdzdarboties jaunu pārstrādes jaudu radīšanā Latvijā. Turpināsim izglītot sabiedrību. Mums katru gadu ir arvien vairāk, ko darīt. Šis sektors tik dinamiski attīstās, ka mēs varam plānot, kas notiks šogad, bet, kas notiks pēc diviem gadiem, to ir ļoti grūti prognozēt. Ja paskatāmies, cik strauji sektors ir pēdējos piecos gados attīstījies, tad to varētu dēvēt par vienu no "gazeles" sektoriem Latvijā.
