Rīgas jaunās varas pirmā pilnvaru gada laikā paveikto darbu kvalitāti galvaspilsētas satiksmes sistēmas sakārtošanā sarunā ar laikraksta Diena žurnālistu Guntaru Gūti vērtē satiksmes eksperts Pauls Timrots.

Pēdējā gada laikā daudz dzirdama kritika par satiksmes organizēšanas dīvainībām galvaspilsētā. Kāda, tavuprāt, ir kopējā situācija Rīgā satiksmes jomā?

Patiesībā jau nekas liels un būtisks nenotiek. Drīzāk redzam jaunās varas jaunas politikas parādīšanu un pierādīšanu. Ja tev radusies iespēja parādīt sevi kā jaunu spēku, tad tev arī ir jāparāda, ka tu esi savādāks. Līdz ar to tev nav tik daudz laika, kamēr uzbūvēsi, piemēram, Ziemeļu pārvadu vai Rīgas apvedceļu, tāpēc, lai tu kļūtu pamanāms, tu ātri un butaforiski mēģini paveikt jebkādas lietas un iebāzt kāju durvīs. Līdz ar to no tāda politiskā viedokļa tā parādīšanās ir izdevusies – visi viņus ir pamanījuši. Cits jautājums, cik šī politika ir konsekventa un vēsturiski paliekoša.

Nedēļas nogales pārgājienus SIA Dzīvojam zaļi īpašniekam Jānim Zariņam izdevies pārvērst veiksmīgā uzņēmējdarbībā

Jāņa biogrāfija ir interesanta – bijis skolotājs vēl 12. klasē, izvēlējies pamest algotu darbu Saeimā tieši 2008.gada izskaņā. «Aizgāju un sākās pārdomu laiks par to, ko darīt, negribēju braukt prom un netaisos to darīt. Apdomāju, ko vispār protu. 2008. gada decembra beigās gājām pārgājienā no Zasulauka līdz Bolderājai pa dzelzceļu, pa ceļam apspriedām ideju par pārgājienu aprakstiem, padomiem, forumu internetā. To arī realizēju – 2009.gada janvārī nodibināts IK Savādāks skatījums, un drīz dzima mājaslapa pargajieni.lv, aprīlī organizēts pirmais pārgājiens,» viņš stāsta.

Tulznas

Uzņēmums dzima brīdī, kad visapkārt visiem viss bruka, un pašam Jānim bija tikai aptuvens priekšstats par izvēlēto virzienu: «Protams, tas, ka esi diplomēts ģeogrāfs, ir labi, bet neko diži tas nepalīdz, tikpat daudz arī nezināmā – nav atbilstošas izglītības, nezini, kā maršrutus veidot, nav kontaktu, nesaproti, kas notiek – krīze visriņķī, esi iemests vai pats ielecis sabangotā jūrā un nu jāpeld, nav variantu!»

Ar 21 kravas automašīnu, līdzi vedot tērpus, dekorācijas un aprīkojumu, Rīgā, "Arēnā Rīga" ieradies un līdz 19.janvārim viesojas pasaulslavenais cirks "Cirque du Soleil" ar izrādi "Crystal", kas zīmīga ar to, ka pirmo reizi visa darbība notiek uz ledus.

Šova trupā kopā ir aptuveni 100 cilvēki no 25 pasaules valstīm, tajā skaitā 43 mākslinieki, trīs mūziķi, viens klauns un dažādi tehniskie darbinieki. Db.lv bija iespēja paviesoties šova aizkulisēs un palūkoties, kā notiek gatavošanās vērienīgajai izrādei.

Papildus sarežģītajiem akrobātiskajiem trikiem, visiem aktieriem bija jāapgūst slidošanas prasmes. Interesanti, ka viens no slidošanas treneriem māksliniekiem bijis ASV dzīvojošais latvietis Ainis Lejiņš.

Lai mākslinieki būtu labā formā, viņi trenējas katru dienu. Šovā ir ļoti dažādi elementi, tāpēc katram māksliniekam pēc grafika notiek atbilstoši treniņi. Piemēram, ekstrēmie slidotāji trenējas uz hokeja slidām un ceļo ar savu personīgo trenažieru zāli. Savukārt žonglierim bija jāiemācās žonglēt arī uz slidām. Īpaši svarīgi ir arī regulāri trenēties sarežģītākiem trikiem, piemēram, kad galveno varoni Kristālu gaisā paceļ trapeces mākslinieks.

Zemes īpašniekiem nav pretenziju pret dabas vērtībām, tostarp aizsargājamām putnu sugām, to aizsardzību, taču, viņuprāt, ir nepieciešams kapitālais remonts procedūrās, kā nosaka (identificē) aizsargājamās dabas vērtības, kā to esamība (stāvoklis) tiek novērtēta atkārtoti pēc konkrēta laika, un vēl jo vairāk – šajā apsekošanā uz vietas obligāti jābūt īpašniekam vai viņa pilnvarotajam pārstāvim.

To rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv organizētā diskusija par to, kā notiek saimnieciskās darbības aprobežojumu uzlikšana, kādas iespējas to ietekmēt ir pašam zemes īpašniekam, un ko varētu darīt, lai konfliktsituācijas starp zemes saimniekiem un aprobežojumu noteicējiem mazinātos.

Zemes īpašnieki pauda pārliecību par šāda kapitālā remonta nepieciešamību pēc iespējas ātrāk, paralēli pārskatot kompensāciju apmērus tiem, kuriem ir liegta saimnieciskā darbība vai tā ierobežota. Kompensācijām par saimnieciskās darbības aprobežojumiem jābūt taisnīgām un samērīgām ar īpašuma vērtību.

Dancis gadu garumā

“Viss sākās 2013. gadā, kad zemi mantojumā atguvušais ārzemju tautietis nolēma savu īpašumu pārdot, to sadalot lauksaimniecības un mežsaimniecības zemēs. Uzņēmums bija gatavs iegādāties mežus, un, lai būtu korekts novērtējums, īpašnieks pasūtīja meža inventarizāciju, kas arī tika veikta un iesniegta Valsts meža dienesta vietējai mežniecībai. Dokuments tika pieņemts bez labojumiem un iebildēm, kā arī bez norādēm par kādu mikroliegumu vai aizsargājamu teritoriju. SIA MS Kārkli iegādājās zemi ar mežu un lūdza izsniegt ciršanas atļauju saskaņā ar meža apsaimniekošanas plānu. VMD Zemgales virsmežniecības Kandavas nodaļa 3.06. 2013. g. tādu (ar derīguma termiņu 31.12. 2015. g.) arī izsniedza. Kā sniegs uz galvas vasaras vidū bijis 21. jūnijā tās pašas VMD Kandavas nodaļas paziņojums par izsniegtā ciršanas apliecinājuma atsaukumu, jo 21.06. 2010. g. reģistrēts melnā stārķa mikroliegums,” pagātnes notikumus pārstāsta Mārcis Sniedziņš, SIA “MS Kārkli” īpašnieks.

Atsākt lidojumus uz Krieviju un Baltkrieviju pašlaik būtu milzīga kļūda, tāpēc mēs aktīvi meklējam iespējas, kā šos zaudētos tirgus aizstāt ar citiem, norāda Martins Gauss, AS AirBaltic Corporation (airBaltic) valdes priekšsēdētājs.

Pašlaik airBaltic ir pilnībā pārtraucis lidojumus uz Krieviju un Baltkrieviju, kā arī Ukrainu, kas nozīmē, ka Rīgas lidosta ir zaudējusi lielu daļu transfēra pasažieru, atzīmē M.Gauss, uzsverot, ka kara ietekme uz aviācijas nozari ir milzīga. Aviokompānijas visā Eiropā pašlaik cieš milzīgus zaudējumus, taču mēs ceram, ka konflikts drīz atrisināsies un mēs varēsim atkal atsākt lidojumus uz Ukrainu, to esam gatavi darīt kaut rīt, norāda M.Gauss.

Kopš mūsu pēdējās sarunas nav pagājis pat gads, taču pasaule šajā laikā piedzīvojusi neskaitāmus satricinājumus, tajā skaitā Krievijas agresiju Ukrainā. Kā šis notikums kopumā ietekmējis aviokompāniju darbu?

Mana pieredze Kad citi ņēma milzu kredītus, saimniecības Dižglābas īpašnieki iztika ar mazumiņu un saviem spēkiem, tagad tas ir attaisnojies.

Dižglābas ir neliela saimniecība, kas pieder Celovu ģimenei. Sieva Agnese saimnieko mājās, vīrs Māris papildus strādā arī algotu darbu. Peļņu saimniecībai dod zirgi un gaļas liellopi. Daudzus gadus visi brīvie līdzekļi (peļņa, daļa vīra algas) ieguldīti saimniecības attīstībā, lopu un tehnikas iegādē. Saimniece pārliecināta, ka tieši tāpēc šos gadus ar savu mazo saimniecību izdevies izdzīvot un sasniegt zināmu stabilitāti.

Uz priekšu - palēnām

«Pareizi vien bija, ka netrakojām ar milzu vērienu, jo tagad, kad citiem beigušies treknie gadi, mums pat sācis iet labāk, nekā agrāk. Pēdējos divos gados varam pamazām baudīt peļņu, ko dod saimniecība. Paremontējam māju, uzbūvējām atpūtas namiņu viesiem, atļaujamies nolīgt strādnieku. Daudzi savulaik iekrita uz solījumiem,» spriež Agnese. «Bankas naudu deva, visi sapirkās dārgu tehniku, šķirnes ganāmpulkus un pieņēma darbiniekus. Sak, nauda nāk! Nekā! Mēs iztikām ar veco krievu tehniku.» Par veiksmīgu saimniece uzskata arī izvēli nebalstīties tikai uz vienu jomu: «Mūsu valstī nav tādas stabilitātes. Vienā brīdī izdevīgi turēt zirgus, otrā - cūkas vai vistas. Labāk, ja neliela saimniecība ir daudzpusīga.»

Apdrošināšanas sabiedrība Balta apkopojusi neparastākos pēdējo pāris gadu apdrošināšanas gadījumus.

Kā atzīmē apdrošinātājs, ka visos minētajos gadījumos cilvēkiem sniegta apdrošināšanas polisē paredzētā atlīdzība.

Auto

Baltas apdrošināšanas gadījumi liecina, ka ar auto var notikt vistrakākās un visneparastākās ķibeles, kuras var segt KASKO polises ietvaros, piemēram, auto, stāvot pie daudzdzīvokļu mājas, liecinieku klātbūtnē no 5. stāva tika apmētāts ar jēlām olām. Tā rezultātā auto tika bojāts jumts, bagāžnieks, motora pārsegs, priekšējais spārns un durvis.

Tāpat reiz klients vērsies pēc palīdzības, jo auto salonā bija uzsprādzis montāžas putu flakons. Ja piedzīvota nelaimīga mīlestība, atraidītais mīlnieks brauc ar auto jūrā vai triecas sava sāncenša īpašumā.

Lienes ielas sliktā slava esot pārspīlējums – tur strādājošie uzņēmēji atzinīgi vērtē rajona attīstību pēdējos gados un saredz potenciālu nākotnē, turklāt tas kļūst sakoptāks.

DB viesojās pie uzņēmumiem, kas atrodas Lienes, Avotu un Jāņa Asara ielas krustojumā. Lai gan katrs no aptaujātajiem centās atrast pieklājīgākus vārdus, lai raksturotu iereibušos ļautiņus un prostitūtas, kas it īpaši vakara stundās šeit sastopami, visi atzīst, ka «velns nav tik melns, kā to mālē» – pārsvarā šeit apgrozās solīdi cilvēki, par drošību nav jāuztraucas.

Ērta piebraukšana

Viens no lielākajiem šī rajona plusiem esot ērtā sabiedriskā transporta satiksme, jo ar trolejbusiem vai mikroautobusiem varot aizbraukt kā uz centru, tā Pārdaugavu un Juglu. Ērta piebraukšana esot arī autovadītājiem, jo Lienes, Asaru un citās tuvumā esošajās nelielajās šķērsielās ir iespējams bez maksas novietot automašīnu. «Lielākā daļa klientu ir restorānu un kafejnīcu pārstāvji, kuriem ir ērti piebraukt pie veikala. Vietējie iedzīvotāji iegriežas, bet retāk,» stāsta garšvielu veikala Gourmet Studio menedžere Alma Ozoliņa. Veikals tur atrodas desmit gadus un sākotnēji uzņēmuma īpašnieki, Dimperu ģimene, turpat arī ražojuši garšvielas, bet tagad ražotne ir izveidota Dreiliņos. Uzņēmums telpas ir iegādājies īpašumā. «Optimizējām darba procesu un visu iekārtojām šī veikala telpās. Savukārt tukšās platības iznomāsim kādam citam uzņēmumam, » atklāj A. Ozoliņa.

Gaismas pils uzturēšanas izmaksas var svārstīties no 2,5 līdz 4 miljoniem eiro gadā.

Aktuāli kļuvuši vairāki jautājumi, kas jau faktiski tūlīt būs jārisina – vai Kultūras ministrijai jānodarbojas ar būvniecību, cik īsti būs jāmaksā par jaunās bibliotēkas uzturēšanu, vai, ceļot kultūras infrastruktūru, netiek aizmirsts par tajā strādājošajiem, kur tiks celts laikmetīgās mākslas muzejs un tamlīdzīgi. Par to visu intervijā stāsta kultūras ministre Dace Melbārde.

Plānots, ka šovasar durvis apmeklētājiem beidzot vērs jaunā Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēka jeb Gaismas pils. Nenoliedzami tās būvniecība uzsākta vēl ilgi pirms tam, kad jūs kļuvāt par ministri. Un tomēr – cik optimāls jūsu skatījumā ir šis projekts?

Vai tuneļa galā vispār ir redzama gaisma? Par to norūpējušies prāto palsmanieši, kuru mājas un saimniecības atrodas valsts nozīmes vietējā autoceļa Cirgaļi - Palsmane - Ūdrupe malā un kuru ikdiena vasarās paiet putekļu mākoņos, vēsta reģionālais laikraksts Ziemeļlatvija.

Tiklīdz garām pabrauc smagās automašīnas ar grants vai šķembu kravu, pāri ceļam aizveļas tik biezs putekļu mākonis, ka tam nevar redzēt cauri, pārliecinājies medijs. Putekļus vējš aizpūš tālāk arī uz ceļam blakus esošajām ganībām, kurās ganās vietējo saimniecību govis un ēd pieputējušo zāli. Kad savākts siens, barības silēs no tā sabirst smiltis. Tuvu ceļam ir dzīvojamās mājas un dārzi, ko arī apsēdusi putekļu sērga.

Mēģinājums samazināt ceļa putēšanu, uzstādot ātruma ierobežojuma zīmes (50 kilometri stundā) ceļa posmā gar palsmaniešu mājām līdz Palsas upei, nelīdz. Šoferu vairākums šo ceļa zīmi ignorē un brauc ātrāk, savukārt policisti, kuri kontrolētu ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu, te nav manīti, stāsta tuvējo māju iedzīvotāji.

Koka māju ražotāja SIA Līvas Grupa īpašnieks Agris Smelteris savu biznesu attīsta soli pa solim.

Viņš ir lokālpatriots ar pārliecību – lai augtu un attīstītos, galvenais ir laba izglītība.

Fragments no intervijas, kas publicēta 17. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

Jau 1989. gadā izveidojāt zemnieku saimniecību. Kas pamudināja to darīt?

Tikko varēja to darīt, nodibināju zemnieku saimniecību, kas bija viena no pirmajām Latvijā. Audzējām kartupeļus, graudaugus, gāja labi. Mazliet audzējām cukurbietes. Kad cukurs bija deficīts, man zem trepēm stāvēja trīs tonnas, un viss bija lieliski. Tā bija cietā valūta, jo pret cukuru visu ko varēja iemainīt. Tas bija laiks, kad Latvijā vēl darbojās cukurfabrikas.

Lauksaimniecībā gāja labi, biju to sakārtojis, bet radās pārdomas – kā tas var būt, ka cilvēks gadā nostrādā divus, trīs mēnešus un no tā visu gadu var dzīvot zaļi. Es vienkārši neticēju, ka tik labi var būt dzīvē. Sāku domāt par diviem variantiem – vai nu lauksaimniecība jāpaplašina, vai jānodarbojas ar ko citu. Pēc dabas neesmu lauksaimnieks, man nepatīk nekontrolējami procesi, kad visu laiku ar vienu aci uz debesīm jāskatās un esi pakļauts laikapstākļiem. Raksturā esmu nedaudz perfekcionists, un, ja visu labi esmu izdarījis, bet kaut kas noslīkst, man sāp sirds.

Korporatīvo pasākumu un svinību viesiem bieži vien ir maldīgs priekšstats, ka viss norit bez aizķeršanās, bet tas ir mīts.

Lai cik profesionāli pasākums būtu izplānots, vienmēr var notikt neiespējamais – sākot no skudru populācijas un beidzot ar situāciju, kad pasākuma galvenā organizatore pašā atbildīgākajā brīdī iesprūst labierīcībās.

Vairāki pasākumu organizatori dalījās ar saviem pieredzes stāstiem par likstām, misēkļiem un katastrofām, kas notikušas vai veiksmīgā kārtā tika novērstas pasākumu laikā.

Inese Lukaševska, aģentūras Luka dibinātāja:

Pasākumu organizatoram ir jāsaprot, ka, lai cik augstas klases profesionālis viņš būtu, vienmēr pastāv tā saucamie force majeure jeb ārkārtas neparedzamie apstākļi, kas var pilnībā apdraudēt pasākumu gaitu. Piemēram, mums ir bijis, ka zālājā, kurā paredzēts ekskluzīvs pasākums, pēdējā naktī uzrodas skudru populācija. Būtiski ņemt vērā, ka pasūtītājiem vienmēr var rasties vēlme pēdējā brīdī ko mainīt, piemēram, mums ir bijis gadījums, kad pēdējā naktī paprasa nobetonēt 50 metru celiņu no telts līdz jūras krastam, kā iemeslu minot nevēlēšanos sasmērēt ar smiltīm kurpes. Mums ir bijušas prasības pat izpūst lietus mākoņus. Pasākuma organizatoru uzdevums ir izvērtēt vēlmju adekvātumu un spēju to nodrošināt, lai tas nekaitētu pašam pasūtītājam, attiecīgi piedāvājot labāko alternatīvo risinājumu.Mums ir jāspēj prognozēt neprognozējamo – laika apstākļus, spējot nodrošināties pret tiem neatkarīgi no sezonalitātes. Jāsaprot, ka situācijās, kad pasākums notiek ārā, laika apstākļi ne tikai ietekmē tehnisko nodrošinājumu, vizuālo noformējumu, bet arī viesu vēlmi apmeklēt vai neapmeklēt kādu pasākumu. Jāspēj paredzēt cilvēku noskaņojumu un no tā izrietošo darbību vai bezdarbību, proti, būt pārāk pārdrošiem vai gluži pretēji – kūtriem, neiesaistoties nekādās darbībās. Tomēr nav iespējams paredzēt jautājumus, kas ietilpst force majeure kategorijā. Ne vienmēr var paredzēt cilvēku rīcību, un pat pēc 20 darba gadiem šajā lauciņā pārsteigumu netrūkts. Tāpat ir grūti paredzēt uzvedību, piemēram, zvēru vai putnu, ja tādus ir paredzēts iesaistīt pasākumos. Piemēram, mums ir bijis pasākums, kurā līgavas tērpu kolekcijas laikā bija paredzēts, ka virs podiuma lidos balti baloži, kuri skates beigās skaisti nosēžas modelēm uz rokām. Mums par prieku baloži visu izdarīja mēģinājuma laikā, taču varēja būt arī citādi. Toreiz gan dizainere uzstāja, ka baložiem skatē ir jābūt un sliktākajā gadījumā katram viesim tiktu uzšūts jauns uzvalks vai tērps.

Jordānija ir labs tūrisma galamērķis ģimenei ar bērniem, jo tā ir diezgan droša Tuvo Austrumu valsts, kur ir iespēja apskatīt vēsturi klātienē

Kāpēc turp doties?

Mēs ar vīru Māri gribējām aizbraukt uz kādu tālāku galamērķi tieši ar bērniem. Gribējām viņiem parādīt kaut ko mazliet citādu, nekā viņi ir redzējuši līdz šim, un izvēlējāmies Jordāniju, jo likās, ka tas ir piedzīvojumiem bagāts galamērķis, ļoti atšķiras no tā, ko bērni ir redzējuši Eiropā, vienlaikus šī ir reģionā teju vai drošākā vieta, ja neskaita slēgtās kūrortu zonas. Mēs savā laikā esam diezgan daudz ceļojuši Tuvo Austrumu reģionā, arī vienā no saviem pirmajiem ceļojumiem divatā bijām Omānā, un mums no tā ir siltas atmiņas.

Braukt kā ģimenei uz Tuvajiem Austrumiem patiesībā ir lielisks ceļošanas formāts. Kultūrās ar salīdzinoši konservatīvu vai tradicionālu sabiedrību ceļotāji ar bērniem ir lielā cieņā, nav nekādu iespējamo problēmu vai jautājumu, kādus varētu uzdot individuāliem ceļotājiem vai jauniem pāriem. Jutāmies pietiekami droši doties arī ārpus standarta tūristu takām. Bērni vietējiem ļoti patīk, visi vēlas ar viņiem parunāties, kaut ko simbolisku uzdāvināt, parādīt telefonā paši savus bērnus un pastāstīt par viņiem. Šķiet, brīžiem mūsu bērni bija pat mazliet samulsuši no tā, cik liela uzmanība viņiem tika pievērsta, piemēram, tur katrs viesmīlis centās pajautāt pašam bērnam, ko viņš vēlas, kamēr Eiropā tomēr ierasts, ka personāls runā tikai ar pieaugušajiem. Protams, jārēķinās, ka, ceļojot ar bērniem, viss notiek lēnāk un ir jāpielāgojas, visu darījām viņu tempā un arī aktivitātes pielāgojām viņu interesēm.