Satiksmes negadījumu skaits mēnesī, salīdzinot ar attiecīgo laika posmu pērn, palielinājies, autovadītāju neapmierinātība pieaug, sabojāto spēkratu apjoms arī. To visu ir izraisījusi kārtējā ikpavasara «sērga» uz Latvijas ceļiem, kad, nokūstot sniegam, atklājas, ka bedru uz tiem ir vairāk nekā saprašanas.
Turklāt to skaits un lielums pieaug ar katru gadu teju ģeometriskā progresijā, un rezultātā šobrīd ne vienā vien vietā braucamā daļa izskatās nevis pēc ceļa ar bedrītēm, bet gan uzspridzināta asfalta laukuma. Protams, var teikt, ka ir krīze, ka naudas ceļiem, tāpat kā daudz kam citam, nepietiek. Tomēr…
Pirmkārt, šeit ir jārunā par Latvijas ceļu veidošanas un labošanas tradīcijām kopumā. Par to, ka bedru lāpīšana faktiski ir ikgadēja naudas nomešana zemē, tiek runāts jau gadiem ilgi, jo tāpat ir skaidrs, ka šādi ielāpi ilgi neturēsies. Tomēr tas joprojām tiek darīts. Tāpat uzņēmēji, kas strādā ceļu būves jomā, nereti ir sūdzējušies, ka uztaisīt, protams, var visādi, taču valsts finansējumu paredz teju vai minimālajā apjomā. Šajā sakarā jāatgādina, ka savulaik deviņdesmitajos gados, ieviešot Latvijā degvielas akcīzes nodokli, tika skaidri pateikts, ka tādā veidā samaksātā patērētāju nauda ir jānovirza ceļiem. Dažādām valdībām šo uzstādījumu ir izdevies īstenot ar stipri vien mainīgām sekmēm. Tomēr var teikt, ka katastrofālajam ceļu stāvoklim, kāds tas ir šobrīd, īpaši liela attaisnojuma nav, ņemot vērā, ka par labošanu autovadītāji jau ir samaksājuši, pērkot degvielu.
Otrkārt, jārunā arī par to, kā nereti tiek realizēti dažādi ceļu labošanas darbi. Nu nav normāli, ja dažādas lūzuma vietas un bedres parādās jau vien gadu iepriekš uzklātā asfaltā. Iespējams, situācija mainītos uz labo pusi, ja tiktu noteikts, ka par bojājumiem, kas rodas piecu gadu laikā pēc ceļa labošanas, maksā attiecīgo darbu veicējs.
Treškārt, Latvijas Valsts ceļi ir solījuši bedres uz ceļiem aizlāpīt līdz Jāņiem, kopumā tādējādi likvidējot 700 000 kvadrātmetru bedru. Tātad nauda tam ir atrasta, un tagad galvenais ir veikt pašu darbu. Taču tā vietā, piemēram, uz Daugavpils šosejas bija iespējams vērot, kā ceļu strādnieki uzmanību pievērš tikai lielākajām bedrēm, pārējām nepievēršot uzmanību. Taču ar šādām bedrēm ir līdzīgi kā ar bojātiem zobiem — jo ilgāk bojājumu ignorē, jo lielāks un sāpīgāks caurums veidojas. Šajā gadījumā sāpīgi tas ir tiem autovadītājiem, kas, nespējot netrāpīt nevienā bedrē, ir spiesti rēķināties ar došanos uz auto servisu.
Bet var jau būt, ka, nerūpējoties par ceļu kvalitāti, valsts un pašvaldības ir nolēmušas vismaz kaut kādā mērā veicināt ekonomikas sildīšanu Latvijā. Proti, jo negantākas ir bedres uz ceļiem un vairāk bojātu automašīnu, jo lielākas iespējas ir nopelnīt servisiem un sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem.
Jāņem gan vērā, ka, turpinot realizēt šāda veida politiku, mūsu valsts jau dažu tuvāko gadu laikā var nonākt situācijā, kad «Latvija» un «ceļš» ir divi pilnīgi nesavietojami jēdzieni.
