Labāk zīle rokā nekā mednis kokā - tā vēsta sena tautas paruna, un šo teicienu ļoti lielā mērā var attiecināt uz Saeimas lēmumu veikt tā dēvēto nodokļu parādu sodu amnestiju.
Proti, nodokļu parādos iekūlušies uzņēmumi varēs samaksāt valstij uzkrājušos nodokļu parādu, pretī saņemot 100% kavējuma naudas un 90% soda naudas atlaidi. Iespējams, var teikt, ka tādējādi valsts atsakās no zināmas daļas naudas, kas tai pēc visas godības pienāktos, tomēr nav arī nekāds noslēpums, ka vairumā gadījumu šī nauda ir iluzora.
Teorētiski uzņēmēji soda un kavējuma naudas veidā valstij šobrīd parādā ir daudzus miljonus latu. Liela daļa no šīs summas ir uzkrājusies ekonomiskās krīzes gados, kad daudziem uzņēmumiem katastrofāli trūka apgrozāmo līdzekļu un tie nespēja pildīt savas saistības pret valsti. Bija uzņēmēji, kuriem nācās izšķirties - maksāt nodokļus valstij vai uzreiz pārtraukt savas gaitas uzņēmējdarbībā. Taču praktiski, šo soda naudu neatlaižot, valsts nedabūtu neko, ieskaitot pamatsummu. Vienkārši ļoti lielai daļai to uzņēmumu, kuriem ir šādi parādi, nemaz nav un, iespējams, nekad arī nebūs tik lielas naudas, cik Valsts ieņēmumu dienests (VID) līdz šim ir uzrēķinājis. Tāpat jau nevajadzētu būt naiviem un uzskatīt, ka minēto soda naudas amnestijas iespēju izmantos visi 110 tūkstoši uzņēmumu, kam teorētiski šāda iespēja pienāktos. Pirmkārt, daļai šo uzņēmumu joprojām nav iespēju segt arī parāda pamatsummu. Otrkārt, domājams, ka daļas uzņēmumu eksistence šobrīd ir vairs tikai «uz papīra». Tādējādi šobrīd sākt rēķināt, cik miljonus latu valsts varētu iegūt šā soļa rezultātā, būtu visai utopiski.
Realizējot šos amnestijas pasākumus, valstij gan būtu jāņem vērā pāris visai būtiski aspekti. Vispirms jau cerams, ka attiecīgā valsts pretimnākšana tiks piemērota uzņēmumiem, kas parādos ir nonākuši ekonomisku apsvērumu dēļ, nevis arī tādiem, kas nodokļus nemaksā ļaunprātīgu apsvērumu vadīti. Taisnības labad gan jāteic, ka nodokļus ļaunprātīgi nemaksājošie uzņēmēji diez vai steigsies uz VID, lai prasītu piemērot savai firmai šo amnestiju. Redz, to dibināšanas pamatideja ir pavisam cita, un diez vai tie vēlēsies sev lieki piesaistīt atbildīgo valsts iestāžu uzmanību.
Un vēl - ir skaidrs, ka šādai soda naudas amnestijai ir jābūt vienreizējam precedentam, nevis ierastai praksei. Pretējā gadījumā var rasties jauna problēma - ne tik godprātīgi uzņēmēji var nolemt, ka var atļauties laiku pa laikam nodokļus nemaksāt, jo finālā jau tāpat par to faktiski «nekas nebūs». Šajā kontekstā jāpiebilst, ka jau tagad lielāki ieguvēji ir uzņēmumi, kas konkrētajā laika periodā nodokļus valstij nav maksājuši vispār, salīdzinot ar tiem, kas tomēr ir centušies pa daļai atmaksāt uzkrājušos parādus. Vienkārši sanāk, ka pirmā no abām minētajām uzņēmumu kategorijām šīs amnestijas ietvaros saņems lielāku soda naudas atlaidi. Bet ir arī skaidrs, ka kaut ko mainīt šajā jomā būtu pārāk komplicēti.
