Īslandes vulkāna izvirduma pārtrauktajai gaisa satiksmei atjaunojoties, beidzot ir sākušās Grieķijas sarunas ar Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda pārstāvjiem par to, kas tieši un kā būtu darāms, lai sniegtu finansiālu palīdzību parādos iestigušajai Vidusjūras valstij.
Pēc grieķu laikrakstos norādītā, šis vairs nav jautājums par to, vai tāda būs vajadzīga, bet - kad. Šobrīd notiekošais tiek raksturots vienkārši kā kaulēšanās, grieķiem cenšoties «stiept gumiju» pēc iespējas ilgāk, lai panāktu sev labvēlīgākus noteikumus. Tomēr pastāv arī citas versijas. Pirmām kārtām, vēl aizvien nav īsti skaidrs, vai palīdzība tiešām tiks sniegta. Dzirdēts viedoklis, ka grieķiem sen jau ir pateikts: uz finansiālu atbalstu neceriet - jebkuras sarunas ir teātris, cerībā ka finanšu tirgi «uzķersies» uz šķietamā drošības āķa. Te būtiski atgādināt par Vācijas faktoru. Sabiedriskās domas aptaujas parāda - godprātīgais Vācijas nodokļu maksātājs negrib savu godīgi nopelnīto naudu tērēt par kaut kādiem izšķērdīgiem grieķiem, kas ne tikai gadiem ilgi dzīvo pāri saviem līdzekļiem, bet pat nepūlas uzlabot nodokļu iekasēšanu un ieviest stingrus taupības pasākumus. (Iespējams, tas šķitīs neparasti, bet Latviju Vācijā min kā paraugu, un, ieskatoties Grieķijas izstrādātajā taupības plānā, patiesi varam atrast tur daudz ko tādu, kas «latvieša vulgaris» sirdij licis šausmās drebēt jau ilgāku laiku, piemēram, ienākuma nodokļa paaugstināšanu, nekustamā īpašuma nodokļa diferencēšanu, pensiju sistēmas reformu.) Arī grieķi paši - vismaz laikrakstu slejās - atzīst: liela daļa no šiem pasākumiem valsts politiķiem šķiet kā zinātniskā fantastika.
Citi eksperti norāda, ka Grieķijas interesēs vispār nav pieņemt eirozonas palīdzību, jo pieprasītie algu samazinājumi un nodokļu paaugstināšana izraisīs nebeidzamu ekonomisko depresiju. Turklāt, lai gan eirozonas piedāvātā summa varētu šķist iespaidīga - trīs gadu laikā aptuveni 80 miljardi eiro -, ar to nepietiek. Lai segtu savas saistības, valstij katru nākamās piecgades gadu ir nepieciešami aptuveni 50 miljardi eiro - kopā 250 miljardi. Tādējādi ar palīdzību vai bez Grieķija jebkurā gadījumā ir izputējusi, un eirozonas piedāvātie līdzekļi vienkārši ļauj pastiept bankrota gumiju vēl uz trim gadiem.
Taču arī tas ir pozitīvi. Pašlaik, kad Eiropas ekonomiskā atlabšana ir uz jautājuma zīmes un lērums naudas atvēlēts ekonomikas stimulēšanas programmām un banku glābšanas pasākumiem, ES diez vai būtu spējīga «izpirkt» vēl kādu «melno avi». Ņemot vērā, ka taupības programmas tiek īstenotas faktiski visā eirozonā, varētu cerēt, ka pēc trim gadiem kaut kas būs mainījies arī pārējo riska kategorijā esošo valstu - Portugāles, Spānijas un Itālijas - dzīvē. Grieķijas defolts, visticamāk, rezultētos ar jaunas palīdzības nepieciešamību daudzām Eiropas bankām, taču līdzīga krīze Spānijā un Portugālē, pēc dažu ekspertu teiktā, jau «uzspridzinātu» visu Eiropas banku sistēmu.