Uzņēmējdarbībā ir pieņemta prakse, ka kompānija tērē tik daudz naudas cik tā var atļauties. Proti, ja ir laba peļņa, tiek pirktas veselības apdrošināšanas polises darbiniekiem, «uzsaukta» kafija, nodrošināts transports uz ražotni utt. Savukārt, ja peļņas daļa ir sanākusi maza, vai arī uzņēmums spiests kādu laiku strādāt ar zaudējumiem, darbinieki paši apmaksā veselības aprūpes pakalpojumus, pusdienas, kafiju un ceļa izdevumus.
Protams, valsti nevar vadīt kā uzņēmumu, taču ir nepieņemami, ka Saeima joprojām ir apņēmības pilna dzīvot gana izšķērdīgi, neraugoties uz faktu, ka sen bija tas mēnesis, kad izdevās izpildīt nodokļu iekasēšanas plānu. Varētu gari un plaši diskutēt, kāpēc ir sanācis tā, ka Saeimas deputātu algas nav jāgriež vispār, kaut gan tas ir jādara ar minstru un Valsts prezidenta atalgojumu, nemaz jau nerunājot par daudzās nozarēs strādājošajiem. Diez vai kādam varētu iestāstīt, ka deputāta darbs ir svarīgāks par to, ko padara, piemēram, labs ārsts. Taču interesantākais ir tas, ka deputātiem joprojām tiks maksāti vairāk nekā 100 lati reprezentācijas izdevumiem, bet tautas kalpi — nerīdzinieki tiks arī pie kompensācijas par dzīvokļa īri Rīgā. Turklāt ir dzirdēts par gadījumiem, kad deputāti šos dzīvokļus īrē no saviem bērniem par milzīgām summām. Ir, protams, leģendas, ka pirms daudziem gadiem bērni savus novecojušos tētus un mammas ragaviņās uz mežu veduši, bet tagad laiki mainījušies un arī jaunā paaudze kļuvusi advancētāka — no vecākiem par tiesībām dzīvot siltā mājoklī plēš deviņas ādas.
Iedomāsimies situāciju, kad pie darba devēja aiziet kāds no darbiniekiem un noliek viņam priekšā čeku par Rīgas dzīvokļa īri, kā arī jaunu uzvalku… Labākajā gadījumā darba devējs šādu žestu uzskatītu par joku, sliktākajā — skaidri paziņotu, lai dodas turp, no kurienes ir nācis, un vairāk viņa biroja telpas neaizņem. Savukārt Saeimas gadījumā par normālu joprojām tiek uzskatīta prakse, ka deputātam no valsts budžeta jāmaksā par katru viņa sperto soli. Indijā ir aizliegts kaut ko sliktu nodarīt govīm, pie mums — deputātiem. Un šeit nav runa par sociālo netaisnīgumu, bet gan to, kāds slogs tiek uzkrauts naudas pelnītājiem. Saeima pati nenopelna nevienu santīmu — to dara uzņēmumi, kas parlamentu uztur, maksājot nodokļus. Reizēm pat rodas jautājums: vai vispār vērts tik daudzus deputātus uzturēt, ņemot vērā, ka daļa no viņiem pat nevīžo paši nospiest balsošanas mašīnas pogu
Sākot ar nākamo gadu, pieaugs iedzīvotāju ienākuma nodoklis, tiek ieviests kapitāla pieauguma un dabasgāzes nodoklis utt. Runa ir par soļiem, kas daudziem uzņēmējiem liek domāt par uzņēmējdarbības pārtraukšanu. Jau tagad, kamēr jaunās likmes nav stājušās spēkā, maksātnespējas lietu skaits ir būtiski pieaudzis. Tātad ir acīm redzami, ka bizness tik lielus valsts aparāta tēriņus segt nespēj. Protams, ir jābūt līdzekļiem, lai valstī varētu nodrošināt normālu parlamentāro darbu, taču nevar prasīt uzņēmējam, lai viņš apmaksā dzīvokļa īri un vēl nezin ko deputātam, it īpaši laikā, kad pašam «ūdens smeļas mutē».
