Atkarībā no ekonomiskās situācijas valstī, reģionā vai pasaulē kopumā, ir nācies dzirdēt par dažādu rezervju veidošanu - finanšu, zelta, degvielas, graudu...
Nav izslēgts, ka drīz vien šo sarakstu izdosies papildināt - premjers Ivars Godmanis ir paziņojis, ka valdība varētu lemt par vairākiem pasākumiem piensaimniecības atbalstam, tostarp piena iepirkšanu valsts rezervju veidošanai.
Parasti valstis izšķiras par kādu rezervju veidošanu gadījumos, ja pastāv risks, ka varētu sākties konkrētās uzkrājamās vienības deficīts vai arī nepieciešamība regulēt tirgus piedāvājumu. Piemēram, noteikta loģika ir degvielas uzkrāšanai, tādējādi vismaz zināmā mērā nodrošinot enerģētisko neatkarību. Savukārt attiecībā uz pienu jau ilgāku laiku tiek skandināts, ka Latvijā valda pārprodukcija, ka vietējie lauksaimnieki izslauc vairāk, nekā mūsu sabiedrība spēj patērēt, un vispār - piena ir tik daudz, ka tas teju par baltu velti jāizdāļā Rīgas centrā visiem, kas jūtas izslāpuši.
Tiesa, šobrīd iepērkot zināmu apjomu piena un pārstrādājot to tādā konsistencē, lai bez bažām varētu zināmu laiku uzglabāt, tiktu sniegts zināms finansiāls atbalsts gan piena ražotājiem, gan arī pārstrādātājiem. Taču nelaime slēpjas apstāklī, ka šis atbalsts būtu ārkārtīgi netālredzīgs, atrisinot kādu problēmu tikai uz mirkli. Ir skaidrs, ka šāds solis nevar palīdzēt uzņēmējiem ilgtermiņā, jo šāds iepirkums būtu tikai vienreizējs. Tāpat nav skaidrs, kā rezervju veidā iepirktais piens tiktu izlietots nākotnē. Nav pazīmju, kas liecinātu, ka, piemēram, pēc pāris gadiem Latvijai vajadzētu ķerties klāt piena rezervēm.
Plus vēl, ja šāds gājiens tiešām tiks realizēts, pārējās lauksaimniecības nozarēs strādājošie uzņēmēji visai pamatoti valdībai varēs jautāt - kāpēc netiek pieņemts lēmums par cūkgaļas, ābolu, diļļu utt. valsts rezervju veidošanu? Ar ko tad piensaimnieki ir labāki par pārējiem zemniekiem?
Ja valdība tiešām vēlas palīdzēt gan piena ražotājiem, gan arī pārstrādātājiem, rodot risinājumu to sasāpējušajiem jautājumiem, tad būtu pēdējais laiks domāt par reālu atbalstu Latvijā saražotās lauksaimniecības produkcijas eksportam. Galu galā - valsts ekonomika var veiksmīgi attīstīties, balstoties uz veiksmīgu ražošanu un saražotās produkcijas eksportu, nevis tās bezmērķīgu rezervju veidošanu "nebaltām dienām".