Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (Vienotība) paziņojis, ka Nodokļu samazināšana Latvijā varētu notikt 2013. gadā - šāds virsraksts vakar rotāja teju visas zinu aģentūras un portālus, kas vismaz kaut ko raksta par jautājumiem, kuri saistīti ar ekonomiku.
Protams, ir labi, ka premjera pirmo reizi pēc ilgāka laika sabiedrībai ir gatavs pateikt kaut ko pozitīvu, tomēr zināmus jautājums rada gan šis paziņojums, gan arī minētie argumenti tam, kāpēc kādas pozitīvas izmaiņas šajā jomā ir gaidāmas tieši 2013. gadā un ne ātrāk. Proti, šogad un nākamgad Latvijas valsts makroekonomiskie rādītāj jāsaspiež tā, lai nākamā gada beigās tie atbilstu Māstrihtas kritērijiem, bet 2014. gadā mēs, līdzīgi kā kaimiņi igauņi, varētu pievienoties eirozonai.
Pirmkārt, ir skaidrs, ka pašreizējo inflāciju, kad, piemēram, pārtikas produktiem cenas gada laikā ir pieaugušas par vairākiem desmitiem procentu, ir veicinājuši ne tikai dažādi notikumi starptautiskajos tirgos, bet arī negausīgā nodokļu likmju celšana pašu mājās. Tādājādi inflāciju bremzēt visreālākāk ir, šīs pašas likmes samazinot, turklāt ātrāk par 2013. gadu. Protams, Dombrovskis nupat ir arī apsolījis, ka nodokļu slogs tikšot pārcelts no darba ņēmējiem uz patēriņu un īpašumu. Kārtējo reizi jeb solīts makā nekrīt… Redz, par nodokļu sloga pārcelšanu tika runāts arī pērn un aizpagājušajā gadā, taču par vienkāršu nodokļu celšanu diez ko tālāk nav tikts. Tādējādi - kāda gan ir garantija, ka minētajā periodā izdosies iespiesties Māstrihtas kritēriju rāmī?
Otrkārt, būtisks jautājums ir par to, kāpēc, ņemot vērā pašreizējos neapskaužamos ekonomiskos apstākļus, par galveno sasniedzmo mērķi būtu jāizvirza tieši eiro ieviešana?! Varētu saprast, ja par galveno uzdevumu tiktu noteikta IKP paaugstināšana līdz cienījamam līmenim, darbavietu skaita palielināšana, iedzīvotāju labklājības līmeņa celšana utt. Taču tā vietā kā galvenais uzdevums tiek minēta eiro ieviešana tieši 2014. gadā. Attiecībā uz to, ka eiro Latvijā ir jāievieš, šaubu nav, taču nekas nemainās no tā, vai šāds solis tiek sperts gadu agrāk vai vēlāk. Šobrīd mums ir faktiski unikāla iespēja pavērot, analizēt, kā ar eiro ieviešanu veicas jau pieminētajai kamiņvalstij Igaunijai. Respektīvi, cik pareizas metodes tā ir izvēlējusies eiro ieviešanas gaitā, kādas kļūdas pieļāvusi utt.
Taču nav nekāda ekonomiskā pamata pieņemt lēmumus, kas gan sarežģī biznesa darbu, gan arī ietekmē sabiedrības labklājības līmeni vien tāpēc, lai tieši 2014. gadā ieviestu eiro. Turklāt nav nekādas garantijas, ka, akli veicot budžeta konsolidāciju pārsvarā uz nodokļu rēķina, tas tiešām izdosies. Lielā mērā tas ir tikai politisks pieņēmums. Diemžēl rezultātā veidojas situācija, ka laikā, kad būtiski ceļas pārtikas izejvielu, kā arī degvielas cenas pasaules tirgū, ko viena sīkvalsts līmenī ietekmēt nekādi nevar, Latvijas valdība joprojām bremzē ekonomikas attīstību, plānojot celt nodokļus un zīlējot, ka pēc pāris gadiem tos varbūt sanāks samazināt.