Latvijā sagaidāmais iedzīvotāja darba mūžs ir 35,2 gadi, kas ir nedaudz mazāk kā Eiropas Savienības (ES) vidējais radītājs - 35,4 gadi, liecina ES statistikas departamenta "Eurostat" jaunākie dati, kas apkopoti par 2015.gadu.

Saskaņā ar tiem sagaidāmais darba mūža ilgums Latvijā ir mazāks nekā Igaunijā, bet lielāks nekā Lietuvā. Igaunijā sagaidāmais cilvēka darba mūžs ir 37 gadi, bet Lietuvā - 34,8 gadi.

Eurostat dati liecina, ka visgarākais darba mūžs ir sagaidāms iedzīvotājiem Zviedrijā (41,2 gadi), kam seko Nīderlande (39,9 gadi), Dānija (39,2 gadi), Lielbritānija (38,6 gadi) un Vācija (38 gadi).

Savukārt visīsākais sagaidāmais darba mūžs ir iedzīvotājiem Itālijā (30,7 gadi), Bulgārijā (32,1 gads), Grieķijā (32,3 gadi), Beļģijā, Horvātijā, Polijā un Ungārijā (visās valstīs 32,6 gadi), kā arī Rumānijā (32,8 gadi).

Visās ES dalībvalstīs, izņemot Lietuvu sieviešu sagaidāmais darba mūžs bija īsāks nekā vīriešiem.

Ziemassvētku sezona rotaļlietu nozarei ir izšķirošs laiks, jo vecāki, izliekoties par Ziemassvētku vecīti, steidz piepildīt savu bērnu sapņus.

Šogad daudzi rotaļlietu ražotāji, lai iegūtu klientus, turas pie jau izmēģinātām lietām, kam piešķirts kāds «svaigums».

CNBC izveidojis šajā Ziemassvētku sezonā Amerikā pieprasītāko rotaļlietu sarakstu. Ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi, var pieņemt, ka vismaz daļa no šīm rotaļlietām būs iekļuvusi arī Latvijā dzīvojošo bērnu vēstulēs Ziemassvētku vecītim.

My Keepon

Ražotājs: Wow! Stuff

Cena: 50 ASV dolāri

Vecums: 6 gadi līdz 11 gadi

Mazs mikrofons, kas iebūvēts My Keepon, ļauj tam dzirdēt mūziku, ko īpašnieks atskaņo, vai ritmus un atbildēt. Tā reaģē arī uz piesitieniem, saspiešanu un kutināšanu.

Ir pagājuši septiņi gadi kopš ASV investīciju bankas Lehman Brothers sabrukuma, ir vērts aplūkot, kas pa šo laiku ir mainījies un kas ne. Notikums pavēra iespēju mazināt valdošo pārmērību finanšu tirgos, risināt paviršo struktūru jautājumu un koncentrēties uz produktivitāti, taču tas kļuva par katalizatoru, lai politikas veidotāji «vilktu garumā», iegūstot aizvien vairāk laika, un liktu domāt, ka meklē derīgus risinājumus.

Lēmumu pieņēmēji reaģēja uz izaugsmi un sentimenta trūkumu ar augstākiem fiskālajiem tēriņiem, un, kad nauda beidzās, piespieda centrālās bankas naudu drukāt – daudz naudas. Tās gan nebija pārmaiņas esošajai pasaules ekonomikas kārtībai, bet drīzāk aizsāktā turpinājums, ignorējot nepieciešamību pēc reformām, atbildības un ieguldījumiem cilvēkresursos un produktivitātē.

Vadības konsultāciju uzņēmuma McKinsey & Co šogad publiskotajā ziņojumā ir aprēķināts, kādus apmērus ir sasniedzis globālais parāds kopš Lehman Brothers krišanas. Proti, pasaules parādsaistības ir pieaugušas par 57 triljoniem ASV dolāru, kas ir 17% no visas pasaules IKP. Tā vietā, lai atgūtos no krīzes, ar aizņemšanos esam nākotnes izaugsmi nostādījuši ķīlnieka lomā, un radies iespaids, ka globālā ekonomika ir iestrēgusi pastāvīgā stagnācijā.

Eiropas Savienības (ES) iedzīvotāju dzīves ilgums ir vidēji par desmit gadiem lielāks nekā vidēji pasaulē – sievietēm vidējais dzīves ilgums ES ir vidēji 82,1 gads, bet vīriešiem – 76,1 gads, ziņo ES statistikas birojs Eurostat.

Vidēji pasaulē pēc 2005. - 2010. gada datiem dzīves ilgums sievietēm ir 70,1 gads, bet vīriešiem – 65,7 gadi.

Augstākais vidējā dzīves ilguma rādītājs starp G20 jeb lielākajām pasaules ekonomikām, neņemot vērā ES, ir Japānā (86,1 gads sievietēm un 79,3 gadi vīriešiem), Austrālijā (83,8 gadi sievietēm un 79,1 gads vīriešiem), Kanādā (82,8 gadi sievietēm un 78,2 gadi vīriešiem) un Dienvidkorejā (83,3 gadi sievietēm un 76,5 gadi vīriešiem).

Zemākie vidējā dzīves ilguma rādītāji no visām G20 valstīm bija Dienvidāfrikā (52,1 gads sievietēm un 50,1 gads vīriešiem), Indijā (65,7 gadi sievietēm un 62,8 gadi vīriešiem), Krievijā (74,0 gadi sievietēm un 61,6 gadi vīriešiem) un Indonēzijā (69,4 gadi sievietēm un 66,3 gadi vīriešiem).

Bankas ar zemām depozītu likmēm un augstiem kredītu procentiem šobrīd lāpa savas bilances. Tas netieši spiež celt cenas apdrošināšanā.

Iepriekš apdrošinātāji sīvās cenu konkurences apstākļos varēja atļauties ciest zaudējumus vai strādāt ar minimālu peļņu no pamatdarbības (tā saucamais tehniskais rezultāts), jo kopumā pozitīvu rezultātu bija iespējams salīdzinoši viegli uzrādīt pateicoties ieguldījumu darbībai, intervijā DB skaidroja nedzīvības apdrošināšanas kompānijas BTA līdzīpašnieks un prezidents Gints Dandzbergs.

2010. gadā apdrošināšanas tirgus samazinājās, bet kompānijas uzrādīja ievērojamu peļņu. Kas to nodrošināja?

BTA gadījumā aptuveni 60% no rezultāta deva ieguldījumu darbība, bet 40% bija tehniskā rādītāja jeb pamatdarbības devums. Ir labi, ka ir peļņa, bet slikta ir šī proporcija, labprāt redzētu, lai tehniskais rezultāts dotu 80% - 90%.

2017. gada sākumā Latvijā bija 1,95 miljoni iedzīvotāju, to skaitā 388 tūkstoši jeb 19,9 % vecāka gadagājuma cilvēku vecumā 65 gadi un vairāk. Kopš 2010. gada sākuma iedzīvotāju kopējais skaits Latvijā ir samazinājies par 170 tūkstošiem jeb 8 %, bet vecākās paaudzes (65 gadi un vecāki) iedzīvotāju skaits pieaudzis par 4 tūkstošiem jeb 1 %, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

2017. gada sākumā 46 % Latvijas iedzīvotāju ir vīrieši, 54 % – sievietes. Vecumā no 65 gadiem šī proporcija ir atšķirīga: vīriešu īpatsvars ir 33 % un sieviešu – 67 %. No Eiropas Savienības valstīm Baltijas valstīs ir vislielākā vīriešu un sieviešu disproporcija vecākās paaudzes iedzīvotāju kopskaitā.

CSP dati atklāj, ka lielākais vecākās paaudzes iedzīvotāju īpatsvars 2017. gada sākumā bija Latgales (21,3 %) un Vidzemes reģionā (20,9 %), zemākais – Pierīgas reģionā (18,0 %). Vidējais iedzīvotāju vecums visaugstākais ir Latgalē – vīriešiem 41 gads un sievietēm – 47 gadi, viszemākais – Pierīgas reģionā, kur vīriešu vidējais vecums ir 38 gadi un sieviešu – 43 gadi.

Lai gan Satiksmes ministrija iepriekš bija lūgusi pasažieru pārvadātājiem Latvijā šogad piedzīvoto zaudējumu segšanai piešķirt 1,42 miljonus latu, valdība ir nolēmusi šim mērķim atvēlēt tikai pusi – 706 360 latus.

Pirmajā brīdī izklausās teju vai traģiski – valdība kārtējo reizi nepievērš pienācīgu uzmanību kādai no tautsaimniecības nozarēm, to teju vai turot pusbadā. Tomēr šoreiz runa ir ne tik daudz par nevēlēšanos maksāt, cik par elementāru neizdarību un to, ka reformas mūsu valstī daudzos gadījumos tā arī palika «uz papīra». Proti...

Laikā, kad Latvijā valdīja tā dēvētie treknie gadi, pasažieru pārvadātāji saslēdza daudzgadu sadarbības līgumus ar plānošanas reģioniem, paredzot noteiktus maršrutus, reisu skaitu, atlaižu kategorijas un tamlīdzīgus aspektus. Kā zināms, «treknie» gadi nebija mūžīgi, tie visai krasi pārauga par krišanu krīzes bedrē un valstī kopumā daudz kas mainījās. Daudzi iedzīvotāji zaudēja darbu, daudzi – pārvācās uz lielajām pilsētām vai vispār devās darba meklējumos uz ārvalstīm, piemēram, Lielbritāniju vai Vāciju.

Saeimā notiekošajā diskusijā par valsts budžetu pirmdien izskanēja viedoklis par nepieciešamību ietvert Satversmē fiskālo disciplīnu.

Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars (LRA) rosināja ietvert Satversmē atrunu, ka laikā, kad valstī nav krīzes, ir jāveido bezdeficīta budžets.

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs šim viedoklim piekrita. «Ja Saeima sekotu Igaunijas piemēram un tā rīkotos, tas būtu apsveicami,» uzsvēra Latvijas Bankas vadītājs.

Finanšu ministrijas (FM) Fiskālās politikas departamenta direktors Nils Sakss norādīja - ja ir vēlme ierakstīt Satversmē, ka «labajos laikos» krāj un «sliktajos laikos» tērē, tad ir vērts ņemt vērā Vācijas pieredzi, kura savā konstitūcijā runā par strukturālā ziņā sabalansētu budžetu.

Sabiedrības novecošanās un cilvēka dzīves ilguma palielināšanās visā pasaulē liek domāt par valstu sociālās aizsardzības sistēmu stabilitāti.

Daudzviet, tai skaitā arī Latvijā, palielina iedzīvotāju pensionēšanās vecumu, lai samazinātu slogu uz darbspējas vecumā esošajiem iedzīvotājiem. Kādas tendences ir novērojamas pasaulē un kāds dzīves līmenis sagaidāms Latvijas nākotnes pensionāriem tikai ar valsts pensiju?

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati liecina, ka 2018. gadā dalībvalstu vidējais pensionēšanās vecums sasniedza 63,5 gadus sievietēm, bet vīriešiem – 64,2. Arī Latvijā pensionēšanās vecums kopš 2014. gada pakāpeniski tiek palielināts. Šobrīd tie ir 64 gadi, bet jau 2025. gadā tie būs 65 gadi. Līdzīgi kā Latvijā, tad arī Eiropas Savienībā (ES) 2019. gadā vidēji katram piektajam Eiropas iedzīvotājam ir virs 65 gadiem. Tiek prognozēts, ka arī turpmākajās desmitgadēs gados vecāko cilvēku īpatsvars palielināsies, bet iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā – samazināsies. Tādējādi tuvākā nākotnē senioru būs arvien vairāk, radot papildu slogu cilvēkiem darbspējas vecumā, kam būs jāsedz sociālie izdevumi, lai nodrošinātu novecojošai sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus.

DB redkolēģija rudens sesijā diskutēja par darbaspēka pieejamības problēmām un iespējamiem risinājumiem, nodokļu reformas prognozējamajiem rezultātiem, kas uzņēmējiem pagaidām šķiet visai neskaidri un pat biedējoši, par to, kur rast jaunas idejas uzņēmējdarbībai, par start-up ekonomiku, par to, vai Latvijā tiešām ir atgriezušies treknie gadi

Produktivitāti no ārpuses neviens neatnesīs

Roberts Strīpnieks, Latvijas valsts meži valdes priekšsēdētājs:

Darbaspēka pieejamība nav vienīgais iemesls, kāpēc ceļas algas, bet tās aug par 5% un pat 8%, kas uzņēmumam ir jāfinansē, bet tirgus stagnācijas apstākļos tas ir ļoti sarežģīti. Vismaz no meža nozares skatupunkta darbaspēka atalgojuma izlīdzināšanās reģionālā mērogā neizbēgami notiks, bet produktivitāti no ārpuses mums neviens neatnesīs. Par to nevar uzbrukt ne ministriem, ne premjeram, tas ir uzņēmēju izaicinājums. Esmu novērojies tendenci, ka uzņēmēji šobrīd laiž vaļā cilvēkus, lai noturētu vidējo algu uzņēmumā, un veic kapitāla investīcijas produktivitātes celšanai.

Bez snobisma, bet ar pretenziju uz pasaules klasi – tā varētu dēvēt Latvijas restorānu centienus vīna karšu izveidē.

«Lai izveidotu izcilu vīna karti, nepieciešams apsēsts vīnzinis, kam jāstrādā tandēmā ar šefpavāru un saprotošu un naudīgu restorāna īpašnieku. Vīna karte ir ļoti nozīmīgs instruments klientūras pievilināšanā, lojalitātes veicināšanā un, protams, rentabilitātes uzlabošanā,» uzsver Riga Wine&Champagne festivāla un konkursa Baltic Wine List Awards dibinātājs Aigars Nords.

Personības aspekts

Pirms vīna kartes izstrādāšanas jāapzinās, vai tā domāta vīna bāram, kafejnīcai, casual dining vai fine dining restorānam. Tāpat svarīgs faktors ir atrašanās vieta – Rīgā vai kādā lauku nostūrī, kas kļūst aizvien populārāk. Tas ietekmē to, kas būs gala patērētājs. «Līdz ko pieskaramies restorānu lauciņam, prātīgi būtu pārdomāt, kāds ir šefpavāra gatavoto maltīšu rokraksts. Protams, vīns un ēdiens iet roku rokā, līdz ar to lielai daļai vīna kartē atrodamo dzērienu jābūt pakārtotiem ēdienam, ko restorānā pasniedz. Viens no restorāna klientu visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir – kādu vīnu ieteiksiet pie šī ēdiena? Lai gan ir iesaistītas divas lielas personības – šefpavārs un vīnzinis, viņi nevar strādāt katrs savā lauciņā, un es uzskatu, ka pasaulē tas vēl pieklibo,» stāsta restorāna Vincents vadītājs vīnzinis Raimonds Tomsons. Savukārt itāļu restorāna Monterosso līdzīpašnieks, vīna veikala Art-Vino īpašnieks Zandis Klebais akcentē, ka, veidojot restorāna vīna karti, jāņem vērā trīs iesaistīto pušu intereses – uzņēmuma īpašnieka, kurš gribēs pēc iespējas vairāk nopelnīt, klientu, kuri vēlēsies maksāt pēc iespējas mazāk, un vīnziņa, zāles pārziņa vai viesmīļa, kurš vēlēsies būt interesants, parādīt savas zināšanas. «Rīga katrā ziņā nav nedz lielākā, nedz izsmalcinātākā pasaules pilsēta, līdz ar to veidot tādas vīna kartes, kādas ir restorānos Ņujorkā vai Japānā, ir lieki – tas būtu vai nu dārgs hobijs, vai ceļš uz bankrotu. Mūsdienās vīna pasaule ir ārkārtīgi plaša, un tā ar katru gadu kļūst vēl daudzpusīgāka, līdz ar to aptvert visu vienā kartē nav iespējams. Es mudinu specializēties. Piemēram, Monterosso ir pieejama Itālijas stila virtuve, un arī vīna kartē akcents ir uz Itāliju, kas ir tik plaša un vīna reģioniem bagāta valsts, ka pietiktu pozīciju vismaz pieciem restorāniem,» stāsta Z. Klebais. Tai pašā laikā ir jāsaprot, ka ne visiem restorāniem ir vēlme un vajadzība veidot plašu vīna karti. Piemēram, restorāna Gutenbergs terase vadītājs Sandis Solims teic, ka vīna kartes noteikti veido tie restorāni, kuru īpašnieki mīl vīnu un neļauj piegādātājiem izdarīt spiedienu. Viņš atklāj, ka sākumā nedaudz aizrāvies ar sava rakstura parādīšanu vīna kartē, bet restorāna viesus tas neuzrunāja, tāpēc vīna karti nācās pārstrādāt. «Būtiski ir saprast, kādā virzienā restorāns plāno savu attīstību, kāda ir tā virtuves specifika un viesis. Kad ir apzināts pieprasījums un aptuvenā vīzija, var ķerties klāt pie vīna kartes skeleta izveides un tālāk jau parādīt tajā savu īpašo rokrakstu,» pieredzē dalās restorāna Kolonāde. Mūsu stāsti vīnzinis Aigars Ozoliņš, kurš atjaunoto vīna karti viesu vērtējumam nodevis pirms diviem mēnešiem.

Norvēģijas lidmašīna, kurā atradušies 40 pasažieri, griezusies atpakaļ un atgriezusies simtiem kilometrus attālā lidostā, neraugoties uz to, ka jau bija sākusi nosēšanos. Tā darīts tikai tāpēc, lai apkalpei nebūtu jāstrādā virsstundas, vēsta thelocal.no.

Lidmašīnai bija jānosēžas mazā ziemeļu pilsētā Mosjonā, bet tā atgriezusies Trondheimā, aptuveni 350 kilometrus uz dienvidiem, ziņojis vietējais laikraksts Rana Blad.

«Drīz pēc tam kapteinis pats sacīja, ka tas ir neticami, bet pieņemts lēmums likt lidmašīnai atgriezties,» stāstījis kāds pasažieris.

Kompānija Widerøe, reģionāls pārvadātājs, kas pieder Skandināvijas aviokompānijai SAS, norādījusi, ka pēdējā mirkļa lēmums pamatojams ar Norvēģijas stingrajiem darbalaika noteikumiem.

«Diemžēl lidmašīna pacēlās ar apkalpi, kuras darba laiks bija beidzies. Mums ir stingras darba stundas, kuras ir noteikušas institūcijas, un mēs tās nevaram pārsniegt,» teicis kompānijas pārstāvis Ričards Kongstejens.

SVF iesaka nodokļu sistēmas reformas, palielinot budžeta ieņēmumus uz oglekļa intensīvu energoresursu rēķina

Zemās fosilo energoresursu cenas daudzām ietekmīgām pasaules institūcijām liek runāt par iespēju palielināt nodokļu ieņēmumus uz šo energoresursu rēķina.

Īpaši aktuāli tas kļuvis, tuvojoties Parīzes klimata samitam, kurā jau pēc dažām nedēļām pasaules varenie spriedīs par globālo klimata aizsardzības līgumu. CO2 nodokļu ideja gan nav nekas jauns. 150 pasaules valstis jau esot prezentējušas savus plānus, kā virzīt savas tautsaimniecības pa stabilu un zemu CO2 emisiju kursu. Lielu lomu te spēlē nodokļu paaugstināšana uz fosilajiem energoresursiem. Septembra beigās notikušajā DB Siltumenerģētikas konferencē uzdevu jautājumu Latvijas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Kasparam Gerhardam, vai arī Latvijā tiek plānotas iniciatīvas attiecībā uz nodokļiem fosilajiem energoresursiem, un ministrs atbildēja, ka pagaidām nē. Doma tāda, ka neesot jau vajadzības skriet pakaļ katrai idejai, ko kāds Rietumos pasviež.

Jautājums par nebanku kreditēšanas biznesu Latvijā allaž ir bijis diskutabls. Vienmēr ir spriests par to, cik apdromīgi vai neapdomīgi tiek izsniegti šādi kredīti, vai tas notiek pietiekami atbildīgi, kādi ir procentmaksājumi utt.

Pašreiz politiķi ir ķērušies klāt šai nozarei, Ekonomikas ministrijai izrādot iniciatīvu noteikt ierobežojumus procentmaksājumiem, ko varētu noteikt nebanku kredītiem. Grūti pateikt, kāpēc ir vēlme pieķerties tieši procentiem, ņemot vērā, ka tieši šo parametru lielā mērā nosaka konkurences cīņa starp dažādiem kreditētājiem – gan banku, gan nebanku. Ievērojami interesantāks un arī būtiskāks jautājums ir par to, kāds šābrīža Latvijā ir nebanku kreditētāju sektora regulējums, un jāatzīst, ka tas ir nepietiekams.

Ja uzņēmums tiek reģistrēts kā banka, tam ir jāpakļaujas visām iespējamām Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) prasībām, turklāt vēl uzturot šo institūciju. Savukārt nebanku sektoru uzrauga tikai Patērētāju tiesību aizsardzības centrs – institūcija ar ievērojami mazākiem resursiem un ietekmi nekā FKTK. Un tas nav pareizi! Vienkārši sakot, vienā un tajā pašā spēles laukumā esošiem spēlētājiem ir jābūt vienādiem noteikumiem! Tas ir attiecināms gan uz procentlikmēm, gan nepieciešamību pārliecināties par kredītņēmēju spēju maksāt parādus, gan dažādu dokumentu pārbaudi, lemjot par aizdevuma piešķiršanu. Jebkurā gadījumā nav pareizi, ka kredītu neatkarīgi no tā apmēra var saņemt, piemēram, ar tālruņa īsziņas palīdzību, nesniedzot kaut cik nopietnu informāciju par sevi.

Latvijas Nacionālā mākslas muzejā varēs aplūkot pirmās ekspozīcijas, informē muzeja pārstāvji.

Atjaunotās vēsturiskās galvenās ēkas K. Valdemāra ielā 10, Rīgā, svinīga atklāšana notiks trešdien, 4. maijā plkst.10.00.

Pēc uzrunām notiks svinīgās lentas pārgriešana, un visi varēs doties iepazīties ar renovēto un modernizēto muzeju.

4. maijā ieeja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā būs brīva.

Muzejā apmeklētājus sagaidīs jauna pastāvīgā ekspozīcija Latvijas māksla. 19.–20. gadsimts (vēsturiskās ēkas 2. un 3. stāvā), kā arī divas atklāšanas izstādes, veltītas Latvijas māksliniekiem: Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība (Lielajā izstāžu zālē jaunajā apakšzemes piebūvē) un Boriss Bērziņš (1930–2002). Sudrabs / zelts (vēsturiskās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs).

Lietuvas modes zīmola Julia Janus dizainere Jūlija Janulaitīte (Julija Janulaitytė) nākotni saskata e-komercijā un iespējā sev tīkamu apģērbu iegādāties jebkuram neatkarīgi no tā, kādu apģērba izmēru nēsā

Dizainere Jūlija Janulaitīte uzskata, ka modes pasaules radītā ilūzija par to, kā cilvēkam jāizskatās, neatbilst realitātei, tāpēc Julia Janus apģērbu zīmola izmēru skalā ir apģērbi arī lielāka auguma cilvēkiem. Viņas koncepcijai ir panākumi.

Fragments no intervijas:

Pirms pusotra gada jūs sākāt piedāvāt arī apģērbus vīriešiem. Kā izlēmāt par šādu soli?

Ideja par to bija jau no zīmola pirmsākumiem – es domāju par nobeigtu zīmola identitāti, veidojot apģērbu sievietēm un vīriešiem virs 30 gadiem. Pēdējo desmit gadu laikā vīriešu mode ir daudzējādā ziņā mainījusies. Vīriešiem vairs gandrīz nav vajadzīgs formālais apģērbs – uzvalks. Tos vairs nēsā tikai baņķieri un politiķi – cik daudz tādus cilvēkus mēs katrs zinām? Manā kontaktu tīklā tādu nav daudz. Tā vietā vīriešiem vajag ikdienas apģērbu (smart casual), kas nav sporta apģērbs. Vīrieši ir daudz konservatīvāki nekā sievietes. Es domāju, ka mans darbs ar vīriešu kolekciju ir arī viņu izglītošana. Vīrieši ģērbjas tik līdzīgi! Mēģināt iegūt vīriešu uzmanību ir tiešām liels izaicinājums. Joprojām ir daudz vīrieši, kuri nezina par mums, jo nav sasniedzami, neseko modei. Ir liels izaicinājums, kā veidot mārketingu vīriešiem vecumā virs 30 gadiem, lai viņi atpazītu mūsu zīmolu. Tagad tā ir organiska reklāma. Sievietes pamana mūsu apģērbus vīriešiem un rāda saviem draugiem vai pērk viņiem dāvanas. Vīrieši mūs pēta un ar lielu pārsteigumu secina, ka šīs drēbes viņiem der un ir ērtas. Viņi atgriežas. Pirmais solis, kāpēc es sāku šo biznesu, bija manas dusmas – es biju kļuvusi dusmīga. Pirms izveidoju savu zīmolu, es strādāju šajā biznesā 15 gadus. Es biju strādājusi citiem zīmoliem kā ārštata dizainere, un man bija savs ateljē, kur šuvu apģērbu klientiem pēc individuāla pasūtījuma. Tiekoties ar klientiem, es sapratu, ka mēs visi esam tik dažādi un atšķirību mērogs ir milzīgs. Ir ļoti grūti standartizēt cilvēkus. Modes pasaule mēģina radīt skaistums noteikumus, kā cilvēkam jāizskatās – cik tievam vai jaunam jābūt. Tā ir absolūta «buļļa kaka». Tā ir ilūzija, kas reālajā pasaulē neeksistē. Oficiālā mode rādīja un 97% gadījumu reklāmās joprojām rāda jaunus un tievus pusaudžu ķermeņus. Pieaugušajam, kuri ir beiguši augt, kam mainās vielmaiņa, un sievietēm, kuras ir dzemdējušas, nav iespējams tā izskatīties. Mode pārdod bailes kļūt vecam. Protams, ir lētāk ražot trīs četrus izmērus, nevis 10. Es nolēmu veidot šo zīmolu, piedāvājot daudzus izmērus un progresīvu stilu. Mēs strādājam pēc britu izmēriem un mazākais ir 6., kas atbilst eiropiešu 34. izmēram, un lielākais ir 26., kas atbilst eiropiešu 54. Mums ir arī seši vīriešu izmēri.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Tkačevs konferencē par pensiju sistēmu nāca klajā ar priekšlikumu, lai nodrošinātu pensiju sistēmas ilgtspēju, pensionēšanās vecumu sasaistīt ar paredzamo mūža ilgumu. Ideja nav jauna, un 13 OECD valstīs no 30 šāda saikne pastāv.

Pašlaik saskaņā ar portāla https://www.europeandatajournalism.eu jaunākajiem datiem par pērno gadu vidējais dzīves ilgums pēc pensijas vecuma sasniegšanas ir visai atšķirīgs dažādās Eiropas Savienības valstīs – no 25,9 gadiem Austrijā ar pensionēšanas vecumu 60 gadi līdz 16, 53 gadiem Bulgārijā ar pensionēšanas vecumu - 65 gadi. Pensionēšanās vecums Latvijā ir 63 gadi un trīs mēneši un sagaidāmais dzīves ilgums pēc aiziešanas pensijā ir 19,95 gadi. VSAA mājaslapā atrodams, ka plānots 2025. gadā pensionēšanās vecumu paaugstināt līdz 65 gadiem. Līdz ar vidējā mūža ilguma pieaugumu un sabiedrības novecošanos daudzās valstīs tiek izvirzīta ideja par pensionēšanās vecuma sasaisti ar paredzamo dzīves ilgumu. Tajā pašā laikā eksperti norāda, ka svarīgāks lielums par paredzamo mūža ilgumu ir paredzamais veselīga mūža ilgums.

Tikai 5,1% Latvijas iedzīvotāju savu veselību raksturo kā ļoti labu, bet 40% - kā labu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie dati.

38% veselības stāvokli vērtē kā vidēju.

Savukārt 13% savu veselības stāvokli raksturoja kā sliktu un 3,5% – kā ļoti sliktu. Šis pašvērtējums būtiski neatšķiras no rezultātiem, kas tika iegūti pirms gada.

Vīriešu un sieviešu sniegtās atbildes attiecībā uz veselības stāvokļa pašvērtējumu nedaudz atšķiras. Vīrieši savu veselības stāvokli vērtēja optimistiskāk nekā sievietes.

Visoptimistiskāk savu veselību vērtē jaunieši vecumā no 16 līdz 24 gadiem. 84% no tiem savu veselību novērtēja kā labu vai ļoti labu.

Savukārt vissliktāk savu veselību vērtē iedzīvotāji pēc 65 gadu vecuma. 43% no tiem savu veselību raksturo kā sliktu vai ļoti sliktu.

«Vai zināt, kas ir «treknie gadi»? Tie ir MMM piramīdas gadi. Visi saņēma lielu naudu, tērēja pa kreisi un pa labi. Par apģērbu, brauca kur kurais - visu pasauli apbraukāja. Taču beigās nekas nepalika. Smiltis. Neieguldīja attīstībā. (..)»

Tā žurnālam Kapitāls norāda kosmētikas ražotāja AS Dzintars valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs. «Atceraties, kā pie mums uzplauka Kolonna? Tā taču bija «number one» [numur viens]. Uz turieni tauta lauzās! 12 gadus vecas meitenītes iegādājās Dior lūpu krāsu par 15-20 latiem!» atceras Gerčikovs.

Šajā laikā Dzintars veicis ieguldījumus ražošanā un paaugstināta produkcijas kvalitāte. Nomainīts iepakojums, atvērti firmas veikali, segti darbinieku ēdināšanas izdevumi, bija bezmaksas medicīniskā apdrošināšana, nodrošinātas piemaksas pensionāriem. «Tagad to nav. Arī algas nācās samazināt,» atzīst uzņēmējs.

#Esmu pārliecināts, ka dzīves iespējas Latvijā ir izcilas. Kopiena, kas veidojas no reemigrantiem, kas atgriezušies šeit, lai strādātu, atšķir jaunu lapu padrūmajā migrācijas stāstā.

Reemigrācija zināmā mērā notiek, un šie procesi noris ārpus reemigrācijas plāna vai citiem dokumentiem, kas veidoti nosacīti vēlējuma izteiksmē.

Darbaspēka problemātikai samilstot, par ko DB jau daudzkārt rakstījis, proporcionāli pieaug emigrējušo tautiešu potenciāls, domājot par viņu atgriešanos. Lai gan uzņēmumi Latvijā parasti nav apmierināti ar algu kāpumu, ko lielā mērā uzspiež situācija, iespējams, vadītāju un kvalificētu darbinieku starptautiskam līmenim pietuvināts atalgojums Latvijas darba tirgū var būt tas atsvariņš svaru kausos, kas liek apsvērt iespēju dzīvei dzimtenē dot vēl vienu iespēju.

Jauns darba portāls aizpildīs nišu

Naftas eksportētāju prognozes neliecina par gaidāmo cenu pieaugumu energoresursiem un ir šķietami labvēlīgas pasaules ekonomikas attīstībai

Šķiet, ka šī desmitgade globālajos izejvielu tirgos ievērojami atšķirsies no iepriekšējās, kad vispārēja finanšu burbuļa ietekmē cenas uzskrēja līdz jauniem vēsturiskiem rekordiem. Atziņa par to, ka šajā dekādē varētu būt citādi rodas ne tikai tāpēc, ka pēdējie gadi pasaules preču biržos ar cenu kāpumu vainagojušies tikai tām izejvielām, pēc kurām vērojams izteikts deficīts, piemēram, niķelim, bet arī prognožu dēļ, ko sniedz tie, kas lielā mērā nosaka naftas cenas pasaulē. Melnā zelta eksportētāju valstu apvienība OPEC jau ir nākusi klajā ar prognozēm, ka, visticamāk, nākamajos desmit gados naftas cena pārsvarā atradīsies zem 100 ASV dolāru robežas par barelu un vidēji varētu svārstīties ap 76 dolāru atzīmi. Tāpat netiek izslēgta iespēja, ka, sagaidot 2025. gadu, šī stratēģiski svarīgā viela varētu maksāt ap 40 dolāriem barelā.

Atsakoties no nodrošinātas dzīves Itālijā, Santa Cine atgriezusies Latvijā, lai veidotu ģimenes uzņēmumu, trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Kopš pagājušā gada marta Kuldīgas Rātslaukumā strādā itāļu picērija Goldingen Room, un restorāna «nacionalitāte» nav tikai reklāmas triks. Tās īpašniece Santa Cine ir diplomēta itāļu un franču kulinārijas mākslas meistare, kura pēc piecu gadu prombūtnes atgriezusies Latvijā.

Izvēlas laukus

Ideja veidot ģimenes uzņēmumu Kuldīgā dzimusi diezgan spontāni – pavadot Latvijā atvaļinājumu. Doma par savu picēriju gan bijusi jau iepriekš, dzīvojot Itālijā, stāsta restorāna apsaimniekotāja, SIA Propeller Foodie dibinātāja Santa Cine. Pēc Florences Mākslas universitātes absolvēšanas un kulinārijas bakalaura grāda iegūšanas viņu uzaicināja palikt augstskolā un strādāt par pasniedzēju – ārzemju studentiem mācīt itāļu ēdienu kultūru, vienlaikus gribējies radīt savu uzņēmumu. Jau atrasts iespējamais sadarbības partneris, taču, ciemojoties Latvijā, domas mainījušās. Viens no iemesliem bija iespēja ģimenei atkal būt kopā pēc gadiem, kas pavadīti «uz koferiem», satiekoties paretam – te Latvijā, te Londonā, te Itālijā. «Pa vidu vēl paspēju aizbraukt pamācīties Francijā,» stāsta S. Cine. Bērnību viņa pavadījusi laukos, netālu no Sabiles, kur joprojām bija ģimenes lauku mājas. Atgriežoties Latvijā, sapratusi, ka vēlas turpmāk dzīvot šeit. «Skatījāmies, kur atvērt restorānu, lai tas būtu viegli izbraukājamā attālumā,» atceras uzņēmēja. Kuldīga izrādījusies lieliska vieta no dažādiem aspektiem – gan gleznainā vecpilsēta, gan pilsētas attīstības vīzija ir piemērota pakalpojumu jomas uzņēmumiem. «Mazliet atgādina Itāliju, kuras man ļoti, ļoti pietrūkst,» atzīstas S.Cine. Nodibinot uzņēmumu, izdevies atkal apvienot ģimeni – no Londonas atgriezusies un iesaistījusies restorāna darbībā arī uzņēmējas meita Alise. Arī Santas vīrs Roalds aktīvi iesaistījies ideju ģenerēšanā un īstenošanā.