Aizvadītajā nedēļā vismaz uz brīdi radās sajūta, ka esam pamanījušies atgriezties tā saucamajos treknajos gados. Tas bija brīdī, kad Centrālā statistikas pārvalde publiskoja datus par gada inflācijas rādītājiem martā - pieaugums 4,2%.
Proti, arī «treknajos» gados plašsaziņas līdzekļi vismaz reizi mēnesī ziņoja par to, ka inflācijas rādītāji ir kārtējo reizi pieauguši. Raugoties no šā skatpunkta, šobrīd situācija ir stipri vien līdzīga. Februārī gada inflācijas pieaugums bija 3,8%, bet martā - jau 4,2%. Tomēr starp, piemēram, 2007. un 2011. gadu ir kāda būtiska atšķirība…
Toreiz inflācija vistiešākajā mērā palielinājās tāpēc, ka uzņēmēji bija spiesti regulāri celt algas, valsts un pašvaldību sektorā atalgojums bija vienkārši uzpūsts, bet bankas izsniedza lielāku vai mazāku kredītu burtiski katram, kam nebija slinkums atraut sēžamvietu no dīvāna un aiziet līdz kredītiestādei, lai uzrakstītu iesnegumu, noteiktā ailītē ierakstot, cik vajag. Šobrīd nekā tāda nav! Toties ir nepārtraukti augoši nodokļi un energoresursu cenas. Turklāt nav ne mazākā pamata iedomām, ka turpmākajos mēnešos inflācijas rādītāji neturpinās palielināties. Turpinās, un vēl pamatīgāk nekā pirmos divus šā gada mēnešus. Pirmais nepatīkamais pārsteigums būs jau maijā, kad būs jāsāk apmaksāt jaunie Latvenergo tarifus par saņemto elektroenerģiju. Tas nevar nepalielināt patēriņa preču un pakalpojumu cenas. Ne mazāk atraktīvi cenas turpinās mainīties vasaras mēnešos, kad pieaugs akcīzes nodoklis benzīnam, tiks atcelta samazinātā PVN likme dabasgāzei utt. Tātad, kā redzams, augsne inflācijas turpmākajai augšanai ir sagatavota uz goda.
Tomēr vēl interesantāks aspekts šajā sakarā ir laiku pa laikam no valdības pārstāvju puses izskanošās runas, ka, iespējams, būs jāveic pasākumi, kas apkaro inflāciju. Būtu labi kaut cik savlaicīgi uzzināt, ar ko konkrēti valdība gatavojas karot. Protams, nevar noliegt, ka pietiekami liela loma inflācijas pieaugumā ir bijusi gan Eiropas spekulantu aktivitātēm attiecībā uz pārtikas un tās izejvielu cenām, gan arī notikumiem arābu valstīs, kas ir arī ievērojamas naftas eksportētājvalstis. Ir skaidrs, ka tik mazai valstij, kāda ir Latvija, vienmēr būs rokas par īsām, lai kaut ko ietekmētu šajos virzienos. Tomēr nebūtu korekti visu norakstīt tikai uz ārējiem faktoriem. Lielā mērā šo inflāciju ir kurinājuši un vēl visu šo gadu uz augšu dzīs valdības un Saeimas pieņemtie lēmumi.
Tātad, ja valdība vēlas karot ar inflāciju, tad tai principā ir jācīnās ar pašas pieņemtajiem lēmumiem. Naivi gan būtu cerēt, ka, pieņemot nākamā gada valsts budžetu, tiks samazināti visi tie nodokļi, kas šogad tika palielināti. Protams, varas gaiteņos ir dzirdētas runas par ķeršanos pie algām, tomēr tas būtu vēl viens solis pretī iedzīvotāju pirktspējas samazinājumam un tādējādi arī uzņēmumu noieta bremzēšanai.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka nepārdomātas valdības politikas rezultātā Latvija ir pamatīgi iestigusi stagflācijā, un šobrīd ļoti būtisks ir jautājums par to, vai ir kāds kaut vismazākais plāns, kā no tās izkļūt.