Rīgas Brīvostai piederošā prāmja Baltic Kristina pārdošana ir izsaukusi visnotaļ interesantu reakciju - šīs pašas brīvostas valdes priekšsēdētājs A. Ārgalis uzskata, ka darījumi ar šo kuģi esot jāizvērtē KNAB.
No vienas puses, jāatzīst - lai gan prāmis tika pārdots par smieklīgu naudas summu - 780 tūkst. Ls (tā iegādei un uzlabošanai Parex bankā tika ņemts kredīts 7,5 milj. dolāru apmērā), te būtu attiecināms teiciens - labāk draņķīgs gals, nekā draņķības bez gala.
Jāņem vērā, ka kuģa dīkstāve ostā tai prasīja milzu naudu, un, tam turpinot stāvēt, Brīvostai ar laiku rastos ievērojami lielāki zaudējumi par Ārgaļa pieminētajiem 9 miljoniem latu. Taču, no otras puses, KNAB tiešām būtu vērts papētīt pilnīgi visu Baltic Kristina "dzīves" posmu Latvijā.
Turklāt gadījumā, ja tiktu atzīts, ka nelikumības ir bijušas, būtu interesanti zināt, konkrēti kurā brīdī ir sagrēkots - 2002. gadā, kad G. Bojāra vadītā Brīvosta nolēma garantēt kredītu šā kuģa iegādei, dažus gadus vēlāk, kad to operējošo kompāniju Rīgas Jūras līnijas tika nolemts iemest "konkurences cīņā" ar Igaunijas prāmju operatoru Tallink, vai arī nupat, to pārdodot? Jau laikā, kad prāmi tika nolemts pirkt, daudzi norādīja, ka šis darījums esot neizdevīgs, taču nav īsti skaidrs, kas bija šādu apgalvojumu pamatā - ekonomiski aprēķini vai arī politkonkurentu sprēgāšana.
Kuģis tiešām bija atzīstams par gana vecu, taču jāņem vērā, ka tolaik starp Rīgu un Stokholmu nebija nekādas prāmju satiksmes. Interesants ir arī fakts, ka iniciatīva, kas nāca no pašreizējā satiksmes ministra A. Šlesera puses par Rīgas Jūras līniju nomainīšanu pret Tallink, radās vienīgajā laika posmā, kad vietējā kompānija strādāja bez zaudējumiem. Ievērojami skumjāk šai kompānijai gan klājās brīdī, kad lētāki kļuva avio pārvadājumi. Taču pēc tās likvidācijas sarīkotajā izsolē kuģi nopirka Brīvosta, kuru jau tad vadīja tieši pieminētais Ārgalis.
Nav skaidrs, no kurienes Ārgalim ir garantija, ka KNAB kā galveno vaininieku nenorādīs tieši viņu, ņemot vērā, ka visu 2006. gadu Brīvostas aktivitātes, lai prāmi pārdotu, bijušas gana kuslas. Neatbildēts paliek arī jautājums, kāpēc bija nepieciešams veikt minēto prāmju kompāniju maiņu, ņemot vērā, ka pēc tam starp Rīgu un Stokholmu joprojām kursē viens vienīgs veca kaluma kuģis, tikai ar citu izkārtni.