144 miljonu Ls vērts iepirkums plus vēl, iespējams, serviss teju pusmiljarda Ls vērtībā — tāda ir cena konkursam par jaunu pasažieru vilcienu piegādi Latvijai. Šobrīd dažādas puses mēģina vilkt šā pasūtījuma deķīti uz savu pusi, un ir skaidrs, ka visai drīz mēs uzzināsim, kura no tām ir bijusi veiksmīgāka.
.jpg)
Patiesībā stāsts ir par to, kuru no šiem pretendentiem izvēloties, vislielākais ieguvums būs Latvijai, tās sabiedrībai, biznesam, nodokļu maksātājiem. Kāda tad ir situācija pašreizējā brīdī? Kopumā ir trīs pretendenti — Šveices kompānija Stadler, kanādiešu Bombardier ar centrālo Eiropas pārstāvniecību Francijā, kas sola vismaz daļēji vilcienu būvi veikt Latvijā esošajā RVR, kā arī spāņu CAF. Tātad runa ir par milžu cīņām starp pasaules līmeņa pretendentiem par daudzu miljonu latu lieliem ienākumiem daudzu gadu garumā ne tikai Latvijas, bet arī plašajā bijušās PSRS valstu teritorijā. Protams, ir svarīgi, lai šāds konkurss norisinātos godīgi un uzvaru nesvinētu tas, kurš ir gatavs samaksāt vislielāko «pateicību» Latvijas amatpersonām. Tomēr, izvērtējot vismaz tos piedāvājumu nosacījumus, kas ir zināmi publiski, viena pretendenta priekšrocības ir acīm redzamas. Runa ir par kompāniju, kura gan ir bāzēta Francijā, taču sola ražošanas procesu veikt Latvijā.
Pirmkārt, tas nozīmē bezdarbnieku rindu samazināšanu ekonomiskās krīzes samocītajā valstī. Otrkārt, šāds risinājums, visticamāk, dotu zināmas garantijas tam, ka vairākus gadu desmitus šeit, Latvijā, strādājošiem uzņēmējiem būtu iespējas veikt arī jauno vilcienu servisa pakalpojumus, kas savukārt atkal nozīmē garantētas darbavietas. Treškārt, tiktu radīts pamats vilcienu ražošanai Latvijā arī citu valstu vajadzībām. Ceturtkārt, tas viss kopumā radītu būtisku materiālo pienesumu mūsu valsts budžetam pat vairāku desmitu miljonu latu apmērā. Citiem vārdiem sakot, izvēloties pretendentu, kurš ir gatavs strādāt, ražot Latvijā, ir reālas iespējas laika gaitā atgūt daļu no vilcienu iegādē ieguldītās summas.
Nenoliedzami, speciālistiem, kas vērtēs pretendentu iesniegtos pieteikumus, ir tiesības lemt citādi un priekšroku dot kompānijām, kas vēlas ražot kādā citā valstī. Tomēr tādā gadījumā visai sabiedrībai ir jādara zināmi tie argumenti, kas liecina par labu šādai izvēlei. Jau kopš valstiskās neatkarības atgūšanas ir daudz runāts par nepieciešamību Latvijai piesaistīt investīcijas, attīstīt ražošanu utt. Tā vietā mēs varam runāt par divdesmit gadu laikā izsaimniekotām rūpnīcām, nespēju piesaistīt ārvalstu investoru interesi ieguldīt Latvijā, kā arī situāciju, ka pat ražotnes, kas savulaik šeit tomēr ir izveidotas, laika gaitā ir nolēmušas savus uzņēmumus slēgt. Šobrīd valsts līmenī ir iespēja pieņemt lēmumu, kas nodrošinātu gan investīciju piesaisti, gan jaunas darbavietas, gan avotu nodokļu naudai. Ja šī iespēja tiks palaista garām, jebkuras valsts vīru, amatpersonu runas par ekonomikas atveseļošanas un ražošanas attīstības nepieciešamību Latvijā diez vai būs uztveramas ar kaut cik nopietnu attieksmi.
