Latvijā jāveic strukturālas reformas, lai panāktu, ka pēc pāris gadiem,t.i.,2011.gadā, mūsu valsts budžeta deficīts nepārsniegtu 3% no iekšzemeskopprodukta (IKP), kas savukārt nozīmētu, ka jau ar 2012. gadu mēs varētu pretendēt uz iestāju eiro zonā.
Reformas, protams, ir laba lieta, un šaubu nav, ka Latvija pēc tām jau zināmu laiku ir izsalkusi. Turklāt jāatzīst, ka sen neviena reforma — šī vārda patiesākajā būtībā — šeit nav bijusi — mūsu iepriekšējais valdības vadītājs Ivars Godmanis, būdams labs matemātiķis, perfekti mācēja lineāri samazināt tēriņus visiem (izņemot ministru algas), taču jēdzienam «reforma» viņš savas pēdējās valdības laikā pat tuvumā nav stāvējis. Lai gan par to tika runāts daudz un vārds «reforma» aizejošās valdības leksikā bija gana iecienīts.
Domājams, neviens īpaši neapstrīdēs to, ka pēc iespējas ātrāka pāreja no latiem uz eiro Latvijai būtu optimāls risinājums. Nu kaut vai tāpēc, lai pieliktu punktu ārprātīgajām spekulācijām par tēmu «lata devalvācija».
Nule kā starptautiskajiem naudas devējiem — partneriem,kuri pagājšnedēļ bija ieradušies Latvijā, lai tiktu skaidrībā, vai mūsu valsts var izpildīt «mājas darbu» nākamās naudas porcijas saņemšanai, jau visai konkrēti iezīmētas vismaz trīs jomas, kurās reformas briedīs: mums ir pārāk dārga valsts pārvalde (kurš gan to būtu spējis apšaubīt?!) un neefektīva izglītības un veselības aprūpes sistēma.Tomēr te vietā būtu atgādināt,ka vismaz divas no nosauktajām (izglītība un veselība) jau savulaik ir tā sareformētas, ka nu jāreformē atkal.
Taču ir kāds faktors, kas liek bažīties par minēto valdības uzstādījumu… Jāatgādina, kā savulaik notika Latvijas centieni iestāties ES (kas bija ļoti pareizs mērķis) — par katru cenu, ugunsgrēka dzēšanas režīmā, neraugoties uz to, kādas sekas katrs konkrētais lēmums dos valsts tautsaimniecībai. Rezultātā Latvija ir viena no favorīttriecienniecēm dažādu rekomendējošu normu uzspiešanā biznesam, bet nevar lepoties ar izciliem tautsaimniecības rezultātiem. Respektīvi, mums no visām ES valstīm joprojām ir lielākā inflācija, straujākais IKP kritums, sliktākie mājokļu apstākļi… Ir ļoti būtiski, lai, tiecoties uz eiro ieviešanu, mēs neatkārtotu līdzīgas kļūdas, lai nenotiktu bezkaislīga automātiska dažādu makroekonomisko radītāju piedzīšana atbilstoši Māstrihtas kritērijiem un reformēšana reformēšanas pēc.
Starp citu, tieši šajā kontekstā arī jārunā par tās naudas izlietojumu, ko šobrīd aizņemamies no starptautiskajiem partneriem. Šeit jāņem vērā Eiropas Komisijas šefa Ž. M. Barrozu nule kā notikušajā Eiropas Biznesa sammitā paustais, ka pašreiz nedrīkst aizrauties tikai ar caurumu lāpīšanu — līdzekļi ir jāiegulda ilgtermiņa attīstībā. Un tas attiecas arī uz Latviju, lai pēc zināma laika nerastos absurda situācija, ka pasaulē krīze jau beigusies un citas valstis sāk uzplaukt, bet mēs joprojām sēžam savas ekonomikas drupās.