Jau ilgstoši, uzdodot valdības pārstāvjiem jautājumus par to, vai kādreiz ir paredzēts arī sildīt Latvijas ekonomiku, nevis tikai izņemt no tās naudu, dzirdam apgalvojumus, ka tas noteikti notikšot Eiropas struktūrfondu līdzekļu apguves veidā.
Proti, uzņēmējiem būs pieejami ES fondu līdzekļi, tos apgūstot, tiks radītas darba vietas, ekonomikā ieplūdīs nauda, un tautsaimniecība sāks atveseļoties. Pret šādu scenāriju varētu neiebilst, ja vien atbildīgās valsts insttūcijas veiktu nepieciešamo darbu, lai tas vispār būtu iespējams. Diemžēl realitātē notiek pavisam citāds process — Valsts kontrole (VK) konstatējusi, ka, savlaicīgi neapstiprinot plānošanas dokumentus un normatīvos aktus, fondu līdzekļu apguve aizkavējusies par 18 mēnešiem.
Turklāt jāņem vērā, ka šo faktu valsts kontrolieri ir konstatējuši veiktās revīzijas laikā, nevis, piemēram, vakar vai aizvakar, kas ļauj domāt, ka nu jau šis kavēšanās laiks ir par dažiem mēnešiem ilgāks. Līdz pērnā gada beigām finanšu apguves mērķis bijis izpildīts vien 55.5 % apmērā. Tātad — puse. Šāda muļļāšanās nebūtu loģiski saprotama pat laikā, kas šobrīd tēlaini tiek dēvēts par treknajiem gadiem, ņemot vērā, ka uzņēmējdarbībā katra diena ir no svara, un šeit runa ir ne tikai par noteiktu uzņēmumu vēlmēm un iespējām, bet arī visas valsts konkurētspēju kopumā. Sen zināma ir ābeces patiesība, ka, jo veiksmīgāki un turīgāki ir kādas valsts uzņēmēji, jo spēcīgāka ir pati valsts.
Savukārt šāda tūļāšanās pašreizējos ekonomiskajos apstākļos vispār nav veselam saprātam aptverama. Laikā, kad iedzīvotāju pirktspēja arvien vairāk samazinās, un tas nozīmē iekšējā patēriņa sarukumu, biznesam ar steigu ir nepieciešama iespēja atsperties, lai varētu turpināt savu darbību, ražot un nezaudēt ārvalstu konkurentiem. Šobrīd ir atklājies, ka principā šādu atspēriena punktu uzņēmēji varēja saņemt jau vismaz pirms pusotra gada, taču tieši valsts institūciju dēļ pietiekami lielā apjomā tas nav noticis. Rezultātā kārtējo reizi jāatkārto frāze, ka Latvijā jau ilgāku laiku notiek nodokļu celšana, dažāda veida izdevumu «graizīšana», bet par reformām joprojām runāt nav iespējams, lai gan tās mums politiķi sola vismaz pēdējos divus gadus.
Starp citu, tieši izdevumu griešanas kontekstā gan jāmin, ka Finanšu ministrijā VK speciālisti ir konstatējuši nevis algu samazināšanu, kā tas ir noticis faktiski visas nozarēs privātajā sektorā, bet gan gluži pretēji — palielinājumu. Tādējādi rodas paradoksāla situācija — iestādē, kas pusotru gadu nav spējusi izdarīt savu darbu, algas tikušas celtas. Tiesa, var jau arī teikt, ka kārtīgi finansisti vispirms ir padomājuši par sevi un tikai tad — par valsti. To visu redzot, nākas secināt, ka, iespējams, arī valsts institūcijās par skādi nenāktu ieviest tādu apmaksas sistēmu, kāda pastāv ne vienā vien nozarē privātajā sektorā. Proti, alga būtu jāmaksā par reāli padarīto darbu, nevis darbavietā nosēdētajām stundām un izdzertajām kafijas tasītēm.
