Diemžēl sena un ilga mūsu valstī ir tradīcija ieviest neizpildāmus noteikumus un pēc tam visās malās meklēt, ko varētu sodīt par to nepildīšanu. Attiecīgi nav nekāds brīnums, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) ir visas iespējas sākt kriminālprocesu par, piemēram, vairākiem desmitiem kukuļošanas gadījumu, Autotransporta inspekcijas (ATI) amatpersonām veicot pretlikumīgas darbības saistībā ar autopārvadājumu uzraudzību un kontroli uz Latvijas ceļiem.
Latvija izsenis ir pazīstama kā ļoti centīga Eiropas Savienības regulu pieņēmēja, daudz neinteresējoties par to, vai mūsu valstī vispār ir atbilstoša infrastruktūra to īstenošanai un kādas sekas tas atstās uzņēmējdarbības vidē. Piemēram, ieviešot nosacījumu, kas paredz atpūtas brīdi pēc noteikta skaita transportlīdzekļa vadīšanas stundām, neviens nav papūlējies padomāt par šādai atpūtai piemērotām stāvvietām attiecīgajos ceļa posmos. Ja nav pie vainas kāds ES izdomājums, tad par gana absurdām lietām parūpējas mūsu pašu ierēdņi, piemēram, inspekcijas sods ir jāsamaksā, negaidot tiesas spriedumu, citādi nav iespējams veikt autopārvadājumu. Turklāt nav jau auto nozare vienīgā - gana ačgārnus piemērus varam atrast arī, teiksim, lauksaimniecībā, sākot ar prasību ieviest konkrēta veida izlietnes, kuras beigās tomēr izrādās nevajadzīgas, un beidzot ar ieceri samazināt sāls daudzumu konkrētās produktu grupās, kas par pavisam citu produktu padarīs, piemēram, rupjmaizi.
Tieši tāpēc valsts uzdevums būtu nevis ar steigu (vai pat priekšlaikus, kā gāzes akcīzes nodokļa gadījumā) ieviest kārtējo ES nosacījumu, kas reizēm izrādās ne visai saprātīgs (lai atceramies tirdzniecības standartus, kuru dēļ no veikalu plauktiem bija jāpazūd līkajiem gurķiem), bet gan rūpīgi apsvērt, kā tos būtu iespējams pielāgot mūsu situācijai un infrastruktūrai. Ir jāatceras, ka ES veco valstu (un arī starptautisko institūciju) ierēdņi ne vienmēr izprot mūsu valsts specifiku un attīstības līmeni un visam blokam saistošus lēmumus pieņem, izejot no sava skatpunkta.
Zināmas korekcijas būtu nepieciešamas arī attiecīgo kontrolējošo iestāžu darbībā. Jādomā, ka tik radikālus soļus, kā tam kādas pilsētas mēram, kurš bija atlaidis teju visus kontroles dienestus, uzskatot, ka neviens uzņēmējs jau nebūs tik stulbs, lai pārkāptu noteikumus un iešautu pats sev kājā, nevajadzētu spert. Tomēr, iespējams, labs risinājums būtu samazināt kontrolieru skaitu un palielināt algas tiem, kas turpina strādāt. Ir jāizbeidz situācija, kad kontrolējošās iestādes nodarbojas nevis ar pārbaudi, bet gan pilda tādu kā izsitēja funkciju, orientējoties tikai uz soda naudu iekasēšanu. Jau pērnā gada maijā uzņēmēji pauda bažas, ka ar tiem piemērotajiem administratīvajiem sodiem tiks lāpīts budžeta iztrūkums. Izskatās, ka tiek lāpīts ne tikai caurums budžetā, bet arī dažādu inspektoru algu samazināšanu piedzīvojušajās kabatās.