Privatzācijas process vēl arvien turpina sagādāt ne mazums pārsteigumu. Izrādās, ka Ekonomikas ministrijas ierēdņi ir pieņēmuši izskatīšanai, atzinuši par pamatotu un virza tālākai izskatīšanai uz Ministru kabinetu (MK) pieteikumu par VAS Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) privatizāciju.
Visdrīzāk, šo priekšlikumu bloķēs Satiksmes ministrija, taču tas, ka šāds priekšlikums vispār ir nonācis līdz MK, ir absurds, un to skatīs augstākā līmeņa valsts amatpersonas.
Tajā pašā laikā šāda notikumu attīstība rada pamatotas bažas, ka CSDD virzīšana uz privatizāciju nav vis kāda ierēdņa nekompetence, bet gan apzināta rīcība. Proti, gada beigas ir laiks, kad MK apstiprināšanai tiek iesniegts milzum daudz dokumentu, un iespējams, ka tika cerēts, ka CSDD privatizācijas projekts Ziemassvētku gaidās varētu kaut kādā veidā tikt apstiprināts.
Šādu situāciju pilnībā izslēgt nevar, jo CSDD kā privātuzņēmums nenoliedzami ir gards kumosiņš. Pērn vien CSDD ieņēmumi bija vairāk nekā divi miljoni latu un, ja vēl padomā, kāds ir šī uzņēmuma potenciāls - faktiski šeit ir runa par monopolu ar garantētu peļņu.
Pati ideja, ka CSDD būtu privatizējams uzņēmums, jau šķiet nedaudz absurda, jo tas visupirms skar ceļu satiksmes drošības jautājumus uz valsts ceļiem un ir skaidrs, ka šādas funkcijas ir paturamas valsts pārziņā. Tāpat arī CSDD apkopo informāciju par jebkuru autovadītāju un datus par viņu transporta līdzekļiem, kuru nonākšana privātās rokās ietver zināmus riskus.
Protams, resursu optimizēšanas vārdā vienmēr pastāv iespēja pirkt ārpakalpojumus, taču nez vai ar pašreizējām CSDD funkcijām šis ir īstais gadījums. Tikpat labi varētu izskatīt priekšlikumu par Valsts policijas privatizāciju.
Tomēr šis ir klasisks piemērs, kas var notikt gadījumos, kad pastāv nepārdomāta likumdošana. Šajā gadījumā līdz ar privatizācijas procesa beigšanos 31. augustā faktiski jebkurš varēja iesniegt savu priekšlikumu par vienu vai citu valsts uzņēmumu vai īpašumu, kas novedis līdz šādai situācijai.
Pašvaldības un valsts iestādes ir spiestas tērēt savu laiku un naudu, lai tagad izskatītu šādus priekšlikumus un rakstītu atteikumus jebkuram, jo pēc būtības jau nekādi īpaši ierobežojumu privatizācijas pieteikumiem nepastāvēja. Jebkurš varēja iesniegt pieteikumu par, piemēram, prezidenta pils privatizāciju.
Turklāt, kā liecina nupat minētais, ne vienmēr absurdi priekšlikumi uzreiz tiek noraidīti.