Latvijas iedzīvotājiem nevajadzētu ciest dažu veco Eiropas Savienības dalībvalstu saglabāto ierobežojumu darbaspēka kustībai dēļ, uzskata labklājības ministre Iveta Purne.

"Lai arī Latvijas iedzīvotāji pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir samērā plaši izmantojuši iespējas strādāt citās ES dalībvalstīs, nepieciešams nodrošināt vienlīdzīgu pieeju pilnīgi visu ES valstu darba tirgiem, jo brīva darbaspēka kustība ir bijis viens no ES dibināšanas pamatelementiem. Tāpēc ceru, ka nākotnē šis ierobežojums tiks atcelts arī tajās dalībvalstīs, kuras šobrīd ir noteikušas ierobežojumus brīvai darbaspēka kustībai," uzskata I.Purne.

Šo Latvijas nostāju atbalstījuši vēl seši jauno ES dalībvalstu atbildīgie ministri, kas stiprina savu pozīciju, piesaucot līdzīgo Eiropas Komisijas atzinumu par darba tirgu ES. Par sociālo politiku atbildīgie ministri aicināja nodrošināt brīvu darbaspēka kustību visiem ES dalībvalstu pilsoņiem, pirms EK pieņem lēmumus par atvieglojumiem darbaspēkam no trešajām valstīm.

Krīzes ieviestās izmaiņas iedzīvotāju paradumos ne tikai sašaurina atsevišķas aktivitātes, bet arī rada jaunas iespējas un vajadzības darba tirgū, teikts Ekonomikas ministrijas sagatavotajās vidēja un ilgtermiņa darba tirgus prognozēs, kas aptver nozaru nodarbinātības vajadzības profesiju un izglītības griezumā līdz 2040. gadam.

Prognozes izstrādātas, balstoties uz tautsaimniecības izaugsmes mērķa scenāriju un tam atbilstošām demogrāfijas prognozēm. Darba tirgus prognozēs ņemti vērā aktuālie globālās ekonomikas attīstības procesi, tai skaitā arī Covid-19 pandēmijas ietekme uz Latvijas ekonomiku un darba tirgu turpmākajos gados.

Sagaidāms, ka Covid-19 mazāk skartās nozares atgūsies ātrāk un būs galvenais ekonomikas dzinulis tuvākajos gados.

"Latvijas attīstības un labklājības izrāvienu varam panākt ar strauju preču un pakalpojuma attīstību, un te svarīgi priekšnosacījumi būs cilvēkresursu un darba vietu pieejamība, bezdarba un mazkvalificēto darbinieku īpatsvara samazināšana, inovācijas un pētniecības kapacitātes paaugstināšana, digitalizācijas risinājumu un produktivitātes veicināšana,” uzsver ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs.

Vidējās vienas stundas darbaspēka izmaksas Latvijā šā gada otrajā ceturksnī, salīdzinot ar pērnā gada otro ceturksni, pieaugušas par 31,6%. Vienas stundas darbaspēka izmaksas šajā periodā palielinājušās no 2,46 latiem līdz 3,23 latiem jeb par 78 santīmiem stundā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Sabiedriskajā sektorā vienas stundas darbaspēka izmaksas šā gada otrajā ceturksnī bija 4,01 lats un gada laikā tās pieaugušas par 34,5% jeb 1,03 latiem stundā, privātajā sektorā - 2,88 lati un kāpums bija 31,2% jeb 69 santīmi stundā.

Vienas no augstākajām darbaspēka izmaksām nostrādātajā stundā šā gada otrajā ceturksnī bija finanšu starpniecībā – 6,94 lati, valsts pārvaldē, aizsardzībā, un obligātajā sociālajā apdrošināšanā - 5,06 lati, elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādē – 4,97 lati. Vislielākais pieaugums salīdzinājumā ar pērnā gada otro ceturksni bija tādās nozarēs kā sabiedriskie, sociālie un individuālie pakalpojumi – par 41% jeb 83 santīmiem stundā, lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība – par 40,6% jeb 79 santīmiem stundā, veselība un sociālā aprūpe - par 38,9% jeb 93 santīmiem stundā.

Katrā no pārtikas nozares uzņēmumiem vidēji trūkst 10% darbinieku jeb aptuveni 3500 darbinieku visā nozarē, ceturtdien Pārtikas nozares padomes sēdē sacīja Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure.

Viņa norādīja, ka Latvijā pēdējo 20 gadu laikā darbaspējīgo cilvēku skaits ir dramatiski samazinājies. Situācija ik gadu kļūst sliktāka un nozare katru gadu izjutīs darbaspēka trūkumu arvien plašāk. Nozarē trūkst ražošanas līniju operatori, elektroiekrāvēja vadītāji, konditori, maizes cepēji, atslēdznieki, saiņošanas operatori un citu profesiju pārstāvji.

Viņa arī piebilda, ka vietējie uzņēmēji savstarpēji konkurē par darbiniekiem. Rezultātā atalgojums pārsniedz darbinieka produktivitāti un mazākie uzņēmumi novados paliek bez darbiniekiem. Darbaspēka trūkumu izjūt gan lielie, gan arī mazie uzņēmumi.

Zīmolu «Laima» un «Selga» īpašnieka «Orkla Confectionery & Snacks Latvija» valdes priekšsēdētājs Toms Didrihsons pastāstīja, ka kompānijai ik dienu pietrūkst 30-60 darbinieku un tad, kad sākas sezonas ražošana, problēma saasinās. Uzņēmums šo problēmu risina, nodrošinot transportu darbiniekiem no Bauskas, kā arī attālākiem reģioniem. Tādējādi nākas sacensties par darbaspēku ar uzņēmumiem, kas atrodas ārpus Rīgas. Tuvāko 2-3gadu laikā saistībā ar uzņēmuma akcionāru plānotām investīcijām uzņēmumam papildus būs nepieciešami 100-200 darbinieku, taču, redzot darbaroku trūkumu, akcionāram jāsāk domāt, vai investēt Latvijā.

Eiropas Komisija (EK) uzsākusi sabiedrisko apspriedi, kurā tā aicina uzņēmējus un jebkuru ieinteresēto pusi informēt par šķēršļiem, kas ierobežo rūpniecības preču (rūpnieciski ražotas preces, kas nav pārtika) brīvu apriti ES.

Ņemot vērā, ka arī Latvijas uzņēmējiem nereti nācies sastapties ar dažādiem šķēršļiem, kuri neļauj īstenot ES preču brīvu apriti, arī Ekonomikas ministrija aicina Latvijas uzņēmējus iesaistīties šajā apspriešanas procesā, aizpildot Eiropas Komisijas (EM) izveidoto anketu līdz 2013.gada 17.aprīlim. Anketa pieejama, klikšķinot šeit.

Aizvadītajā gadā apritēja 20 gadi kopš ES vienotā tirgus izveides. Tā dibināšanas pamatmērķis bija panākt sociālo progresu visiem ES pilsoņiem un radīt kopēju tirgu, likvidējot starp dalībvalstīm pastāvošos šķēršļus brīvai darbinieku kustībai, kapitāla un maksājumu brīvai apritei, kā arī brīvai preču un pakalpojumu apritei, skaidro EM.

Sākot ar šī gada janvāri Latvijas darba tirgus ir atvērts arī Rumānijas un Bulgārijas pilsoņiem. Tā šodien, 14.februārī, Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē sociālos partnerus informēja Labklājības ministrijas (LM) pārstāvji.

Speciālisti norāda, ka pagājušā gada nogalē, izskatot ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu par nepieciešamajām izmaiņām nacionālajos tiesību aktos saistībā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos (ES), valdība lēma neierobežot šo valstu pilsoņiem piekļuvi mūs darba tirgum.

Vienlaikus LM uzsver, ka brīva personu kustība ir viena no ES pamatbrīvībām. Tādējādi nepiemērojot pārejas periodus brīvai darbaspēka kustībai, tiek nodrošinātas vienādas iespējas gan līdzšinējo, gan arī jauno ES dalībvalstu iedzīvotājiem Eiropas darba tirgū, kā arī veicināta visas Eiropas labklājība un Lisabonas mērķu sasniegšana.

Bulgārijā un Rumānijā dzīvo apmēram 30 miljoni iedzīvotāju, no tiem darbspējīgā vecumā ir apmēram 20 miljoni. Analizējot līdzšinējās Bulgārijas un Rumānijas iedzīvotāju migrācijas tendences, speciālisti secina, ka šo valstu pilsoņi biežāk dodas strādāt uz Centrāleiropu, tādējādi tuvākajā laikā nav sagaidāms augsts darbaspēka mobilitātes līmenis no iepriekšminētajām valstīm. Turklāt rumāņiem un bulgāriem mūsu zeme varētu nebūt pārāk pievilcīga gan salīdzinoši zemā atalgojuma, gan valodas un kultūras atšķirību dēļ.

Diskutējot par veidiem, kā mazināt ienākumu nevienlīdzību un nabadzību Latvijā, nedrīkst aizmirst, ka nodokļi nodrošina lauvas tiesu no valsts budžeta ieņēmumiem un ir nozīmīgākais finansējuma avots valdības izdevumiem, tai skaitā pabalstiem un citiem sociālās aizsardzības instrumentiem.

Jo vairāk pieejamo līdzekļu valsts budžetā, jo lielāku atbalstu var sniegt sociāli mazāk aizsargātajiem. Ne velti valstīs, kurās nodokļu ieņēmumi ir salīdzinoši augsti, arī ienākumu nevienlīdzība un nabadzība ir caurmērā zemāka. Tā kā nodokļu ieņēmumi Latvijā ir ievērojami mazāki nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), augstie ienākumu nevienlīdzības un nabadzības rādītāji nešķiet tik pārsteidzoši. Drīzāk rodas jautājums – kāpēc nodokļu ieņēmumi Latvijā ir tik zemi un kā to var mainīt? Par to arī šajā rakstā.

Zemi ieņēmumi ≠ zems nodokļu slogs

Zemi nodokļu ieņēmumi nebūt nenozīmē, ka arī nodokļu slogs Latvijā ir zems. Gluži pretēji – par vidējās algas saņēmēju Latvijā nodokļos tiek samaksāts vairāk nekā lielā daļā ES dalībvalstu. Līdz ar to radusies visai savdabīga situācija, ka vairākās ES dalībvalstīs, neskatoties uz zemāku darbaspēka nodokļu slogu, ir lielāki nodokļu ieņēmumi nekā Latvijā (1. attēls).

2016. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada 2. ceturksni vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga par 45 centiem jeb 6,4 %, sasniedzot 7,50 eiro stundā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) sezonāli neizlīdzināti dati. Pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem darbaspēka izmaksas palielinājās par 9,2 %.

2016. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar 2015. gada 2. ceturksni pēc sezonāli neizlīdzinātiem datiem vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga visās jomās, izņemot valsts pārvaldi, kur gada laikā tās saruka par 1,8 %, kā arī enerģētikas nozari un izglītību, kur bija vērojams kritums attiecīgi par 0,4 % un 0,3 %.

Straujāk vienas stundas darbaspēka izmaksas auga citu pakalpojumu nozarē – par 21,4 %, administratīvo un apkalpojošo dienestu darbības nozarē – par 13,2 %, būvniecībā – par 12,9 %, profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu nozarē – par 11,7 %, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos – par 11,7 %, kā arī ūdens apgādes, notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošanas un sanācijas nozarē – par 11,5 %.

Latvijas tautsaimniecība patlaban aug lēni, šā gada otrajā ceturksnī gada izaugsmes tempam sasniedzot vien 0.8%, arī izaugsmes prognoze šim gadam ir samazināta. Taču Latvijas tautsaimniecībā novērtētā faktiskā un potenciālā ražošanas apjoma starpība ir tuva nullei jau pāris gadus, un bezdarba līmenis ir tuvs dabiskajam. Tas nozīmē, ka, ja vēlamies tālāk palielināt Latvijas ekonomiku, būtu vajadzīgas kā papildu investīcijas, tā papildu darba rokas.

Protams, vienmēr var diskutēt par to, cik lielu savu tautsaimniecību iedomājamies (pat populācijai sarūkot) un kā/vai to izaudzēt lielāku? Taču arī 9.5% bezdarba līmenis, ja to uzskatām par tuvu dabiskajam līmenim, reti kurā attīstītā valstī tiktu uzskatīts par t.s. frikcionālo bezdarbu, kurš raksturo darba vietas maiņas procesā esošo darbaspēka daļu. Jā, atliek vēl strukturālā daļa: vairākās nozarēs vakanču skaits ir audzis, bet atbilstošus darbiniekus ilgāku laiku neizdodas atrast. Kā risināt darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma savietojamību? Ko darīt, ja darbaspēks specifiskā jomā vajadzīgs jau tūlīt?

Kā viens no risinājumiem ir minēta pārdomāta migrācijas politika. Tomēr vienas no lielākajām bažām šajā jautājumā ir par to, kā varētu mainīties kopējais ienākumu līmenis, jo izskan šaubas - raug, kopējā ekonomika varbūt arī augtu, bet vai līdzi augs arī vidējie ienākumi, ja Latvija raudzīsies pēc lētāka darbaspēka piedāvājuma? Un kas tad notiks ar dzīves līmeņa konverģenci (izlīdzināšanos ar attīstītākām valstīm)? Latvijai kopš neatkarības atgūšanas šajā jomā nav bagātas pieredzes, tādēļ ir vērts paraudzīties, kā ienākumu līmenis saistībā ar migrāciju attīstījies citviet un ko Latvija no šāda pasākuma varētu gaidīt. Par to, kā arī par Latvijas iespējām novērst nepieciešamību lūkoties pēc darbaspēka ārvalstīs, šajā rakstā.

Darbaspēka nodokļu sloga apmērs uz vidējo algu Latvijā tikai pavisam nedaudz atpaliek no Somijas un Zviedrijas līmeņa, taču līdz Skandināvijas pilsoņu labklājībai ir tālu, līdztekus mūsu pirktspēja ir tuvāka Rumānijai vai Bulgārijai.

Šādas disonanses sekas ilgtermiņā būs postošas.

Augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, salīdzinājumam – Igaunijā 38,1%, Lietuvā – 37,6%, liecina OECD dati. Zīmīgi, ka Lietuva ar zemāku slogu ekonomiskajā attīstībā ir apsteigusi Latviju, kura tagad jau ir pēdējā Baltijā. No Igaunijas, kuras darbaspēka nodokļu slogs visu laiku bijis konsekventi zemāks, mūs šķir nepārvarama plaisa ekonomiskajā attīstībā. Latvija bija un ir Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Ironiski, bet varbūt par laimi mums, Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs 2021. gadā ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija Igauniju apsteidz vairāk nekā par diviem procentpunktiem, bet Lietuvu – pat vairāk nekā par trim procentpunktiem.

Darbaspēka izmaksu pieauguma temps gada otrajā ceturksnī samazinājies - gada laikā pieaugums jau bijis mazāks par ierastajiem 30%, raksta laikraksts Dienas bizness.

Pieauguma tempa samazinājums nav bijis ļoti būtisks, un to daļēji var skaidrot arī ar darba algu legalizācijas tendences turpināšanos. Tomēr patlaban ekonomikā ir iespējama recesija un iekšzemes kopprodukta rādītājs vairākus ceturkšņus varētu būt ar mīnuszīmi, un, iespējams, tas varētu radīt vēlmi daļai uzņēmēju pāriet atpakaļ uz aplokšņu algām. «Abpusēji saprotamām uzņēmēju un valsts attiecībām varētu būt izšķiroša loma sociālekonomiskās situācijas stabilizācijā, jo biznesa pārvietošanās vairāk uz pelēko zonu var radīt lielas galvassāpes valdībai nākamā gada budžeta plānu izpildē,» norāda E. Rudzītis.

Dabas aizsardzības pārvalde izmaksājusi pirmās aprēķinātās atlīdzības par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos 300 tūkstošu latu apmērā, liecina pārvaldes mājaslapā ievietotā informācija. Tomēr bieži kompensācijas iedzīvotāji pieprasa nepamatoti.

Jau gadu - no 2006.gada 1.janvāra - ir spēkā likums Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos. Pagājušā gada laikā tika uzsākta ne tikai iesniegumu pieņemšana, bet pateicoties tam, ka tika rasts finansējums no valsts budžeta līdzekļiem - Dabas aizsardzības pārvalde izmaksāja pirmās aprēķinātās atlīdzības par mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem 300 tūkstošu latu apmērā.

Gada laikā Dabas aizsardzības pārvalde ir saņēmusi 61 iesniegumu no kuriem pozitīvu lēmumu par atlīdzības aprēķina uzākšanu saņēma tikai 24 zemju īpašnieki. Attiekuma iemesls esot neatbilstība kompensāciju likumā noteiktajiem nosacījumiem.

Ar vietējo darbaspēku vakances aizpildīt nevar

Sliktā ziņa – darbaspēku no ārvalstīm piesaista nevis Latvija, bet caur citām Eiropas Savienības valstīm to dara Lietuva un Polija, uzmanību uz tendenci vērš Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Fromane. Būvniecība ir nozare, kurā jau vairākus gadus ir visakūtākais darbaspēka trūkums. Augstāko punktu darbaspēka nepietiekamība varētu sasniegt laikā, kad Latvija īstenos tādus projektus kā Rail Baltic un Liepājas cietuma būvniecība, kur būs vajadzīgs liels apjoms darbaspēka, prognozē B. Fromane.

Jau šobrīd darbaspēka trūkst un darbinieki no trešajām valstīm tiek piesaistīti, bet tas ir ilgstošs un sarežģīts process. «Administratīvi birokrātiskie šķēršļi viesstrādnieku nodarbināšanai ir utopija, kas mazina valsts kontroli pār cilvēkiem, kas Latvijā tiek nodarbināti,» stingros noteikumus viesstrādnieku nodarbināšanā Latvijā komentē B. Fromane.

Pamatojoties uz Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas sanāksmēs izteiktajiem viedokļiem un priekšlikumiem, ir izstrādāts darbaspēka izmaksu esošās situācijas novērtējums un 15 potenciālie darbaspēka darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, informēja Finanšu ministrijas (FM) pārstāvji.

Ministrijā norāda, ka izvērtējumā ir iekļauti 15 darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, kas parāda pieejamās alternatīvas definēto mērķu sasniegšanai, kā arī to potenciālās ietekmes un izmaksas to ieviešanai.

Pirmais scenārijs paredz fiksēta neapliekamā minimuma ieviešanu no pirmā gada un progresīvāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmju piemērošanu. Šim scenārijam pirmā gada izmaiņu ietekme procentos no 2024.gadā prognozētajiem ieņēmumiem ir mīnus 4,2% jeb mīnus 114,3 miljoni eiro. Kumulatīvi kopējā ietekme procentos no 2024.gadā prognozētajiem ieņēmumiem ir mīnus 9,4% jeb mīnus 255,3 miljoni eiro.

Pirmajā scenārijā neapliekamais minimums pirmajā gadā tiek piedāvāts 620 eiro, otrajā gadā - 670 eiro un trešajā - 720 eiro, kā arī pirmajā gadā ienākumiem līdz 9240 eiro gadā paredzēts noteikt IIN 19% apmērā, ienākumiem no 9240 līdz 20 000 eiro - 26%, ienākumiem no 20 000 līdz 78 100 eiro - 29%, bet ienākumiem virs 78 100 eiro - 37,1%. Nākamajos gados plānots paaugstināt gada ienākumu summas attiecīgajām likmēm.

Arvien biežāk novērojama tendence, ka trešo valstu pilsoņi mūsu valsti izmanto kā platformu nepieciešamo darba atļauju saņemšanai un dodas labākas dzīves meklējumos uz bagātākām Eiropas valstīm.

To atzīmē starptautiskā personāla nomas uzņēmuma SIA Aveluk grupa vadītāja Kristīne Kuļeva. Lai risinātu darbaspēka trūkuma jautājumu, nereti vietēji uzņēmēji darba rokas meklē trešajās valstīs - Uzbekistānā, Tadžikistānā un Moldovā, taču nereti šie viesstrādnieki Latviju izmanto tikai kā tranzītvalsti, norāda K.Kuļeva. Viņa stāsta, ka gandrīz ikviens komersants, kurš kādreiz darbā ir pieņēmis viesstrādniekus, kaut reizi ir saskāries ar situāciju, kad darbinieki bez brīdinājuma pazūd, tādēļ uzņēmējs ir spiests steidzami meklēt jaunus strādniekus. To apstiprina arī robežsargi - trešo valstu pilsoņi izmanto Baltijas valstis, lai nokārtotu visus vajadzīgos dokumentus un dotos uz kādu attīstītāku valsti, piemēram, Vāciju, Nīderlandi vai Skandināviju, teic K.Kuļeva, apstiprinot, ka darbaspēka šobrīd trūkst visā Eiropā, ne tikai Latvijā.

Ņemot vērā gaidāmo Baltijas valstu iekšējo robežu atvēršanu iedzīvotāju brīvai kustībai, viesnīcas sāk saņemt pirmās rezervācijas no kaimiņvalstu iedzīvotājiem, ceturtdien intervijā Latvijas Radio sacīja Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidents Jānis Pinnis.

"Tas ir kā pirmais malks svaiga gaisa," teica J.Pinnis, atzīmējot, ka pagaidām interese no kaimiņvalstu iedzīvotājiem vēl ir neliela, tomēr viesnīcām ir iemesls sākt domāt par darbības daļēju atjaunošanu.

Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidents minēja, ka pirmie viesi no kaimiņvalstīm Latvijā ir gaidāmi jau šajā nedēļas nogalē.

Tajā pašā laikā J.Pinnis arī uzsvēra, ka tuvākajā laikā nav gaidāma masveidīga kaimiņvalstu iedzīvotāju viesošanās Latvijā. "Šeit būs inerce. Nebūs tā, ka robežas vaļā, un cilvēki uzreiz masveidā plūdīs," viņš sacīja.

Tāpat asociācijas prezidents Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju gaidāmo ceļošanu pa Latviju salīdzināja ar Latvijas iedzīvotāju pārvietošanos valsts ietvaros. "Iedzīvotājiem nevajadzētu baidīties, ka tagad te brauks tūristi un vedīs slimības. (..) Epidēmijas situācija šajās valstīs ir līdzīga un līdzīgā veidā tiek kontrolēta, līdz ar to Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju braukšana uz šejieni ir līdzīga kā mūsu pašu pārvietošanās," sacīja J.Pinnis.

Vienas stundas darbaspēka izmaksas valstī* 2008. gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar otro ceturksni, pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem** pieauga par 4.5%, bet, salīdzinot ar iepriekšējā gada trešo ceturksni, - par 21.4%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Šā gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar otro ceturksni, pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem darbaspēka izmaksas stundā vismazāk augušas valsts pārvaldē un finanšu starpniecībā – par 1.2%, bet vislielākais pieaugums bija izglītībā – par 7.1%, elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādē – par 6.3%, kā arī tādās nozarēs kā operācijas ar nekustamo īpašumu, noma, datorpakalpojumi, zinātne un citi komercpakalpojumi – par 5.7% un sabiedriskie, sociālie un individuālie pakalpojumi – par 5.6%.

Šā gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar pērnā gada trešo ceturksni, viszemākais darbaspēka izmaksu pieaugums tāpat bija valsts pārvaldē – par 12.7% un finanšu starpniecībā – par 14.8%. Savukārt visstraujāk tās augušas izglītībā – par 29.8%, elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādē – par 25.8%, transportā, glabāšanā un sakaros – par 24.7%, viesnīcās un restorānos – par 23.7% un sabiedriskajos, sociālos un individuālos pakalpojumos – par 22.2%.

Vidējās vienas stundas darbaspēka izmaksas valstī 2007.gada trešajā ceturksnī sasniedza 3,41 latu, kas ir par 6,5% vairāk nekā otrajā ceturksnī. Sabiedriskajā sektorā vienas stundas darbaspēka izmaksas trešajā ceturksnī, salīdzinot ar otro, pieaugušas par 11,1%, bet privātajā sektorā – par 5,2%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Salīdzinot ar pērnā gada trešo ceturksni, vienas stundas darbaspēka izmaksas pieaugušas par 32,9% jeb par 84 santīmiem stundā. Sabiedriskajā sektorā vienas stundas darbaspēka izmaksas šā gada trešajā ceturksnī bija 4,45 lati un gada laikā tās pieaugušas par 36,4% jeb 1,19 latiem stundā, privātajā sektorā – 3,00 lati un kāpums bija 32,4% jeb 73 santīmi stundā.

Darbaspēka izmaksu divas galvenās sastāvdaļas ir bruto darba samaksa un pārējās darbaspēka izmaksas. Bruto darba samaksa vienā nostrādātā stundā šā gada trešajā ceturksnī bija 2,72 lati un, salīdzinot ar pagājušā gada trešo ceturksni, tā ir pieaugusi par 32,8% jeb 67 santīmiem stundā. Pārējās darbaspēka izmaksas bija 0,69 lati stundā un šajā periodā pieaugušas par 32,9% jeb 17 santīmiem stundā. (Pārējās darbaspēka izmaksās iekļauts: valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, ko maksā darba devējs, darba devēja brīvprātīgās sociālās apdrošināšanas iemaksas (papildu pensiju apdrošināšanas iemaksas, veselības un dzīvības apdrošināšanas iemaksas u.c.), darba devēja pabalsti, balvas, dāvanas, darbnespējas lapu A apmaksa, atlaišanas pabalsts, samaksa par dīkstāvēm, uzņēmējdarbības riska valsts nodeva. Darbaspēka izmaksās nav iekļautas profesionālās apmācības izmaksas, kā arī izmaksas, kas saistītas ar darbinieku pieņemšanu darbā, darba apģērba un uniformu izmaksas, darba dēļ nepieciešamo medicīnisko pārbaužu un vakcināciju izmaksas, speciālu ēdienu un dzērienu izmaksas.)

Vienas stundas darbaspēka izmaksas valstī 2008.gada otrajā ceturksnī, salīdzinot ar pirmo ceturksni, pieauga par 5.2%, bet, salīdzinot ar iepriekšējā gada otro ceturksni - par 26,1%, Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Jāatzīmē, ka kopš 2007. gada ceturtā ceturkšņa darbaspēka izmaksu pieauguma temps samazinās.

Vislielākais vienas stundas darbaspēka izmaksu pieaugums šā gada otrajā ceturksnī, salīdzinot ar pirmo ceturksni, pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem bija izglītības, kā arī viesnīcu un restorānu nozarēs – par 6.1%, vismazākais – valsts pārvaldē – par 1.5%. Pārējās nozarēs pieaugums svārstījās ap četriem procentiem: no 3.7% tirdniecībā līdz 4.6% veselības un sociālās aprūpes nozarē.

Savukārt vienas stundas darbaspēka izmaksu samazinājums bija vērojams finašu starpniecības nozarē – par 9.3%, kas izskaidrojams ar lielākām neregulārām izmaksām šā gada pirmajā ceturksnī. Regulārās izmaksas šajā nozarē ir pieaugušas par 2.9%.

Vidējās vienas stundas darbaspēka izmaksas Latvijā 2007.gada I ceturksnī, salīdzinot ar pērnā gada I ceturksni, pieaugušas par 34,6%. Vienas stundas darbaspēka izmaksas šajā periodā palielinājušās no 2,08 latiem līdz 2,80 latiem jeb par 72 santīmiem stundā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati.

Sabiedriskajā sektorā vienas stundas darbaspēka izmaksas šī gada I ceturksnī bija 3,18 lati un gada laikā tās pieaugušas par 35,0% jeb 82 santīmiem stundā, privātajā sektorā - 2,61 lats un kāpums bija 35,2% jeb 68 santīmi stundā.

Galvenās darbaspēka izmaksu komponentes ir bruto darba samaksa un pārējās darbaspēka izmaksas (skaidrojums raksta beigās). Bruto darba samaksa vienā nostrādātā stundā valstī šā gada I ceturksnī bija 2,21 lats un, salīdzinot ar 2006.g. I ceturksni, tā ir pieaugusi par 34,2% jeb 56 santīmiem stundā. Pārējās darbaspēka izmaksas bija 0,59 lati stundā un šajā periodā pieaugušas par 35,8% jeb 16 santīmiem stundā.

Bruto darba samaksa vienā nostrādātā stundā sabiedriskajā sektorā 2007.g. I ceturksnī bija 2,49 lati (pieaugums pret pērnā gada I ceturksni – 34,4% jeb 64 santīmi stundā), bet privātajā sektorā - 2,07 lati (pieaugums pret pērnā gada I ceturksni – 35,1% jeb 54 santīmi stundā). Parējās darbaspēka izmaksas sabiedriskajā sektorā šā gada I ceturksnī bija 0,69 lati un, salīdzinot ar 2006.g. I ceturksni, tās ir pieaugušas par 37,4% jeb 19 santīmiem stundā, bet privātajā sektorā – 0,54 lati, kas veidoja kāpumu par 35,5% jeb 14 santīmi stundā.

Latvijā vidējās algas saņēmējam darbaspēka nodokļi veido 44,2% no kopējām darba devēja darbaspēka izmaksām, kas ir vairāk nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs, kur darbaspēka nodokļu slogs ir 43,7%, liecina jaunākais SEB Baltijas mājsaimniecību finanšu apskats.

Savukārt Lietuvā un Igaunijā darbaspēka nodokļu slogs ir attiecīgi 40,7% un 40,1%.

Nelielo algu saņēmējiem Latvijā ir visaugstākais darbaspēka nodokļu slogs Baltijas valstīs un septītais augstākais Eiropas Savienībā. Strādājošajam, kurš saņem divas trešdaļas no vidējās darba samaksas Latvijā, 43,4% no kopējām darba devēja izmaksām par darbinieku veido darba devēja un paša darbinieka maksātie nodokļi. Lietuvā un Igaunijā darbaspēka nodokļu slogs nelielo algu saņēmējiem ir attiecīgi 38,9% un 38,8%, kas ir mazliet mazāk nekā ES vidējais rādītājs (39,6%).

Šogad darbaspēka nodokļu slogs samazinājies Latvijā un Igaunijā. Latvijā līdz ar iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) likmes samazināšanu no 25% uz 24% darbaspēka nodokļu slogs vidējās algas saņēmējam bez apgādībā esošajām personām sarucis par 0,6 procentpunktiem. Tādējādi vidējās algas saņēmējs nodokļu samazināšanas rezultātā iegūst par aptuveni 1,2% lielāku algu jeb 48 latiem vairāk gada laikā. Neskatoties uz IIN likmes samazinājumu, Latvijā darbaspēka nodokļu slogs joprojām ir visaugstākais starp Baltijas valstīm. No pārējām Baltijas valstīm arī Igaunijā darbaspēka nodokļu slogs šogad ir samazinājies, pateicoties bezdarba apdrošināšanas likmes samazināšanai no 4,2% līdz 3%.

Daudzu lielu nekustamā īpašuma attīstības projektu iesaldēšana izraisījusi zināmu cenu stabilizāciju celtniecības materiālu tirgū.

To Db apstiprināja gan vairāku lielu būvkompāniju vadītāji, gan projektu attīstītāji. Domas dalījās jautājumā, vai atsevišķu celtniecības materiālu cenas šobrīd krīt vai kāpj. Vairāki uzņēmumi - RBSSkals, Kalnozols celtniecība, PBLC - norādīja, ka noteiktas materiālu grupas ir kļuvušas lētākas, taču kompānijas Latvijas energoceltnieks, Skonto būve un SRV Terbelat pārstāvji apliecināja, ka var būt runa par zināmu stabilitāti, taču kopumā būvmateriālu izmaksas tikai kāpj, tiesa, ne tik strauji kā citu gadu. Projektu attīstītāji Valērija Barjera nekustamie īpašumi komercdirektors Jānis Brants stāsta, ka cenu krišanos nav novērojis, savukārt SIA Bauplan Nord valdes loceklis Jans Brinks (Jan Brink) prognozē, ka īpaši augstais pieprasījums pēc būvdarbiem vismaz nākotnē nedaudz samazināsies un tas nozīmē ekstrēmā cenu kāpuma pieauguma pierimšanu. Pirmās pazīmes viņš jau esot pamanījis. 2007. gada 2. ceturksnī, salīdzinot ar 2006. gada 2. ceturksni, būvniecības izmaksas Latvijā cēlās vidēji par 29.1%, kas ir straujākais izmaksu pieaugums Baltijā, liecina CSP dati.

Pasliktinoties situācijai ekonomikā, turpmākajos ceturkšņos bezdarbs varētu pieaugt, prognozē banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs skaidro, ka uzņēmēju ražošanas izmaksu un risku palielinājums pirms apkures sezonas sākuma, kā arī kopēja augstā nenoteiktība ekonomikā ietekmēja bezdarbu 2022.gada trešajā ceturksnī, palielinot to līdz 6,9%. Savukārt Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) operatīvie dati par trešo ceturksni, kā arī oktobri un novembri, spriežot pēc reģistrēto bezdarbnieku skaita, neuzrāda būtisku bezdarba pieaugumu.

Parādās arī citas pazīmes tam, ka bezdarba tendence jau maina virzienu, norāda Migunovs. Piemēram, pēc Eiropas Komisijas veikto aptauju datiem par uzņēmēju ekonomiskā noskaņojuma rādītājiem, nedaudz samazinājies apstrādes rūpniecības uzņēmēju īpatsvars, kas uzskata darbaspēka trūkumu par uzņēmējdarbības kavējošo faktoru. Turklāt pēc NVA datiem, ir vērojams pakāpenisks samazinājums jauno vakanču skaitā. Darbinieku trūkums joprojām paliek augstā līmenī, taču uzņēmumu interese pieņemt jaunus darbiniekus šobrīd esot pagrieziena punktā.

Vienas stundas darbaspēka izmaksas 2014. gada 4. ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada 4. ceturksni, pieauga par 36 centiem stundā jeb 6,1% un sasniedza 6,53 eiro stundā. Pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem darbaspēka izmaksas palielinājās par 5,9%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Darbaspēka izmaksu pieaugumu 2014. gada 4. ceturksnī galvenokārt veicināja darba samaksas kāpums par 7,2%, kamēr pārējās darbaspēka izmaksas par nostrādāto stundu pieauga tikai par 1,5%.

Vienas stundas darbaspēka izmaksas straujāk auga veselības un sociālās aprūpes nozarē - par 9,7%, nekustamo īpašumu nozarē - par 9,6%, būvniecībā - par 9,2%, administratīvo un apkalpojošo dienestu darbības nozarē - par 8,2%, kā arī valsts pārvaldē - par 7,3%.

Visās minētajās nozarēs, izņemot nekustamo īpašumu nozari, darbaspēka izmaksu kāpumu radīja gan darba samaksas, gan neregulāro piemaksu un prēmiju pieaugums. Nekustamo īpašumu nozarē regulārās darba samaksas fonds pieauga par 13,1%, bet neregulārās piemaksas un prēmijas samazinājās par 24,4%. Būvniecībā un nekustamo īpašumu nozarē stundas darbaspēka izmaksu kāpumu ietekmēja arī nostrādāto stundu samazinājums - attiecīgi par 2,2% un 0,1%.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) no diviem pirmdien Ministru kabineta komitejā skatītajiem Iekšlietu ministrijas (IeM) izstrādātās koncepcijas par ārvalstu darbaspēka piesaisti diviem iespējamiem risinājuma variantiem atbalsta valdības lēmumu mazināt šķēršļus un izmaksas viesstrādnieku nodarbināšanai Latvijā (koncepcijas 2.variants), Db.lv informēja LDDK korporatīvās pārvaldes eksperte Agnese Alksne.

Tomēr LDDK norāda, ka koncepcijā par migrācijas politiku nodarbinātības kontekstā ir ņemti vērā vien nedaudz no LDDK iesniegtajiem priekšlikumiem, un būtiskākie ir palikuši ārpus koncepcijas.

LDDK ģenerāldirektore Elīna Egle: "Ir svarīgi atzīt, ka migrācijas pieaugums var sniegt ievērojamu atbalstu ekonomikas un nodarbinātības attīstībai, vēršot īpašu uzmanību situācijai reģionos un teritoriālajiem nodarbinātības plāniem, radot pārskatāmu un salīdzināmu nodarbinātības programmu un nepieciešamības gadījumā palielināt investīcijas viesstrādnieku adekvātai nodarbināšanai."

Ja sākumā skaļi izreklamētā dokumentā definētais mērķis bija noteikt valsts politiku attiecībā uz ārzemnieku uzņemšanu nodarbinātības kontekstā, tad tas darba gaitā tika sašaurināts jau uz nepieciešamības izvērtēšanu veicināt trešo valstu pilsoņu uzņemšanu nodarbinātības nolūkā. Tātad neskatoties uz to, ka uzņēmēji arvien asāk publiski pauž nepieciešamību pēc darbaspēka, valdība tikai doma par darbaspēka piesaistes nepieciešamību, bet sistēmas, ka risināt migrācijas jautājumus kopumā nav. Darbaspēka pieejamības un migrācijas procesu vadības jautājumu risināšanu kavē tas, ka valstī nav noteikta atbildīgā institūcija. LDDK aicina valdību rīkoties, lai izveidotu institucionālu sistēmu un darba koordināciju, lai valstī radītu efektīvu darbaspēka migrācijas vadību, izstrādātu īstermiņa un ilgtermiņa rīcības programmu un darbības stratēģiju darbaspēka kvalitātes nodrošināšanas un migrācijas politikai, nevis tikai aprobežoties ar birokrātisku procedūru izvērtēšanu un administratīvā sloga mazināšanu.