Attiecībā uz šā gada pavasara plūdiem Latvijā, protams, nevar noliegt, ka mātei dabai ir liels spēks, tomēr, redzot jau pašreiz zināmās sekas, jārunā arī par cilvēcisko faktoru, kas problēmas ir būtiski pastiprinājis.
Piemēram, ir zināms, ka Ogrē tika pārrauts dambis, kas pirms 30 gadiem ir ticis veidots kā pagaidu būve, taču kārtīgi sataisīts tas tā arī nav jau vairākus gadu desmitus. Kurš pie tā ir vainojams – pašreizējie attiecīgās pašvaldības vadītāji vai iepriekšējie – tas ir cits jautājums, tomēr ir skaidrs, ka šāda attieksme pret upju dambjiem ir vērtējama vienkārši kā nolaidība.
Jārunā arī par cilvēku attieksmi kopumā. Mūsu senči allaž ir būvējuši savas mājas pakalnos, bet mūsdienu cilvēki, nez kāpēc, palieņu pļavās. Ir taču labi zināms, kuras Latvijā ir tās vietas, kas regulāri applūst, piemēram, jau minētās Ogres upes tuvumā, taču cilvēki tur būvē mājas.
Nav prātīgi veikt celtniecību vietās, kur kaut vai vienu reizi ir bijuši plūdi, taču dzīvojamās ēkas ir sabūvētas vietās, kas applūst regulāri, un attiecībā uz tām apdrošinātāji pat nav gatavi pārdot savas polises. Tātad te ir jārunā gan par pašu iedzīvotāju, gan arī arhitektu, būvinženieru un atbildīgo dienestu atbildību. Taču tā vietā teju katru gadu iedzīvotāji, kuri šādās vietās savulaik sabūvējuši mājas, ir gatavi prasīt kompensācijas no valsts. Tas nav pareizi! Nedrīkst būt tā, ka daļa iedzīvotāju rīkojas neapdomīgi, bet jāmaksā par to visiem.
Vēl viens būtisks jautājums ir par savlaicīgu kušanas procesa ietekmēšanu. Patiesību sakot, vēl nav skaidrības par to, kāds vispār ir labums no ledus spridzināšanas, kas laiku pa laikam tiek praktizēta uz Latvijas upēm. Tajā pašā laikā efektīvs solis būtu kūdras kaisīšana uz ledus, sākoties pavasarim, kad parādās pirmās saulainās dienas. Šogad kūdras kaisīšanai uz ledus ļoti piemērots laiks bija aptuveni trīs nedēļas, taču nekas tāds netika darīts.