Enerģētiskā drošība pēdējo gadu laikā ir kļuvusi par vienu no visaktuālākajiem dienas kārtības punktiem jebkurā nopietnā diskusijā par Eiropas nākotni. Arī konference "Eiropa krustcelēs: ceļā no Rīgas uz Bukaresti", kas turpina NATO Rīgas samita akadēmiskās konferences tradīciju, pievēršas šim jautājumam un faktiski kļuvusi par ikgadēju "Rīgas mērvienību", kas vistiešākajā veidā attiecas uz enerģētiskās drošības un attiecīgas politiskās stratēģijas attīstības "izmērīšanu" gan Eiropā, gan Latvijā.
Eiropas valstīm sadarbība enerģētikas jomā tradicionāli ir veidojusies smagnēji. Nacionālās valdības ir bijušas aizdomīgas pret jebkādu ārēju klātbūtni enerģētikas sektorā. Tomēr pēdējā gada laikā ES valstis arvien vairāk apzinās enerģētiskā egoisma dilemmu- individuāli risinot enerģētiskās drošības jautājumus, drošība var mazināties nevis palielināties, jo arī pārējām dalībvalstīm, visupirms domājot par savām nevis kopējām interesēm un riskiem, ieguvējs beigu beigās nav neviens. Eiropas Komisija enerģētikas komisāra Andra Piebalga vadībā ir aktīvi ķērusies pie enerģētiskās solidaritātes un kopējās drošības stiprināšanas. Jau iepriekš tika uzsvērta resursu un piegādātāju dažādošanas nepieciešamība. Šobrīd Eiropa gatava spert vēl nozīmīgāku soli- tiek piedāvāts mazināt sektora monopolizāciju, ierobežot ar ne ES valstu valdībām saistītu kompāniju un investīciju fondu iespiešanos enerģētikas sektorā un izstrādāt vienotu pozīciju ilgtermiņa piegādes jautājumos. Šie Komisijas piedāvājumi var kļūt par nozīmīgu enerģētiskās drošības veicināšanas instrumentu.
Paradoksāli, bet Latvijas valdošā koalīcija izvēlējusies diezgan atšķirīgu pieeju enerģētiskās drošības jautājumam, neskatoties uz to, ka tieši jaunās dalībvalstis ir bijušas visvairāk ieinteresētas paust savu atbalstu enerģētiskās solidaritātes principam un mazināt no padomju laikiem mantoto vienpusējo atkarību no Krievijas piegādēm. Kamēr Eiropā nostiprinās izpratne par to, ka enerģētiskā drošība ietver sevī resursu un piegādātāju dažādošanu, kā arī iekšējā tirgus aizsardzību, Latvijā arvien biežāk izskan apgalvojumi no valdības puses, ka enerģētikas politiku nosaka ekonomiskās intereses, un tai jāveidojas brīvā tirgus apstākļos bez valsts iejaukšanās. Savukārt enerģētiskā drošība raksturota ar stabilām piegādēm un cenām. Latvijā šobrīd ir modē "pragmatisms", kas visupirms orientējas uz iespēju izmantošanu attiecības ar Krieviju. Tieši ar gāzi saistīto jautājumu risināšana ir indikatīva. Latvijas lēmumu pieņēmēji ir izteikuši savu ieinteresētību iespējamā Krievijas-Vācijas gāzes vada "Ziemeļu straumes" "iegriešanā" Latvijā, Dobeles pazemes gāzes krātuvju attīstīšanā, kā arī gāzes elektrostacijas būvniecībā. Gāzes īpatsvara palielināšana nenoliedzami varētu daļēji apmierināt nepieciešamību pēc papildus resursiem un jaudām. Turklāt gāze ir salīdzinoši lēta un to izmantojot būtu mazāki oglekļa emisiju apjomi nekā oglei. Tomēr vienlaicīgi rodas jautājumi par šāda "pragmatisma" atbilstību Latvijas enerģētiskās drošības ilgtermiņa mērķiem un pilnvērtīgu risku izvērtēšanu.
Pirmkārt, enerģētiskās drošības pamatā tradicionāli- piegādāto resursu dažādošana. Nekāda piegādātāju vai resursu dažādošana Latvijā nav notikusi un arī netiktu veicināta potenciāli veidojot atzaru uz pazemes krātuvēm Latvijā, un vēl jo vairāk būvējot Krievijas gāzes ģenerētu elektrostaciju. Šeit ir atšķirība no tranzīta ceļu klātbūtnes, kas var kompensēt enerģētisko nedrošību. Atzaru var noslēgt, to var neizmantot un galu galā tas kļūst par manipulācijas instrumentu nevis drošības garantu. Ja vadās pēc dažādošanas principa, daudz svarīgāk būtu būvēt šķidrinātas gāzes termināli, attīstīt atjaunināmo resursu ražošanu vai pat izmantot "elastīgākus" resursus- ogles. Bet tā vien šķiet, ka pastāv apņemšanās ielikt "visas olas Krievijas grozā". Krievijas gāzes īpatsvars jau šobrīd Latvijas enerģētikas balansā pārsniedz 30%, bet potenciāli palielinot gāzes izmantošanu, šis procents tikai pieaugtu, iespējams līdz pat 50%. Interesanti, ka pat Krievijas satiksmes ministrs Levitins netieši izteica savu neizpratni par šādu tendenci, uzsverot, ka "pašlaik Krievijā notiek stratēģijas pārskatīšana no gāzes stacijām par labu ogļu stacijām." Gāzes atkarības instinktus varētu stiprināt arī iespējama Dobeles pazemes krātuvju attīstīšana.
Otrkārt, acīmredzami, ka lielie gāzes projekti veicinātu Krievijas kompāniju, visupirms Gazprom klātbūtni Latvijā. Un tieši šajā sakarā apgalvojumam no valdības puses par tirgus principu ievērošanas nepieciešamību enerģētikas sektorā faktiski ir maz kopīga ar brīva tirgus principiem ilgtermiņā. Tādas kompānijas kā Gazprom tomēr grūti nosaukt par brīvā tirgus aktieriem- kompānija formāli un faktiski ir Krievijas valdības kontrolē, tās biznesa struktūra nav bijusi caurredzama un biznesa aktivitātes ne vienmēr ir ekonomiski pamatotas. Tādejādi, pieaugoša atkarība no gāzes un potenciāli Gazprom dominējoša klātbūtne Latvijas enerģētikas sektorā tikai var veicināt Latvijas enerģētikas sektora "gazpromizāciju" - monopolizāciju un biznesa vides necaurspīdīgumu, kam nenoliedzami būs ietekme arī uz politisko vidi.
Treškārt, var rasties jautājums arī par pašu piegāžu nodrošinājumu. Lai gan varētu šķist, ka Krievija ir pārbagāta ar saviem resursiem, pastāv nozīmīgi ierobežojumi ražošanas un eksportēšanas apjomos, kas atzīts pašas Krievijas enerģētikas ilgtermiņa stratēģijā. Krievijai tiešām ir daudz potenciāli bagātīgu energoresursu atradņu, bet to attīstīšana prasītu milzīgas finanšu investīcijas un laiku. Šogad Krievijas gāzes eksports salīdzinot ar iepriekšējo gadu jau samazinājās un tas lielā mērā tiek kompensēts ar piegādēm no Centrālās Āzijas. Tādejādi gāzes projektu ilgtspēja Latvijā nozīmētu ne tikai paļaušanos uz Krievijas piegādēm, bet arī uz tādām valstīm kā Turkmenistāna, kura vienlaikus ir galvenā Krievijas apgādātāja ar tālāk eksportējamo gāzi. Tā vienlaicīgi gan ir piesolījusi Rietumiem piedalīties Transkaspijas projektā, kā arī veikt apjomīgas piegādes Ķīnai.
Šā brīža lēmumiem enerģētikas jomā ir tālejošas sekas. Un acīmredzami, ka enerģētiskā politika un enerģētiskā drošība nav tikai ekonomikas jautājums. Enerģētikas politika un īpaši enerģētiskās drošības veicināšana suverēnā valstī vienmēr ir bijusi politiskās stratēģijas jautājums. Latvijas situācija ir pietiekoši komplicēta un tieši tāpēc Latvijai ir jābūt ieinteresētai savas enerģētiskās stratēģijas izstrādei kopējas Eiropas Savienības pozīcijas ietvaros. Eiropas valstis, apzinoties esošos riskus un potenciālo apdraudējumus, arvien aktīvāk iesaistās ne tikai kopējas iekšējās, bet arī ārējās enerģētiskās politikas veidošanā. Neatsakoties no sadarbības ar Krieviju, Latvijas lēmumu pieņēmējiem būtu jāveicina Baltijas "enerģētiskās salas" integrēšana Eiropas enerģētiskajā kompleksā, piegāžu un resursu dažādošana un vienpusējas atkarības mazināšana. Enerģētiskās drošības veicināšana var prasīt nozīmīgas izmaksas, tomēr ilgtermiņā tas ļautu izvairīties no Krievijas "gāzes apskāvienu" sekām, gan politiski, gan ekonomiski.