Ērika Stendzenieka runājošo akmeņu stāstus Rīgā droši vien jau daudzi dzirdējuši, bet viņš pats sev atklājis, ka ar gadiem paša izpratne par dzīvi un sabiedrību pilnībā izmainījusies, tā sakot, par 180 grādiem.
Iekšējais apvērsums radis arī simbolisku izpausmi Latvijas vadošās reklāmas aģentūras nosaukumā, kas lasāms kājām gaisā: !MOOZ. Un par mūzu klātbūtni minētās aģentūras boss, šķiet, nevarētu sūdzēties – Ēriks ir krutākais reklāmas un komunikāciju žanra virtuozs.
Tavi akmeņi runā tikai naktīs, vai arī pats esi tāds naktsputns?
Cilvēks vispār ir gaļēdājs un nakts dzīvnieks, par to liecina visi viņa fizioloģiskie dati, ķermenis un zobi. Bet ideja par akmeņu dabiskām formām tapa pirms desmit gadiem, kad Londonā mācījos grafisko dizainu – man ienāca prātā, kā tas būtu, ja jaunākā tehnoloģija, kas toreiz bija digitālais projektors, sastaptos ar vecāko, kas Latvijā dzīvo pēdējos četrus miljardus gadu. Taču dzīvē runājošie akmeņi ienāca pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas, vēršoties pie manis ar jautājumu, kā saistošā un interaktīvā veidā pastāstīt par Latviju daudz pieredzējušajiem, izlutinātajiem un kultūras pārsātinātajiem frančiem. Un tad nāca šī pasākuma grūtākā daļa – uzrakstīt šos deviņus stāstus; mēnesi pavadīju Norvēģijas kalnos, mēģinot saprast, kas tie būs par stāstiem. Manas iekšējās kapacitātes pietika četriem, pārējos stāstus radīja Latvijas spējīgākie literāti. Varu teikt, ka man joprojām šķiet: ir radīts viens no spēcīgākajiem aprakstiem par Latvijas būtību, kāds jebkad bijis.
Latvijas tēls pasaulē – vai tāds ir un vai tur vispār kaut ko var ietekmēt PR speciālisti un reklāmisti, jo, manuprāt, tas vairāk ir stihisks process?
Nu, vajag tikai uzsākt karu, tad ļoti ātri šis tēls iegūs konkrētības aprises. Amerikāņi pēc II Pasaules kara piecdesmit septiņas reizes ir uzsākuši karus kādā citā pasaules malā. Man tā šķiet ļoti konsekventi veidota publicitāte, ja vien viņi to tā ir gribējuši. Spēcīgāku reklāmas kampaņu brutālai varai grūti iedomāties. Protams, var strīdēties par ētiku, morāli, bet šī konsekvence ir apbrīnojama – valsts, kas vienīgā pasaulē izmantojusi atomieročus pret civiliedzīvotājiem, nemitīgi karo un pārējām valstīm pārmet pārliecīgu bruņošanos vai ļaunus nodomus. Protams, ik pa brīdim kaut kas noiet greizi ar komunikāciju, diplomātiju vai vienkārši veselo saprātu, un tad pasaule kārtības sarga vietā ierauga, maigi izsakoties, huligānu. Irāka ir labs piemērs. Droši vien te mēs sastopamies ar galējo robežu, aiz kuras PR un reklāma izrādījās bezspēcīgas cilvēku ciešanu priekšā.
Bet, atgriežoties pie Latvijas tēla… Es domāju, viņš ir tāds… tūkstošsejains. Ārpus diplomātijas Latvija nekad tā īpaši ar sava tēla veidošanu nav aizrāvusies. Cilvēki, kas pie mums atbrauc, nezina, ko no mums sagaidīt. Viņiem nav atskaites sistēmas. Ja es nekad nebūtu bijis Latvijā, pēc viesošanās šai valstī noteikti uzrakstītu, ka Latvija ir: smukas meitenes, diezgan lēts alus, laba armēņu virtuve, matroškas pie Doma laukuma, Okupācijas muzejs, upe, jūgends, Rīgai blakus esošā Jūrmala un dabas klātbūtne. Un tas viss ir samērā labi baudāms rasols, ko viens vācietis var pastāstīt otram. Bet, ja mums pašiem, latviešiem, dotu nogaršot šo rasolu, tad, es domāju, daudzi būtu sašutuši – kur vēstures līkloči, kur Dziesmu svētki?! No vienas puses viņiem būtu taisnība, bet no otras – nē, jo mums pašiem vien jau būtu jārūpējas, lai viesi no Latvijas paņemtu līdzi to stāstu, ko mēs gribam. Tajā ziņā mums ar Ojāru Kalniņu un Saimonu Anholtu ir atšķirīga izpratne par Latvijas zīmolu. Es domāju, tēls, zīmols… tā ir atskaites sistēma, kas dzīvo ļaužu prātos, un saskaņā ar kuru viņi vērtē savu pieredzi, piedzīvo baudījumu vai vilšanos. Piemēram, vērša nogalināšana Barselonā izraisa citas emocijas nekā vērša nogalināšana Stokholmas centrā. Neviens nesagaida baltus galdautus un sidraba dakšiņas makdonaldā, nedz divu minūšu servisu pie Mārtiņa Rītiņa. Manuprāt, Latvijas tēlu veido tūkstošiem sīkumu – ļaužu izturēšanās, attieksme, vide, daba, kultūra, sports, politiskās un ekonomiskās aktivitātes… Savukārt apzināta, mērķtiecīga komunikācija šos priekšstatus sakārto pareizā secībā. Dziesmusvētki ir svarīgāki par Līvu laukuma ainavu glezniecību. Rupjmaize ir svarīgāka par cukurvati. Problēmas un katastrofas rodas nevis no produkta kvalitātes, bet no tā neatbilstības gaidītajam. No vilšanās. Mēs spītīgi atsakāmies radīt savu atskaites sistēmu, noliedzam mērķtiecīgu, konsekventu komunikāciju. Un mēs jaucam nepatiku pret reklāmu, kas pārtrauc mūsu filmas, ar pašu nepieciešamību pēc reklāmas. Anholta kungs man sarunas laikā uzskaitīja simts lietas, kas, pēc viņa domām, valsts brends nav, bet galu galā tā arī nepateica, kas tas ir.
Itālija šobrīd pasaulē īsteno ļoti spēcīgu kampaņu ar devīzi IT. Ja tu brauc mašīnā no Itālijas, tev šo logo uzlīmē uz bampera. Otra nozīme: TAS! Tas, ko ir vērts iepazīt. Man tā šķiet sasodīti veiksmīga kampaņa – zem IT viņi liek visu, kas viņiem unikāls, ko nevar atrast un pieredzēt nekur citur, kā vien Itālijā. Es ik pa laikam saskaros ar spožām kampaņām, ko īsteno dažādas valstis, reklamējot savu tūrisma, kultūras un investīciju vidi, politiku, mentalitāti, dabu – jebko; un esmu mazliet nobažījies par koncepciju Valstī, kuru es nevēlos apmeklēt, dzīvo cilvēki, kurus negribu pazīt, un ražo lietas, kuras es negribu pirkt. Tas ir viņa citāts. Viņš jau atbrauc, pasaka, ka viss ir slikti, mums nekā nav, un nekas arī nebūs, tur neko nevar līdzēt, un tādēļ vispār neko īpaši arī nevajag darīt. Mani tas nepārliecina. Man ir cits citāts, tieši par to, kas ir un kas nav iespējams: «Kādam, kurš saka tas nav izdarāms, nekad nevajadzētu pārtraukt kādu, kurš to dara.» Tas ir Verners fon Sīmens.
Kāpēc joprojām sēdi Rīgā? Pirms gada teici, ka grasies pārcelties uz Berlīni, iekarot Rietumu tirgu – varbūt tas ir noticis?
Es šaudos starp Rīgu un Berlīni, strādāju ar Vācijas MTV un virkni citu projektu, bet ir jāatzīst, ka mums tas vēl joprojām nav liels bizness. Un nedomāju, ka tuvākajā laikā !Mooz smaguma centrs varētu pārcelties no Rīgas uz Berlīni. Bet Berlīne ir vieta, kur turpmāko pusotru gadu mācīšos – esmu iestājies biznesa vadības maģistrantūrā ar radošās līderības novirzienu. Absolūti unikāla programma. Būtībā par to, kā būvēt patstāvīgi darboties spējīgas radošās struktūras. Kā salikt trakos, vārīgos, neatkarīgos, nevaldāmos reklāmas prātus sistēmā, kur tie ne vien strādā, bet arī radoši aug, jūtas komfortabli, iedvesmoti un novērtēti.
Tātad !MOOZ ekspansija ir sākusies?
Savas aktivitātes es tā neapzīmētu, jo daudzi, sākot no Prāta vētras un beidzot ar Latvijas energoceltnieku ir gājuši ar saukli – nu tik būs! Nē, Vācijas biroju uztveru nevis kā milzīgu naudas sūkni, bet kā izmēģinājuma poligonu, no kura izpētīt Rietumeiropas situāciju, sajust konkurenci, dabūt pa purnu, atrauties un iet uz priekšu. Domāju, paies vismaz trīs gadi, kamēr apzināsim jauno vidi un spēsim strādāt vismaz konkurētspējīgā līmenī. Tā ir daudz labāka skola par to, ko varētu iegūt, ejot uz Krieviju, Kazahiju vai Ukrainu.
Kāda ir situācija Latvijas reklāmas tirgū – kas tevi tajā pārsteidz, izbrīna, patīk vai nepatīk?
Reklāma parasti iet ar pusfāzes nobīdi pret pārējo ekonomiku. Kad sākas ziepes, visi sagrūž savu tauku slāni reklāmā un bizness iet uz augšu. Protams, ar reklāmu inflāciju neapturēsi, tāpēc agri vai vēlu tie prieki beidzas un galu galā realitāte nonāk arī līdz reklāmistiem. Tā realitāte ir ļoti labs katalizators jaunām idejām, jauniem, efektīviem risinājumiem. Ja agrāk princips bija – ar lielgabalu pa zvirbuļiem, tad tagad nāksies ar lāzeru, pa vienam konkrētam zvirbulim. Reklāma meklēs ceļus, kā tikt tuvāk pircējam, kā izmantot mutvārdu komunikāciju, kā padarīt neaizmirstamu personisko pieredzi. Reklāma meklēs veidus, kā uzrunāt pircēju jau no paša produkta, no pirmā kontakta, no vides. Tās lietas bieži vien neko daudz nemaksā, bet spēj atstāt fantastiski spēcīgu iespaidu. Tas, ko krievi sauc: meloč, no prijatno. Piemēram, tev ir maziņš veikaliņš, un nākas piesaistīt pircējus; tu vari palaist reklāmu televīzijā, bet tu vari arī katram klientam rudenī uzdāvināt kastani ar vārdiem: «Viņu sauc Jurka. Glabā viņu. Viņš tev nesīs veiksmi!» Tu izej laukā un smaidi, un pastāsti mājās sievai par to veikalu. Nākotne pieder personiskajai pieredzei. Tas, kas notiek ar tevi konkrētā veikalā, kā tu jūties, kad pieskaries tai mašīnai, ko tu aiznes līdzi pēc saskarsmes ar personālu… Tas ir daudz svarīgāk par šīs mašīnas reklāmas vērošanu televīzijā. Pirmkārt tādēļ, ka cilvēki ir grūtāk sasniedzami, jo viņiem ir milzīga izvēle, ko skatīties, klausīties vai lasīt. Otrkārt tādēļ, ka cilvēkiem ir parādījusies balss – viņi blogo, sazinās, jūsminās vai kritizē. Reklāma vairs nav vienvirziena – te ir mana ziņa, rijiet, patīk vai nepatīk! Šodien cilvēki neklusē. Un tā atbalss dažkārt ir spēcīgāka par pašu ziņu. Tu noklepojies un dabū lavīnu uz galvas. Spilgtākais piemērs bija Centis Ūbele ar salātu mazgāšanu. Nedz klients, nedz aģentūra nebija rēķinājušies ar tādu sabiedrības balsi. Latvijā vienkārši nebija tādas pieredzes, tagad ir. Tas ir hrestomātisks piemērs, pēc kura Latvijas reklāma būs mazliet citādāka un daudz lielākā mērā rēķināsies ar auditorijas reakciju. Vairāk dialoga tur būs, es domāju.
Vai tev bieži gadījies, ka tavas reklāmas pārprot un tu sagaidi pilnīgi citādu reakciju? Nepareizi uztverta reklāma nodara lielāku ļaunumu par nesaprastu, vai ne?
Ir dažādi bijis, bet tie nav katastrofāli gadījumi. Es neesmu nekad iesūdzēts tiesā, neesmu nekad bijis uz bankrota robežas un klients nekad nav mani atlaidis pārprastas reklāmas dēļ. Bet tas nenozīmē, ka esmu pasargāts no tā visa nākotnē. Tikpat labi DDB vietā ar Centi Ūbeli varētu būt es, mierīgi..
Reiz esi saņēmis pa galvu par politisku reklāmu – ko tu domā par politikas un reklāmas attiecībām? Vai politiķis ir tāds pats pasūtītājs kā visi pārējie, vai tur iestājas cita morālā atbildība?
Politiķi un organizācijas ir tieši tādi paši produkti kā cepumi vai zābaki, jo aiz tā visa ir viena – pārdošanas ideja. Politiķu panākumi vai izgāšanās lielā mērā ir atkarīga no tā, kā viņus reklamē. Vai reklāma atbilst politiķa būtībai. Šleseram pašam briesmīgi nepatika visi tie buldozeri un raķetes, bet es teicu, piedod, lai kā gribētu, es nevaru tevi reklamēt ar tauriņu vai balerīnu. Tu esi akumulators, raķete un buldozers. Tev var daudz uzkraut, un tu vari daudz vilkt, un tavi plusi ir fenomenālas darbaspējas un enerģija; tu vari būt labākais rukātājs, kāds jelkad ir redzēts Ministru Kabinetā, bet vai tu būtu labākais filozofs, man būtu jāšaubās... Vinnē nevis asprātīgākās idejas un lielākie budžeti, bet godīgums un solījumu atbilstība produktam.
Kāda vispār ir reklāmas radītāja ētiskā atbildība?
Dažādiem reklāmistiem – atšķirīga. Vai vispār biznesa izdevums var runāt par kaut kādu īpašu ētiku? Pirms vairākiem gadiem bija liels skandāls, kad Philip Morris uztaisīja kampaņu par to, kā viņi palīdz cietušajiem Bosnijas–Serbijas karā. Klipā bija redzams, kā lidmašīnās tiek krāmētas drēbes un pārtika un cilvēki pateicības asarām to saņem, bet tad Boba Gārdfilds no Ad Age atklāja, ka palīdzības summa ir 400 tūkstoši dolāru, savukārt klipa uzņemšana izmaksāja 700 tūkstošus, bet ētera laiks – vairākus miljonus! Ir tomēr zināma sarkanā līnija, kuru reklāmas ētikā nedrīkst pārkāpt. Ja tu reklamē produktu vai politisko partiju, svarīgi, lai tava izpratne par pasauli, tirgu un ētiskām vērtībām sakristu 45 grādu robežās. Varbūt 60. Bet, ja tā atšķiras par 180 grādiem, tev vajadzētu atturēties. Un nevis tāpēc, ka tas būtu baigi neētiski, bet tāpēc, ka tev tā reklāma sanāktu sūdīga. Reklāma ir emociju bizness, un sabiedrība momentā redz, vai tu to esi taisījis no sirds, vai ar sakostiem zobiem un riebumu pret sevi un produktu. Cilvēki ir spējīgi atšķirt labas filmas no sliktām.
Tad jau sanāk, ka tā atbildība ir samērā stiepts jēdziens...
Nu... piemēram, man patīk Šlesera darba spējas, uzņēmība, attieksme pret ģimeni, sievu, viņš nedzer, nesmēķē, pilda solījumus, bet man nepatīk viņa attieksme pret seksuālajām minoritātēm. Es viņam esmu teicis, ka nekad netaisīšu reklāmu, kas būs vērsta pret kaut ko. Gejus ārā no Latvijas, nu tādas lietas! Es neiestāšos ne pret vienu sociālo grupu un netaisīšu melno PR, bet taisīšu reklāmu par tavu vīziju, lidostu, gribasspēku – un par to mēs arī ar LPP/LC vienojāmies, un tie bija manis minētie 45 grādi. Patiesības labad gan jāsaka, ka no viņiem nekad nav bijusi prasība pēc melnā PR vai konkurentu antireklāmām.
Ja tas nav noslēpums, kāds aptuveni ir !MOOZ gada apgrozījums?
Miljons trīssimts septiņdesmit tūkstoši latu.
Vai tu esi bagāts?
Es esmu superbagāts, jo man šķiet, ka nauda ir tik maza apmierinātības un laimes sastāvdaļa! Šo superbagātību es sajūtu no četru gadu vecuma un neesmu to zaudējis arī šodien. Mums ir laba peļņa, bet, kas daudz svarīgāk – labi darbinieki un vide. Naudu vienmēr esmu uztvēris nevis kā mērķi, bet sekas labam darbam. Ja tu esi investīciju baņķieris, tad naudas pelnīšana ir mērķis, bet citu jomu labākie profesionāļi, manuprāt, koncentrējas uz rezultāta kvalitāti. Un, ja viņi to sasniedz, tad vienkārši nespēj izvairīties no tā, ka viņiem par to arī samaksā. Nauda ir patīkams blakus efekts tam, ko tu dari.
Mode ir visur, arī reklāmas paņēmienos – kāda reklāma šobrīd ir modē Latvijā un pasaulē?
Vienmēr esmu ticējis tam, ka laba reklāma nav atkarīga no modes, stila, tendencēm, bet rezonē ar to cilvēka būtības dziļāko daļu, kas nav mainījusies pēdējos desmit tūkstoš gados un droši vien arī nemainīsies. Piemēram, Nike vai Apple reklāmas nekad nav smieklīgas, bet tu instinktīvi jūti, ka tās tevi aizķer. Iespējams, tas arī ir veiksmīgāko brendu pamatā – rezonēt nevis par stilu, modi vai humora izjūtu, bet par to, kas cilvēkiem patiešām ir svarīgs. Taču Latvijā nav nekādas reklāmas tendences, kāds kaut ko uztaisa un, ja, tas izrādās veiksmīgs, tad vēl pieci to mēģina nokopēt. Pasaulē ir tendence atteikties no milzīgiem reklāmas budžetiem un no teorijas ar lielgabalu pa zvirbuļiem pāriet uz teoriju ar lāzeru pa vabolēm. Reklāma kļūst precīzāka un aprēķinātāka, tā neuzrunā lieku auditoriju, iespējams, tā kļūst personiskāka, sirsnīgāka. Jo ātrāks dzīves temps, jo mazāk uzmanības cilvēki velta viens otram, jo svarīgāka kļūst uzruna, kādā ar viņiem sarunājas kompānijas un brendi.
Tev kā reklāmistam droši vien šķiet, ka sabiedrība mainās ne pa dienām, bet stundām – kāda ir Latvijas sabiedrība tavā skatījumā? Ir taču zināms, kas no reklāmas viedokļa aizies un kas – ne, no tā var izdarīt zināmus secinājumus – kādi tie ir tev?
Sabiedrība mainās pa gadiem, ja vien nenotiek kādi fundamentāli apvērsumi, un ir svarīgi izprast cilvēku vajadzības, vēlmes, stresus, sapņus, neapmierinātību. Šķiet, šobrīd Latvijā mēs ejam uz to fāzi, kāda Amerikā bija lielās depresijas laikā, kad ekonomika, mediju bizness, Holivuda un izklaides industrija totāli gāja uz leju. Tur bija tikai divi veiksmes stāsti – Volta Disneja Mikimauss un Čārlijs Čaplins. Un abiem bija viena kopīga iezīme – viņi stāstīja par dzīves sistā, mazā cilvēka beigu uzvaru pār šo sarežģīto pasauli. Lai kā uz ekrāna tika pazemots Čaplins, viņš to pieņēma un beigās iznāca kā uzvarētājs. Ja man vajadzētu vienā ikonā raksturot Latvijas vidējo cilvēku, es uz balta ekrāna uzzīmētu mazu skrūvīti. Maza skrūvīte lielajā mehānismā – neviens viņā īpaši neklausās, neviens ar viņu īpaši nerunā, un viņš pats pa lielam neko iespaidot nevar. Viņu sūta ratā ierēdņi, politiķi, viņam deguna priekšā no rīta aizver durvis tramvaja vadītājs. Viņš ir tāds maziņais, noslēgts sevī, drusku īgns, vīlies un rezignēts. No vienas puses, tas ir slikti, jo tā ir mūsu politiskā realitāte, no otras – tas ir brīnišķīgi, jo viņš ir tā noilgojies būt sadzirdēts un respektēts, ka, pareizā brīdī uzrunāts, viņš tev atveras un kļūst par tādu draugu, kādu tu nevarētu iegūt pat simts gados. Un tā ir milzīga atbildība, jo draugus var iegūt, un draudzību var sačakarēt. Lai gan es neciešu trūkumu un man ir veiksmīgs bizness, es jūtu šo mazā cilvēka uznācienu. Ja būtu kāda reklāma, kāds tēls, kas manifestētu šā brīža grūto situāciju, cīņu ar ikdienu un mazā cilvēka uzvaru, nevis glamūru, brīnumnūjiņu, smiešanos, bezrūpīgu kredītu tērēšanu, braukšanu BMW un alus baudīšanu, domāju, tāds brends vinnētu trijās sekundēs. Tā ir vakanta vieta, un es šo padomu dodu par brīvu. Jā, ir Latvijā milzīga, brīva vieta mazā cilvēka uzvarai pār lielajām problēmām.
Ko tu domā par to reklāmu, ko mums rāda televīzijā kā pilnīgiem idiotiem?
Es tieši to arī domāju. Tas ir vieglākais ceļš uz rezultātu. Vienmēr esmu domājis par to, kas notiek, ja desmit tūkstoši aģentūru visā pasaulē izlasa vienu un to pašu grāmatu, kā uztaisīt efektīvu reklāmu. Protams, viņi visi seko vienām formulām un beidz tajā mazajā kvadrātiņā, šampūnu reklamējot ar bieziem matiem, zobu pastas – ar baltiem zobiem un bankas kredītu – ar laimīgu ģimeni jaunas mājas priekšā. Visbiežāk viņi arī paši saprot, ka varētu labāk, bet tur vajag drosmi. Ja neaiziet smaidīgā ģimene, tu atver mārketinga grāmatu un, tēlaini runājot, ar to piesedz savu pēcpusi. Ja neaiziet jauna ideja, tevi vienkārši atlaiž. Un kuram gribas tapt atlaistam?
Reklāma droši vien ir spēle ar instinktiem – kuri cilvēka instinkti ir vispateicīgākie, lai ar tiem spēlētos?
Pašsaglabāšanās instinkts, lielummānija, mazvērtības komplekss, vēlme būt atzītam, vēlme būt labākam, nekā patiesībā esi, vēlme pēc miera, mīlēt, būt mīlētam, būt vienam, nebūt vienam, būt saprastam, vēlme pēc izaugsmes, vēlme aiztaisīt durvis, iekārtot savu personisko vidi un vājprāta pārņemtajai pasaulei parādīt nepieklājīgu žestu.
Tas viss attiecas arī uz tevi pašu?
Attiecas. Redzu, kas notiek apkārt, vienalga, vai tu tirgo cepumus, minerālūdeni vai naftu, vai valsts tēlu, tev ir jārezonē ar kādu no šīm lielajām lietām. Tad tu būsi daudz tuvāk labākam rezultātam, kultūrai un patiesībai, nekā vienkārši pasakot – Nike krosenes par 50 procentiem lētākas, var ātrāk paskriet.
Vai tev ir viedoklis par aizvadītajiem Dziesmu svētkiem un izskandinātajiem milzu tēriņiem to organizēšanā?
Man ir viedoklis par milzu tēriņiem – viens komats četri miljoni palika pāri! Pirmoreiz Dziesmu svētku vēsturē ir iztērēts mazāk naudas, nekā piešķirts un saņemts no sponsoriem. Bet Dziesmu svētku sakarā man pat negribas runāt par naudu vai tēriņiem, jo tas ir tāpat kā runāt par tavu bērnu ķīmiskā sastāva vērtību. Ja ir viena lieta, no kā vajadzētu turēt nost žurnālistu kāri pēc sensācijas, tad tā ir – cik kāds sazadzies, nospēris vai uzvārījies Dziesmu svētkos.
Lai darās, ja?
Neviens nedarās. Es nezinu cilvēku, kas, strādājot pie Dziesmusvētkiem, kaltu plānus par valsts aplaupīšanu un mūža kapitāla saraušanu. Visi Dziesmusvētki jau lielā mērā turas uz ļaužu entuziasma, un entuziasms ir visvieglāk ievainojamā lieta pasaulē. Mans pēdējais sprādziens bija, kad ieraudzīju, kā laikraksts Diena pazemoja Dziesmu svētku organizatorus par to, ka orķestra bedrē uzkrājies ūdens, lai gan 30 minūšu laikā nolija bezmaz pusgada norma. Sliktākais, ka es mierīgi varu iztēloties tādu pašu atmaskojošu rakstu no tās pašas Dienas par to, kas notiktu, ja Dziesmu svētku estrādē tiktu izbūvēta astoņreiz jaudīgāka notekcauruļu sistēma, ar pielietojuma varbūtību viens pret 200 tūkstošiem – ja nu gadījumā nāk tāda ūdens siena kā šogad. Kas tad bija? Ugunsdzēsēji atbrauca 50 metrus un 15 minūtēs to ūdeni izsūknēja. Kur ir problēma? Mēs bieži nenovērtējam paši sevi, ko darām, cik labi cilvēki mums ir apkārt, kādas kapacitātes mums ir. Mēs pārāk daudz fokusējamies uz kritiku. Es biju Dziesmu svētkos līdz četriem rītā, redzēju, kā cilvēki sadziedas. Dažreiz ir lietas, ko nevajag pakļaut spekulācijām par teorētiskām nelietībām. Mani neinteresē lasīt, cik, iespējams, nozaga Latvijas 4. maija deklarācijas Augstākās Padomes konferences zāles iekārtotāji, cik nozaga Baltijas ceļa organizētāji, noteikti kāds nozaga no autobusa degvielu! Ir lietas, ko vienkārši nevajag aiztikt, un uzticēties cilvēkiem. Viņi ir rīkojušies pēc labākās sirdsapziņas. Kurā brīdī mēs esam pazaudējuši to ticību labiem nodomiem? Kā tas ar mums vispār varēja notikt? Man ir cita dzīves pieredze – bieži esmu saskāries ar situāciju, kad tur nav nekāda plāna.
Vai pats šogad kaut ko darīji Dziesmu svētkiem?
Jā, es biju Dziesmusvētku biroja darba grupā, atbildēju par visu Dziesmu svētku komunikāciju, biju idejas autors svētku klipiem, mājaslapai, pilsētas noformējumam un autors tiem klipiem, kuros dejotāji sanāk kopā un uzzīmē rakstu paldies, kas televīzijā parādījās šonedēļ.
Cik tev samaksāja Dziesmu svētku birojs?
Es strādāju par brīvu, man nebija mēnešalgas, tikai kādi tehniskie izdevumi klipiem.
Un ko dara tevis radītais Cūkmens?
Cūkmens ir mans bērns, mans alter ego. Sieva ik pa brīdim, kad kļūdos, neesmu izgludinājis bikses vai iznesis miskasti, saka: «Nu, ko no Cūkmena var gribēt?!» Šobrīd Cūkmens ir iemācījies lidot aerodiumā un uzbruks meža mēslotājiem arī no gaisa. Tu vairs nevarēsi būt drošs ne dienu, ne nakti. Es jau uzskatu, ka cilvēki no dabas nav ļauni, neviens automātiski nevēlas mēslot mežā, ir vienkārši jāparāda alternatīvas rīcības priekšrocības.
Šķiet, esi samierinājies ar pasauli, un karotājs tevī ir noklusis, vai tā ir?
Droši vien, ja Bušs trešo reizi atbrauktu uz Latviju vai varbūt, ja Putins te atbrauktu, man būtu ļoti daudz, ko teikt. Dumpīgums ātri izsūc enerģiju, motivāciju un dzīves prieku. Dumpīgums ir kā garšviela, kas dzīvei dod asumu, bet, kļūstot par profesionālu dumpinieku, nostājoties pret visu, ieņemot pastāvīgu karojošu pozīciju, ilgi nevar izturēt. Esmu daudz labāks reklāmists nekā dumpinieks un nedomāju, ka no manis sanāktu Če Gevara Lindermans.
Joprojām mīli Londonu, vai bieži uz turieni brauc?
#1/5
#2/5
#3/5
#4/5
.jpg)
