Pašreizējā situācijā nodokļu samazināšana Latvijā nav iespējama. Tā intervijā laikrakstam Dienas bizness pauž iekšlietu ministrs Ivars Godmanis, kurš nereti ticis minēts kā reālākais nākamās valdības vadītāja kandidāts.
Cik reāla ir iespēja, ka par premjera amata kandidātu atkal varētu tikt virzīts jūs?
Visu tomēr nosaka Valsts prezidents — valdības vadītāju izvēlas viņš. Prezidenta izvēle daudz ko nosaka. Būtiski ir tas, cik liels atbalsts premjera kandidātam ir no eventuālās jaunās koalīcijas, kā nobalsos Saeima. Nevajag lietas likt otrādi. Mums ir sajūta, ka darbojas Bizantijas sistēma, ka visu nosaka cilvēks, kurš vada, bet šoreiz ir citādāk — vispirms vajadzētu būt skaidrībai, ko valdībai vajadzētu darīt. Ja tas ir skaidrs, tad var domāt tālāk, kas varētu vadīt valdību, un kas būs ministri, nevis otrādi.
Kādus redzat nākamās valdības galvenos uzdevumus?
Vispirms jārunā par to, kā papildināt, uzlabot, turpināt jau uzsāktos darbus. Vispirms runa ir par inflācijas apkarošanas plāna tālāku realizēšanu dzīvē. Tas, ka šī programma sāk nest augļus, dot rezultātus, ir skaidrs. Protams, nevar teikt urā! un apgalvot, ka mēs uzreiz esam «noķēruši» precīzi visus nepieciešamos inflācijas apkarošanas punktus. Taču daži aspekti ir ļoti būtiski, un tie ir indikatori, kas ir samērā grūti apstrīdami. Mazumtirdzniecības apgrozījumam ir mazāks pieaugums, kas ir viens no pierādījumiem, ka ekonomikas sakaršana pamazām samazinās. Tāpat jāmin kredītu apjomu samazinājums. Visu laiku tas bija pāri par 50 %, bet šobrīd tas ir ap 40 %. Kāpušas ir arī kredītlikmes gan eiro, gan arī latos.
Diemžēl šīs programmas ietvaros viens pasākums nav īstenojies — nav izdevies apturēt vidējās algas pieaugumu. 2007. gadā algas ir būtiskāk kāpušas, salīdzinot ar 2006. gadu, nekā 2006. gadā, salīdzinot ar 2005. gadu.
Bet vai jūs redzat iespēju šīs algas necelt?
Nē! Es tagad runāju par faktu — algas ir kāpušas par vairāk nekā 20 %. Antiinflācijas programma ir jāturpina kvalitatīvi pilnveidot. Mums ir daudzi fakti, kas nav sezonāli izskaidrojami. Piemēram, pakalpojumu sfērā pieaug tādas cenas, kam nav sezonāla skaidrojuma, turklāt šis pieaugums ir ļoti nopietns — 20 līdz 30 %. Savukārt pārtikas cenu pieaugumu var izskaidrot, jo tas ir aktuāls jautājums šobrīd visā Eiropā, jo strauji cēlās graudu cenas, kam uzreiz sekoja arī piena cenas.
Vai uzskatāt, ka šajā inflācijas apkarošanas programmā ir nepieciešams kaut ko būtiski mainīt?
Es domāju, ka ne. Drīzāk to vajag pilnveidot. Vajag noskaidrot, vai ir pietiekami daudz indikatoru, kas parādītu, ka šī programma darbojas.
Būtisks jautājums ir par to, kā tiks turpināta valsts budžeta politika nākamajā gadā. Man ir pārliecība, ka proficīta programma, kad budžets ir ar pārpalikumu, ir jāīsteno arī 2009. gadā. Partijām, kas veidos valdību, ir jāvienojas, uz kādu mērķi būtu jāiet. Manuprāt, mums ir jāiztur vismaz 1 % lielu proficītu. Vajadzētu iet uz to, lai šo pārpalikumu būtu iespējams palielināt. Turklāt runa ir par valsts pamatbudžeta deficīta likvidēšanu — šis mērķis mums ir jāsasniedz. Ļoti svarīga ir arī stabilizācijas fonda darbība. Pašreizējā valdība jau ir pieņēmusi lēmumu par tā izveidi, un tajā ir jānovirza līdzekļi, kas ir uzkrājušies budžeta pārpalikuma veidā. Pašlaik uzkrājušies ir apmēram 300 miljoni latu. Tajā tiks novirzīti arī līdzekļi no privatizācijas.
Ilgu laiku tiek diskutēts par to, vajag vai nevajag veikt izmaiņas nodokļu politikā. Kāds ir jūsu skatījums šajā sakarā?
Tajā brīdī, kad ekonomikas pieaugums ir tāds, kāds tas šobrīd ir novērojams Latvijā, kad IKP ir divciparu skaitlis, darbojas dzelžains likums — nodokļus šādā fāzē nesamazināt! Tas neizslēdz iespēju tos savā starpā pārdalīt, taču samazināt tos noteikti nedrīkst.
Kāpēc?
Ekonomika ir cikliska, un pēc buma fāzes obligāti seko recesijas fāze, un jautājums ir tikai par to, kad tas notiek. Tajā brīdī, kad sāk izveidoties tendence IKP mazināties, ir jāsamazina nodokļi. Parasti valdības rīkojas otrādi: kad ir labi laiki, tad samazina nodokļus, tādējādi ne ar ko neriskējot, jo nauda tāpat nāk iekšā, bet, pienākot sliktiem laikiem, nodokļus ceļ. Šiem procesiem ir jānotiek pilnīgi pretēji, bet nav daudz valdību, kas spētu to izdarīt, tāpēc nevajag vismaz veikt loģikai pretējas darbības.
2008. gadu mēs uzsāksim ar trīs atšķirīgām lietām nodokļu jomā. Pirmkārt, tiks iedarbināts jauns Nekustamā īpašuma nodoklis, palielinot bāzi, no kuras tiks iekasēts šis nodoklis. Tā ir jauna situācija. Otrkārt, pārdalīsiess sadalījums starp pašvaldībām un valsti attiecībā uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) veidā iekasēto naudu, palielinot procentus par labu pašvaldībām. Treškārt, tiek palielināts akcīzes nodoklis, un ir jāskatās, kādu iespaidu tas atstās uz ieņēmumiem. Ja darbojas antiinflācijas plāns un ekonomika lēnām nosēžas, tad būtu ļoti svarīgi neieviest papildu izmaiņas nodokļu jomā, par kuru sekām mēs tā īsti nevaram pateikt, kāds tām būs iespaids uz ekonomiku. Mēs gribam palielināt proficīta apmēru valsts budžetā, bet jebkuras nodokļu izmaiņas var radīt situāciju, kad mēs to nevaram izpildīt. Ja ir vēlme mainīt nodokļus, tad ne ātrāk par 2009. gadu.
Kas attiecas uz piedāvājumu samazināt PVN atsevišķām precēm, ir jāsaprot viena lieta — katram cilvēkam ir iespēja patērēt tikai tik daudz neelastīgo produktu, piemēram maizi un kartupeļus, cik viņš to spēj. Ja cilvēkam būs vairāk naudas, viņš nesāks ēst vairāk kartupeļu, taču šāda PVN samazināšana nebūs solis inflācijas samazināšanas virzienā — tas būs pretējs.
Viennozīmīgi pozitīva ir Igaunijas pierdze attiecībā uz kapitāla nodokli jeb UIN. Tur ir princips, kas paredz reinvestētās peļņas atbrīvošanu no šā nodokļa, un tas ir mērķis, uz kuru mums vajadzētu iet.
Latvijas uzņēmēji gan vairāk iestājas par to, lai tiktu samazināts IIN no pašreizējiem 25 līdz 15 %...
Igaunijā tas ir tikpat liels kā Latvijā. Šajā sakarā ir divi jautājumi. Pirmkārt, vai palielināsies bāze, no kuras iekasēt šo nodokli. Otrkārt, kādas ir fiskālās iespējas. Uzskatu, ka pirmais ejamais solis tomēr ir neapliekamā minimuma palielināšana, nevis strauja IIN samazināšana.
Ir jau partijas, kas uzskata, ka būtu jāievieš progresīvais nodoklis, taču šeit mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Latvijā faktiski ir pārrobežu ekonomika. Tikko mēs sāksim palielināt kādus nodokļus, šie uzņēmumie var aiziet. Rezultātā tā vietā, lai nodokļu veidā saņemtu lielāku naudu, mēs nesaņemsim neko. Piemēram, tekstilizstrādājumu jomā vien ap 90 % produkcijas pamet Latviju. Arī kokapstādē ir maksimāls eksports, un arvien vairāk palielinās ievesto izejvielu apjoms. Pamēģiniet uzlikt lielāku nodokli, un šie uzņēmumi vairs neatradīsies Latvijā. Mēs tur neko nevarēsim izdarīt.
Kādus jūs redzat risinājumus saistībā ar elektroenerģijas piegādēm Latvijai?
Regulatorā ir iesniegti pieteikumi par tarifu pieaugumu Latvenergo un siltumapgādei. Turklāt abi šie pieaugumi tiek pamatoti ar jau notikušu gāzes cenas kāpumu, kas bija 2007. gada sākumā, ar importētās elektroenerģijas cenu pieaugumu. Tāpēc jaunajai valdībai šajā sakarā ir vairāki uzdevumi. Attiecībā uz valsts energouzņēmumiem, tostarp Latvenergo, jāteic, ka tie nevar strādāt ar mīnusiem. Ja kāds politiski mēģina tarifus piebremzēt, tādējādi radot zaudējumus šādiem uzņēmumiem, tad rezultātā mēs riskējam panākt, ka attiecīgais resurss var pazust. Elektrība vienkārši var sākt mums pienākt ar pārtraukumiem, kā tas savulaik bija piemēram, Kalifornijā ASV. Tas, starp citu, attiecas ne tikai uz Latvenergo un siltumapgādes uzņēmumiem, bet arī Latvijas Gāzi.
Bet tas atkal būtiski skar inflācijas jautājumu…
Jā, tā tas ir. Antiinflācijas plānā nebija plānoti tik lieli algu kāpumi, kā tas būs. Taču sakarā ar lielo energoresursu cenu kāpumu šī situācija izlīdzināsies.
Tātad faktiski gaidāmie tarifu kāpumi noēdīs algu pieaugumu?
Daļēji tā būs — no tā nevajag slēpties. Ja ir liels importēto resursu cenu pieaugums, tad tarifiem ir jāliek klāt tā daļa, kas ir nepieciešama arī, piemēram, amortizācijai, infrastruktūras uzturēšanai un pat rekonstrukcijai.
Būtiski ir tas, lai mēs šajā jomā atkal nenonāktu debitoru stadijā, kādā mēs savulaik ilgstoši atradāmies. Tādējādi attīstība daļēji varētu notikt uz tarifu, bet daļēji arī uz kredītu rēķina, lai nemazinātos patērētāju maksātspēja. Esot tik lielam tarifu kāpumam, es redzu tikai kreditēšanas iespējas. Vai nu šādus nepieciešamos kredītus ņemtu uzņēmumi paši, vai arī ar valdības garantiju. Vispirms vajadzētu racionāli izplānot, kā energoresursu cenu pieaugumu pārvarēt. 2008. gadā gāzes cenas atkal augs, un mēs joprojām atpaliekam no Eiropas vidējā līmeņa.
Gazprom pārstāvji gan apgalvo, ka līdz ar nākamā gada tarifu kāpumu mūsu gāzes cenas būs izlīdzinājušās ar Eiropas vidējo līmeni…
Bet tas jau nenozīmē, ka ES šajā jomā stāvēs uz vietas. Cenas var izmainīties vēl, jo tās tiek saistītas ar mazuta kotācijām.
Valdības uzdevums šādā gadījumā būtu pārstrukturizēt 2009. gada budžeta iespējas, plānojot darbību tā, lai valsts struktūras, ministrijas energoresursu kāpuma rezultātā radušos izdevumus segtu no iekšējām rezervēm. Tas nozīmē, ka darba algu pieaugumi vairs nebūs realizējami tik strauji kā 2008. gadā, jo komunālo maksājumu sadaļa proporcionāli pieaugs. Tas var būt gan uz algu pieauguma, gan arī attīstības, jaunu lietu palaišanas rēķina.
Svarīgs jautājums būs arī par rezerves fonda izmantošanu. Šajā sakarā būtisks aspekts ir Lattelecom privatizācijas ceļā iegūtie līdzekļi. Ir skaidrs, ka šā fonda līdzekļus nedrīkst «noēst», un viens no iespējamajiem tā izlietojuma veidiem varētu būt saistīts ar kofinansējumu energoefektivitātei, enerģijas veidiem. Turklāt, ja visā Eiropā energoresursu cenas kļūs vēl augstākas, aktuāls jautājums kļūs par Eiropas fondu naudas pārstrukturēšanu, zināmu procentu vairāk novirzot energoproblēmu risināšanai.
Pieļaujat, ka valsts varētu atbalstīt jaunas gāzes stacijas celtniecību?
Te ir jārunā par pilnu darbības kompleksu. Ja cenu kāpums tarifiem būs vēl straujāks, aktuāls jautājums būs gan par jaunu jaudu celtniecību, gan energotaupību, gan alternatīviem avotiem, kas nav saistīti ar šo cenu kāpumu.
Bet tātad varētu būt runa par to, ka pie Latvenergo tiek būvēta jauna gāzes stacija?
Te ir viena nianse — to nevar izdarīt Latvija viena pati. Ir jārunā ar pārējām Baltijas valstīm, ar ES, jo Latvija nevar voluntāri mainīt ES fondu sadalījumu. Taču šādu iespēju valdībai vajadzētu paredzēt.
Jūs pieminējāt līdzekļus no Lattelecom gaidāmās privatizācijas. Līdz šim gan izskanējis, ka šie līdzekļi būtu novirzāmi Nacionālās bibliotēkas jeb Gaismas pils celtniecībai. Vai, jūsuprāt, šis objekts tuvākajā nākotnē ir jārealizē?
Šo jautājumu mēs esam pārrunājuši to partiju starpā, kas eventuāli pretendē uz jaunās koalīcijas veidošanu. Ir skaidrs, ka šobrīd runa ir tikai par vienu lielu objektu — bibliotēku. Ja paskatās, cik liels šis objekts ir naudiskā izteiksmē kopējo objektu skaitā, ko šajā valstī ir plānots realizēt, izmantojot dažādus resursus, procentuāli tas neveido lielu daļu no kopējā celtniecības apjoma. Šeit nevar kaut kā emocionāli izspriest — būvēsim vai nebūvēsim. Tas ir celtniecības objekts, kuru ir uzsākts realizēt, kam katru gadu ir tērēti valsts budžeta līdzekļi.
Ir iztērēti vairāki miljoni latu, neiedzenot pat pirmo pāli…
Jā, ir iztērēti līdzekļi. Jautājums ir par to, vai šo objektu apturēt. Neviena no partijām, kas piedalījās diskusijā par šo jautājumu, neuzstāja, ka tas būtu jādara.
Ir skaidrs, ka bibliotēkas celtniecību nevar veikt uz parāda, jo tas sanāk pārāk dārgi. Vēl paliek budžeta līdzekļi, bet tas nozīmētu ļoti ilgu celtniecību, kas ir saistīta ar jauniem sadārdzinējumiem. Taču vēl var izmantot papildu līdzekļus, tostarp daļu no rezerves fonda. Patlaban ir vienošanās šo projektu neapturēt, uz parāda nebūvēt un attiecīgo līdzekļu daudzumu atrast vai nu no valsts budžeta vai jau minētā rezerves fonda — par to jālemj valdībai.
Iestrēdzis ir jautājums par Lattelecom privatizāciju. Kādu redzat tā risinājumu?
Partiju vidū nav domstarpību par to, ka Lattelecom būtu jāpārdod.
Atbilstoši pašreiz zināmajam modelim?
Jautājums ir par to, kam un kā pārdot. Visos gadījumos ir riski. Ja Lattelecom tiks pārdots TeliaSonera, kam ir pirmpirkuma tiesības, tad, novienas puses, tiek iegūts vairāk naudas, no otras puses — varam būt droši, ka Lattelecom būs ticis kompānijai, kas ir zināma, un kas zina, ko darīt tālāk. Problēma slēpjas faktā, ka tādējādi tiek mazināta konkurence un notiek sevis pakļaušana lielākai monopola dominantei. Protams, var teikt, ka mēs sūdzēsimies Briselē un tā mums palīdzēs pret TeliaSonera eventuālo dominanci. Taču tā ir samērā emocionāla lieta, un man tā īsti nav skaidrs, kas izriet no šīs Briseles palīdzības.
Ja Lattelecom tiks pārdots Blackstone, kas ir finanšu investors, uzreiz rodas jautājums — kā mēs varēsim ierobežot šo kompāniju attiecībā uz iespējamo Lattelecom pārdošanu tālāk. Protams, nevar izslēgt iespēju, ka tālāku pārdošanu varētu veikt arī TeliaSonera.
Kādu modeli jūs pats uzskatāt par optimālo?
Nevajag dabūt monopolu pašiem uz sava kakla. Ir trīs iespējas — vai nu kāda no minētajām, vai arī nedarīt neko, bet par pēdējiem no gadījumiem Lattelecom vadība apgalvo, ka tādējādi kritīsies uzņēmuma vērtība, un par to jau ir jānes atbildība. Ir jāizvēlas viens no šiem trīs variantiem, vērā ņemot gan ekonomiskos, gan arī politiskos riskus.
Bet kuru modeli jūs personīgi uzskatāt par optimālo?
Uz šo jautājumu nevaru atbildēt precīzi. Zinu tikai to, ka nevaram vairs ilgi vilcināties, jo šie līdzekļi mums ir vajadzīgi stabilizācijas fondam.
Kādas redzat iespējas palielināt Latvijas uzņēmumu konkurētspēju?
Pirmām kārtām ir jāapzinās situāciju saistībā ar konkurenci katrā nozarē. Katrā sfērā situācija ir atšķirīga. Piemēram, runājot par celtniecību, pirms trīs gadiem pētījumā, ka tapa profesora J. Vīksniņa vadībā, bija teikts, ka valdībai vajag pēc iespējas vairāk cīnīties par savu pasūtījumu izvietošanas efektivitāti. Faktiski tas nozīmē ģeogrāfijas palielināšanu — pasūtot kādu jaunu, piemēram, infrastruktūras objektu, izpildīt attiecīgos darbus ir jāpiedāvā ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. Palielināsies cīņa par tiesībām izpildīt pasūtījumu, kas varētu samazināt cenu.
Kāda ir situācija šodien. Mūsu būvkompānijas nav tik stipri kapitalizētas, lai varētu uzņemties lielu objektu realizāciju vienas pašas, konkurējot ar pārējām. Tādējādi tiek izveidotas būvnieku apvienības, un tādas ir ne vairāk par divām. Es nevaru apgalvot, ka šādas grupas vienojas savā starpā par cenu, bet beigās sanāk divi piedāvājumi, un iespējas izvietot savu pasūtījumu ir stipri vien ierobežotas.
Jau ilgāku laiku aktuāla ir darbaspēka problēma Latvijā.
Kādus redzat tās risinājumus?
Latvijā ir 5,4% bezdarbnieku, taču ir viena problēma — šie cilvēki var aizbraukt strādāt citur. Mēs neesam ierobežotā, komunikatīvā telpā. Plus vēl mēs joprojām iekasējam ļoti nopietnu nodevu no uzņēmējiem, kuri vēlas ievest darbiniekus, turklāt vēl jāpierāda, ka attiecīgos strādniekus viņiem tiešām ļoti vajag.
Uzskatāt, ka šie nosacījumi būtu jāatvieglo?
Uzskatu, ka būtu vismaz jāsamazina šī nodeva. Šobrīd šādā veidā iegūtā nauda tiek izmantota bezdarbnieku pārkvalifikācijai, bet nav skaidrs, kādus rezultātus tas dod. Ir svarīgi, lai mūsu uzņēmējiem šajā jomā situācija būtu līdzīga ar uzņēmējiem Lietuvā un Igaunijā.
