Mūsu valstī kopš neatkarības atjaunošanas vienmēr ir bijis vismaz pa kādam uzņēmumam, kuru droši var uzskatīt vai nu par sava veida bēdu brāli, vai arī dažādu politekonomisko strīdu subjektu. Visus šos uzņēmumus ir vienojis viens un tas pats faktors - vismaz daļēja to īpašniece ir Latvijas valsts. Parasti visas kolīzijas ir beigušās līdz ar attiecīgo uzņēmumu privatizācijas procesa noslēgšanos.
Jau drīzumā valdība būs izvēles priekšā, ko darīt ar Latvijas pastu (LP), kam jau 2013. gadā beigsies monopoltiesības attiecībā uz sīkpaku piegādi. Īpaši aktuāls šis jautājums ir tāpēc, ka jau šobrīd tiek pieļauta iespēja, ka ir kāds starptautiska līmeņa pasta sūtījumu flagmanis, kura biznesa interesēs esot iegādāties visu trīs Baltijas valstu pasta uzņēmumus - runa ir par Deutsche Post.
No vienas puses, šāda LP privatizācija varētu būt teju vai neiedomājama. Jāņem vērā, ka Latvija nebeidzas ar tādām ekonomiski aktīvām pilsētām kā, piemēram, Rīga, Ventspils, Liepāja, Daugavpils utt. Vēl ir arī visnotaļ plašas lauku rajonu teritorijas, kas ir mazapdzīvotas, bet kur arī cilvēkiem laiku pa laikam ir nepieciešamība saņemt vēstuli vai savu dzīves laikā nopelnīto pensiju. Turklāt šāda vienmērīga iedzīvotāju apziņošanas sistēma allaž ir tikusi uzskatīta par valstiski svarīgu. Proti, ir būtiski, lai par valstij svarīgām lietām būtu informēti visi tās pilsoņi. Savukārt, nododot LP tādas kompānijas pārziņā, kas nav saistīta ar Latvijas valsti, jārēķinās, ka tās primārā vēlme būs gūt peļņu, kas principā ir tikai normāli. Tomēr pastāv zināms risks, ka efektivitātes nolūkos Deutsche Post vai kāds cits investors var nolemt atteikties no pasta sūtījumu piegādes šādiem lauku rajoniem.