Citas ziņas

Ja krieviem vajag naudu, viņi to vienmēr atradīs

Andrejs Vaivars, Db, 16.08.2009

Jaunākais izdevums

Krievijas uzņēmumiem ir interese par Latvijas hokejistu finansēšanu, bet uzvar piesardzība.

Septembrī sākas jaunā Kontinentālās hokeja līgas (KHL) jaunā sezona. Līgā spēlējošā kluba Dinamo Rīga valdes priekšsēdētājs Normunds Sējējs norāda, ka Krievijas komandām noteiktie budžeta griesti ir pārāk zemi, savukārt rīdziniekus kaimiņvalsts kompānijas atsakās finansēt.

Nav noslēpums, ka sportā apgrozās ļoti lielas naudas summas. Cik lielā mērā var runāt par šā biznesa ienesīgumu?

Uz kā rēķina tad jūs pelnāt?

Uz biļetēm un reklāmām. Nevar jau teikt, ka no spēlēm mums nekas nepaliek pāri, bet, lai nosegtu arēnas izdevumus, nodrošinot pirmsspēles šovu, spēli, starplaiku šovus, transportu utt., aiziet ļoti lielas summas.

Un tomēr — noslēdzoties pagājušajai sezonai, par kluba peļņu varēja runāt?

Saskaitot kopā visu, par peļņu runāt ir pilnīgi lieki. Ja visam minētajam vēl pieskaita daudzos pārlidojumus, viesnīcas, spēlētāju algas… Nē, peļņa tur nesanāk. Varētu jau darīt tā, kā ir Amerikā: likt biļešu cenas — sākot no 100 dolāriem… Taču ir skaidrs, ka tādā gadījumā varbūt ložu īpašnieki atnāktu, bet tas arī būtu viss.

Kas ir tas, ko hokeja klubs var piedāvāt uzņēmumiem, lai ieinteresētu tos kļūt par saviem finansētājiem?

Pirmām kārtām runa ir par spēļu apmeklējumu — ir svarīgi, lai vienkopus būtu daudz cilvēku. Tāpat nav mazsvarīgi tas, ka spēlējam Krievijā, turklāt mūsu spēles rāda televīzijā — tai tomēr ir liela auditorija. Tie uzņēmēji, kam ir bizness Krievijā, tajā visā labprāt piedalās.

Tātad jūsu gadījumā perspektīvāk ir runāt ar tām kompānijām, kam ir intereses Krievijā?

Principā jā. Tomēr var runāt arī ar tiem, kas strādā tikai uz vietējo tirgu — televīzija Dinamo spēles taču rāda.

Naudu ienes arī kopīgas reklāmas akcijas ar spēlētājiem. Piemēram, tiek reklamēts tīrīšanas līdzeklis, bet tam produktam ir Laura Dārziņa seja… Tāpat kompānija Krauklītis uztaisīja burtnīcas skolēniem ar Dinamo hokejistu attēliem — Aleksandru Ņiživiju, Lauri Dārziņu, Kristapu Sotnieku… «Sīkajiem» jau atsaucība nenormāla — vajag uzreiz visu komplektu! Loģiski, ka tas ir sitiens pa vecāku maciņu: daļa no viņiem pagājušajā sezonā bija iegādājušies šīs burtnīcas, bet tagad nāksies pirkt citas — jaunas.

Runājot par sportistu piedalīšanos dažādu produktu reklāmas kampaņās, pasaulē parasti ir divi biznesa modeļi: vai nu pelna sportists pats, vai arī viņa pārstāvētais klubs. Kurš tad īsti ir galvenais pelnītājs šajā jomā?

Visādi mēdz būt. Tiešām lielu naudu pelna ekstra klases sportisti, kuri arī piedalās dažādos reklāmas klipos. Lai šādi pelnītu miljonus, vispirms ir jāsasniedz super- zvaigznes statuss. Taču tas nav vienīgais sadarbības modelis ar sponsoriem. Savulaik, kad pats spēlēju ārzemju klubos Somijā, uz mana krekla bija atsevišķa reklāma, un attiecīgā firma par to deva tik daudz naudas, cik bija nepieciešams manai gada algai. Tā ir izplatīta prakse daudzās Eiropas valstīs — Šveicē, Vācijā u.c. Tur pilnīgi normāla ir situācija, ka visa komanda spēlē ar viena veida reklāmām, bet atsevišķs spēlētājs — ar citu vienas kompānijas nosaukumu uz krekla. Parasti šādā veidā tiek apmaksāti tie spēlētāji, kurus klubs pats nevar atļauties.

Tātad sistēma ir visai vienkārša: ja uz attiecīgo sezonu spēlētājs ir dabūjis šādus sponsoru un spēlē labi, viņam ir izredzes, ka par viņu maksās arī nākamgad, ja ne — klubu var nākties arī pamest?

Ja hokejists būs slikti nospēlējis, viņu arī pats klubs negribēs paturēt. Taču pie mums vispār šāda atsevišķu hokejistu finansēšana nav iegājusies. Man jau, protams, patiktu, ja atnāktu kāda firma un teiktu — mums ļoti patīk, kā spēlē Aleksandrs Ovečkins, tāpēc esmu gatavs maksāt viņam algu. Tas būtu forši! Tikai kur tādus dabūt?! Tiesa, te ir vēl kāds sarežģījums… Piemēram NHL uz krekliem nav vispār nevienas reklāmas, bet KHL ir ļoti strikti noteikts reklāmu daudzums un vietas. Ir noteiktas vietas, kur jābūt tikai paša KHL vai tās sponsoru logo, un patiesībā ir tikai daži laukumi, kur varam reklamēt sava kluba sponsorus.

Izskanējis, ka viens no Dinamo finansiālajiem atbalstītājiem varētu būt Rīgas brīvosta. Cik tas ir reāli?

To šobrīd grūti pateikt, mēs, protams, būtu priecīgi par to, jo papildus Dinamo komandai mums vēl ir Dinamo Juniors,kur spēlēs jaunie perspektīvie hokejisti un tie ir papildu izdevumi no budžeta.

Ir runa par konkrētām iespējamām summām, vai arī brīvostas priekšsēdētāja Aināra Šlesera izteikmumi par finansālu atbalstu Dinamo vismaz līdz šim ir vien politisks žests?

Nu pagaidām nekādi konkrēti skaitļi nav nosaukti. Jā, ir runāts par atbalstu nākotnē, bet tas vēl ir pārrunu stadijā.

Neraugoties uz lielo dižķibeli, vismaz iepriekšējās KHL sezonas spēles, kurās piedalījās Dinamo Rīga, bija labi apmeklētas. Vai tas nozīmē, ka hokejs ekonomiskās problēmas tik ļoti neizjūt?

Šobrīd vēl grūti pateikt, kāds būs spēļu apmeklējums. Nupat apmeklēju Jaunā viļņa koncertu, par ko visi teica, ka ir krīze un zāle būs tukša, bet realitātē nebija nevienas brīvas vietas. Līdz ar to šādas lietas ir grūti prognozēt. Protams, mēs rēķināmies, ka apmeklējums varētu būt mazāks, un tāpēc arī biļešu cenas ir noteiktas lielākā diapazonā. Tiesa, biļetes cenu zem 5 latiem mēs nevaram atļauties noteikt.

Pārsvarā jums nākas strādāt ar Krieviju, tās klubiem, sadarbības partneriem. Kādas ir būtiskākās biznesa īpatnības, strādājot ar sporta biznesa pārstāvjiem šajā kaimiņvalstī?

Ar krieviem ir tā — ja viņiem vajag naudu, viņi vienmēr to atradīs. Vienmēr aiz katras komandas stāv apgabals, gubernators, pilsētas mērs vai kāda spēcīga naftas vai gāzes kompānija. Ja Krievijas hokeja klubs pasaka, ka naudas nav, bet parādās kāds labs spēlētājs, finansējums vienalga tiek sameklēts. Kur viņi to naudu izrauj — neviens nezina. Mums šeit ir jārunā, jācīnās par katru sponsoru, jāmeklē klāt papildu finansējums, lai varētu nosegt vienas vai otras izmaksas. Savukārt Krievijā visbiežāk klubam ir viens liels sponsors, kas tad arī ieskaita kontā vajadzīgo naudas summu, un nevienam galva par to nesāp. Piemēram, Ufai vai Kazaņai sponsori ir lielās naftas kompānijas, un viņiem ir arī vieni no lielākajiem budžetiem līgā.

Neesat mēģinājuši meklēt sponsorus Krievijā?

Bija tādi mēģinājumi, notika visādas sarunas, bet tur ir jāņem vērā interesantā politiskā situācija. Braukājot pa Krieviju, mēs neesam nekad izjutuši naidīgu attieksmi pret sevi — viss ir bijis forši. Taču, padzīvojot tur kādu laiku uz vietas un paskatoties, ko rāda televīzijas ziņās, kāda ideoloģija tiek «iebarota» cilvēkiem, kļūst skaidrs, ka attieksme kopumā nemaz tik pozitīva nav. Un te jāņem vērā arī vispārējā krīze, tāpēc arī neviens īpaši neraujas sponsorēt ārzemju klubu. Interese par mūsu klubu ir, bet šī piesardzība tomēr ņem virsroku. Visi uzņēmumi uz dažādām lietām pirmām kārtām tomēr skatās no sava izdevīguma viedokļa.

Kāda ir Krievijas klubu attieksme pret braukšanu spēlēt uz Latviju?

Viņiem te ļoti patīk. Tiesa, pirmām kārtām viņiem patīk tas, ka viņi saņem iebraukšanas vīzu uz gadu. Tas savukārt nozīmē, ka viņiem visa Eiropa ir vaļā, jo viņi uz gadu ir saņēmuši Šengenas vīzu.

Prezentējot šā gada Rīgas Dinamo kluba sastāvu, tika uzsvērts, ka šogad tajā ir mazāk leģionāru, un pamatideja ir veidot to kā nacionālu komandu. Kāda ir filozofija šādai nostājai?

Filozofija ir ļoti vienkārša — veidot Rīgas Dinamo klubu uz vietējo audzēkņu bāzes. Nav jau noslēpums, ka tajā Dinamo klubā, kas bija vēl padomju gados, vietējie spēlētāji bijām tikai daži — Harijs Vītoliņš, Ulvis Katlaps, Ainārs Hehts, Ilmārs Tomans, Arturs Irbe, Mārtiņš Grundmanis, jā un arī mazliet Normunds Sējējs. Mēs faktiski bijām pirmie Latvijas skolas audzēkņi. Vecā paaudze, kurā arī bija latvieši, jau bija pagājusi nost no skatuves un tika pieaicināti daudz spēlētāju no Krievijas. Šobrīd spēlētāji mums ir, un kāpēc gan netaisīt savu nacionālo komandu. Arī cilvēkiem interesantāk nākt un skatīties uz saviem puikām, nevis komandu, kurā ir pilns ar ievestajiem spēlētājiem. Svarīgi, lai spēlētājs būtu made in Latvia.

Tajā pašā laikā pagājušajā sezonā viens no lielākajiem «latviešiem», par ko fanoja skatītāji, bija slovāks Marsels Hossa…

Tā ir. Jebkurā klubā katrā sporta veidā ir vajadzīga kāda spilgta personība, kāds akcents — arī ēdiens kļūst garšīgāks, kad tam pieliek mazliet sāli.

Jaunajā sezonā lielākā personība nav Sandis Ozoliņš?

Vai tad kādam vēl ir kādi jautājumi?

Pašreiz Dinamo Rīga ir mazākā daļa no tiem leģionāriem, kas spēlēja iepriekšējā sezonā. Kāpēc notika šī maiņa?

Business is business… Mūsu maciņš arī nav no gumijas. Ja pieci spēlētāji grib vairāk naudas, nekā viņi saņēma pērn, tad man kādam citam tā ir jāatņem. Ar visiem centos runāt, vienoties. Jā, viņi visi labi nospēlēja, un es labprāt viņus visus būtu paturējis, bet viņi prasīja algas pielikumu, un to es nevarēju atļauties. Nav jau arī noslēpums, ka to leģionāru, kas pie mums pērn spēlēja, algas nebija ne tuvu Krievijas klubu ārzemnieku algām.

Tātad — vai ideju par Dinamo Rīga kā nacionālā kluba izveidi tomēr nediktē ekonomiska rakstura aspekti, ņemot vērā, ka algot, uzturēt vietējos sportistus sanāk lētāk?

Protams, tā ir! Jebkurš ārzemnieks vienmēr ir dārgāks. Un tā tas ir jebkurā valstī. Vietējam sportistam ir sava māja, automašīna utt., bet ārzemniekam tā visa nav, un viņam tas ir jānodrošina.

Ir jau arī skaidrs, ka Latvijas hokejisti Krievijas līgā skaitās ārzemnieki. Lai kāds no mūsu spēlētājiem dabūtu darbu kādā Krievijas klubā, viņam ir jābūt stipri vien labam, lai viņš varētu aizņemt vienu no piecām ārzemnieku vietām. No pagājušā gada Dinamo Rīga spēlējošajiem latviešiem tikai kādi divi vai trīs varētu pretendēt uz spēlēšanu kādā no Krievijas KHL klubiem, bet pārējie — diez vai. Ārzemniekam ir jābūt stipri vien labākam par vietējo spēlētāju, lai viņu paņemtu klubā.

Pirms dažiem gadiem presē tika publicētas Latvijas basketbolistu algas, kas daudziem bija liels pārsteigums. Šie basketbolisti Eiropas čempionātā netiek tālāk par priekšsacīkstēm, bet algās saņem daudzus tūkstošus latu. Kāds ir algu diapazons Dinamo Rīga hokejistiem?

Diapazons ir visai plašs. Mazākās algas, atbilstoši KHL nolikumam, ir ap 1200 eiro mēnesī. Spēlējot KHL klubā, mazāk maksāt nedrīkst. Savukārt, spēlējot fārmklubā, šī samaksa nedrīkst būt mazāka par valstī noteikto minimālo algu, bet ne lielāka par 50% no tās naudas, kas tiktu saņemta KHL līgas komandā. Mums ir septiņi astoņi hokejisti, kas, ja vajag, spēlē pirmajā komandā, ja vajag — fārmklubā. Viņiem ir tā saucamie divvirzienu līgumi, un katra mēneša alga tiek rēķināta burtiski pa dienām.

Cik liela tad ir lielākā alga, ko saņem Dinamo Rīga spēlējošs hokejists?

Vadošie spēlētāji ap 100 tūkstošiem eiro par sezonu, tā ir Eiropas klubu laba alga. Jaunie spēlētāji saņem mazāk.

KHL ir noteikti arī algas griesti?

Nē! Taču ir noteikti kluba algu budžeta griesti — to sasniegšana mums nedraud, savukārt, piemēram, Kazaņas vai Ufas klubiem tie ļoti «spiež». Plus vienu spēlētāju, kurš ir zvaigsnes statusā, var izcelt ārpus atļautā budžeta. Omskas komandai šāds spēlētājs noteikti ir Jaromirs Jagrs, Kazaņas — Aleksejs Morozovs, kurš saņem 3 līdz 5 miljonus eiro utt.

Cik lieli ir šie budžeta griesti, un kā uz to fona izskatās Dinamo Rīga?

Viena kluba sezonas algu budžeta griesti ir 620 miljoni Krievijas rubļu (ap 10 miljoni Ls). Minimālais algu budžets ir 200 miljoni Krievijas rubļu, tajā mēs iekļaujamies. Mūsu kopējais komandas budžets ir ap 15 miljoniem dolāru.

Vai jūs redzat iespēju Latvijā izveidoties vēl vienam tāda līmeņa hokeja klubam, kāds ir Dinamo?

Nav variantu! Ja arī uzbūvētu vēl vienu halli, ja arī savāktu naudu… Nu nebūs tik daudz kvalitatīvu hokejistu, kas tur spēlētu. Jā, mēs varētu savākt vēl vienu komandu, kas varētu pacīnīties ar pašreizējo Latvijas izlases kodolu, bet viņi noteikti nebūtu labāki. Tā būtu Baltkrievijas čempionāta līmeņa komanda. Savukārt, lai šāds klubs varētu startēt KHL, tur vajadzētu savākt 50% leģionāru, kā to šobrīd gatavojas darīt Minskas Dinamo. Vienkārši viņiem ir ļoti liels budžets, bet pagājušajā sezonā viņi izgāzās.

Jūs ilgu laiku pats bijāt spēlētājs, tagad — esat boss citiem hokejistiem, tostarp tiem, ar kuriem pats esat spēlējis kopā. Cik viegla vai grūta ir šāda pārslēgšanās?

Nav viegli… Savulaik bija grūti pat iedomāties, ka es varētu nevis spēlēt hokeju, bet gan sēdēt birojā pie datora un diviem telefoniem — katru pie savas auss. Sieva jau prasa, vai es vispār dzīvoju kopā ar ģimeni, jo es izeju laukā, kad viņi vēl guļ, bet pārnāku, kad bērni jau iet gulēt.

Viena lieta ir būt hokejistam, pavisam cita — kluba pārstāvim. Tās ir divas pretējās puses. Vienmēr par visu ir atšķirīgi viedokļi — par algām un daudz ko citu. Jāteic, šajā darbā kaut kādā mērā palīdz tas, ka kādreiz pats biju spēlētājs — tas šobrīd man ļauj būt solīti priekšā spēlētājiem, izprast spēlētāju loģiku, zināt, ko viņi darīs. Tiesa, dalītas jūtas jau ir, darot šo darbu.

Interesanti , ka starp visiem KHL menedžeriem tikai kādi trīs vai četri ir bijušie hokejisti. Visi pārējie ir funkcionāri, kuri ne reizi dzīvē hokeju nav spēlējuši. Pērn biju KHL menedžeru sapulcē, pēc kura bija neoficiāls pasākums, lai visi varētu sapazīties. Vienā brīdī Magņitogorskas Metalurg menedžeris Genādijs Veļičkins piecēlās un jautāja: cik vispār ir hokejistu starp mums — nehokejistiem? Bijām tikai divi — es un Oļegs Gross no Ufas Salavat Julajev. Turklāt ar viņu mēs savulaik esam spēlējuši kopā Latvijas bērzā.

Uzskatāt, ka hokeja menedžerim pašam ir jābūt bijušam hokejistam?

Nē. Taču tas ir liels pluss. Ir daudzas lietas, ko sapratīs tikai sportists. Ir bijušas reizes, kad nevaru izstāstīt, kāpēc pieņēmu vienu vai otru lēmumu, bet pašam ir skaidrs, ka tā bija pareizā izvēle.

Esot šajā klubā, jums ir jāstrādā kopā ar cilvēkiem, pret kuriem sabiedrības attieksme nav viennozīmīga — Aigars Kalvītis, Juris Savickis, Zigmārs Priede…

Mēs strādājam kopā un cenšamies to paveikt pēc iespējas labāk. Katram cilvēkam ir savi plusi, savi mīnusi, jautājums ir, ko labāk gribas redzēt. Neesmu tāds, kuru ļoti ietekmē sabiedrības attieksme, man nav svarīgi, ko par cilvēkiem runā, jo runā jau daudz arī par mani — nekad nebūs tā, ka visiem patiksi.Tāpēc svarīgi, kādas ir attiecības savā starpā,un es domāju, ka mums savā starpā ir labas attiecības, mēs darām vienu kopēju darbu un tas mūs vieno.

Brīdī, kad jūs nomainījāt Dinamo valdes priekšsēdētāja amatā Viesturu Koziolu, kuluāros izskanēja pieņēmums, ka reālais kluba finansiālās dzīves vadītājs tomēr ir Zigmārs Priede. Kāds īsti jūsu funkciju sadalījums klubā?

Zigmārs Priede vairāk nodarbojas tieši ar tehniskām un finansiālām lietām — mārketingu, naudas piesaisti, sponsoru līgumu kontroli un tamlīdzīgām lietām. Es neesmu īsti biznesa cilvēks, esmu sporta pārstāvis, pārējās lietas mācos. Es atbildu par sportu, hokejistiem, viņu nodrošinājumu, turnīriem visu, kas ar to saistīts, spēles, izbraukumi utt. Protams, ka strādājam kopā un cenšamies visu kopīgi veidot tā, lai viss funkcionē.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

«Gribu radīt produktus, kas ir citiem ir noderīgi. Ražošana ir līdzeklis, lai to sasniegtu,» intervijā DB saka uzņēmējs, Hanzas Elektronikas dibinātājs un līdzīpašnieks Ilmārs Osmanis.

Pēc elektronikas studijām Rīgas Tehniskajā universitātē viņš sāka mācīties aspirantūrā un strādāt par pētnieku. No zinātnieka ikdienas viņam nav patikusi izjūta par pētniecības atrautību no dzīves. Deviņdesmito gadu sākumā neilgi strādājis elektronikas rūpnīcā Lielbritānijā, tad atgriezās Latvijā un drīz sāka veidot savu biznesu. Uzņēmēja «jaunākais bērns» – šķidro kristālu displeju ražotne EuroLCDs – dibināta 2012. gadā, tomēr pēc uzņēmēja teiktā tā vēl ir start-up fāzē. «Diez vai šo lietu būtu sākuši, ja zinātu, ko tā prasa,» I. Osmanis pasmejas tā, ka var saprast – tam jaunajam, kas daudz ko prasa, ir arī liela vilkme.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Tēmā - Jurašs, Dana Reizniece-Ozola un Martinsons

Sandris Točs, speciāli DB, 18.06.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

«Bija konkrēts brīdis, kad Juraša kungs pieteicās uz vizīti pie «donnas Danas». Viņš atnāca ar diezgan biezu mapīti. Tas bija tad, kad Finanšu policijā sākās reorganizācija.»

To intervijā DB saka bijusī Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policijas pārvaldes direktora vietniece un Izmeklēšanas daļas priekšniece Ļubova Švecova.

Advokāts Aldis Gobzems intervijā Dienas Biznesam runāja par «vilkačiem», kas tiesībsargājošajās iestādēs piesedz būtībā organizēto noziedzību. Viņš minēja tādu «zelta trijstūri», ko nozarē visi zinot, - Jurašs, Čerņeckis un Bunkus. Juris Jurašs ir bijušais augsta ranga KNAB darbinieks, Kaspars Čerņeckis un Kaspars Bunkus - augstas VID amatpersonas. Jūs ilgus gadus strādājāt VID Finanšu policijā, varat par to kaut ko teikt. Vai jūs lasījāt šo interviju?

Lasīju šo interviju ar interesi un apbrīnu par to, ka cilvēks tik drosmīgi stāsta objektīvi pastāvošas lietas. Varu teikt, ka 99,9% no Gobzema intervijā teiktā ir patiesība. Tikai tas drīzāk nav trijstūris, bet četrstūris vai patiesībā vēl sarežģītāka figūra. Varbūt tā drīzāk ir piramīda, kuras augšgalā ir viena figūra, bet pamatus stiprina vēl dažas. Un notiek aktīvs menedžments šīs trijstūra piramīdas ietvaros starp tajā ietilpstošajiem darboņiem.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Zaudējot ABLV Bank, mēs zaudējam labākos

Sandris Točs, speciāli DB, 14.06.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

«Tieši Gaida Bērziņa laikā tika uzbūvēta šī «administratoru pūlu» sistēma, radās šīs administratoru apvienības, kas garantēja, ka parādnieks var tikt pie «pareizā» administratora, kas akceptēs kaut kādas «kreisās» ārpusbilances saistības, kas palielinās kopējo parādu un līdz ar to samazinās bankas iespējas saņemt atpakaļ savu naudu,» saka AS West Kredit valdes priekšsēdētājs Sergejs Maļikovs

Pēc notikušās advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavības no visām pusēm tagad dzirdam stāstus, kas sākas apmēram tā «advokātu aprindās visi sen jau zināja». Varbūt jūs arī varat pastāstīt, ko «visi sen jau zina» jūsu aprindās?

Pastāstīšu kaut ko tādu, ko jūs neatradīsiet ne Google, ne Delfi, ne pietiek.com. Kreditēšanas nozarē darbojos apmēram no 1998.gada. Bet kāpēc es ar to vispār sāku nodarboties? Tāpēc, ka es pirms tam lielu naudu pazaudēju Capital Bank. Krievijas 1998.gada krīze skāra arī vairākas Latvijas bankas – bankrotēja Rīgas komercbanka un arī Capital Bank, kas atradās Brīvības ielā. Tad es pazaudēju 1 miljonu dolāru, kas tolaik bija ļoti daudz un arī tagad nav maz. Un zināt, kas bija bankas administrators? Jūs gan jau tajā laikā noteikti nebijāt dzirdējuši pat tādus vārdus kā «administrācija» un «likvidācija». Bankas likvidators tātad bija Ilmārs Krūms. Un zināt, kas viņam palīdzēja, skraidīja un pienesa papīrus? Gaidis Bērziņš un Lauris Liepa.

Komentāri

Pievienot komentāru
Tirdzniecība un pakalpojumi

Pēc desmit «nē» nedrīkst apstāties

Anna Novicka, Diena, 11.03.2010

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lai uzsāktu eksportu, nepietiek vien ar izdevīga cena piedāvājuma sagatavošanu, jāprot veidot attiecības, jāieklausās ārzemju partnera ieteikumos un galvenais – nedrīkst nolaist rokas, ja 15 reizes pēc kārtas tev atbildēja «nē», iesaka eksporta konsultāciju uzņēmuma GatewayBaltic direktore Inese Andersone.

Viņasprāt, Latvijas uzņēmumi pa maz uzmanības velta pārdošanai, taču tieši ar to, kā arī ar zemāku efektivitāti viņi zaudē Rietumeiropas konkurentiem.

Visi runā par to, kā Latvijas ekonomiku glābs eksports. Vai tā domā arī paši uzņēmēji?

Darba mums noteikti kļuva vairāk. Interese ir bijusi arī pirms tam, un tie, kas saprata, ka jāeksportē, to sāka darīt jau iepriekšējos gados – krīze viņus ir skārusi daudz mazāk. Tiem, kas tikai tagad sāk meklēt eksporta tirgus, iet daudz grūtāk, jo viņiem nav nekādas iestrādes – viņi visu laiku bija orientējušies uz Latvijas tirgu, strādāt uz eksportu – tas tomēr ir savādāk. Lai uzsāktu eksportu, uzņēmumam jāiziet cauri diezgan lielai transformācijai.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lielākās Apvienoto Arābu Emirātu (AAE) bankas ir ierobežojušas norēķinus ar Krieviju un sākušas slēgt Krievijas uzņēmumu un privātpersonu kontus.

Šādi pasākumi tiek veikti, baidoties no otrreizējām sankcijām, pirmdien, ziņo krievu laikraksts "Vedomosti", atsaucoties uz trim AAE strādājošiem uzņēmējiem un asociācijas "Delovaja Rossija" pārstāvi.

Saskaņā ar "Delovaja Rossija" pārstāvja teikto AAE bankas pašlaik nepieņem maksājumus no Krievijas un neveic pārskaitījumus pretējā virzienā, kā arī turpina slēgt krieviem piederošo uzņēmumu kontus.

Šo informāciju apstiprināja uzņēmēji, kuru uzņēmumi atrodas AAE. Pēc viņu teiktā, grūtības ar pārskaitījumiem sākās jau krietni pirms ASV prezidenta rīkojuma par sekundārajām sankcijām, kas tika parakstīts decembrī un pēc kura Turcijas, Ķīnas un citu valstu bankas pēkšņi mainīja savu politiku pret krieviem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Reti kuras kompānijas šefs būs veicis savas organizācijas restrukturizāciju un zīmola identitātes maiņu bruņuvestē, jo veicamās reformas ir tik apjomīgas un tik ļoti pretējas organizācijas vēsturiskajai pieredzei, ka daudzi tās locekļi pašu reformatoru gribētu redzēt aukstu. Šis noteikti pretendē uz trakāko organizācijas reformas un zīmolvedības stāstu, kāds db.lv ir bijis lasāms.

Antonio Fernandess jeb King Tone bija ASV skaitliski lielākās bandas Latin Kings dekriminalizācijas un sociālās iekļaušanās reformas sludinātājs. 1996. gadā Ņujorkas bandas atzara dibinātājs King Blood, būdams mūža ieslodzījuma priekšā vieninieka kamerā, nodeva savu varu King Tone, kurš reorganizēja bandu pēc ļoti izstrādāta hierarhijas plāna ar mērķi kontrolēt, lai viņa nevardarbības, dekriminalizācijas un sociālā taisnīguma vēsts jeb, kā viņš pats saka, vēsts, «kā mīlestība izskatās bandā», tiktu sludināta, piekopta un rituāli godināta.

Ņujorkas Latin Kings banda King Tone vadībā (viņš sevi sauc par CEO – kompānijas šefu) divu gadu laikā pieauga par vairāk nekā 1000 piederīgajiem. Varas iestādes nenoticēja latīņamerikāņu bandas labprātīgajai dekriminalizācijai un tās pārejai no noziedzības uz «vienkāršu» civilo nepakļaušanos sociālo un politisko netaisnību priekšā. Tālaika mērs Rūdolfs Džuliani apsolīja King Tone «iesēdināt», un 1999. gadā viņam piesprieda no 12,5 gadu cietumsodu par konspirāciju un līdzdalību narkotiku tirdzniecībā. Par labu uzvedību viņu atbrīvoja pēc 10 gadiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pasaule ir mainījusies. Par ASV prezidentu ir kļuvis Donalds Tramps, kurš atklāti saka – Amerika first! Viņam Amerika ir pirmajā vietā! Es domāju, ka arī Latvijai ir vajadzīgs tāds prezidents, kurš pasaka – pirmajā vietā ir Latvija! Pasaka un dara!

Tā intervijā saka Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.

Skaļa ieroča kārta parastā trešdienas rītā, kad cilvēki dodas uz darbu. Mūsu Latvijas valstī netālu no Mātes Latvijas pie Brāļu kapiem ar automātu nošauj cilvēku. Runā, ka maksātnespējas administratoru mafija Rīgas ielās kārto savas lietas. Parādās bailes, ka atgriezušies 90-tie… Jūs kā Baptistu draudžu savienības bīskaps divpads- mit gadus kopā ar citiem bīskapiem lūdzāt Dievu par Latviju. Svētkos vadījāt dievkalpojumus kopā ar katoļu kardinālu Jāni Pujatu un arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, ar luterāņu arhibīskapu Jāni Vanagu un pareizticīgo metropolītu Aleksandru. Vai tiešām šī skumjā aina ir tas, ko Latvijas simtgadē mēs visi kopā cerējām ieraudzīt? Ko šī notikusī vardarbība mums rāda?

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Viedoklis: Par ko krustā piesita Pēteri?

Sandris Točs, speciāli DB, 29.06.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Jēzu nodeva un piesita krustā savējie, un daudzi pēc tam jau drīz rūgti nožēloja. Bīskapu Pēteri Sproģi sita un neaizstāvēja savējie, un nav pat dažas dienas pagājušas, kad daudzi jau nožēlo. Sak, esot tomēr bijis labs Latvijas valsts prezidenta kandidāts. Varbūt, tā gluži nevajadzēja.

Mūsu sabiedrība ir smagi slima un mēdz zākāties par visu un visiem. Tomēr tādā intensitātē ar dubļiem nedēļas laikā nav bijis apliets vēl neviens Latvijas Republikas prezidenta kandidāts. Tādi naida izvirdumi nav skāruši daudzus. Par ko tāds naids, nekristieši, un, jo īpaši, kristieši?

Ko Pēteris Sproģis ir izdarījis vai pateicis, kas ir pretrunā ar ticību Jēzum Kristum? Ja runājam par kristiešiem, savējiem, kas nodeva. Vai apustulis Pāvils nebija tas, kas rakstīja – «nav ne jūda, ne grieķa, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū»?

«Dažu koalīcijas politiķu nemainīgais sauklis, kas attaisno jebko, joprojām aicina sekot viņiem, lai kādi viņi būtu, lai ko viņi darītu, tikai «nedraudzējieties ar krieviem»! Te gan es gribētu precizēt – pie «krieviem» tiek pieskaitīti visi, kas saziņai izmanto krievu valodu: ukraiņi, ebreji, baltkrievi, moldāvi, poļi, kazahi – tas ir, visi, kas nav «mēs»,» savā Facebook lapā ierakstīja Pēteris Sproģis.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Satiksmes organizēšanai nepietiek ar spēju bruģī ieskrūvēt stabiņu

Guntars Gūte, Diena, 31.08.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Rīgas jaunās varas pirmā pilnvaru gada laikā paveikto darbu kvalitāti galvaspilsētas satiksmes sistēmas sakārtošanā sarunā ar laikraksta Diena žurnālistu Guntaru Gūti vērtē satiksmes eksperts Pauls Timrots.

Pēdējā gada laikā daudz dzirdama kritika par satiksmes organizēšanas dīvainībām galvaspilsētā. Kāda, tavuprāt, ir kopējā situācija Rīgā satiksmes jomā?

Patiesībā jau nekas liels un būtisks nenotiek. Drīzāk redzam jaunās varas jaunas politikas parādīšanu un pierādīšanu. Ja tev radusies iespēja parādīt sevi kā jaunu spēku, tad tev arī ir jāparāda, ka tu esi savādāks. Līdz ar to tev nav tik daudz laika, kamēr uzbūvēsi, piemēram, Ziemeļu pārvadu vai Rīgas apvedceļu, tāpēc, lai tu kļūtu pamanāms, tu ātri un butaforiski mēģini paveikt jebkādas lietas un iebāzt kāju durvīs. Līdz ar to no tāda politiskā viedokļa tā parādīšanās ir izdevusies – visi viņus ir pamanījuši. Cits jautājums, cik šī politika ir konsekventa un vēsturiski paliekoša.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Noslāņošanās ir ne tikai pēdējo piecu gadu parādība, ko veicinājuši dažādi ierobežojumi un karadarbība pavisam netālu, bet var būt arī turpmāko 15 gadu problēma.

Tā Dienas Biznesam intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Māris Pūķis. Intervija tapusi publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru realizējam ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu.

Vidusslānis ir jebkuras sabiedrības balsts. Jo tas spēcīgāks, jo stiprāka sabiedrība, jo mazāki demokrātijas kropļojumi un labāk pārstāvētas dažādās intereses. Vai ir Latvijā vidusslānis, cik tas liels, un kā to definēt?

Latvijā ir sapnis par vidusslāni. 1990. gadā, kad Tautas fronte pārņēma varas grožus, tad sapņoja, ka Latvijā būs vidusslānis, tas veidos Latvijas pilsonisko sabiedrību un uz to balstīsies jaunā iekārta, totalitārajai sistēmai aizejot. Lai spriestu par vidusslāni, ir divas metodes, kā to mērīt. Pirmais variants ir prasīt cilvēkiem, kā viņi jūtas, otra metode gūt daudzmaz ticamas ziņas par viņu ieņēmumiem. Var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes eksperimentālo statistiku par cilvēku ieņēmumiem. Šī statistika būtiski atšķiras no citiem oficiālās statistikas datiem, jo piesaista cilvēku tā ticamākajai dzīvesvietai. Tiek apkopoti dati pa teritorijām kopš 2017. gada, ir iespējams uzzināt vidējās algas, vidējās pensijas, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību teritoriālajās vienībās – pagastos, pilsētās un valstspilsētās, ne tikai novados un plānošanas reģionos.

Komentāri

Pievienot komentāru
Sabiedrība

Gļebs Panteļejevs: latviskajām partijām jādomā par krievu iesaukumu

Lelde Petrāne, 01.02.2012

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

«Viena lieta ir nopietna, un es to definētu kā... laikam kā augstprātību. Divdesmit gadu laikā pašvaldību līmenī bija un ir gana daudz krievu, bet valdības līmenī, valsts aparātā, kas atbild par valsts stratēģisko attīstību, šajā pašā laika periodā faktiski nav bijuši krievi,» intervijā laikrakstam Latvijas Avīze sacījis mākslinieks Gļebs Panteļejevs.

«Vajadzēja domāt par krievu pārstāvniecību šajā līmenī – nē, ne jau ar kvotu palīdzību vai «prezidents latvietis, tad premjers lai ir krievs», tādas lietas der tikai kādā atpalikušā valstī. Manuprāt, vajadzēja padomāt par to, lai partijās būtu ne tikai krievu uzvārdi (piemēram, Loskutovs vai Makarovs), bet arī krievu sejas – pēc deguniem un pēc būtības.

Krievi – un es runāju par lojālajiem krieviem – absolūti nejūt piederību tam, kas Latvijā notiek, jo valdošo seja ir absolūti latviska. Paies referenduma šļura, bet savstarpēja apsaukāšanās un aizvainojums paliks, tāpēc jādomā tālāk. Un mans viedoklis ir tāds: latviskajām partijām jādomā par krievu iesaukumu,» viņš skaidrojis.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Teroristu izsekošanā un ķeršanā gūtās prasmes noder arī biznesa drošībai un banku regulējumu ievērošanai

Nerezidentu apkalpošana ir un paliks svarīga Latvijas banku biznesa niša, kas nosaka nepieciešamību pēc augstākajiem naudas atmazgāšanas novēršanas un terorisma finansēšanas novēršanas standartiem šai sektorā. Nesen šim uzdevumam Latvijā ir piesaistīts ASV bijušais superspiegs Džozefs Kofers Bleks (Joseph Cofer Black), kas ir ievērojams ar savu svarīgo lomu bēdīgi slavenā terorista Karlosa Šakāļa notveršanā. Viņš arī vadīja CIP Pretterorisma centru pēc 1998. gadā izsludinātā «kara pret al Qaeda». Šogad novembrī Dž. K. Bleks tika ievēlēts par Baltic International Bank (BIB) padomes locekli.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Ušakovs: referenduma rezultāts nekad nebūs lemts uzvarai

Dienas Bizness, 17.11.2011

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

«Es taču saprotu, ka Satversme netiks mainīta. Referenduma rezultāts nekad nebūs lemts uzvarai. Vienkārši tas parādīs, ka krieviem nicinošā attieksme ir apnikusi.»

Tā savu parakstu par likumprojektu par referenduma ierosināšanu krievu valodas statusa jautājumā Neatkarīgajai skaidro Rīgas mērs Nils Ušakovs.

«Ziniet, es nupat internetā lasīju kādu komentāru par Lāčplēša dienas svinībām. Tajā bija rakstīts: «Cik jauki bija pilsētas centrā, jo apkārt skanēja tikai latviešu valoda...» Manuprāt, tas tomēr ir stulbs nacionālisms, jo vajadzētu taču priecāties, ja 11. novembrī krastmalā būtu dzirdama arī krievu valoda. Tas nozīmētu, ka visi Rīgā dzīvojošie cilvēki svin Lāčplēša dienu,» norāda Rīgas mērs.

Viņš uzskata, ka «galvenā problēma mūsu nacionālistiem ir tā, ka viņu izpratnē nacionālisms nozīmē izdarīt kaut ko sliktu krieviem, nevis izdarīt kaut ko labu latviešiem».

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Šī intervija ar ļoti augstu Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu pirms diviem gadiem bijusi publicēta avīzē Astoņkājis un pārpublicēta DB ar portāla pietiek.com atļauju

Ar ko īsti cilvēki Finanšu policijā «pelna»?

Pirmkārt, ar noplūdēm. Ja agrāk arī bija noplūde informācijai par gaidāmajām Finanšu policijas darbībām lielajās lietās, tad ne daudz. Kādus 10–20% nevarēja nokontrolēt. Bet tagad viņam ir gandrīz 100% noplūde. Šajos divos gados faktiski 99% no tā, ko Finanšu policijā sauc par realizācijām, kuras ir pasākumi un akcijas, ir iepriekšēja noplūde. Un noplūde ir konkrēti tām personām, pie kā šie pasākumi tiek plānoti. Noplūžu nav tur, kur darbinieki paši pa kluso ir uztaisījuši realizāciju, neko nesakot vadībai. Viņi paši pa kluso vienojas sestdien, ka pirmdien brauc uz darbu un katrs brauc uz objektu. Tās divas šāda veida realizācijas, kas bija pagājušajā gadā, tās nav nopludinātas. Bet pārējās visas ir. Nu, normāli tas ir? Un tas viss notiek pie Kaminska, bet Podiņš plāno, kā paaugstināt viņu amatā. Nu, normāli cilvēki?

Komentāri

Pievienot komentāru
Pakalpojumi

Pomers: Rīgas lidostai jāatīstās straujāk nekā kaimiņiem

Egons Mudulis, 10.02.2015

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lidostai Rīga tās ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ būtu jāattīstās straujāk nekā Kauņai vai Tallinai

To sarunā ar DB norāda A.C.B. uzņēmumu grupas tehniskais direktors Dzintars Pomers, kurš savulaik mūzikas vai sporta vietā izvēlējies inženierstudijas, bet vēlāk 15 gadus (1992–2007) vadīja lidostu Rīga, pēc viņa teiktā, noliekot to uz pareizajām sliedēm. DB jau rakstījis (15.01.2014.), ka nesen tika prezentēts 95,59 milj. eiro vērtais lidostas rekonstrukcijas projekts, kur piedalījās arī A.C.B. un Dz. Pomers – nu jau būvnieka statusā. Savukārt kaimiņvalstu lidostās vērojams straujāks pasažieru skaita kāpums nekā Rīgā.

Kā nonācāt celtniecībā, kāpēc savulaik izlēmāt mācīties Rīgas Politehniskajā institūtā (beidzis 1976. g.)?

Komentāri

Pievienot komentāru
Ražošana

DK Daugava bijušais šefs pārsēžas traktorā

Raivis Bahšteins, 09.02.2015

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ar lauksaimniecību saistītā biznesā esmu vairāk nekā 25 gadus, esmu nomaksājis miljoniem eiro darba algās, miljoniem nodokļos, miljonus kredītiestādēm. Bet kur ir mani miljoni?

To DB intervijā vaicā zīmola Daugava izveidotājs Aigars Vaivars.

Ražošana nenotiek, visi cilvēki atlaisti. Šādi mediji interpretējuši jūsu biznesa situāciju. Kas tieši tiek pārdots un kāpēc?

Informācija ir izskanējusi nepareizi. DK Daugava pieder tikai piena pārstrādes rūpnīca. Rūpnīca savukārt pieder diviem īpašniekiem – viens ir Vaivars Aigars, kuram pieder 30%, otrs – divi Krievijas pilsoņi kopā ar Krievijas uzņēmumu Gogol-Mogol, viņiem kopā ir 70%. No Krievijas puses DK Daugavas darbība de iure ir pilnībā apturēta jau no rudens, kopš ieviesa embargo, jo tirgus pilnībā apstājās. Esmu arī izstājies no DK Daugava valdes, jo nevēlējos uzņemties saistības, kas varētu rasties pārējo īpašnieku darbības rezultātā. Mana firma Agrofirma Daugava ir noslēgusi līgumu ar piena rūpnīcu par tās izmantošanu, kur Agrofirma Daugava ir izvietojusi savu struktūrvienību un turpina ražot ar tiem strādniekiem, ko krievi atlaida, bet es pieņēmu atpakaļ. Viņi turpina strādāt tajā pašā rūpnīcā un ražo to pašu produkciju. Arī maizi turpinām cept.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Kādreiz slavenā Admirāļu kluba kabarē vietā durvis vērusi jauna radošu pasākumu norises vieta ar gana ambiciozu pozicionējumu — gandrīz teātris Artelis. Tā idejas autors, producentu grupas Virus Art režisors un producents Viktors Runtulis uzsver kultūras nozīmi valsts attīstībā, norādot — jo vairāk tiek «nogriezts» kultūrai, jo vieglāk ir pakļaut tautu.

Pašreizējās krīzes laikā gluži vai normāla ir parādība, ka tiek slēgta viena izklaides vieta pēc otras, bet jūs esat atvēris jaunu. Uz kā ir balstīts šis biznesa projekts?

Šis projekts ir tapis, lai radītu, nevis lai izdzīvotu. Domājot tikai par to, kā izdzīvot, var nonākt līdz zagšanai, kas šobrīd arī notiek. Bet, ja kaut kas tiek radīts, un tas ir no sirds... Domāju, ka noteikti būs cilvēki, kam tas patiks un kas uz šejieni nāks. Pirms trīs gadiem, kad radījām kabarē un citus pasākumus uz dažādām citām skatuvēm, sākām jau domāt, ka paralēli tam lielajam pasākumam vajag arī kādu mazu vietiņu dažādiem eksperimentiem, lai tiem pašiem māksliniekiem būtu citādāka vide, kur sevi pilnveidot. Šeit, sēžot kādā no pirmajām piecām rindām, var redzēt katru grimasi vai sviedru lāsīti cilvēkam, kas ir uz skatuves.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Strādājot pie mūzikla Vadonis, komponists Zigmars Liepiņš sapratis — Latvijai steidzami vajag jaunu Kārli Ulmani.

Vai Latvija nav kļuvusi par placadarmu kārtējam starptautiska mēroga eksperimentam, kas — Austrumi vai Rietumi ietekmē šeit notiekošos procesus, vai arī Obama Amerikā un Medvedevs Krievijā nav uzskatāmi par diktatoriem? Šādas un dažādas citas pārdomas radušās komponistam kādreizējam Radio SWH īpašniekam Zigmaram Liepiņam, strādājot ar kārtējo lieldarbu — muzikālo izrādi Vadonis, kas veltīta slavenākajam mūsu Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim.

Kopš atbrīvojāties no savām daļām Radio SWH, informācija par jūsu gaitām ir visai paskopa. Ko īsti šobrīd dara Zigmars Liepiņš?

Nodarbojos ar savām mūzikas lietām, un ar zināmu sava kapitāla menedžēšanu. Tās «olas», kas savulaik ir «izdētas», tagad ir jāmēģina saglābt, lai tās nesaplīstu. Pa šo laiku esmu uzrakstījis Kapteiņa stāstus, svītu Dziesmu svētkiem Dziedot dzimu, dziedot augu, bet pašlaik top jauns darbs, kas pilnībā ir paņēmis manu laiku — muzikālā izrāde Vadonis.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Kokalis: Saeimas priekšsēdētājam maksāja stipendiju, nu, tik štruntīgu – tūkstoš dolāru mēnesī

Dienas Bizness, 10.05.2012

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Viens no Ventspils tranzītbiznesa dūžiem, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados otrs ietekmīgākais cilvēks aiz Aivara Lemberga - Valtentīns Kokalis intervijā žurnālam Playboy stāsta par attiecībām Ventspils uzņēmēju starpā un to, kāpēc labprātāk strādātu ar Andri Šķēli nevis Aivaru Lembergu.

Kokalis apstiprina, ka savulaik biznesa interešu vārdā politiķi tikuši dāsni sponsorēti un slavenenie Lemberga stipendiātu saraksti ir īsti: «Protams, ir. Neteikšu, kuram Saeimas priekšsēdētājam* maksāja stipendiju, nu, tik štruntīgu – tūkstoš dolāru mēnesī! Man arī ir bloknoti pilni pierakstīti, kurā datumā, kurš bija atbraucis, cik kurš prasīja, kura partija kā radās un kurai partijai kura firma pārskaitīja. To visu prokuratūra zina.»

Vienlaikus viņš uzskata, ka likums, šādā veidā darbojoties, nekad nav pārkāpts, jo labs jurists likumu apies, nevis pārkāps. «Ja ir ietekme Saeimā, nav problēmu arī mainīt likumu. Šāda ietekme taču bija visus šos gadus. Naudiņa...»

Komentāri

Pievienot komentāru
Pasaulē

Krima Krievijai varētu izmaksāt trīs miljardus gadā

Didzis Meļķis, 11.03.2014

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Krievijas prezidentam tik dārgā Krima par tādu varētu kļūt ļoti burtiski kā finansiāli, tā politiski .

Kopš militārās ofensīvas sākuma Krimas pussalā ar acīmredzamu mērķi to pārņemt un izolēt no pārējās Ukrainas Krievija nav darījusi zināmas oficiālas aplēses, cik smagi to uz leju vilks šis kārtējais reģionālais dzirnakmens tās kaklā. Krievijas ekonomikas eksperti spriež, ka Krimas paturēšana savā pakļautībā Krievijai varētu izmaksāt ap trijiem miljardiem dolāru gadā, raksta Kommersant.

ES palīdzībai Ukrainai pašlaik ir iezīmējusi kopumā 11 miljardus eiro, kas vērtības ziņā jau tuvinās pērn par Ukrainas lojalitāti Krievijas solītajiem 15 miljardiem dolāru. ES fondi nāktu no septiņu gadu laikā piešķiramiem grantiem 1,4 miljardu eiro apmērā, Eiropas Investīciju bankas trīs miljardu vērtiem kredītiem līdz 2016. gadam un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas piecu miljardu eiro vērtās līdzdalības.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Man nav nekādu bažu par Latvijas gāzes vietu Latvijas tirgū - kā ir atzinuši arī Eiropas līmeņa eksperti, Latvijas gāze ir viens no labākajiem enerģētikas uzņēmumiem. Mani uztrauc, ka Latvijas gāze tiks sadalīta tādā veidā, ka būs lielas problēmas ar apgādi, intervijā laikrakstam Diena atzīst Latvijas gāzes padomes priekšsēdētāja vietnieks un akcionārs Juris Savickis.

Vai ekonomikas ministres Danas Reiznieces-Ozolas izteikumi par draudiem un šantāžu neliecina, ka ir apstājies dialogs starp valsti un LG akcionāriem un situācija virzās uz tiesāšanos?

Vispār negribu tiesāties pats ar savu valsti. Bet jāsaka, ka dialoga faktiski nav bijis. Notiek viedokļu apmaiņa ar LG vadību, diemžēl ministre negrib ieklausīties profesionālos cilvēkos. Caur medijiem tiek taisīta propaganda, lai, maldinot par īstajiem situācijas apstākļiem un patieso līgumu saturu, savā pusē dabūtu politisko vilkmi. Tomēr cerams, ka vistuvākajā laikā dialogs notiks.

Sakiet, vai jūs esat par vai pret gāzes tirgus liberalizāciju?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Neskatoties uz to, ka jau visai ilgi tiek runāts par skaidras naudas norietu, šī pandēmija atklājusi, ka pēc tās daudzviet Rietumu pasaulē saglabājas liels pieprasījums.

Tas zināmā mērā varētu būt pārsteigums, ja ņem vērā, ka pasaule Covid-19 laikmetā cik vien tas ir bijis iespējams pārslēgusies uz dzīvi tiešsaistē. Lai nu kā - pieprasījums pēc papīra naudas pandēmijā audzis, kur sevišķi liels tas ir bijis pēc lielāka nomināla banknotēm, ziņo, piemēram, Bloomberg.

Kā piemērs tiek izcelti Apvienotās Karalistes dati, kur papīra naudas vērtība apritē pagājušā gada trešajā ceturksnī palielinājusies līdz 78 miljardiem sterliņu mārciņām. Kopš pandēmijas pirmā viļņa martā tas esot pieaugums par 11,5%. Tādējādi kādas runās par papīra naudas norietu patiesībā daudzviet nemaz neatbilst realitātei. Tajā pašā Apvienotajā Karalistē kopš 2014. gadā skaidras naudas apjoms apgrozībā audzis par 40%, liecina pieejamie dati.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Komentāri

Pievienot komentāru
Enerģētika

Energoaudits ir ceļš uz peļņu, nevis formāla atskaite

Jānis Goldbergs, 30.09.2019

Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltumsistēmu institūta profesore Andra Blumberga.

FOTO: Elīna Karaseva/RTU

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Eiropas Savienība izvirza aizvien jaunas energoefektivitātes prasības, un Latvijai ir Ministru kabineta noteikumi, kas uzņēmējiem prasa veikt energoauditus.

Uzņēmēji iesniedz atskaites, bet dažkārt tās ir formālas un energoefektivitātes panākumi ir niecīgi.Kāpēc tā? Kādi cēloņi? Kas jādara? Par to Dienas Bizness iztaujāja Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltumsistēmu institūta profesori Andru Blumbergu.

Fragments no intervijas

Kāpēc energoefektivitātes uzlabojumi uzņēmumos nenotiek vai arī notiek formāli? Kur ir sākums – tā ir likumdošanas vaina?

Problēma ir daudzslāņaina. Pirmais slānis parādījās līdz ar tiem Ministru kabineta noteikumiem, kas noteica, ka uzņēmumiem, kuru patēriņš ir virs 500 MWh gadā, ir vai nu jāveic energoaudits, vai jāievieš energopārvaldības sistēma. Abi šie pasākumi ir apļveida darbība, proti, novērtē, saproti, pilnveido un atkal novērtē. Sasniedzot viena gada mērķus, var nospraust nākamos un tā turpināt attīstīties, jo energopārvaldības sistēma to paredz. Ideja sākotnēji bija ļoti laba, bet problēma radās ieviešanā. Ir Ministru kabineta noteikumi, ir noteikts sods par to nepildīšanu, un galarezultātā process tiek uztverts formāli kā kārtējā atskaite Valsts ieņēmumu dienestam vai kādai citai institūcijai. Noteikumi par energoefektivitāti uzņēmējiem nokrita kā sniegs uz galvas!

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Saeima vēlēs prezidentu. Lai arī kā, vienmēr ir bijuši divi jautājumi – kādu prezidentu gribam un kādu mums vajag? Tas, ko gribam, nav tas, ko vajag, un kas ir svarīgāk – tautas griba vai valsts intereses?

Par to, ko gribam. Sauc, kuru uzvārdu vēlies, puse Latvijas iedzīvotāju kandidātu noraida. Ja kandidāts ar kādu darbu sabiedrībā pazīstams, tad noteikti ir tā puse, kas saka, ka darbs nekam neder, bet, ja pilsonis neko ievērības cienīgu nav paveicis, tad vispār nav viedokļa, un arī tas ir slikti. Nereti spriedelējumi ļaudis noved pie atziņas, ka gribas tautas vēlētu prezidentu. Tad gan būs labi! Diemžēl izvēles veids nemaina tautas alkas pēc vienības.

Mēs paši nezinām, kādu prezidentu mums vajag, ja notiks mūsdienu karš.

Alkst latvieši vienības ideāla – vadoņa un visu priekšstāvja, tomēr diktatoru Kārli gribēt nedrīkst. Tādēļ tautas gribēts prezidents ir tāds Baltais tēvs, kurš, baltu bārdu vai gludu pazodi brucinādams, saka visiem, kā ir pareizi, bet pie varas tieši netiek laists. Atcerieties mūsu prezidentus un ievērosiet, ka labā tautas atmiņā ir tie, kuri zināja teikt, kā ir pareizi, bet tie, kuri nezināja, kas paši ir, izpelnījušies vien izsmieklu. Ar prezidentiem Latvijā dažkārt neveicas. Nav viedā vīra amatā, un gaida tauta nākamo, prezidenta krēslam piedodama grēkus.

Komentāri

Pievienot komentāru