Kokvedēju virsbūvju ražošanas uzņēmuma Metsatek ražotnē tika atklāta Latvijā pirmā robotizētā metināšanas iekārta kokvedēju virsbūvju ražošanai.

Ar tās palīdzību Metsatek varēs palielināt ražošanas apjomu un uzlabot darba vidi darbiniekiem.

“Ar robotizēto metināšanas iekārtu tagad varam veikt vismaz divas reizes vairāk metināšanas darba stundu. Primāri ar to šobrīd tiek veikta kravas balstu metināšana. Mūsu klientiem šī ražošanas modernizācija nozīmē iespēju jau šobrīd pasūtīt jaunu kokvedēja virsbūvi ar augstākās kvalitātes kravas balstiem vai veikt esošo nomaiņu saskaņā ar jaunākajiem kravas pārvadājumu regulējumiem, kas Latvijā stāsies spēkā no 1.janvāra – kravas balstu platums drīkstēs būt 2.60m, “ atklāj Guntis Bukalders, Metsatek vadītājs.

Robotizētās metināšanas iekārtas uzstādīšana ir pirmais no četriem plānotajiem Metsatek ražotnes modernizācijas etapiem. Jau tuvākajos mēnešos plānots uzstādīt lielgabarīta krāsošanas un skrotēšanas kameras un CNC metāla lokāmo presi. Kopējās investīcijas ir teju 600 000 eiro apmērā. Šīs modernizācijas stratēģija stiprinās uzņēmuma uzņemto kursu – pārliecinoša līdera pozīcija kokvedēju virsbūvju ražošanā Baltijā un klientu loka paplašināšana Skandināvijā.

Industriālās tehnikas rezerves daļu tirgotājs un servisa pakalpojumu nodrošinātājs SIA “Unitruck” piesaistījis 400 000 eiro no bankas Citadele, lai saražotu kokvedēju tehniku izmantošanai vietējā tirgū.

Bankas finansējums tiks izmantots, lai saražotu vairāk nekā 20 kokvedēju vienības, ko “Unitruck” nodos lielākā Latvijas mežu apsaimniekošanas un kokrūpniecības uzņēmuma “PATA” rīcībā.

“Kokvedēji tiks aprīkoti ar kokvedēju virsbūvēm “Skudra”, kas sevi jau ir pierādījušas Latvijas skarbajos apstākļos, inovatīviem Austrijā ražotiem manipulatoriem “Penz” un piekabēm no “Schwarzmuller”, kas Latvijas tirgū līdz šim izmantotas retos gadījumos. Kokvedēju ražošanas procesu plānots uzsākt decembra beigās, un paredzēts, ka darba process varētu aizņemt trīs mēnešus,” atklāj “Unitruck” vadītājs Mārcis Dambis.

Sadarbojoties ar Itālijas lielāko malkas ražošanas līniju un šķeldotāju ražotājiem “Pezzolato”, “Unitruck” ir izvērsis malkas ražošanas līniju un šķeldotāju tirdzniecību Latvijā. “Pašreizējā situācija enerģētikas tirgū ir tāda, ka koksne un tās produkti ir jo sevišķi aktuāli, tāpēc saskatām potenciālu un prognozējam, ka malkas, šķeldas un granulu tirdzniecība mūsu valstī būtiski augs,” prognozē Dambis.

Kokvedēju virsbūves tehnikas ražotājs SIA “Metsatek” šogad ieguldīs 1 957 800 eiro (bez PVN) ražošanas un infrastruktūras attīstībā. Plānotās investīcijas sekmēs uzņēmuma saražotās produkcijas eksporta daļas palielināšanu un tirgus pozīciju stiprināšanu Baltijā, Skandināvijā un citās Eiropas valstīs.

“Jau šobrīd vairāk nekā 40% no visas uzņēmuma saražotās produkcijas tiek eksportēts. Mūsu tuvākie attīstības plāni paredz palielināt eksporta apjomu līdz 60%. To iespējams sasniegt, modernizējot iekšējos ražošanas procesus, palielinot ražošanas apjomus un uzlabojot pasūtījumu izpildes termiņus. Ilgtspējīgiem risinājumiem uzņēmuma pārvaldībā būs būtiska loma Metsatek attīstībai ilgtermiņā,” atklāj Guntis Bukalders, Metsatek vadītājs.

Par teju diviem miljoni eiro paredzēts uzstādīt skrotēšanas un krāsošanas kameras, iegādāties metināšanas robotu un metāla locīšanas CNC iekārtu, kā arī pilnveidot esošo infrastruktūru ar telpu energoefektivitātes risinājumiem un uzstādīt saules paneļu elektrostaciju. Tas savukārt samazinās patērētās siltumenerģijas apjomus un dos iespēju izmantot atjaunīgās enerģijas veidus, attiecīgi samazinot arī kopējo radīto CO2 izmešu daudzumu par 30,28 tonnām gadā.

Vairāki Latvijas kokmateriālu transportēšanas uzņēmumi nosūtījuši savus kokvedējus uz Zviedriju vētrā cietušās izcirstās koksnes pārvadāšanai, tādējādi rodot papildu iespējas nopelnīt. «Visas formalitātes beidzot ir nokārtotas un jau strādājam,» skaidro koksnes transportēšanas z/s Birzītes īpašnieks Igors Borherts. Viņš norāda, ka darbam Zviedrijā ir nosūtīti trīs kokvedēji ar garajām piekabēm un deviņiem vadītājiem — trīs katrai mašīnai. Lai arī z/s Birzītes īpašnieks atzīst, ka Latvijā palika daudz vairāk kokvedēju, tomēr piebilst, ka nav jēgas vest koksni Zviedrijā ar īsajām piekabēm, kuras ir atļauts izmantot Latvijā, bet pie kaimiņiem izdevīgāk esot kravas vest ar garajām piekabēm. «Vairāk par trijām garajām piekabēm uzņēmuma rīcībā nav un tāpēc vairāk arī kokvedēju skaits darbam Zviedrijā netiks palielināts,» atzīst I. Borherts. Viņš norāda, ka uzņēmums ved sagatavoto koksni no Zviedrijas kompānijas Skogssāllskapet mežiem uz norādītajām piegādes vietām. «Šobrīd darbs līdz Zviedrijas valdības atvēlētajam termiņam ir nodrošināts, bet, kāda situācija būs pēc tam, to laiks rādīs,» atzīst I. Borherts.

Augsta līmeņa sportistu piesaiste Latvijas komandām nodokļu dēļ izmaksā daudz dārgāk nekā Lietuvā vai Igaunijā.

Augstie nodokļi

«Tieši nodokļu politika attiecībā uz sportistu ienākumiem Latviju padara konkurētnespējīgu sportistu - zvaigžņu piesaistē, jo esam čempioni nodokļu likmes lielumā,» uzsver zvērinātu advokātu biroja BDO Zelmenis & Liberte partneris Jānis Zelmenis. Viņš savu teikto pamato ar to, ka, piemēram, ārvalstu sportistam no bruto algas 100 000 Ls uz rokas Latvijā paliek 68 250 Ls, Zviedrijā - 79 050 Ls, Lietuvā - 82 450 Ls un Igaunijā pat 85 000 Ls. «Tātad viena un tāda paša līmeņa leģionāra piesaistīšana Latvijas komandai izmaksā vismaz par ceturtdaļu dārgāk nekā Igaunijā un Lietuvā,» norāda J. Zelmenis. Tas, viņaprāt, ir arī galvenais iemesls, kāpēc Lietuvā ir tādi basketbola superklubi kā Lietuvas Rytas un Žalgiris, kuri var piesaistīt Eiropas līmeņa zvaigznes un plūkt laurus prestižos Eiropas turnīros (vīriešu basketbola klubs Lietuvas Rytas 2005. gadā izcīnīja prestižo ULEB kausu, otrs prestižākais kauss aiz Eirolīgas ).

Vairāki Latvijas kokmateriālu transportēšanas uzņēmumi nolēmuši palielināt savu kokvedēju skaitu Zviedrijā vētrā cietušās izcirstās koksnes pārvadāšanai, tādējādi rodot papildu iespējas nopelnīt. Šāds lēmums pieņemts pēc tam, kad Zviedrijas valdība pagarināja atļaujas ES dalībvalstu transporta kompānijām veikt pārvadājumus šīs valsts iekšienē no 30. jūnija līdz 1. decembrim. «Esam nolēmuši palielināt savu kokvedēju skaitu, kas šobrīd strādā Zviedrijā,» skaidro koksnes transportēšanas SIA Birzītes īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Igors Borherts. Viņš atgādina, ka šobrīd Zviedrijā strādā 6 mašīnas un pēc Pēteriem to skaits pieaugs vēl par vienu. I. Borherts atgādina, ka pirms Jāņiem kokvedējiem, kuri strādā Zviedrijā, tiks veikta tehniskā apkope un nepieciešamais remonts, bet strādājošie nosvinēs Jāņus un Pēterus un tad brauks atpakaļ uz Zviedriju strādāt.

Ja latviešus un zviedrus samainītu vietām, būtu gaidāma sacelšanās. Zviedri ir pietiekami izlutināti, lai nepieciestu to, kas patlaban notiek Latvijā - sarunā ar LD atzīst Rīgas Ekonomikas augstskolas rektors Anderss PalzovsRektora kabinetā uz galda pedantiski izliktas košu krāsu mapes.

Nupat, intervējot uzņēmēju Haimu Koganu, nonācām līdz šībrīža situācijas rezumējumam, un viņš teica, ka ebrejiem ir muļķīgs ieradums nogriezt tur, kur vajadzētu pielikt. Tas esot attiecināms arī uz valdības darbu patlaban. Vai arī jums ir kāds anekdotisks ekonomiskās situācijas rezumējums viena teikuma garumā?

Es mēdzu teikt, taču tas jau ir izmantots gana daudz reižu, ka ballīte, kam pienācās beigties ap pusnakti, Latvijā ieilga līdz rīta gaismai. Patlaban mums ir svētdienas pusdienlaiks, vēl aizvien lielas ciešanas, un tās turpināsies līdz pirmdienas rītam.

Šādās reizēs cilvēki mēdz sev solīties, ka nekad vairs nelietos alkoholu. Iespējams, ka celtnieki šajās «paģirās» solās nekad vairs nevadāt cementa maisus ar BMW X5.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Sākoties un aizvien turpinoties Covid-19 stāstam, visai daudzas diskusijas bijušas par Zviedrijas stratēģiju cīņā ar šo lipīgo vīrusu. Zviedrija lielākā mērā, ja salīdzina ar lielu daļu citu pasaules valstu, mēģinājusi sadzīvot ar pandēmiju, nenosakot kādus būtiskus un plašus ierobežojumus.

Rezultātā šāds Zviedrijas kurss periodiski nonācis asu diskusiju centrā dažnedažādos citos reģionos.

Ir tie, kas šādu šīs valsts pieeju gan nopēluši, gan dedzīgi aizstāvējuši. Piemēram, dažkārt ticis norādīts, ka šādas Zviedrijas taktikas rezultāti ir apliecinājums tam, ka stingri pandēmijas ierobežojumi ir ne tikai pārspīlēti, bet tiem var būt pat apgriezti produktīvs raksturs. Tomēr var arī teikt – ja kaut kas strādā Zviedrijā, tad tas nebūt nenozīmē, ka tas līdzīgi labi strādās arī citur, kur veselības infrastruktūrā ir caurumi, dzīves līmenis ir zemāks un jebkādu lēmumu un procesu efektivitāti negatīvi ietekmē laicīgās varas un pārējās iedzīvotāju masas mazāka savstarpējā uzticība vai pat grauj tās neesamība kā tāda.

«Esmu kategoriski pret šī priekšlikuma īstenošanu,» kategorisks ir satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. Viņš uzskata: visiem ir jāievēro vienādi spēles noteikumi un neviens nevar būt vienlīdzīgāks par pārējiem. «Kokmateriālu eksports nerada vislielāko pievienoto vērtību Latvijā, un tā būs vēl daudz mazāka par pašreizējo, ja sāksim skaitīt visus baļķvedēju izdangātos ceļus un to remontam nepieciešamos līdzekļus,» strikts ir A. Šlesers. Viņš atgādina, ka pat pie atļautajām 52 t daudzi baļķvedēji veda 70 ,pat 80 t smagas kravas. Ceļu nolietojums ir liels, jo tie būvēti padomju laikos un remontēta tiek lielākoties tikai ceļa virskārta (segums), nevis pats pamats, tā uz mežsaimnieku iebildi, ka arī uz Brīvības ielas (Rīgā), pa kuru netiek vesti kokmateriāli, ir milzīgas rises, atbild A. Šlesers. Vairāki uzņēmēji, kuri darbojas koksnes transportēšanā, norāda, ka ietekme uz ceļa segumu ir jāvērtē nevis pēc kopējās transportlīdzekļa masas, bet gan pēc slodzes uz vienu asi. A. Šlesers atzina, ka ir dzirdējis šādus argumentus, tāpēc to nekomentēs, kamēr nebūs konkrētu pētījumu par kravas auto ietekmi uz ceļu segumu. «Ja kāds uzskata, ka, liedzot kokvedējiem ar pilno masu 60 t vai 52 t pārvadāt kokmateriālus, būtiski izdosies uzlabot ceļu stāvokli, viņš kļūdās,» atzīst vairāki uzņēmēji. Viņaprāt, palielinot pilno masu, kokvedēju skaits uz Latvijas ceļiem tikai samzināsies, bet samzinot šo pilno masu kokvedēju tikai palielināsies, tātad ceļu satiksmes intensitāte pieaugs un diez vai tas uzlabos ceļu stāvokli.

Vinjetes ietekme uz biznesu ir dažāda; autopārvadātāji nav apmierināti ar samaksas kārtību un ceļu kvalitāti , ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

2014. gada ieviesto jauno nodevu, proti, autoceļu lietošanas maksu jeb vinjeti autopārvadātāji «norijuši», un šis jautājums vairs aktīvi netiek apspriests, liecina komersantu sacītais. Tās sitienu pa kabatu dažādos virzienos darbojošies uzņēmēji sajutuši atšķirīgi.

Kokvedējiem nekaiš

Ja par vienu kokvedēju mēnesī jāmaksā ap 50 līdz 60 eiro, uzņēmējs tik ļoti to neizjūt salīdzinājumā ar situāciju, ja uzņēmējam par vairākiem auto vienā reizē būtu jāmaksā ap 700 eiro, saka Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts. Gada maksājums noteikti nav pirmā izvēle kompānijām; izdevīgāk varētu būt maksāt pa mēnešiem, ņemot vērā kokvedēju darbības specifiku. Proti, mēnesi vai divus gadā ir pauze, piemēram, remontu dēļ.

Ja mežizstrāde sarūk, tad arī mazāk ko pārvadāt ir kokmateriālu pārvadātājiem. «Situācija ir tāda, kāda tā ir un kokmateriālu pārvadātājiem ar to nākas samierināties, jo tur neko mainīt nevar,» norāda Latvijas neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ivars Krūtainis. Viņš norāda, ka šis jau ir kāds trešais gads pēc kārtas, kad jūlijā piespiedu brīvprātīgā kārtībā jātaisa tehniskā pauze, jo pārvadājamo kravu apjoms samazinās līdz teju vai nullei. Viņš iesaka kokvedēju pircējiem ar šādu situāciju rēķināties arī nākotnē un, slēdzot kokvedēju iegādes līgumus, paredzēt, ka jūlijā līzinga maksājumi nav jāmaksā.

Liela daļa pasaules uzmanības joprojām pievērsta pandēmijas statistikai. Pieejamie dati liecina, ka Covid-19 saslimšanas gadījumu skaits pasaulē nupat pārsniedzis 10 miljonus un nāves gadījumu skaits – 500 tūkstošus.

Liela daļa valstu, lai apkarotu vīrusa izplatīšanos, izvēlējās pieslēgt savas tautsaimniecības. Tiesa gan, jau kādu laiku attiecīgie dažādie ierobežojumi tiek mazināti vai pat atcelti, jo maksa par nefunkcionējošām ekonomikām draudēja kļūt pārāk liela.

Lielu interesi izpelnījās tie, kas izvēlējās iet nedaudz citu ceļu, kur šajā ziņā visspilgtāk, šķiet, izcēlās Zviedrija. Tā kariņā ar pandēmiju pamatā aprobežojās ar valdības vadlīnijām par distancēšanos un rekomendācijām iedzīvotājiem pašiem būt atbildīgiem nevis ļoti stigru likumu ieviešanu, kas bloķētu būtisku daļu tautsaimniecības. Viens no šādas taktikas rezultātiem nu ir tas, ka lielākā daļa Eiropas Savienības valstis Zviedriju ierindo to valstu sarakstā, uz kurām ceļošana šobrīd joprojām nav droša. Var paspekulēt, ka Zviedrija bez maz vai tiek sodīta, ka tā izvēlējās iet citu ceļu.

Dziļā finanšu krīze Eiropā liek arvien vairāk Grieķijas pilsoņu aktīvi meklēt darbu ārpus valsts robežām, piemēram Zviedrijā, raksta thelocal.se.

Salīdzinot 2011. gadu ar iepriekšējo, atklājas, ka šogad darba meklētāju no Grieķijas Zviedrijā pieaudzis divkārši.

«Mums trūkst inženieru, lai apmierinātu pieprasījumu Zviedrijā,» vietējam radio Sveriges Radio norādīja Eiropas Darba mobilitātes portāla (European Job Mobility Portal, EURES) pārstāvis Peters Karancis (Peter Karancsi).

Zviedru radio ziņo, ka šogad licences darbībai Zviedrijā ieguvuši teju simts grieķu ārsti. Tāpat statistika atklāj, ka Zviedrija, vismaz grieķu ārstu skatījumā, ir viena no populārākajām valstīm Eiropas Savienībā (ES).

«Šeit man ir lielāka iespēja iegūt darbu nekā Grieķijā,» pauž elektroinženieris Čaris Katsakaks (Charis Katsakakis), kas Zviedrijā no Grieķijas ieradies pavisam nesen. Neņemot vērā to, ka viņš tikai nesen pabeidzis studijas, kā arī nemāk zviedru valodu, viņa izredzes atrast darbu ir diezgan labas, pauž P. Karancis.

Uzņēmējs Ilmārs Osmanis ir ne vien izveidojis divas modernas elektronikas ražotnes Latvijā, bet arī nopircis līdzīga profila uzņēmumu Zviedrijā.

Laikam nav daudz cilvēku, kas dzimšanas dienas dāvanā saņemtu rūpnīcu, bet Ilmārs Osmanis ir viens no retajiem — viņš to pats sev «uzdāvināja» 40 gadu jubilejā. 2001. gada 25. maijā Ogrē piebrauca mašīna ar pirmajām iekārtām topošajai elektronikas rūpnīcai. Tobrīd uzņēmumā bija septiņi darbinieki un skaidrs biznesa plāns pieciem gadiem.

2006. gadā šis plāns arī tika īstenots. «Mans partneris, «biznesa eņģelis» no Zviedrijas, teica, ka šis ir pirmais tāds gadījums viņa pieredzē,» atceras uzņēmējs. Tagad pirmās iekārtas stāv stūrī piemiņai, rūpnīcā Ogrē tehnoloģijās vien investēti aptuveni seši miljoni eiro un strādā 90 cilvēki. Ir atvērta ražotne Ventspilī un 2007. gadā nopirkta rūpnīca Zviedrijā. Hanzas Elektronika ražo komponentes dažādām elektroniskām ierīcēm, un klientu vidū ir tādas pazīstamas kompānijas kā Ericsson un General Electric. Kompānijas konsolidētais apgrozījums pagājušajā gadā bija 37 miljoni eiro.

Ziemeļvalstu un Baltijas valstu ekonomikas pēdējo gadu laikā ir uzrādījušas labu un līdzsvarotu izaugsmi, kā arī palielinājušas savu konkurētspēju, jaunākajā Swedbank Ziemeļvalstu-Baltijas biznesa apskatā norāda eksperti.

Tomēr augošais protekcionisms pasaulē ir liels izaicinājums salīdzinoši mazo un atvērto reģiona ekonomiku īstermiņa izaugsmei. Savukārt ilgtermiņā ekonomikas izaugsmi, it īpaši Baltijas valstīs, ierobežos strukturālie izaicinājumi, piemēram, demogrāfija.

Attiecībā uz sociālo iekļaušanu un pārvaldību Baltijas valstīm ir, ko mācīties no kaimiņiem ziemeļos. Tikmēr vides aizsardzībā darāmā pietiek visās valstīs. Latvijas ekonomikas pamati ir diezgan spēcīgi, un izaugsme līdzsvarota. Centieni uzlabot uzņēmējdarbības vidi un izaugsmes ilgtspēju turpinās, bet tos apēno sarūkošais iedzīvotāju skaits un sabiedrības novecošanās. Izglītības un apmācību programmu kvalitātes celšana, ienākumu nevienlīdzības novēršana un valsts institūciju sniegto pakalpojumu kvalitātes un pārvaldības uzlabošana ir nepieciešama ražīguma un labklājības celšanai.

Atbilstoši Zviedrijas nacionālajam Energoefektivitātes rīcības plānam jeb ceļa kartei, kas 2010. gadā tika iesniegta Eiropas Komisijai, 2020. gadā no atjaunojamajiem resursiem iegūtās enerģijas daļai bruto gala patēriņā jāsasniedz 50,2% (kā juridiski saistošs mērķis gan norādīti 49%). Rīcības plāna ietvaros Zviedrijā 2020. gadā no atjaunojamajiem avotiem jāiegūst 62,8% elektroenerģijas, atjaunojamās enerģijas daļai apkurē/dzesēšanā jābūt 62%, bet transporta sektorā – 12,4%, un faktiski šos plānus jau var uzskatīt par izpildītiem, piektdien raksta laikraksts Diena.

Lai arī atbilstoši pēdējiem Eurostat datiem, kas publiskoti šāgada maijā, atjaunojamās enerģijas iekšējā patēriņa bruto daļa Zviedrijā 2013. gadā bija 34,8% – otra lielākā Eiropas Savienībā aiz Latvijas (36,1%), šajā ziņā atpaliekot arī no ES neietilpstošajām Norvēģijas (37,4%) un Melnkalnes (36,9%), bruto gala patēriņa ziņā Zviedrija ar 55,1% tālu apsteidza visas pārējās ES dalībvalstis, gan atkal atpaliekot no kaimiņvalsts Norvēģijas (64%). Šajā gadījumā, kas arī ir galvenais rīcības plānā iekļautais salīdzinošais rādītājs, tiek fiksēta tikai «tīrā» enerģija, kuru saņem patērētāji – mājsaimniecības, rūpniecība, transporta nozare utt. Atšķirības par labu lielākajai atjaunojamās enerģijas daļai bruto gala patēriņā, salīdzinot ar bruto iekšzemes patēriņu, parasti liecina, ka no neatjaunojamajiem avotiem iegūta enerģija (visbiežāk – elektrība vai degviela) tiek izmantota atjaunojamo resursu pārvēršanai enerģijā un nogādāšanai līdz patērētājiem. Jāpiebilst, ka atjaunojamo resursu daļa elektroenerģijas gala patēriņā Zviedrijā 2013. gadā bija 61,8% (vienīgais rādītājs, kas bija zemāks par 2020. gada mērķi), apkurē – 67,2%, transporta jomā – 16,7%.

Līdz ar šobrīd vērojamo krīzi būvniecības nozarē Latvijā eksporta spēju stiprināšanai tiek pievērsta arvien lielāka nozīme; statistika gan rāda kritumu arī šajā segmentā

«Jau kopš krīzes 2008. gadā būvniecības nozares uzņēmumi ir strādājuši, lai apgūtu ārvalstu tirgus. Tomēr jāsaprot divas lietas. Pirmkārt, 5–6% tiek uzskatīti par labu rādītāju ārvalstu pasūtījumu īpatsvaram. Latvijā šobrīd šis rādītājs ir zem 2%. Kamēr būvnieki mājas tirgū būs spiesti cīnīties ar birokrātijas kalniem un ēnu ekonomiku, ir ļoti grūti investēt ārvalstu tirgu apguvē, jo tas prasa nopietnus administratīvos resursus. Otrs faktors – ir dažādu izmēru un profilu uzņēmumi, līdz ar to vienmēr būs daļa kompāniju, kas strādās tikai un vienīgi mājas tirgum,» DB norāda Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Fromane. Viens no tādiem uzņēmumiem ir AS RERE Grupa. Tās valdes priekšsēdētājs Guntis Āboltiņš-Āboliņš ir pārliecināts, ka Latvijā ir, ko būvēt, rekonstruēt un restaurēt, uzlabot infrastruktūru, līdz ar to tuvāko gadu laikā uzņēmuma plāns ir nostiprināt savas pozīcijas tieši vietējā tirgū. «Šobrīd mums ir aktīvi 26 projekti visā Latvijā gan no valsts un pašvaldībām, gan privātajiem pasūtītājiem. Mūsu mērķis ir būvēt kvalitatīvi ar pirmo reizi, līdz ar to veicam dubultās drošības pārbaudes, kas prasa daudz resursu, kas, iespējams, atmaksāsies tikai ilgtermiņā,» viņš saka un uzskaita virkni objektu, piemēram, muzeja krātuvju kompleksa būvniecību Pulka ielā, stacionāra Gaiļezers Ambulatorās daļas rekonstrukciju, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta depo ēkas būvniecību Apē un daudzus citus. Arī par finanšu situāciju, neņemot vērā sarežģīto situāciju nozarē, uzņēmums šogad nesūdzas – apgrozījums kāpis vairākas reizes. Te gan jāpatur prātā, ka RERE Grupa ir jauns uzņēmums – dibināts vien 2014. gada vasarā –, kurš pārņem aktīvo darbību būvniecībā no SIA Re&Re. Tādējādi tā finanšu rādītāji vēl nav pat tuvu nozares lielākajiem uzņēmumiem, proti, 2015. gadu RERE Grupa beidza ar 772,9 tūkst. eiro lielu apgrozījumu un 716,8 tūkst. eiro zaudējumiem, liecina Lursoft informācija.

Eiropas kabinetos topošo nosacījumu projektu, kas varētu būtiski ietekmēt koksnes izmantošanu enerģētikā, akceptēšana radītu katastrofālu situāciju siltumapgādē ne tikai Latvijā, bet arī Zviedrijā, tāpēc to pieņemšanu mežiem bagātās valstis nedrīkst pieļaut.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par koksni kā būtisku energoresursu, it īpaši pašreizējos apstākļos enerģētikā, kad dabasgāzes cenas ir uzskrējušas debesīs, par šī resursa nākotnes perspektīvām un riskiem, it īpaši saistībā ar Eiropas Savienības kabinetos topošajiem normatīvo aktu projektiem.

Vairāki bīstami signāli

“Eiropā uz visu, kas saistīts ar biomasu, raugās ļoti piesardzīgi, it īpaši ilgtspējas jautājumos — lietojamā resursa atjaunošanas spējās, bioloģiskas daudzveidības saglabāšanas un klimata pārmaiņu mazināšanas kontekstā, turklāt pozīcijas mēdz atšķirties, jo ir dažādas interešu grupas,” situāciju skaidro Latvijas Mežu sertifikācijas padomes enerģijas politikas eksperts Jurģis Miezainis. Viņš atzīst, ka izteikti ES Zaļā kursa, bioloģiskās daudzveidības atbalstītāji virza priekšlikumus par ātrākas kaskādes principa ieviešanu, kas no enerģētikas sektora varētu izņemt būtisku koksnes apmēru. Tāpat tiek virzīts priekšlikums, kas paredz pašreiz atjaunojamo biomasu (koksni) atzīt par neatjaunojamu resursu.

«Ja Latvijā nav darba tad, lai brauc uz Zviedriju un strādā,» tā koksnes pārvadāšanas kompānijas SIA Aktīvs vēlmi doties peļņā uz Zviedriju komentē koksnes transportēšanas SIA Birzītes īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Igors Borherts. Viņš norāda, ka pretējo ceļu mēros SIA Birzītes, kas kopš pērnā gada ziemas strādāja Zviedrijā, sniedzot kokmateriālu pārvadāšanas pakalpojumus. «1. aprīlī uzņēmumam jāsāk pildīt (sarunas brīdī ar Db līgums gan vēl nebija noslēgts) valsts pasūtījums — vest kokmateriālus pēc valsts mežu apsaimniekotāja norīkojuma,» skaidro I. Borherts. Viņš atzīst, ka Zviedrijā gan palikšot vairāki vilcēji. Zviedrijā kokvedēju vadītāji no Latvijas var nopelnīt vairāk nekā pašu mājās, tāpēc cilvēki ir pat ieinteresēti doties vest kokus uz Zviedriju, norāda I. Borherts.

«Tā kā Latvijā teju būs problēmas, kam vest koksni, tad izlēmām dubultot kokvedēju skaitu, kuri strādās Zviedrijā,» norāda SIA EMU direktors Aivars Strauss. Viņš norāda, ka šobrīd kaimiņvalstī strādā viens kokvedējs ar īso piekabi. Otrs kokvedējs ar īso piekabi peļņā uz Zviedriju dosies pēc Jāņiem. «Bija iespēja nopirkt garo piekabi un tādējādi palielināt pārvadājamās koksnes daudzumu vienā reisā, tomēr tā bija ļoti sliktā tehniskajā stāvoklī, tāpēc no šīs idejas atteicāmies,» norāda A. Strauss. Pēc vairāku citu aptaujāto uzņēmēju domām, nav izslēgts, ka no Latvijas uz Zviedriju peļņā varētu doties arī vairāku citu kompāniju kokvedēji, it īpaši, ja Latvijā tagad sāksies klusā sezona, bet transportā dīkstāves ir pats sliktākais, kas vien varot būt. Turklāt, pēc uzņēmēju domām, strādājot Zviedrijā varot nopelnīt, kaut arī ir jādomā, ko darīs, kad pienāks 1. decembris, jo pēc tam arī Latvijā tajā brīdī neviens ar atplestām rokām kokvedējus, kas rāvušies Zviedrijā, negaidīšot.

Zviedrijā salīdzinājumā ar Latviju ir ne tikai lielāki vētras postījumu apmēri, bet tie ir arī gana iespaidīgi, turklāt ir atšķirīga pieeja to savākšanā, atzīst viens no lielākajiem mežu īpašniekiem Modris Fokerots. Viņš norāda, ka Zviedrijā biznesa pamati ir citād — mežu īpašniekiem pieder pārstrādes rūpnīcas, jo tur ir izveidotas milzīgas apaļkoku krautuves, kas pat fotogrāfijās izskatās gana iespaidīgi, bet Latvijā tādu nav. Tā kā Zviedrijā trūkst kokvedēju un visu izcirsto nevar uzreiz prstrādāt, tāpēc ir izveidotas milzīgas krautuves bijušajos kara lidlaukos un pat ezeros, ko Latvijā nevar darīt. «Ja mežs ir savākts, tad nav ko īsti redzēt, tāpēc kāds izskatās vētras posts Latvijas mežos tūristiem vajadzēja braukt lūkot tad, kad tie vēl nebija savākti,» norāda M. Fokerots.

Vidējā elektrības cena Latvijā šī gada septembrī bija 350,99 eiro par megavatstundu, kas ir par 184,2 % vairāk nekā pērn. Protams, daļēji šo iespaidīgo cenu pieaugumu var skaidrot ar globālajiem ekonomiskajiem satricinājumiem, ko izraisīja Krievijas iebrukums Ukrainā. Taču šis lēciens nebūtu bijis tik dramatisks, ja mēs par savu enerģētisko neatkarību būtu domājuši laikus. Turklāt Latvijā ir resurss, ko izmantot enerģijas ražošanā.

Kara izraisītās resursu krīzes dēļ cenas par elektrību ir palielinājušās visā Eiropā, taču daudzviet kāpums nav tik dramatisks kā pie mums. Piemēram, Polijā vidējā elektroenerģijas cena septembrī bija 175,70 eiro par megavatstundu, bet Zviedrijā – 224,46 eiro par megavatstundu. Acīmredzot varam daudz ko mācīties no tām valstīm, kurās maksa par elektroenerģiju ir zemāka.

Ko varam mācīties no citām valstīm

Mēs nevaram salīdzināt sevi ar Norvēģiju, kurai ir nafta un gāze, bet pavisam viegli varam pielīdzināt sevi Zviedrijai, Polijai vai abām pārējām Baltijas valstīm. Vai varbūt tomēr nevaram? Mūsu tuvākie un tālākie kaimiņi jau sen ir sapratuši, ka veiksmīga politika ir diversificēta politika, tai skaitā elektroenerģijas jomā. Realitātē tas nozīmē izmantot dažādus resursus un tehnoloģijas enerģijas ieguvei. Latvija ir vienīgā valsts Baltijas un Skandināvijas reģionā, kurā kā enerģijas ieguves tehnoloģija vēl nav īstenota atkritumu reģenerācija. Zviedrijā ir 37 atkritumu reģenerācijas stacijas, Polijā ir uzbūvētas jau septiņas, Igaunijā – viena, Lietuvā – arī viena.

Zviedrija ir pirmrindniece atkritumu šķirošanā un pārstrādē Eiropā un pasaulē. Zviedru reciklēšanas sistēma ir tik efektīva, ka tā saucamās pildizgāztuves, kur kādreiz slējās milzīgi sadzīves atkritumu kalni, tiešā nozīmē ir kļuvušas tukšas, jo gandrīz visi atkritumi tiek pārstrādāti. Tādēļ Zviedrija ir spiesta importēt atkritumus no citām Eiropas valstīm, jo, piemēram, simtiem tūkstošiem ēku ir atkarīgas no elektroenerģijas un siltuma, ko saražo no atkritumiem, vēsta laikraksts Diena.

Par Zviedrijas sabiedrības apskaužamo centību atkritumu pārstrādē liecinot fakts, ka tikai 4% Zviedrijā radīto atkritumu nonāk izgāztuvēs. Pārējie 96% visbiežāk nokļūst speciālās dedzinātavās, kur no tiem iegūst siltumu un elektroenerģiju.

Pašlaik aptuveni 30 atkritumu dedzinātavās ik gadu sadedzina 5,5 miljonus tonnu atkritumu, tādējādi saražojot 20% no siltuma, ko Zviedrijā izmanto centrālās apkures tīklos, apgādājot ar siltumu vairāk nekā 800 tūkstošus dzīvojamo māju un rūpnīcu, noskaidrojis laikraksts. Dedzinātavas arī nodrošinot ar elektrību aptuveni 250 tūkstošus māju, liecina Zviedrijas atkritumu pārvaldes asociācijas Avfall Sverige dati.

Zviedrijas parlamenta vēlēšanas iezīmējušas jaunu, krietni sarežģītāku politisko ainu. Pašlaik nav skaidrs, kuri cilvēki un politiskās idejas turpmāk valdīs Zviedrijā, norāda SEB analītiķi.

Eksperti pieturas pie iepriekšējām prognozēm, ka politisko kompromisu rezultātā veidosies brīvāka fiskālā politika, durvis uz svarīgajām strukturālajām reformām vēl nav aizcirtušās, «Swexit» risks ir zems, un Zviedrijas finanšu aktīvi no papildus risku uzcenojumiem necietīs. Piedāvājam 15 jautājumus un atbildes par jauno politisko situāciju un tās ietekmi uz Zviedrijas ekonomiku.

1. Kurš uzvarēja Zviedrijas parlamenta vēlēšanās 2018. gadā?

Kā tika prognozēts iepriekš, vēlēšanu provizoriskie rezultāti iezīmē jaunu un sarežģītu politisko ainu. Vēlētāju līdzdalība bija augsta, apliecinot iedzīvotāju vēlmi ietekmēt politiskos procesus valstī. Labējā spārna populisti «Zviedrijas Demokrāti» (ZD) ieguvuši labākas pozīcijas, savukārt Sociāldemokrāti (S) un Moderātu partija (M), salīdzinājumā ar 2014. gada vēlēšanu iznākumu, ir lielākie zaudētāji. Visas astoņas parlamentā pārstāvētās partijas ir pārsniegušas 4% robežu un iekļuvušas arī jaunajā sasaukumā.