Arhitekts Varis Bokalders bija viens no pirmajiem Zviedrijā, kurš pirms vairāk nekā 30 gadiem sāka runāt par ekoloģisko būvniecību. Savas zināšanas viņš labprāt nodod arī Latvijai.
Bokalderu dzimta pirmskara Latvijā bija labi pazīstama. Vara vectēvs, Jānis Bokalders, strādāja Finanšu departamentā, kādu laiku bija finanšu viceministrs. Īsi pirms padomju armijas ienākšanas viņš kopā ar citiem politķiem devās uz Zviedriju, kur bankās noguldīja valsts zelta rezerves, ko Latvija saņēma atpakaļ pēc brīvības atgūšanas.
Varim bija seši mēneši, kad viņš bija spiests aizbraukt no Latvijas. «Ģimene saprata, ka, ienākot krieviem, mums būs problēmas, un es devos līdzi mammai un tantei uz Vācijas pusi. Tēvs, kurš tolaik strādāja Latvijas Radio, pievienojās mums vēlāk, ar vienu no pēdējiem kuģiem no Latvijas. Savus pirmos četrus dzīves gadus kopā ar daudziem latviešiem pavadīju bēgļu nometnēs Vācijā.»
Varis Bokalders atceras, ka dzīve nometnē bijusi ļoti interesanta, jo bēgļu aprindās bija daudzi slaveni cilvēki, mākslinieki, dzejnieki. Vēlāk vectēvs dabūjis atļauju ģimenei braukt uz Zviedriju. «Zviedriju izvēlējāmies tāpēc, ka negribējām braukt tālu prom no Latvijas. Domājām, ka drīz vien varēs doties atpakaļ. Taču līdz tam brīdim pagāja 50 gadi.»
Iesākumā dzīve Zviedrijā nav bijusi viegla. Lai gan abi Vara vecāki bija arhitekti, viņu diplomi Zviedrijā netika atzīti, tāpēc viss bija jāsāk no jauna. Mamma strādājusi par fasētāju šokolādes fabrikā, tēvs —elektrofabrikā, bet vakaros abi studējuši arhitektūru. Pēc dažiem gadiem viņi atkal varēja strādāt savā profesijā.
Vara interese par arhitektūru nāk no vecāku nodarbošanās. «Vēl puika būdams, vasarās palīdzēju viņiem darbā, un man tas iepatikās. Nolēmu arī pats studēt arhitektūru. Tas ir māksliniecisks darbs, kurā jābūt arī tehniskām zināšanām, un man patīk konkrētās lietas.»
Vara Bokaldera studiju laiks iekrita «dumpīgajos sešdesmitajos». «60. gados Zviedrijā tika veikta vērienīga pilsētu pārbūvēšana, jaukti nost vecie pilsētu centri, sākts būvēt jaunas priekšpilsētas. Man un daudziem arhitektūras studentiem šis modernais funkcionālisms nemaz nepatika, nesapratām, kāpēc jāplēš nost tas, kas ir skaists un dzīvības pilns, kāds, piemēram, bija Stokholmas vecais centrs. Mēs, gluži pretēji, iestājāmies par veco ēku restaurēšanu un tādu rajonu veidošanu, kur nav tikai dzīvojamās ēkas, bet daudzpusīga infrastruktūra, ar kultūras iestādēm, veikaliem, zaļo zonu. Izveidojām biedrību «Alternatīvā pilsēta», gājām demonstrācijās pret politiķiem.»
Dzīves pavērsiens
Tomēr vislielākā ietekme Vara Bokaldera dzīvē bijusi kādam notikumam 1972. gadā. «Stokholmā notika pirmā ANO vides konference, un tajā es pirmoreiz sapratu, ka mūsu nākotne būs citāda, nekā lielākā daļa cilvēku iedomājas. Mūsu planētas resursi ir ierobežoti, un ir jāsaimnieko gudrāk. Toreiz pirmoreiz uzzināju par saules un vēja enerģiju un enerģijas taupīšanu. Man tas bija tik liels pārdzīvojums, ka nolēmu turpmāk strādāt tieši šajā virzienā. Kopš tā laika nodarbojos ar ekoloģisko arhitektūru un pilsētplānošanu.»
70. gados ekoloģiskā arhitektūra bija kaut kas pavisam jauns. Izglītoties šajā jomā varēja tikai vienā vietā — Kembridžā Anglijā, stāsta Varis Bokalders. «Braucu uz turieni mācīties, pirku visas grāmatas, kuras par šo tēmu bija iznākušas.»
Domubiedru lokā nolemts, ka par jaunajām idejām ir jāstāsta plašākai sabiedrībai. 1976. gadā tika izveidota apjomīga izstāde Stokholmas Modernās mākslas muzejā. «Tās nosaukums bija «Ararats» — par godu slavenajam Bībelē minētajam kalnam, kura virsotnē no plūdiem paglābās Noass. Šajā izstādē pirmoreiz Zviedrijas sabiedrībai parādījām, kāda var būt ekoloģiskā nākotne.
Kad sākām veidot šo izstādi, bijām septiņi cilvēki, bet, kad tā jau bija gatava, bijām jau pieci simti. Likās, ka esam kā magnēts, kas pievelk visus, kuri novērtē ekoloģiskās idejas. Tagad pagājuši 30 gadi, un tās ir tik aktuālas kā vēl nekad,» atzīst Varis Bokalders. «Līdz ar diskusijām par klimata izmaiņām šie jautājumi piesaista aizvien plašāku uzmanību. Glābiņu meklēt nekad nav par vēlu, tomēr, jo ilgāk mēs vilcināmies, jo lielākas katastrofas varam sagaidīt. Būs arvien mazāk dzīvošanai derīgu teritoriju, un mēs saskarsimies ar tādu parādību kā ekoloģiskie bēgļi. Pārmaiņas ir neizbēgamas.»
Veselību vai slimību
Daudz sava laika arhitekts ir veltījis tieši sabiedrības izglītošanai — gan rakstot grāmatas un žurnālu rakstus, gan pats rediģējot specializētus izdevumus, gan lasot lekcijas studentiem, speciālistiem un visiem interesentiem. Pirmā grāmata — par atjaunojamo enerģiju — iznāca jau 1979. gadā, bet vienu no jaunākajām Vara Bokaldera grāmatām — «Būvniecības ekoloģija» — plānots izdot arī latviski.
Septiņdesmitajos gados Zviedrijā parādījās pirmās ekoloģiskās mājas, astoņdesmitajos — pirmie ciemati un skolas, kuru projektēšanā piedalījās Varis Bokalders. Viņš uzsver, ka nav runa tikai par arhitektūru, bet gan dzīvesveidu, kas aptver trīs galvenās jomas — dzīves telpu, pārtiku un transportu.
Transporta ziņā tas nozīmē, ka priekšroka tiek dota nevis automašīnu satiksmei, bet publiskajam transportam, velosipēdiem un kājāmgājējiem. Savukārt pārtikā tiek izmantota ekoloģisko lauksaimniecību produkcija. «Tiesa, ekoloģiskā pārtika ir dārgāka,» piekrīt Varis Bokalders, «bet mūsu izvēle ir — pirkt veselību vai slimību, sev un mūsu bērniem.»
Hibrīdauto vai ar biogāzi darbināmos automobiļus pēdējā laikā iegādājas 30—40 % no Zviedrijas pircējiem. Šo tendenci ietekmējušas gan augstās benzīna cenas, gan tas, ka ekoloģiskajiem auto nav iebraukšanas maksas pilsētā. Savukārt ekoloģisko pārtiku regulāri pērk kādi 10 % iedzīvotāju, taču var redzēt, ka šo cilvēku skaits aug. «Daudzi sāk domāt par to, kas tad dzīvē ir svarīgākais. Manuprāt — būt veselam un laimīgam, ne jau sakrāt pēc iespējas vairāk materiālo lietu.»
Četri zari
Ekoloģiskajā arhitektūrā galvenā ideja ir būvēt mājas, kas patērē mazāk enerģijas, bet tā, kas tiek patērēta, tiek iegūta no ilgtspējīgiem enerģijas avotiem. Būvniecībā tiek izmantoti materiāli, kas nav ķīmiski un nekaitē cilvēkam un videi. «Turklāt cilvēks nezaudē neko no savām ērtībām, tieši otrādi — māja ir silta un ar labu iekšējo klimatu. Ja māja ir skaista, bet uzbūvēta no indīgiem materiāliem, es to par labu neuzskatu. Tas ir tāpat kā sastapt glīta izskata krāpnieku.»
Būvējot t.s. pasīvās mājas, kas tērē maz enerģijas, var redzēt, ka tas arī ekonomiski ir izdevīgi, pārliecina arhitekts. «Sākotnēji būvēšanas izmaksas pasīvajām mājām ir par 5—10 % lielākas, toties pēc tam ir 90 % ietaupījums uz apkures rēķina. Ir jāskatās uz priekšu, uz dzīves cikla izmaksām, nevis tikai sākotnējo ieguldījumu, kas ir īstermiņa redzējums. Līdzīgi ir tad, ja cilvēki taupa uz veselīgas pārtikas rēķina, — agrāk vai vēlāk viņi ir spiesti sākt pirkt vitamīnus vai pat zāles. Kopsummā jau tas nav dārgāk, bet pat lētāk, atšķirība ir tikai uztverē.»
Runājot par ekoloģisko būvniecību, Varis Bokalders zīmē koku ar četriem galvenajiem zariem, kas tālāk sadalās sīkākos zariņos un lapās. Tie četri ir veselīgums, saimniecība, ekocikli un vieta. Veselīgums attiecas uz pašas būvniecības īstenošanu, tehnisko izpildījumu, instalācijām, būvmateriāliem. Saimniecība skar siltuma un vēsuma attiecības mājā, elektrību, ūdeni, atkritumu apsaimniekošanu, ekociklu ievērošana — atjaunojamo enerģiju un atjaunojamo elektrību, notekūdeņus un veģetāciju. Savukārt vieta ir saskaņa starp dabu, infrastruktūru, esošo apbūvi un cilvēku ar viņa sajūtām un pārdzīvojumiem.
«Ekoloģiskās pilsētas daļas tiek veidotas kā veselums, kur var gan dzīvot, gan strādāt, gan mācīties un iepirkties, attīrīt notekūdeņus, ražot enerģiju. Bērni var iet uz skolu kājām, tāpat kā vecajos laikos. Tās daļas, ko funkcionālisms sadalīja, tagad mēģinām atkal salikt kopā ilgtspējīgā veidā,» skaidro Varis Bokalders.
Mājas ar spārniem
«Ekoloģiski domājot, ir jādomā par visiem četriem šiem zariem. Lai šādu māju uzbūvētu, ir vajadzīgs holistisks skats, taču, lai arhitektam tāds izveidotos, ir jāzina un jāsaprot arī visas mazās sastāvdaļas un tehniskās detaļas,» saka arhitekts.
Pašlaik Varis Bokalders konsultē pilsētplānošanas projektus Dienvidzviedrijā, Vācijā un Taivānā. Arī Latvijā esot liela interese par ekoloģiskās būvniecības idejām. Varis Bokalders ir lasījis lekcijas Rīgas Tehniskajā universitātē un Arhitektu biedrībā, organizējis latviešu arhitektiem vairākus braucienus uz Zviedriju un Vāciju. «Arhitektu interese ir, bet nav cilvēku, kas šādas mājas pasūtītu. Liela loma ir informācijai. Es īsti nezinu, ko dara mediji Latvijā, bet Zviedrijas televīzijā arvien vairāk var redzēt raidījumus par ekoloģiju, alternatīvajām enerģijām, pasīvajām mājām.»
«Ārpusdarba» aizraušanās Varim Bokalderam ir vējdzirnavas — «mājas ar spārniem». Vienu no viņa dzīvokļa istabām rotā 365 vējdzirnavu attēli, kuras visas atrodas uz vienas — Ēlandes — salas. Viņš ir arī starptautiskās vējdzirnavu pētnieku savienības TIMS biedrs.
«Zviedrijā ir palikušas kādas 2000 vējdzirnavas, un es tās visas esmu apskatījis. Savā ziņā šī interese saistīta ar atjaunojamo enerģiju, bet ne tikai. Savulaik viena no pirmajām lietām, ko mums arhitektūrā iemācīja, bija tā, ka mājai ir vajadzīgi kārtīgi pamati. Taču daudzās salās vējdzirnavas stāv uz viena vienīga stabiņa, un tā ir stāvējušas savus 300 gadus. Ja ir ļoti inteliģenta konstrukcijas teorija, tad pamati nemaz nav vajadzīgi.»
Vizītkarte
Varis Bokalders
Arhitektu biroja Ekokultur īpašnieks
Dzimis 1944. gadā Rīgā
Izglītība Karaliskā Tehniskā augstskola Stokholmā
Darba pieredze Stokholmas Arhitektūras skolas pasniedzējs, Karaliskās Zinātņu akadēmijas un Stokholmas Vides institūta vides projektu konsultants jaunattīstības valstīs, īpaši Kenijā
Autors ap 20 grāmatām
Ģimene sieva, divi bērni
Aizraušanās vējdzirnavas, zēģelēšana
Latvija var — televīzijā
Tikšanās ar Latvija var varoņiem — katru pirmdienu Latvijas televīzijas 1. programmā plkst. 22:15, ar atkārtojumu otrdienās plkst. 14:20.
9. martā — arhitekts Varis Bokalders.
16. martā — pirmās Oskara balvai nominētās Lietuvas mākslas filmas režisors Māris Martinsons.
