Jau ceturto ziemu viņš ir uzņēmuma Vita - Kurhotel Betriebs GMBH līdzīpašnieks un direktors un pārvalda viesnīcas Simader un Nussdorferhof, restorānu Ole un sporta preču veikalus un nomas Alpi sport latviešiem labi zināmā kalnu kūrortā - Badgasteinā. «Tagad to var saukt par biznesu, bet viss sākās ar sapni par namiņu kalna galā paša priekam,» saka Gints Puķītis.
Pēc aroda mēbeļnieks, 90. gadu sākumā viņš bija viens no uzņēmuma Skals dibinātājiem un mēbeļu ražošanas vadītājs. 2003. gada decembrī kopā ar draugiem radās pirmās idejas par īpašuma iegādi kalnos. «Nekāda biznesa plāna nebija. Sakrita intereses - Latvijā un Zviedrijā bija cilvēki, kuriem bija interese kaut ko darīt ārpus riskantās Latvijas biznesa vides, kur noteikumi visu laiku mainās, savukārt man jau sen bija plāns būt tuvāk kalniem. Kopš pašas pirmās reizes, kad nošļūcu lejā no Gaiziņa, kalni ir kļuvuši par manu apsēstību, kas vēl aizvien nav beigusies.»
To negribas zaudēt
Nākamais solis pēc idejas bija piemērotas vietas meklējumi, un izrādījās, ka piedāvājums ir ļoti niecīgs. «Šveicē un Itālijā tirgus ir tik noslēgts, ka līdz atklātai pārdošanai labi īpašumi nemaz nenonāk. Arī Austrijā ar daudzām vietām ir līdzīgi. Piemēram, Latvijā populārajā Išglas kūrortā divas trešdaļas visu viesnīcu pieder tikai trīs ģimenēm. Turklāt austrieši, kopumā ņemot, nekustamo īpašumu biznesā ir ļoti nacionālistiski noskaņoti.» Savukārt Badgasteinā situācija bija atšķirīga.Te jau bija izveidojies internacionāls kūrorts, kur īpašumi piederēja holandiešiem un zviedriem. Pēdējā gada laikā septiņas viesnīcas nopirkuši dāņi. 2004. gada maijā, uzreiz pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, tika iegādāts pirmais īpašums - viesnīca Simader. Viesnīcas pārņemšana notika oktobrī, kad līdz sezonas sākumam bija palikuši tikai pāris mēneši.
«Kad uzsāku šo darbu, zināšanu viesnīcu jomā man nebija nekādu, taču vēlēšanās būt kalnos bija stiprāka,» atzīstas Gints. «Teorētiskās zināšanas apguvu pašmācības ceļā, tajos 7-8 mēnešos, kas bija starp ideju un reālās darbības uzsākšanu. Aizbraucu uz Helsinkiem, kur ir ļoti laba akadēmiskās literatūras grāmatnīca četros stāvos, un sapirku kaudzi ar grāmatām par tūrisma un viesnīcu biznesu, sākot no vadības līdz mārketingam. Pa vasaru tās visas izstudēju.» «Ja tai brīdī, kad piekritu šai idejai, man būtu parādījuši kādu filmiņu no šodienas ainām, es nekad nespētu to uzņemties. Taču tobrīd svarīgākais bija tas, ka kalns būs redzams pa mājas logu, nevis tikai bildēs. Viss pārējais bija otrajā plānā. Tāpēc to nevar nosaukt par apzinātu, prātīgu lēmumu. Nedomāju nevienu mirkli, nemaz nerunājot par plusu un mīnusu meklēšanu.» Tie, kas ieguvuši biznesa vadības maģistra grādu, biežāk kļūst par konsultantiem, nevis uzņēmējiem, piekrīt Gints. «Uzņemties tādu risku var tikai cilvēki, kuri nezina, kur viņi «lec» iekšā. Bet pēc tam vairs atpakaļceļa nav.»
Pirmie mēneši pirms viesnīcas atvēršanas bijuši ļoti saspringti. Tomēr tagad redzams, ka tāds ir katrs periods pirms sezonas sākuma. Katru starpsezonu kaut kas ir jāremontē un jāpiebūvē. «Atšķirībā no pilsētu viesnīcām uz šejieni cilvēki brauc atpūsties nedēļu un tad arī izlādējas tā pa īstam, par visu gadu. Bijām ar to rēķinājušies, tomēr ne tik lielā mērā. Tas ir 24 stundu cikls, kas sezonas laikā nekad nepārtrūkst. Kad vieni iet gulēt, tad citi mostas. Sezonas laikā mums ir ap 1500 viesu.» Tomēr pēc Simader iegādes «āķis bija lūpā», saka direktors. «Turklāt tieši tai laikā blakus tika pārdoti vairāki objekti. Īpašumu iegādei ņēmām kredītu vietējā bankā, «pāri ielai».» Austrijā dokumentu kārtošanā paiet ilgs laiks, kredīta saņemšanai vajadzēja pusgadu, stāsta Gints. «No otras puses, šeit viss ir ļoti prognozējami. Austrieši skaidri zina, ko darīs pēc trim gadiem, un arī es pieķeru sevi domājam līdzīgi. Austrijā bizness ir stabils, bet daudz lēnāks - nekādi galvu reibinoši panākumi nav iespējami. Latvijā attīstība ir dinamiskāka, bet neprognozējamāka. Šeit biznesu uzsākām ar Latvijas piegājienu - mēģinot uzreiz darbību vērst plašumā. Grūti pateikt, vai tas bija pareizi. Vietējie tā nedara - viņi ir ļoti piesardzīgi, vispirms līdz galam sakārto kaut ko vienu un tikai tad ķeras pie nākamā. Mēs metāmies uzreiz ar galvu ūdenī.»
Katrai no iegādātajām viesnīcām ir savs dzīvesstāsts - Simader visu laiku ir bijusi labās rokās, un īpašnieki to pārdevuši, jo vēlējušies iet pelnītā atpūtā, savukārt Nussdorferhof, kuras vecākajai ēkai ir 106 gadi, bija bankrotējusi. Šī atšķirīgā aura ir jūtama, saka Gints. «Bijušie Simader īpašnieki mums ļoti palīdzēja ar kontaktiem un informāciju, viesnīcu pārņemot. Esam iesaukuši viņus par mūsu Austrijas omi un opapu un joprojām uzturam labas attiecības, braucam ciemos ēst knēdeļus ar gaileņu mērci.» Pēc īpašumu iegādes sākušies lieli remontdarbi, kas arī bijusi no Latvijas pilnīgi atšķirīga pieredze. «Austrijā pasūtītājam ir tikai tiesības veikt pasūtījumu un pienākums samaksāt, citu tiesību nav. Pat termiņus diktē celtnieki, neuzņemoties nekādu finansiālu atbildību par to ievērošanu. Tāda lieta kā virsstundas te ir pilnīgi izslēgta. Tāds pats darba ritms - lēnā valša solī ātri «pielīp» arī iebraucējiem. Pie tā pierod - tāpat kā braucot uz autobāņa, nedrīkst braukt ne īpaši ātrāk, ne lēnāk par citiem. Ir jāpielāgojas. Un arī šeit bez personiskiem kontaktiem nevar iztikt.» Iegādājoties pirmo viesnīcu, daudz ko vēl nezinājām, piemēram, to, cik stingras prasības uzstādīs ugunsdrošības dienests, atzīst Gints. «Lai tās ievērotu, bija vajadzīgas nopietnas pārbūves ar lielu līdzekļu ieguldījumu. Nebijām rēķinājušies arī ar to, ka vasarā viesnīcas ieņēmumi būs daudz mazāki nekā ziemā. Nekad iepriekš nebija strādāts biznesā, kur sezonas atšķirības ir tik izteiktas - kā ar nazi nogriezts. Vienu dienu viesnīca ir pilna, tad visi aizbrauc, un nākamajā dienā vairs neviens neiebrauc - sezona beigusies. Finanšu gads jāplāno pilnīgi citādi.»
Bārā un restorānā šobrīd ir ieguldīts visvairāk, bet atdeve proporcionāli ir vismazākā, ko lielā mērā nosaka atrašanās vieta - nedaudz nomaļus no centra, atklāj Gints. «Savukārt ļoti laba atdeve jau tagad un liels potenciāls nākotnē ir sporta preču veikaliem, lai gan tad, kad grasījāmies tos atvērt, vietējie teica, ka tas ir neprāts, jo sporta veikalu un nomu tāpat pietiekot.» Sporta preču veikaliem izvēlēta no lielajiem konkurentiem - Hervis un Intersport - atšķirīga stratēģija. «Atšķirībā no unificētā lielo sporta veikalu tīklu piedāvājuma mēs veikalus esam sadalījuši pēc klasiskā un uz jauniešiem orientētā piedāvājuma. Ja tos abus saliek vienā veikalā, tad vai nu viena, vai otra publika paliks nesaprašanā. Atdalot katrs var justies kā savā vidē, un arī pārdevēji ir pieskaņojušies vienai vai otrai publikai.» Sākums arī šajā jomā nebija viegls, jo vajadzēja dibināt kontaktus ar piegādātājiem. «Pirmajā gadā, kad jau bija skaidrs, ka veikaliņš būs, aizbraucām uz starptautisko ziemas sporta veidu preču izstādi Minhenē - ISPO. Visām izstādē pārstāvētajām kompānijām ir ilggadēji, vāciski labi runājoši klienti, un, kad tur ierados es, savā vācu-angļu valodas mikslī stāstot, ka esam no Latvijas, bet tagad strādājam Austrijā un ka veikaliņa vēl nav, bet gribētos, tad uz mani skatījās ļoti lielām acīm, kā uz tādu nedaudz dīvainu cilvēciņu. Pirmajā sezonā ar šiem kontaktiem gāja ļoti smagi, atsaucība bija tuvu nullei.» Pirmajā gadā ļoti palīdzējuši Latvijas ziemas sporta preču tirgotāji - visas preces tika atvestas no Latvijas. «Tā bija komiska situācija, ka Austrijā ražotas sporta preces vispirms nonāk Latvijā un tad tiek vestas atpakaļ un pārdotas. Pēc veikala atvēršanas gan preču piegādātāji lavīnveidīgi sāka uzrasties paši. Bija arī piedāvājumi pirkt franšīzi, bet mēs atteicāmies, jo tas nozīmē kaudzi ar pienākumiem, par kuriem vēl arī jāmaksā. Likās, ka paši esam ļoti gudri. Dzīve rādīs, vai tā tiešām ir, bet pašlaik šķiet, ka izvēlētā stratēģija attaisnojas.»
Latviešu vadītais uzņēmums ieguvis cieņu arī apkārtnes jauniešu acīs, jo piedāvā ne tikai reģionā reti sastopamo inventāru frīraideriem, bet Badgasteinā veido snovborda parku. Badgasteinas tūrisma pārvalde, kuras budžetā nonāk kūrorta nodokļi un kura ir galvenā ziemas un vasaras pasākumu organizētāja, ir ļoti pretimnākoša visām jaunajām idejām, saka Gints. Laba sadarbība ir arī ar Latvijas Slēpošanas savienību - martā trešo reizi Badgasteinā notiks Latvijas kalnu slēpošanas čempionāts. Savukārt vasarā te apmetās Bildes mūziķu un mākslinieku nometne. Tiek domāts par to, kā vasarā piesaistīt vairāk tūristu. Tam ir labs pamats, jo Badgasteina sākotnēji, vairāk nekā pirms 200 gadiem, veidojusies kā ūdens dziedniecības kūrorts. «Redzēt un darīt te ir daudz ko - dabas krāšņumu, kalnu ezerus un ūdenskritumus vislabāk var izbaudīt tieši vasarā.» Gints atzīst, ka Badgasteinā jūtas ļoti komfortabli. «Skaidrs, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm esmu mitinājies kalna galā vai pakājē. Kad vēl te nestrādāju, uz kalniem slēpot braucu sešas reizes gadā, arī vasarā. Ir gadījies, ka Jāņus sagaidu, slēpojot ledājos. Esmu dzimis un audzis Rīgā, bet sešu gadu vecumā vecāki mani pirmoreiz aizveda uz Gaiziņu, un pēc tam, tiklīdz skola beigusies, tā man bija slēpju zābaki kājās, pats vilcienā iekšā un prom uz Siguldu. Tā es slēpoju jau 34 gadus. Tās izjūtas, kas ir augšā uz kalna, nevar izstāstīt. Ja tas vienreiz ir sajusts, tad to vairs negribas zaudēt.»