Eindhovenas Dizaina akadēmiju Nīderlandē laikraksts New York Times ir nosaucis par «neapstrīdami labāko dizaina akadēmiju pasaulē». Māra Skujeniece tur sākusi studēt 1995. gadā, gadu pēc Lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas Rīgā.
Ideju par studijām Nīderlandē viņa ierindo «jaunības muļķību» kategorijā - kad cilvēks kaut ko ieņem galvā un dara, neko daudz nedomājot. «Tagad es laikam būtu daudz piesardzīgāka. Toreiz pieredzes nebija ne man, ne akadēmijai, kas pirmoreiz saskārās ar studenti no bijušās Padomju savienības. Es vēl nebiju sākusi studēt, kad radās pirmās problēmas - augstskola bija aizmirsusi mani pieteikt imigrācijas policijai. Studijas bija nīderlandiešu valodā, arī ar to vajadzēja tikt galā.»
Vienkārši skujeniece
Toreiz Nīderlandē neviens īsti nav zinājis, kas ir Latvija. Tagad situācija ir mainījusies, lai gan Baltijas valstis parasti tiek uztvertas kā viens veselums. Arī Māra ir devusi savu ieguldījumu Latvijas popularizēšanā - sākot no Latvijas krāsām, formām un materiāliem veltītā diplomdarba izstrādāšanas līdz savam dizainam ar latvisku rokrakstu un savai dizaina studijai, kuras nosaukums ir vienkārši - skujeniece. «Nīderlandiešiem gan tas liekas ļoti sarežģīts un neizrunājams, bet tieši tāpēc «tas jocīgais uzvārds» paliek prātā kaut vai vizuāli, kā viss atšķirīgais. Arī visām lietām, kas nāk no manas studijas, ir nosaukums skujeniece.» Pēdējos gados Māra Skujeniece bieži brauc uz Rīgu, iesaistoties dažādos dizaina un izglītības projektos, bet šovasar - arī atvedot uz Latvijas Dziesmu un deju svētkiem klasisko kamerkori De Stemming, kurā pati dzied jau piecus gadus un ir vienīgā ārzemniece tajā.
Viss ir iespējams
Pēc sākotnējās izglītības tekstilniece, Eindhovenā Māra mācījusies populārajā Living jeb dzīves vides nodaļā, kur pati šobrīd ir pasniedzēja. «Iestājoties Dizaina akadēmijā, sastapos ar faktu, ka neprotu ne strādāt, ne domāt trijās dimensijās, kas ir nepieciešama prasme gan telpu, gan priekšmetu dizainā. Apguvu to praksē, un turpinu mācīties joprojām, ar katru jaunu manis izgatavoto lietu pētu un iemācos kaut ko jaunu par formām un materiāliem.» Mārai patīkot strādāt ar studentiem, kuros ir tik daudz enerģijas. «80. gados dzimušajiem ir apziņa, ka viņiem daudz pienākas, un viņi arī ļoti daudz panāk, jo nesaskata robežas ne varēšanā, ne zināšanu ieguvē. Viņi ir darītāji un cīnītāji, tikai nevis no pozīcijas «mums nav un mums vajag», bet gan - «mums ir un mums vajag». Šī pieeja - «ja tu kaut ko vēlies, tad viss ir iespējams» - iedvesmo arī mani.»
Noķert telpas sajūtu
Pašlaik Māru Skujenieci interesē viss, kas saistās ar dzīves vidi, sākot no telpas arhitektūras līdz interjera detaļām. «Manuprāt, telpa dzīves vidē ir vissvarīgākā, tā lielā mērā nosaka dzīves kvalitāti. Ja telpā ir kaut kas traucējošs, tad labs interjers nepalīdzēs. Es cenšos dot telpas sajūtu, bagātināt to. Katrā telpā ir kaut kas cits, ko var izcelt.» Nav aizmirstas arī tekstilijas. Strādājot pie interjera projektiem, tekstils - aizkari, galdauti, mēbeļu audumi - ir viena Māras Skujenieces darba daļa. Klāt nāk mēbeļu dizains, krāsu un materiālu izvēle. Šobrīd Māra kopā ar domubiedru grupu no Amsterdamas dizaina biroja Bearandbunny strādā pie restorāna interjera, kas tiek veidots Eindhovenā, bijušās Philips elektrisko spuldžu kvēldiegu fabrikas telpās. «Tas ir pagājušā gadsimta divdesmito gadu arhitektūras paraugs, un arī jaunajam interjeram ir jāsasaucas ar ēkas pagātni, tai pašā laikā neradot retro stilu. Pašlaik meklējam pareizo sajūtu un atmosfēru,» stāsta dizainere. Pasūtījums ir ļoti apjomīgs, jo restorāns ir iecerēts kā viens no lielākajiem Nīderlandē, tā platība ir 1000 kvadrātmetru. Tā atvēršana plānota nākamā gada pavasarī. Populāri ir kļuvuši arī Māras Skujenieces keramikas darbi, īpaši porcelāna izstrādājumi, lai gan, Latvijā mācoties, nekādas saskarsmes ar keramiku nav bijis. Ar keramiku Māra sākusi nodarboties Nīderlandē, lai piepelnītos un varētu nosegt studiju maksu. «Divreiz nedēļā strādāju darbnīcā pie viena no saviem pasniedzējiem, kurš veidoja keramikas sērijas. Izgāju cauri visam procesam - no mālu jaukšanas un liešanas formās līdz glazēšanai un apdedzināšanai. Divu gadu laikā daudz iemācījos un pirms aptuveni pieciem gadiem sāku veidot savu dizainu keramikā.»
No idejas galvā
Nīderlandiešu valodā vārdu dizainers var pateikt divējādi - vienā variantā, burtiski tulkojot, tas nozīmē «formas devējs», otrā tas vairāk attiecas uz tehnisko dizainu un inženieriju. «Mēs akadēmijā mācījāmies tieši šo «formas došanu». Tagad arī pati mācu studentiem, kā no idejas galvā nonākt pie fiziskā ķermeņa. Dažkārt ir tā, ka, redzot kādu priekšmetu, var noprast, ka doma bijusi laba, taču tā «sēž» nepareizā ķermenī, kaut kas nesaskan - krāsa, materiāls vai izmēri. Tieši tāpēc ir daudzas lietas, kas dzīvo tikai mirkli, un tikai daži priekšmeti kļūst par dizaina klasiku.» Tomēr prognozēt, kam būs panākumi un kam ne, ir ļoti grūti, atzīst Māra. «Par vienu no pieprasītākajiem priekšmetiem no maniem dizaina darbiem ir kļuvusi porcelāna karotīte, kas tapa pavisam nejauši, no citu darbu liešanas atlikumiem. Dažkārt tiek radīta kāda sērija, kurā viens priekšmets ar laiku īpaši izceļas - tāds ir viens manis radīts cukurtrauks, ko tiek plānots sākt ražot rūpnieciski.» Nīderlandē ir vairākas keramikas ražotnes, kuras ir ieinteresētas sadarboties ar dizaineriem. Tāpat Mārai Skujeniecei sākusi veidoties sadarbība ar Marokas keramiķiem. «Mēģinu saražot paraugus dažādās vietās, lai redzētu, vai rezultāts atbilst tam, ko es pēc tam vēlētos redzēt veikalā. Latvijā diemžēl ar keramikas ražošanu ir grūti, un nav vairs arī skaistās porcelāna fabrikas.» «Vairākus gadus esmu ražojusi lietas amatnieciski, un pašlaik speru nākamo soli - veidot tikai paraugus un pirmās sērijas, kas tālāk tiek nodotas aģentiem un ražotājiem. Tas dos lielāku iespēju radoši attīstīties. Domāju, ka man jāaug kā dizaineram, nevis izpildītājam.»
Lauz tradīcijas
Amsterdamā Māra Skujeniece ir septiņus gadus, pirms tam dzīvojusi Nīderlandes dienvidos. «Amsterdama bija pirmā vieta, kur es Nīderlandē ierados, un arī pirmā mīla, tur neko nevar mainīt. Dzīvošana citās vietās līdz tam bija tikai pagaidām. Mani iedvesmo Amsterdamas dinamika. Tā vienlaikus ir gan liela pilsēta un tūristu iemīļota vieta, gan liels ciems - šo sajūtu rada populārā riteņbraukšana ielās un iespēja negaidīti saskrieties ar kādu paziņu.» Amsterdama ir viena no liberālākajām pilsētām Nīderlandē, uzskata Māra. «Iebraucējam te ir vieglāk iejusties, jo šeit dzīvo daudz ārzemnieku. Cilvēks te tiek pieņemts tāds, kāds viņš ir, neuzdodot liekus jautājumus. Tas Amsterdamai ir īpašs.» Sākot studēt Dizaina akadēmijā, par iejušanos domāt gan neesot bijis laika. «Bija ļoti daudz jāstrādā. Radošajā izglītībā šeit un Latvijā ir līdzības, bet ir arī ļoti lielas atšķirības, it īpaši tā bija laikā, kad es studēju. Ja Latvijā es tiku skolota kā tradīciju turpinātāja, tad Dizaina akadēmijā tika prasīts radīt kaut ko jaunu, savu, pat lauzt tradīcijas. Sākumā man tas bija ļoti grūti.»
Kam vajadzīgs dizains
Tagad Māras draugu lokā lielākoties ir cilvēki, kas nākuši no tās pašas augstskolas. «Ne visi to ir beiguši vienā laikā, taču visus apvieno sajūta, ka mēs esam izgājuši cauri kaut kam tādam, ko citiem nav iespējams izstāstīt. Mēs viens otru saprotam. Akadēmijā cilvēks tiek salauzts un pēc tam salikts kopā nedaudz citā kombinācijā. Domāju, ka man, kā padomju «produktam», tas bija vajadzīgs. Tas ir izmainījis skatu uz dzīvi un pieeju problēmu risināšanai, atraisījis iniciatīvu. Esmu pasniegusi arī citās augstskolās, un jūtu, ka katrā vietā skolas gars ir atšķirīgs. Tomēr var teikt, ka kaut kas vienojošs, kāds kopīgs pirmavots piemīt arī Nīderlandes dizainam jeb Dutch design kopumā.» Tas, ko rada dizaineri, it kā nav «vajadzīgas» lietas. «Visi taču varētu sēdēt uz vienādiem krēsliem. Tomēr daudziem cilvēkiem ir vēlme izpaust sevi caur lietām sev apkārt, savu dzīves vidi. Tas daudz ko pasaka par cilvēku pašu. Tā tas ir bijis vienmēr,» uzskata Māra Skujeniece.