Ceturtdien (25. septembrī) apjomīgā pasākumā Latvijas Dzelzceļa Muzejā tika pasniegtas balvas badad.lv apmeklētāju izvēlētajām sliktākajām reklāmām.

Par sliktāko reklāmu TV kategorjā balsošanā tika atzīta Urinal lidostas peidzīvojumu epopeja, kurai balvu piešķirt bija aicināts Kārlis Seržants.

Sliktākā drukātā reklāma - SPA laimīgais pārītis! Balvu piešķira drukātā vārda meistars Māris Zanders.

Sliktākā vides reklāma - BREX čipsi. Šo balvu piešķira Latvijas vides pazinējs Ingmārs Līdaka.

Sliktākais risinājums internetam - Dizains un Reklāmkonstrukcijas. Balvu ar lepnumu piešķira un publiku ar īpašu performanci priecēja kompānijas DARTZ vadītājs Leonards Jankolovičs. Par to īpaša pateicība un prieks, jo DATRZ bija viena no visvairāk diskutētajām reklāmām badad.lv.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

2022.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,876 miljoni iedzīvotāju - par 17 500 mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula norāda, ka iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējā gada laikā pielīdzināms pašreizējam Salaspils iedzīvotāju skaitam, un tas saistīts ar negatīvu dabisko pieaugumu, mirstībai būtiski pārsniedzot dzimstību, un ne vairs ar migrāciju, iedzīvotājiem izbraucot no valsts.

Iedzīvotāju skaits pērn saruka straujāk - par 0,92% salīdzinājumā ar 0,76% gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,91% un migrācijas dēļ - par 0,01%. Līdz ar Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši Latvijas valsts pagaidu aizsardzību, skaita pieaugumu prognozējams, ka pozitīva migrācijas dinamika varētu turpināties.

2023. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 883 tūkst. iedzīvotāju – par 7,3 tūkst. vairāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn pieauga par 0,39 % salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,78 %, bet migrācijas dēļ palielinājās par 1,17 %. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veido 23,5 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā.

Dzimstības lejupslīde turpinās

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 15 954 bērni – par 1 466 bērniem jeb 8,4 % mazāk nekā 2021. gadā, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā, bet nomira 30 731 cilvēks – par 3 869 jeb 11,2 % mazāk nekā gadu iepriekš.

Pērn, mazinoties saslimstībai ar Covid 19, mirstība ir nedaudz samazinājusies, bet tā pārsniedz laiku pirms pandēmijas. Līdz ar mirstības kritumu arī negatīvais dabiskā pieauguma rādītājs ir nedaudz samazinājies (no −17,2 tūkstošiem 2021. gadā līdz −14,8 tūkstošiem pērn), bet joprojām ir tuvs 1996.–1998. gadā reģistrētajam. Savukārt starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits palielinājās par 22 028 cilvēkiem, kas nebija noticis kopš neatkarības atgūšanas.

10.aprīlī norisinājās izdevniecības Dienas Bizness rīkotā konference Veselība kā drošība: zāļu pieejamība un apgāde. Konferences mērķis bija iezīmēt veselības aprūpes vietu zem drošības lietussarga, akcentējot nepieciešamību Latvijas sabiedrībai justies stabili un pasargāti veselības aprūpes un medikamentu pieejamības ziņā gan dažādu iespējamu krīžu apstākļos, gan ikdienā.

Klātesošie eksperti un amatpersonas uzsvēra, ka veselība noteikti ir viens no sabiedrības drošības aspektiem un pret to tā arī jāizturas, jo mēs varam būt tik spēcīgi un pasargāti, cik pasargāts ir katrs no mūsu valsts attālāko rajonu iedzīvotājiem.

Konferencei iepriekš bija reģistrējušies vairāk nekā 300 veselības aprūpes un farmācijas iestāžu un uzņēmumu vadītāji un vadošie darbinieki, par valsts drošību atbildīgo institūciju darbinieki, nevalstisko organizāciju pārstāvji un sabiedrības viedokļu līderi, kuri pasākumā piedalījās gan klātienē, gan attālināti. Līdz šim konferenci straumējuši aptuveni 1000 skatītāju.

Konferenci Veselība kā drošība: zāļu pieejamība un apgāde atklāja ekonomikas ministrs Viktors Valainis, uzsverot, ka viena no ministrijas prioritātēm ir līdz šī gada beigām kopā ar Veselības ministriju izstrādāt stratēģiju zāļu rezervju nodrošināšanai iespējamai X stundai, paredzēts arī atbalsts vietējo farmācijas uzņēmumu pārorientēšanai uz Rietumvalstu tirgiem līdzšinējās biznesa sadarbības ar Krieviju vietā.

2018. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 934 tūkst. iedzīvotāju – par 15,7 tūkst. mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.Iedzīvotāju skaits 2017. gadā saruka par 0,8 % salīdzinājumā ar 1,0 % 2016. gadā. Pilsētnieku gada laikā kļuva par 8,3 tūkst. jeb 0,6 % mazāk, bet lauku iedzīvotāju – par 7,4 tūkst. jeb 1,2 % mazāk.

2017. gadā mirušo skaits pārsniedza dzimušo skaitu par 7,9 tūkst., un šis rādītājs ir lielākais pēdējo četru gadu laikā (2016. gadā – 6,6 tūkst.). Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 20,8 tūkst. bērnu, kas ir par 1 140 mazāk nekā 2016. gadā, bet nomira 28,7 tūkstoši cilvēku, kas ir par 177 vairāk, salīdzinot ar 2016. gadu. Starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits 2017. gadā samazinājās par 7,8 tūkst. (2016. gadā – 12,2 tūkst.). Pērn Latvijā no citām valstīm ieradās 9,9 tūkst. cilvēku, kas, salīdzinot ar 2016. gadu, ir par 1,6 tūkst. vairāk un izceļoja 17,7 tūkst. – par 2,9 tūkst. mazāk nekā 2016. gadā. Apmēram puse (55 %) no iebraukušajiem ir saistīti ar Latviju (piemēram, dzimuši Latvijā u.c.).

Valsts kontroles pārstāvji trešdien, 27.septembrī piedalījās Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdē, lai informētu par Veselības ministrijas un Nacionālā veselības dienesta paveikto, ieviešot ieteikumus pēc revīzijas Vai E-veselība ir solis pareizajā virzienā?.

Valsts kontrole norāda, ka E-veselības projekta pārvaldības, sistēmas drošības un pakalpojumu kvalitātes jomā vēl ir daudz darāmā, turklāt jāpanāk, ka gan sabiedrība, gan veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji, gan valsts gūst labumu no E-veselības.

Valsts kontrole (VK) 2015. gadā veica revīziju, lai rastu atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijā nav veicies ar projekta E-veselība Latvijā īstenošanu.

Revīzijā VK atzina, ka E-veselība ir solis pareizajā virzienā, tomēr Veselības ministrijas (VM) īstenotā projekta vadība ir bijusi saraustīta un neefektīva, savukārt uzraudzība - nepietiekama. Līdz ar to neviens E-veselības pakalpojums nebija pieejams un nozares profesionāļi nebija ieinteresēti izmantot E-veselību. Bažas bija arī par sistēmas un tajā uzkrāto datu drošību. Revīzijā VM tika sniegti 35 ieteikumi četrās būtiskās jomās - politikas pārvaldība, E-veselības pieejamība, projekta realizācija, kā arī sistēmas drošība un datu aizsardzība.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Patlaban saistībā ar gaidāmo Brexit vērojama divu veidu rīcība no uzņēmumu puses – daļa gatavojas sliktākajam scenārijam, bet daļai nav konkrēta rīcības plāna, taču tāds būtu jāizveido, lai uzņēmums neattaptos pie sasistas siles.

Tā intervijā iesaka BDO Nīderlandes Starptautisko nodokļu partneris Nīks de Hāns (Niek De Haan).

Fragments no intervijas

Vai novērojat satraukumu uzņēmumu vidū saistībā ar Brexit? Kā norit gatavošanās tam?

Daudzas Eiropas valstu kompānijas šobrīd gatavojas sliktākajam scenārijam, un es uzskatu, ka šis ir labākais veids, kā rīkoties, jo, pat ja situācija nebūs tik slikta, tad kompānijas būs gatavas. Daudzi mūsu klienti, kas strādā Lielbritānijā, jau pārvieto daļu biznesa vai centrālo mītni uz Eiropas valstu lielpilsētām– pārsvarā uz Amsterdamu, Frankfurti vai Parīzi. Kā zināms, Latvija ievērojamu apjomu kokmateriālu eksportē uz Lielbritāniju, tas ir galvenais partneris, līdz ar to tā ir ļoti nopietna problēma. Ja tiks piemērots muitas nodoklis, tas ievērojami paaugstinās izmaksas, un rodas jautājums, vai Latvija joprojām, neskatoties uz šo izmaksu pieaugumu, spēs eksportēt uz Lielbritāniju kokmateriālu, vai arī tas kļūs pārāk dārgi. Vērojam, ka daudzas kompānijas patlaban cenšas aizvest uz Lielbritāniju pēc iespējas vairāk produkcijas, līdz ar to visas noliktavas ir pārpildītas. Savukārt Lielbritānijas kompānijas pašlaik izvērtē, vai Eiropas struktūrvienību galveno mītni nepārcelt uz citām Eiropas valstīm. Tiesa gan, aizvien pastāv liela nenoteiktība un daudzas kompānijas vēl nav izveidojušas konkrētu rīcības plānu. Tās domā par potenciālajiem scenārijiem, kas varētu notikt, taču lēmumi vēl nav pieņemti. Mans ieteikums tomēr būtu sagatavoties ļaunākajam un izstrādāt stratēģiju, kā rīkoties no likumdošanas, struktūras un nodokļu perspektīvas.

Decembrī “Mēness aptiekās” novērots pieprasījuma pieaugums pēc dāvanu kartēm, komplektētām dāvanām tieši darba kolektīviem, iepriecinājumam klientiem, kas uzņēmuma ieskatā apliecina to, ka uzņēmēji gudri rūpējas, lai viņiem svarīgajiem cilvēkiem Jaunajā gadā būtu laba pašsajūta un veselība.

Uzņēmums to apgalvo, jo 86% no “Mēness aptiekas” rīkotās iedzīvotāju aptaujas respondentiem saviem draugiem un tuviniekiem Ziemassvētkos un Jaunajā gadā vēlēs labu veselību. Savukārt tādi vēlējumi kā: lai daudz naudas, skaisti ceļojumi, daudz prieka un jautrības, lai darbs sniedz gandarījumu – viņiem šī gada nogalē šķiet salīdzinoši maznozīmīgāki – izvēloties vairākas atbildes, par šiem vēlējumiem apstiprinoši atbildējuši tikai 31%-46% aptaujāto.

“Aptaujā atklātais vēlreiz apstiprina, ka laba veselība iedzīvotājiem ir ļoti svarīga, un to, ka veselības nekad nevar būt par daudz, apzinās arī uzņēmēji – darba devēji! Aptiekās jau izjūtam svētku tuvošanos, palielinās pieprasījums pēc dāvanu kartēm, tiek uzdoti jautājumi, kā labāk komplektēt vai papildināt dažādas dāvanas arī darba kolektīviem, klientiem. Tieši šogad aktualizējusies jauna tendence – aptiekas produktus vai dāvanu kartes saviem darbiniekiem iegādājas lielāki un mazāki uzņēmumi. Jau pagājušā gada nogalē to novērojām un esam par šādu iespēju parūpējušies. Aizkustinoši redzēt, ka arī uzņēmēji iegādājas vitamīnus vai citus produktus, lai atbalstītu kādu Ziemassvētku labdarības akciju. Mums ļoti gribas cerēt, ka šie lēmumi par pirkumiem veselībai kopā ar citiem nozīmīgiem soļiem arī palīdzēs, lai labais vēlējums piepildās,” saka Evita Jurjāne-Nelsone, “Mēness aptiekas” pārdošanas, mārketinga un klientu attiecību departamenta vadītāja.

Tikai, liekot cilvēka vajadzības priekšplānā, ir iespējams veidot sabalansētu veselības aprūpes sistēmu no drošības izaicinājumu viedokļa, uzskata Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācijas izpilddirektore Kristīne Jučkoviča, kura ir viena no Dienas Biznesa konferences Veselība kā drošība: zāļu pieejamība un apgāde iniciatorēm.

Viņai arī jautājumi par iniciatīvas nepieciešamību un farmaceitiskās aprūpes lomu veselības aprūpes sistēmā. Konference notiks 10. aprīlī.

Farmaceitiskā aprūpe - ko tā ietver, nozīmē?

Tas nenozīmē tikai to, ka, ieejot aptiekā, kāds padod zāļu kastīti. Jēga ir krietni plašāka. Viss sākas jau ar zāļu iegādi, turpinās ar reģistrēšanu, verifikāciju risinājumiem, kompensējamo medikamentu izsniegšanai nepieciešamo identifikāciju, tad seko farmaceita saruna ar pircēju. Tā nav vienkārši pārdošana kā ar maizi vai pienu, ko paņem no plaukta un iekasē naudu. Tā ir konsultācija, ieteikums, ar ko kopā medikamentus var lietot un ar ko nedrīkst. Tā skan ideālais stāsts par farmaceitisko aprūpi. Piekrītu, ne vienmēr viss ir ideāli.

Kopš 2004. gada 1. maija būs pagājuši 20 gadi, kopš esam Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Šajā laika posmā Latvijā investēti aptuveni 18 miljardi eiro ES fondu naudas, no kuriem 10,5 ir Kohēzijas fonda līdzekļi. Iznāk, ka Latvija šo naudu izmantojusi ar precīzi divas reizes mazāku rezultativitāti nekā Lietuva un Igaunija.

Tāds blakussecinājums ir no Latvijas Universitātes docenta, ģeogrāfijas zinātņu doktora Jura Paidera pētījuma Latvija reģionālā nevienlīdzībā pārspēj Lietuvu un Igauniju, kas publicēts Dienas Biznesa šāgada 2. aprīļa numurā.

Plaisa – divtik liela

J. Paiders par sava pētījuma pamatu ņem valstu iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu iedzīvotāju, datus par iedzīvotāju skaita izmaiņām valstīs, kā arī šo lielumu dalījumu pa valstu administratīvajām vienībām. Tiek konstatēts fakts, ka Latvija reģionālās nevienlīdzības ziņā patlaban pārspēj kaimiņvalstis gandrīz divas reizes. Proti, 2022. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Igaunijas attīstītākajā daļā – Tallinā – un vismazāk attīstītākajā apriņķī – Pelvā – atšķiras 2,7 reizes. Lietuvā ir līdzīga situācija – 2022. gadā atšķirība starp Viļņas un Tauraģes apriņķa vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju arī bija 2,7 reizes. Savukārt Latvijā atšķirība starp Mārupes novada un Augšdaugavas novada IKP uz vienu iedzīvotāju bija 5,4 reizes liela. Kohēzijas fonda investīcijas ir paredzētas reģionālās nevienlīdzības mazināšanai gan Eiropas, gan arī nacionālā līmenī.

To rāda Pasaules tirdzniecības centra (World Trade Center) apkopotā statistika.2022. gadā Latvija bija pirmajā vietā pasaulē pēc skujkoku stabu, pāļu un mietu eksporta kopējā apjoma. Latvija eksportēja 69,4 tūkstošus tonnu šo izstrādājumu, bet Polija - 67,9 tūkstošus tonnu, trešajā vietā pasaulē ar eksportētiem 35,7 tūkstošiem tonnu pāļu bija Baltkrievija, Igaunija ( 14,5 tūkstoši tonnu), Lietuva ( 13,4 tūkstoši tonnu). Savukārt pasaules otrajā desmitā bija Krievija, Vācija, Ķīna, Francija, Brazīlija, Hondurasa, Gvatemala, Austrija, Īrija un Dānija. Precīzi preču grupa, kurā Latvija ir tik augstā vietā pasaulē, ir skujkoku stīpu klūgas, šķeltas kārtis, koka pāļi, mieti un stabi, nosmailināti, bet gareniski nezāģēti, koka nūjas, rupji tēstas, bet nav virpotas, liektas vai citādi apdarinātas, piemērotas pastaigu spieķu, lietussargu, instrumentu rokturu vai tamlīdzīgu izstrādājumu izgatavošanai. Lielāko īpatsvaru no trijotnes - stabi, pāļi un mieti - veido tieši mieti.

Latvija -otrajā vietā pasaulē

Kopumā, atbilstoši Zemkopības ministrijas apkopotajai statistikai, 2021. gadā koku mieti un tamlīdzīga produkcija veidoja 0,9%, bet 2022. gadā – 0,6% no visa Latvijas meža nozares produkcijas kopējā eksporta naudas izteiksmē. Līdz pat 2021. gadam pasaulē lielākā koka mietu eksportētāja bija Polija. Savukārt galvenie Polijas mietu pircēji bija Čehijas un Slovākijas uzņēmumi. Kopš 2021. gada Polijas skujkoku mietu eksports uz Čehiju un Slovākiju praktiski ir izbeidzies, un tieši tas ļāva Latvijai apsteigt Poliju pēc pāļu eksporta. Latvijas mietu eksporta apjoms pēdējo divdesmit gadu laikā pakāpeniski palielinājās, pieaugot vairāk nekā 4 reizes. 2021. gadā Latvija pēc ienākumiem no mietu eksporta (31,6 miljoni eiro) bija pirmajā vietā pasaulē, un Latvijas daļa globālajā mietu, stabu un pāļu tirgū bija 19,76%. Savukārt 2022. gadā Latvija pēc ienākumiem no mietu, stabu un pāļu eksporta (24,6 miljoni eiro) bija otrajā vietā pasaulē, atpaliekot tikai no Polijas. 2022. gadā naudas izteiksmē Latvijas daļa globālajā pāļu tirgū 2022. gadā bija 16,5 %, bet Polijas daļa globālajā mietu, stabu, pāļu tirgū bija 21,4%. 2022. gadā trešajā vietā ar 10,9% lielu daļu no kopējā skujkoku pāļu eksporta bija Kanāda. Nozīmīga daļa globālajā skujkoku mietu eksportā ir arī Nīderlandei, Ukrainai, Francijai, Gvatemalai, Zviedrijai, Krievijai, Hondurasai, Gajānai, Portugālei, Dānijai un Austrijai.

Pēdējos gados no finanšu nozarē strādājošiem uzņēmumiem pamatoti lielāko uzmanību ir izpelnījušās bankas. Tomēr šajā nozarē ir arī cita veida uzņēmumi, kurus arī uzrauga FKTK, piemēram dzīvības un nedzīvības apdrošināšanas kompānijas, pensiju fondi, krājaizdevu sabiedrības, ieguldījumu pārvaldes sabiedrības, apdrošināšanas brokeri utt.

Šo uzņēmumu darbība neskar tik plašas sabiedrības masas kā bankas, tomēr arī šiem uzņēmumiem ir vērts pievērst uzmanību. Šoreiz par nedzīvības apdrošināšanas nozari, tās «veselību» un valdošajām tendecēm.

Kā tad apdrošināšanas nozarē strādājošie uzņēmumi jūtas? Šeit būtu vietā nodalīt apdrošināšanas kompānijas un apdrošināšanas brokerus. Atgādināšu, ka apdrošināšanas kompānijas ir tās, kas reāli apdrošina, t.i. par mūsu (klientu) iemaksātajām naudiņām, ko nozarē sauc par prēmijām, tās uzņemas noteiktas saistības, piemēram atlīdzināt zaudējumus ugunsgrēka, satiksmes negadījuma vai traumas rezultātā. Savukārt apdrošināšanas brokeri ir uzņēmumi, kuri par noteiktu samaksu klientiem (biežāk juridiskām personām) palīdz izvēlēties apdrošināšanas kompāniju un asistē arī visā apdrošināšanas līguma/polises darbības laikā. Apdrošināšanas nozarē strādā arī aģenti, kas visbiežāk ir fiziskas personas, kas pārstāv vienu konkrētu apdrošināšanas kompāniju, un aģentūras, kas visbiežāk ir juridiskas personas, kas arī pārdod vienas konkrētas apdrošināšānas kompānijas produktus. Šoreiz par tirgus svarīgākajiem spēlētājiem, t.i. apdrošināšanas kompānijām un nedaudz par brokeriem.

Pēdējā pusotra gada laikā Latvijas iedzīvotāju viedoklis par valsts ekonomisko situāciju ir būtiski uzlabojies, un pašreizējais situācijas novērtējums ir līdzvērtīgs pirmskrīzes periodā novērotajam, liecina pētījumu aģentūras TNS veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja.

Salīdzinājumā ar 2011.gada maiju, kad ekonomisko situāciju pozitīvi vērtēja 6% iedzīvotāju, šoruden tāds vērtējums ir 24% aptaujāto.

Lai gan kopumā Latvijas iedzīvotāji joprojām biežāk pauž negatīvu pašreizējās ekonomiskās situācijas novērtējumu - 54% aptaujāto izvēlas negatīvās vērtības no mīnus viens līdz mīnus pieci skalā no mīnus pieci «ļoti slikta» līdz plus pieci «ļoti laba» ekonomiskā situācija, šādu negatīvi noskaņoto īpatsvars pēdējā pusotra gada laikā ir būtiski sarucis - no 84% 2011.gada maijā līdz 54% 2012.gada oktobrī.

Attiecīgi vienlaikus ir pieaudzis neitrāli vai pozitīvi noskaņoto iedzīvotāju daudzums, turklāt pozitīvi noskaņoto iedzīvotāju proporcija šajā periodā ir četrkāršojusies - no 6% pērnajā pavasarī līdz 24% šogad rudenī.

Atbilstoši Eurostat prognozēm jau 2055. gadā Igaunija apsteigs Latviju pēc iedzīvotāju skaita.

Kā liecina CSP un Baltijas valstu galveno statistikas iestāžu dati, tad reģionālā nevienlīdzība Latvijā ir vienkārši gigantiska, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju. 2022. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Igaunijas attīstītajā daļā Tallinā un vismazāk attīstītajā apriņķī - Pelvā atšķīrās 2,7 reizes. Lietuvā ir līdzīgi: 2022. gadā atšķirība starp Viļņas un Tauraģes apriņķu vidējo IKP uz vienu iedzīvotāju atšķīrās arī 2,7 reizes.

Savukārt Latvijā atšķirība starp Mārupes novada un Augšdaugavas novada IKP uz vienu iedzīvotāju bija 5,4 reizes liela. Par Latvijas un Baltijas valstu reģionālajām atšķirībām šī gada 15. martā tika veikts ziņojums Latvijas Universitātes 82. starptautiskās zinātniskās konferences Telpiskās attīstības un plānošanas sekcijā.

CERT.LV ir saņēmusi informāciju par vairākkārtējiem darbības traucējumiem sistēmā e-veselība – veselības aprūpes kvalitātes un efektivitātes uzlabošanas programmā, kas kopš šā gada 1.janvāra ir obligāts rīks ārstniecības personām, ārstniecības iestādēm un aptiekām.

16.janvārī e-veselība piedzīvoja pārslodzes uzbrukumu, kādam var tikt pakļauta jebkura sistēma. Šāda uzbrukuma rezultātā sistēma tiek padarīta nepieejama, bet nenotiek datu noplūde.

CERT.LV ir secinājusi, ka 16.janvārī notikušais bija uzbrukums ar mērķi padarīt sistēmu nepieejamu. Šobrīd norit darbs pie tā, lai sistēmu padarītu noturīgāku, un CERT.LV sadarbībā ar iesaistītajām iestādēm turpina situācijas izpēti, nodrošinot sistēmas veiktspēju ietekmējošo faktoru analīzi. Tiklīdz būs zināmi tehnisko analīžu rezultāti, CERT.LV informēs iesaistītās puses.

Kopš šā gada 11.janvāra e-veselībā tika novērota periodiski palielināta sistēmas noslodze. Noslodzes palielinājumi periodiski turpinās, padarot sistēmu lēndarbīgu vai nepieejamu. Minētā noslodze gan neliecina par to, ka e-veselība būtu tikusi uzlauzta vai notikusi jebkādu datu noplūde. Lai noskaidrotu, vai visi noslodzes iemesli ir uzbrukums, vai tomēr sistēmas darbības īpatnības, ir jāpabeidz incidenta informācijas analīze.

Jau ceturto gadu žurnāls Veselība rīko svētkus ģimenes ārstiem, organizējot akciju Meklējam labu ģimenes ārstu!. Tās mērķis – pateikt publisku paldies par nesavtīgu darbu un izcilu attieksmi.

«Ar savu lasītāju un ģimenes ārstu pacientu palīdzību vēlamies teikt paldies katram ārstam, kurš bijis pašaizliedzīgs, strādājis no visas sirds, darot pat vairāk, nekā prasa pienākums. Šodien ģimenes ārsts ir atbildīgs ne vien par mūsu fizisko, bet arī emocionālo veselību. Sajust, saprast, uzklausīt – to gaidām no patiešām laba ārsta.

Savu ģimenes ārsti satiku akcijas Meklējam labu ģimenes ārstu! pirmajā noslēguma pasākumā. Ja nebūtu šīs akcijas, kas radīta, ne vien lai pateiktos ārstiem par izcilu darbu un attieksmi, bet arī ar mērķi palīdzēt pacientiem satikt savu īsto dakteri, iespējams, joprojām būtu meklējumos. Zinoša, sasniedzama, uzticama un ar labvēlīgu humoru apveltīta – daktere bijusi zvana attālumā gan laikā, kad man nācās atrasties slimnīcā, gan brīžos, kad esmu saķērusi iesnas,» stāsta žurnāla Veselība galvenā redaktore Solvita Velde.

Pārskatāma nākotnē uzņēmējiem jārēķinās ar aizvien izteiktāku darbinieku deficītu, brīdina banku analītiķi.

«Swedbank» galvenā ekonomista Latvijā vietas izpildītāja Agnese Buceniece sacīja, ka Latvijā bezdarba līmenis turpināja samazināties, neskatoties uz lēnāku ekonomikas izaugsmi otrajā ceturksnī. Tas saruka līdz 6,4%, kas ir par 1,3 procentpunktiem mazāk nekā pērn otrajā ceturksnī. Šajā periodā bezdarbnieku skaits samazinājās par 18%, kas ir gandrīz piektā daļa.

«Ņemot vērā ekonomikas izaugsmes bremzēšanos varēja gaidīt, ka bezdarbnieku skaits vairs nesamazināsies tik strauji kā iepriekšējos ceturkšņos, tomēr tā vietā ieraudzījām straujāko kritumu pēdējo piecu gadu laikā. Bezdarba līmenis šobrīd jau ir zemāks nekā 2008.gadā. Norises darba tirgū diktē demogrāfija. Bezdarbā redzam kritumu, galvenokārt tāpēc ka samazinās iedzīvotāju skaits, nevis tādēļ, ka liela daļa bezdarbnieku būtu iekārtojusies darbā – tas nav noticis,» atzina Buceniece.

Kad Latvijā ieviesīs eiro?

Oficiālais eiro ieviešanas mērķa datums ir 2014. gada 1. janvāris. Šobrīd Latvijas valsts iestādes veic visus sagatavošanās darbus, kas nepieciešami eiro ieviešanas nodrošināšanai, un tā ieteicams rīkoties arī uzņēmējiem.

Kā naudas maiņu padarīt sev vieglāku un ērtāku?

Visērtākais veids - bezskaidras naudas maiņa. Tādēļ vēl pirms eiro ieviešanas ieteicams latu skaidrās naudas uzkrājumus pārskaitīt bankas kontā. Visa latu kontos noguldītā vai uzkrātā nauda eiro ieviešanas dienā automātiski un bez maksas tiks konvertēta eiro.

Vai saistībā ar latu nomaiņu pret eiro ir sagaidāma cenu celšanās?

2016. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 969 tūkst. iedzīvotāju, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati. 2015. gadā iedzīvotāju skaits samazinājās par 0,86 % jeb 17,1 tūkst., salīdzinājumam 2014. gadā iedzīvotāju skaits saruka par 0,77% jeb 15,4 tūkst.

Reģionu griezumā iedzīvotāju skaits palielinājās tikai Pierīgas reģionā (par 0,5 tūkst. jeb 0,14 %). Savukārt vislielākais iedzīvotāju skaita samazinājums joprojām bija Latgales reģionā – par 5,6 tūkst. jeb 2 %. Iedzīvotāju skaits Kurzemē samazinājās par 3,8 tūkst., Vidzemē – par 3,2 tūkst. un Zemgalē – par 2,8 tūkst. Iedzīvotāju skaits saruka arī visās republikas pilsētās, visvairāk – Rīgā (par 2 258 cilvēku), Daugavpilī (1 149), Liepājā (631), Rēzeknē (572), bet vismazāk – Jelgavā (135).

Pērn 17 no 110 Latvijas novadiem iedzīvotāju skaits pieaudzis, un 14 no tiem bija Pierīgas reģiona novadi. Vislielākais iedzīvotāju skaita kāpums bija Mārupes (par 1 093 cilvēkiem vairāk), Ķekavas (306), Garkalnes (244), Ādažu (204), Salaspils (176), Carnikavas (169), Babītes (154) novadā. No minētajiem 17 novadiem 16 novados vairāk iedzīvotāju ieceļoja nekā izceļoja, bet 11 novados dzimstība pārsniedza mirstību.

Saglabājoties pašreizējām migrācijas, dzimstības un mirstības tendencēm, iedzīvotāju skaits Rīgā, gluži tāpat kā valstī kopumā, turpinās samazināties, un pesimistiskākās prognozes liecina, ka līdz 2030.gadam Rīgas iedzīvotāju skaits varētu samazināties līdz 500 888 iedzīvotājiem, kas būtu par 24% mazāk nekā patlaban.

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2013.gada sākumā Rīgā ir 643 600 iedzīvotāju, tādējādi pēc iedzīvotāju skaita Rīga patlaban ir izteikti lielākā pilsēta Latvijā, vienlaikus arī lielākā pilsēta Baltijas valstīs, kā arī viena no lielākajām starp Ziemeļeiropas metropolēm. 2012.gadā Rīga ierindojās otrajā vietā starp Ziemeļeiropas galvaspilsētām - lielāka ir vienīgi Stokholma, kurā ir 864 300 iedzīvotāju, bet trešajā vietā ar 613 300 iedzīvotājiem ierindojas Oslo.

Tomēr drīzumā Rīga otrās lielākās Ziemeļeiropas galvaspilsētas statusu varētu zaudēt - starp Baltijas valstu galvaspilsētām Rīga ir vienīgā, kur dabiskais pieaugums ir negatīvs, arī migrācijas temps nesamazinās, kamēr tādās Ziemeļeiropas galvaspilsētās kā Oslo, Stokholma, Helsinki iedzīvotāju skaits turpina palielināties.

Iedzīvotāju viedoklis par pēdējā laikā piedzīvoto nekustamā īpašuma tirgus attīstību ir neviennozīmīgs, liecina Swedbank veiktās aptaujas dati.

Piektdaļa uzskata, ka tirgus drīzāk stagnē, kamēr tikpat liela daļa ir pretējās domās un uzskata, ka tirgus attīstās ļoti strauji un vērojama tā pārkaršana. Savukārt nepilna piektdaļa (17%) uzskata, ka nekustamā īpašuma tirgus attīstās stabili un saprātīgos tempos. Kopumā, pēc iedzīvotāju domām, nekustamā īpašuma tirgu šobrīd raksturo cenu kāpums atsevišķos segmentos (29%) un kvalitatīva piedāvājuma trūkums reģionos (27%). Tai pat laikā ik gadu pieaug iedzīvotāju vēlme iegādāties sev mājokli un tuvāko divu gadu laikā šādu domu apsver 15% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju.

Vērtējot iedzīvotāju priekšstatus par nekustamā īpašuma tirgus attīstību, Swedbank hipotekārās kreditēšanas jomas vadītājs Normunds Dūcis norāda: «Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā nekustamā īpašuma tirgus ir attīstījies vienmērīgi, bez pārmērībām, un par tirgus pārkaršanu šobrīd runāt būtu pāragri. Vidējā dzīvokļu cena Rīgā, lai arī aug, šobrīd ir aptuveni 25% līdz 30% zem pirmskrīzes augstākā punkta jeb vidēji 1027 eiro kvadrātmetrā. Arī aktivitāte ir zemāka nekā tolaik, un cilvēki daudz piesardzīgāk izvērtē iespējas iegādāties mājokli un šim nolūkam aizņemties. Zīmīgi, ka lielākā piesardzība šobrīd ir novērojama tieši Latvijā, kur nekustamā īpašuma tirgus aug lēnāk nekā Lietuvā un Igaunijā. Salīdzinājumam – Viļņā vidējā cena par kvadrātmetru šogad sasniegusi 1488 eiro, savukārt Tallinā – 1746 eiro, taču pirms pieciem gadiem vidējā cena abās valstīs bija 1100 eiro kvadrātmetrā. Cenu pieaugumu kaimiņvalstīs sekmējis salīdzinoši lielais pieprasījums pēc jauniem mājokļiem. Tai pat laikā Latvijā nekustamais īpašums ir vispieejamākais visā Baltijā, jo algu kāpums pie mums pārsniedz nekustamā īpašuma cenu kāpumu.»

2015. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 986 100 iedzīvotāju – par 15,4 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.

Iedzīvotāju skaits 2014. gadā saruka lēnāk (kritums par 0,77%) nekā 2013. gadā (1,10%). Reģionu griezumā iedzīvotāju skaits palielinājās tikai Pierīgas reģionā (par 0,6 tūkst.). Savukārt vislielākais iedzīvotāju skaita samazinājums bija Latgales reģionā – par 4,7 tūkst.

Iedzīvotāju skaits Kurzemē samazinājās par 3,3 tūkst., Vidzemē – par 2,9 tūkst. un Zemgalē – par 2,7 tūkst. Iedzīvotāju skaits saruka visās republikas pilsētās, visvairāk – Rīgā (par 2361 cilvēku), Daugavpilī (968), Liepājā (801), bet vismazāk – Jūrmalā (104).

Pērn tikai 12 no 110 valsts novadiem iedzīvotāju skaits pieaudzis, un tie visi ir Pierīgas reģiona novadi. Vislielākais iedzīvotāju skaita kāpums bija Mārupes (par 793 cilvēkiem vairāk), Ķekavas (295), Siguldas (205), Salaspils (120), Ikšķiles (140), Babītes (170) un Ādažu (176) novadā. Neliels iedzīvotāju skaita pieaugums (līdz 50 cilvēkiem) bija arī Garkalnes, Baldones, Stopiņu, Carnikavas un Sējas novadā. No minētajiem novadiem pozitīvs migrācijas saldo bija 11 novados, bet pozitīvs dabiskais pieaugums deviņos novados.

Finanšu krīzes laikā daudzas nacionālās ekonomikas saņēmušas valdību un ārvalstu aizdevēju finansiālo atbalstu, kas rezultējies lielākos izdevumos, aizņēmumos un vairumā gadījumu - augošā valsts parādā.

Daļēji pateicoties finanšu krīzei, dažas valstis un ekonomikas šobrīd ir ievērojami sliktākās pozīcijās, runājot par parādu, nekā citas, norāda CNBC, kas savā interneta vietnē publicējusi pasaulē lielāko valstu - parādnieču topu.