Jaunākais izdevums

Pirms vairāk nekā 10 gadiem Martins Zemītis kļuva pazīstams kā Jotul krāsniņu un kamīnu tirgotājs Latvijā un daudziem šķita visai interesanta personība latvietim neraksturīgā izskata dēļ. Martins brauca ar mašīnu, kuras numurs bija 666, un par to tikai smēja vien.

Cik tev bija gadu, kad sāki Jotul biznesu?

Man bija 20 – vēl jauns un zaļš. Uzsāku biznesu ar mēbelēm, bet tas mani īsti neuzrunāja. Tad mans sievastēvs Jānis Ciaguns, kurš jau bija Jotul pārstāvis Baltijas valstīs, man piedāvāja pamēģināt nodarboties ar Jotul krāsniņu tirdzniecību. Aizgāja. Jāsaka banālā frāze – viss notika īstajā vietā un laikā. Kad biju atvēris veikalus Latvijā, atvēru arī Lietuvā un Igaunijā. Savu mazumtirdzniecības biznesu pārdevu jau pirms vairākiem gadiem un šobrīd strādāju norvēģu kompānijā Nordpeis – nodarbojos ar viņu kamīnu tirdzniecību Austrumeiropas valstīs. Nekārtoju naudas darījumus, bet pārstāvu uzņēmuma intereses, strādāju ar konkrētiem klientiem un virzu zīmola tirdzniecību Latvijā, Ukrainā, Krievijā, Bulgārijā un citur. Bez angļu valodas pārzinu arī krievu, salīdzinoši labi pazīstu austrumnieku mentalitāti un tradīcijas, un tā ir mana priekšrocība. Krievu valodas zināšanas šobrīd ir liela bagātība, jo ko tad mēs varam izdarīt Eiropā, kur pilns ar vietējiem censoņiem! Tāpēc jāizmanto priekšrocības, ko dod krievu valodas zināšana un jālūkojas austrumu virzienā.

Pārdevis mazumtirdzniecības biznesu, jūties kā ieguvējs?

Noteikti. Jo tālāk mēs ejam, jo vairāk dzīvojam patērētāju tirgū. Agrāk noteikumus diktēja pārdevēji, jo pircējs atradās jebkurai precei. Tagad noteikumus diktē patērētāji. Tā, kā tas pašlaik ir nekustamo īpašumu tirgū. To sajutu jau pirms pāris gadiem, kad sapratu, ka jāiegulda divtik liels darbs, lai viss šis tīkls – meistari, pārdevēji, uzņēmuma tēls, preces kvalitāte, piegāde – darbotos kā vienots mehānisms. Tāpēc mācījos universitātē, lai apgūtu biznesa lietas. Bet tad sapratu, ka, 10 gadus darbojoties šādā biznesā, esmu noguris, ka man tas vairs nav saistoši. Mana izglītība ir starptautiskais bizness, tāpēc norvēģu piedāvājums atbilda manām interesēm. Šobrīd ļoti daudz ceļoju, tiekos ar cilvēkiem, apgūstu citu tautu paražas, biznesa tradīcijas un noteikumus – mana līdzšinējā pieredze tajā visā, protams, ļoti noder.

Pārsvarā braukā uz Austrumu valstīm?

Jā, bet ražotāji ir arī Norvēģijā, Polijā, Zviedrijā, Dānijā; izstādes notiek visā Eiropā. Ceļā esmu vairāk nekā mājās. Pamatā ražošana koncentrēta Polijā, jo tas ir izdevīgi no ražošanas izmaksu viedokļa un tuvu Austrumeiropai – mērķa tirgum. Mans uzdevums firmā ir organizēt mazumtirdzniecības tīklus Austrumeiropā. Tagad ceram iekļūt arī Bulgārijas tirgū.

Katrā mājā pa kamīnam?

Tas nav pamatnosacījums. Latvijā šis bizness labi aizgāja tāpēc, ka pie mums malkas apkure vienmēr bijusi svarīga. Savukārt Krievijā kamīns ir nozīmīgs kā dizaina elements.

Lai būtu pa kruto?

Tas ir apmāns. Tāpat kā daudzu uzskats par to, ka strādāt biznesā, kas saistīts ar Krieviju, ir baigi šiki. Tā nav – tam tirgum ir izteikta specifika. Un tie, kas bieži uzturas Krievijā, labi zina, ka tur nebūt nav tā, ka viss spīd un laistās – tevi tur neviens nemaz negaida. Jo ārzemnieki, kas vēlas iekļūt šajā milzīgajā tirgū, tur siro bariem. Lai to saprastu, nav jābrauc tālāk par Šeremetjevas lidostu. Tur labi var redzēt, ka liela daļa no viņiem mājup dodas nokārtām galvām, jo ir pārvērtējuši sava produkta kvalitāti, cenu līmeni un izpratni par Krievijas tirgu vispār. Ja godīgi – arī pats tam esmu izgājis cauri. Nācu ar – uzņemiet mani, esmu ieradies! – bet krievu uzņēmēji māk atsēdināt: jaunais cilvēk, vispirms izdariet to, to un to, vispirms iedodiet mums konteineru preces paraugu par velti, un tad mēs vēl padomāsim! Jā, viņi tā rīkoties atļaujas, jo uzskata, ka viņu lielā vērtība ir Krievijas tirgus pārzināšana. Patiesībā gan daļai no viņiem nav ne izglītības, ne biznesa pieredzes, ne resursu.

Kas tie ir par cilvēkiem – bandīti?

Nē, normāli cilvēki, kuri apzinās, kas viņi ir un kur viņi ir. Iedomājieties situāciju – latviešu meitene sēž Vecrīgā un ārzemnieki siro viņai apkārt, skatās tādām acīm. Tāpat Krievijā sēž krievu uzņēmēji un ap viņiem siro ārzemnieki, kuri lūdz – lūdzu, pērciet mūsu preci! Un cik šādu lūdzēju ir visā pasaulē! Bet Krievijā to pircēju nemaz nav tik daudz, tā ir tikai ilūzija. Pie katra normāla krievu uzņēmēja gadā atnāk 10 – 15 ārzemju ražotāju ar savu piedāvājumu. Uzņēmēji ir uz izķeršanu. Tas uzsit viņu vērtību, viņi jūtas ļoti svarīgi. Savukārt ārzemnieki nav tam gatavi, viņi baidās Krievijā investēt savu naudu, jo, ja gadījumā kas, tad kā to dabūt atpakaļ – tiesāties Krievijā taču ir bezcerīgi. Tāpēc arī daļa nokārtām galvām dodas atpakaļ.

Kā tev tomēr izdevās šo tirgu iekarot?

Braucu vienreiz, otrreiz. Visa dzīve ir smaga cīņa. Un jāsaka, labi, ka norvēģu ražotājiem iekarot Krievijas tirgu nebija pašmērķis – vajag par katru cenu! Mēs pacietīgi pie tā strādājām, viņi man uzticējās, arī paši brauca iepazīt situāciju klātienē. Un mēs joprojām esam pacietīgi. Tas tā ir visos tirgos, tie visur lielā mērā jau noformējušies, ar saviem spēles noteikumiem, tradīcijām, savu kapacitāti – cik viņi var uzņemt, cik liels ir pieprasījums pēc produkta, kāda ir pirktspēja utt. Pateicoties savai pacietībai zinām, ka mēs Krievijas tirgū būsim.

Joprojām ir rietumu un austrumu tirgus vai uzņēmējs ir un paliek uzņēmējs?

Jā, uzņēmējs ir uzņēmējs, bet, ja rietumos bizness balstīts uz uzticību, tradīcijām un zināšanām, tad austrumos – uz emocijām, intuīciju un šņabi. Normālam rietumu cilvēkam ir grūti saprast, kā darbā var iztikt bez sistēmas, plānveidīguma, bet ir diezgan liels emocionāls haoss – ķeram, grābjam – būs labi!

Kā jāizprot biznesa balstīšana uz šņabi?

Tieši. Tam, cik tu vari izdzert, vai dzer vispār, ir liela nozīme. Neformālās sarunās it īpaši, un tieši tajās veidojas normālais bizness. Nesen spriedām, kā uzrunāt reģionālos klientus – vispirms viņiem jāuzsauc šņabis, kopā jāsadzer, un tikai tad vari ieiet viņu uzticības lokā.

Tu esi iemācījies dzer šņabi?

Ar to man iet ļoti smagi. Smejas. Parasti stāstu – esmu sportists, tā un šitā mēģinu izgrozīties, bet gadījies – ap pusdienlaiku viņi vēl tikai sāk dzert, bet es jau beidzu... Jācenšas jau turēt līdz, bet man ir principi, kurus nevaru pārkāpt. Arī Kijevā reiz jau dienas vidū zvanīju paziņam un lūdzu, lai brauc mani glābt. Palicēji gan teica, ka vakarā vēl tā kā varētu turpināt... Protams, viņiem ir rūdījums, un gribam vai ne, bet šņabja dzeršana ir šīs nācijas kultūras būtiska sastāvdaļa. Un problēma ir tā, ka mēs viņu uzskatus bieži gribam mainīt. Tomēr tie ir jārespektē – īpaši, ja jau esam iekļuvuši viņu nometnē.

Ko saki par jaunajiem krieviem?

Starp cilvēkiem, ar kuriem strādāju es, tādu nav. Daudziem vispār ir maldīgs priekšstats par Krieviju kā par vietu, kur tiek skaitīti miljoni un miljardi, bet tas ir tik šaurs cilvēku loks, ka pie tā piekļūt parastam mirstīgajam ir praktiski neiespējami.Un liela daļa krievu, kas ir šeit un dikti zīmējas ar savu milzu bagātību, ticiet man, tur nav nekas.

No kurienes tev tas biznesa tvēriens – māte ārste, tēvs gleznotājs, profesors Mākslas akadēmijā?

Jau ekonomistu pirmajā kursā runā par tādu terminu kā «uzņēmēja spējas». Ja ir, un tās tiek papildinātas ar zināšanām, neatlaidību utt., tad viss notiek. Tomēr ne visi spēj būt uzņēmēji – pirmkārt svarīgi ir, vai cilvēks ir gatavs uzņemties atbildību, spēj pieņemt lēmumus un par tiem atbildēt, atzīt kļūdas un par tām maksāt, atbildēt nodarbināto cilvēku priekšā un viņiem maksāt algas. Nesaku, ka esmu ļoti atbildīgs, tomēr pienākuma un atbildības apziņa man ir.

Patiesībā jau maksāt nodokļus nozīmē izpildīt pienākumu pret valsti.

Protams. Un uzņēmējam jābūt gatavam ļoti daudz strādāt arī pašam. Latvijas uzņēmēju vidū ir daudzi, kurus es cienu. Viņi kādam var patikt vai nepatikt, bet viņi ir veikuši lielu darbu.

Kuri tie ir?

Konkrēti neminēšu. Man ļoti nepatīk sabiedrības nostāja – biezie, brauc ar krutajām mašīnām... Tikai viņš jau to nav ieguvis par velti, bet smagi strādājot. Mērīt visus uzņēmējus pēc vienas mērauklas – visi ir zagļi un krāpnieki – ir biznesa neizpratnes rezultāts. Bet, es atvainojos, kuri tad ir lielākie nodokļu maksātāji valstij? Tieši tie, par kuriem krietna daļa cilvēku izsakās nievājoši. Bet arī uzņēmēji, kā jebkurš cits cilvēks, grib būt novērtēti. Jo viņi uzdrīkstas, riskē, nodarbina cilvēkus, nes lielu pienesumu valstij, ir ieguldījuši naudu tās attīstībā. Tomēr nez kāpēc izveidojies tā, ka uzņēmēji vairāk vai mazāk tiek nosodīti, viņiem liek justies vainīgiem par to, ko viņi sasnieguši. Man tas, maigi izsakoties, šķiet dīvaini.

Laikam jau daļai cilvēku joprojām ir tā padomju laiku domāšana.

Tieši tā. Joprojām darbojos arī nekustamo īpašumu biznesa jomā un jau trīs gadus apsaimniekoju Latvijas Mākslinieku savienībai piederošos īpašumus. Ar smagu nožēlu un pavisam nopietni varu teikt, ka daļa mākslinieku ir nopietni aizkavējušies laikā. Tas, ko viņi runā publiskā vidē, ir ļoti skaisti, bet dzīvot realitātē ir cits jautājums. Viņi nez kāpēc domā, ka pirkt mākslu ir uzņēmēju pienākums. Ļoti atvainojos, bet es nejūtos atbildīgs pirkt viņu darbus. Ir arī mākslinieki, kuri veiksmīgi iekļāvušies laikā, sapratuši, ka arī māksla ir bizness, un iemācījušies savus darbus pārdot. Tāpēc tiem, kas turpina gulēt uz padomju laika lauriem un žēlojas par grūtu dzīvi, varu tikai pateikt – jāmāk laikus adaptēties. Žēlošanās ir mūsu tautas lielākā sāpe. Ar pilnu atbildību varu pateikt, ka daļa no inteliģences, pie kā mākslinieki sevi pieskaita, es pasvītroju – tikai pieskaita, uzskata, ka viņiem joprojām telpas jāiznomā praktiski par velti, jo – mēs taču esam mākslinieki! Konkrēts piemērs – gleznotāja Aija Zariņa. Es viņai saku – nu tad aizej uz RIMI un prasi, lai tev pienu pārdod par pusvelti, jo tu taču esi māksliniece! Ja ir galva, divas rokas un kājas, tad cilvēks var nopelnīt! Un šajā gadījumā man nav jānodarbojas ar labdarību. Pavisam cita lieta bija labdarības pasākums, kurā vāca ziedojumus bērnu ar īpašām vajadzībām ārstēšanai. Perfekts pasākums! Bet ar vaidošiem māksliniekiem satiekos vai katru dienu, un tas mani tracina. Ir situācijas, kurās jācīnās. Arī viņiem.

Kāpēc padomju vara māksliniekus atbalstīja, bet tagad viņi vairs nav vajadzīgi?

Kāpēc tad uzreiz – nav vajadzīgi!? Atbilde meklējama citur. Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) juridiski ir biedrība, tas ir – privātpersonu savienība. Tai pieder īpašumi, arī māja 11. novembra krastmalā. 2005. gadā, kad sāku strādāt, darbnīcas ar skatu uz Daugavu nomas maksa bija 1,44 lati par kvadrātmetru. Un tad rodas jautājums – par kādu naudu LMS šo īpašumu lai uztur, jo mēs dzīvojam šajā laikā un telpā un uz mums attiecas nodokļi, tirgus stāvoklis. Prasīt naudu valstij? Bet valsts saka – jūs taču esat privātstruktūra, saimnieciska struktūra – paši darbojieties! Pretējā gadījumā jau jebkurš kādā mājā Vecrīgā varētu nodibināt filatēlistu biedrību un cerēt uz valsts atbalstu. LMS pašiem sevi jābaro, bet citu ienākumu, kā no esošajiem īpašumiem, nav. Tāpēc arī prasīt par kvadrātmetru 1,44 vai 3,5 latus vairs vienkārši nav iespējams. Šie banālie biznesa principi attiecas uz visiem. Arī māksliniekiem. Tāpat viņiem arī nodokļi jāmaksā. Un, ja LMS ir māja Vecrīgā un ir nepieciešamība daļu tās iznomāt, tad mēs esam tādi paši tirgus dalībnieki kā citi. Ļoti daudzi grib birojus Vecrīgā, bet arī piedāvājums ir liels. Mums šādā situācijā jābūt gataviem konkurēt, bet vai to varam, kamēr māja nolaista, grīdas šķības? Bet par kādiem resursiem to izremontēt, ja mākslinieki atsakās maksāt adekvātu nomu par darbnīcām. Dīvaini, ka liela daļa no vairāk nekā 1000 LMS biedriem neuzskata par pienākumu samaksāt ikgadējo biedra naudu. Parāds gadu garumā ir sakrājies iespaidīgs.

Kāds ir tavs situācijas risinājuma variants?

Man ir savs viedoklis un situācijas risinājuma loģisks variants. Bet, ņemot vērā, ka neesmu LMS biedrs, publiski to šobrīd atļaušos neizteikt. 6. jūnijā būs LMS kongress, tad arī visi ieinteresētie to uzzinās.

Klausoties tevī šķiet, ka šobrīd ar aktivitātēm LMS esi vairāk aizrāvies nekā ar kamīnu biznesu.

Jā. Man ir arī nekustamo īpašumu bizness, un es riskus cenšos sadalīt.

Esi par godīgu biznesu un godīgām lietām?

Mēs visi varam deklarēt godīgumu, bet būtībā jautājums ir par sirdsapziņu. Arī biznesā cilvēki bieži domā – oh, kā es viņu «uzmetu», kā es vinnēju! Es šiem cilvēkiem piedodu, jo arī pats esmu kļūdījies. Proti – ir lietas, kurās pats neesmu bijis līdz galam godīgs, un par to esmu samaksājis.

Viss nāk atpakaļ?

Protams! Jebkura negodīga darbība nāk atpakaļ. Tas ir Dieva likums. Un arī es par tā pārkāpšanu samaksāju. Esmu ticīgs, lūdzu Dievu, šad tad arī uz baznīcu aizeju. Vairākās situācijās manā dzīvē mācītājs Juris Rubenis izteicis pravietiskus vārdus. Arī šķietami banālos – ir jāpiedod. No tā brīža, kad iemācījos to izdarīt, man dzīvot palicis vieglāk.

Tas ir ļoti būtiski arī veselībai – nu jau teju vai visi ir vienisprātis, ka 98% slimību sākas galvā.

Viennozīmīgi. Daudz no tā var attiecināt arī uz biznesu. Šodien tev veicas, ir nauda, tu jau vari kādu apčakarēt, bet – karā lode ķer visus.... Ieguvējs esi tikai tai brīdī, bet – kas būs rīt?

Par to domā tikai retais.

Bet tas būtībā ir jautājums par iekšējo inteliģenci. Nesaku, ka esmu baigais inteliģents, bet šo to man dzīve ir mācījusi. Reiz, kad, ļoti steidzoties, pārsniedzu ātrumu, mani apturēja policija. Nedomādams meloju, ka man meita jāved pie daktera. Pienāca diena, kad es par saviem vieglprātīgajiem vārdiem samaksāju. Vārdam ir milzu spēks. Tāpēc domā, ko saki. Vienmēr. Jautājums ir tikai – kurā mirklī cilvēks pie šīm atziņām nonāk. Jābūt domājošam cilvēkam, jāanalizē sevi, savu dzīvi. Nevajag arī mēģināt pārveidot pasauli, domāt – šitie ir tādi, tie – šitādi. Arī es agrāk dzenāju darbiniekus, bet pieņem cilvēku tādu, kāds viņš ir. Arī no sliktās puses.

Viss sākas tevī pašā.

Tieši tā. Otrs, runājot par šo tēmu, ir tas, kā tu sevi iekodē. Nodarbojos ar riteņbraukšanu, un man ir ļoti labs draugs Arnis Gromovs, ar kuru kopā piecus rītus nedēļā nobraucam 60 km. Viņš katru rītu saka – es esmu stiprs! Nenormāls spēks manī ir! Vienu brīdi man tas krita uz nerviem, bet pagāja laiks, un arī es sev sāku teikt – es esmu stiprs! Lai kas notiktu, es esmu stiprs. Un tā tas arī ir. Cilvēks sevi var ieprogrammēt uz veselību vai gluži pretēji – slimību. Arī sava problēma jāatzīst – tikai tad to var atrisināt. Beidz īdēt un pukstēt, bet piecelies un dari. Es ļoti daudz nodarbojos ar sportu, pēdējos četrus gadus aizraujos ar riteņbraukšanu, un mana sportista pārliecība ir – sevi jāpārvar.

Ar kādu riteni brauc?

Man ir šosejas velosipēds GT un kalnu divritenis Specialized, abi ļoti labi.

Agrāk tev bija mašīna, kuras numurā bija 666.

Tā ir īpaša dzīves pieredze. Pat īsti nezināju, ka 666 dēvē par velnišķīgu ciparu kombināciju, un, kad man no CSDD piezvanīja un jautāja, vai tiešām gribu šādu numuru, atbildēju – ļoti labi, lai ir! Bet, kad cilvēki sāka atskatīties un es – šīs emocijas sāku saprast, attapos, ka tā tomēr nav bijusi pareiza izvēle. Tieši tajā laikā manai sievai radās smagas veselības problēmas, kas beidzās ar muguras operāciju. To mašīnu man sasita pēc diviem mēnešiem, un es numuru nomainīju ar skaitli 13.

Vēl nebija gana?

Atkal tā pati pieredze. Var jau teikt, ka tā ir māņticība, ka nevajag ietekmēties, bet es zināmā mērā ietekmējos. Sākumā man šķita stilīgi – 13, bet tā mašīna tā arī aizgāja. Lidmašīnās arī nav 13. rindas, daudzās viesnīcās nav 13. stāva. Uz melnu kaķi arī reaģēju – apbraukšu kvartālu, bet viņa pārieto līniju pirmais nešķērsošu. Tāpat mājās esmu aicinājis cilvēkus, kas to attīra no negatīvajām enerģijām. Tam ir būtiska nozīme. Vietai, kur mēs dzīvojam, ir tikpat liela nozīme kā tam, ko ēdam, ko domājam.

Kam ir jēga tērēt nopelnīto naudu un kam – ne?

Kad biju jaunāks, man svarīga šķita ārišķība, jo tas, kurā sabiedrības slānī atrodies, uzliek zināmu pienākumu. Arī tagad man mugurā ir brenda džemperītis, es braucu ar labu auto. Pirms tam braucu ar Audi, jauno mašīnu gaidīju ar maza puikas prieku, bet, kad atnāca, kaifs neiestājās – mašīna paliek mašīna. Un sapratu, ka tas ir pilnīgs sviests – ja es dzīvotu, piemēram, Skandināvijā, man būtu pilnīgi vienalga, ar ko es braucu. Bet te savā izvēlē es maksāju zināmu nodevu daļas sabiedrības uzspiestajam zīmogam. Tātad zināmā mērā to akceptēju un arī nenoliedzu, ka pagaidām vēl esmu tāds pats sabiedrības produkts kā citi.

Zviedrijā kāds cilvēks, kurš vada uzņēmumu ar 100 miljonu eiro apgrozījumu, man mierīgi stāstīja, ka dzīvo160 kvadrātmetru lielā mājā, brauc ar septiņus gadus vecu Volvo. Mēs te netiekam līdz diviem miljoniem, kad jau jūtamies kā pasaules valdnieki. Man vēl ir kur progresēt – jo vecāks kļūsti, jo labāk saproti, cik ārišķīgajam ir maza nozīme. Protams, smagi strādājot, nedrīkst aizmirst sevi mīlēt – ja dārgā mašīna kādam tiešām vajadzīga komfortam, tad – lūdzu! Tas nav nosodāms, tāpēc jau tās mašīnas ražo. Te mēs runājam arī par to, pie kādas kvalitātes mēs pierodam. Dzīvē ir savi spēles noteikumi. Bet, ja cilvēks nonāks izvēles priekšā, kam tērēt naudu – jaunai mašīnai vai bērnu izglītībai, tad viss nostāsies savās vietās. Tas ir laika jautājums, un tam visam jāiziet cauri.

Ko dara tava sieva un bērni?

Santa audzina bērnus. Nikolai ir deviņi, Nikam trīs gadi. Noņemšanās ir gan daudz, un es apbrīnoju mātes, kuras var apvienot darbu ar bērnu audzināšanu, kas būtībā jau pats par sevi ir nopietns darbs. Jūtu cieņu pret cilvēkiem, kas bērnu izglītību izvirzījuši par savas dzīves prioritāti.

Politikai, valstī notiekošajam seko?

Protams, ka sekoju. Bet tā bezcerība kaut ko ietekmēt mani tracina. Cits nekas neatliek, kā vienkārši...

...iesaistīties politikā?

Nē, to gan nedomāju darīt. Tomēr nevaru te dzīvot un neinteresēties par to, kas te notiek. Kaut tā pati bibliotēkas celtniecība.

Tu esi par vai pret tās celšanu?

Pret. Par šo jautājumu tiešām būtu vērts rīkot tautas nobalsošanu. Būtībā jau bibliotēka ir vajadzīga, bet ne šodien un ne par tādu cenu. Ir lietas, kam nauda vajadzīga daudz vairāk – jāizvērtē prioritātes. Četrus gadus esmu nostrādājis Bērnu slimnīcā par sanitāru un zinu, ka tur tiešām būtu vērts ieguldīt. Tā būtu investīcija nākotnē – reāla palīdzība bērnu, kas ir valsts nākotne, veselības uzlabošanai. Uzņēmēji, materiāli atbalstot, motivē savus darbiniekus mācīties, labāk strādāt. Kāpēc valsts par daļu bibliotēkas naudas nevar motivēt māsiņas vai skolotājus? Biju Zviedrijā slēpot. Pilsētiņa maza, 800 km no Stokholmas. Meita saslima, un mēs braucām pie daktera. Slimnīcā viss tīrs un balts, vienā kabinetā analīzes, visa aparatūra. Ārsts savu pienākumu veica smaidot, pēc četrām dienām tāpat. Bet ko mēs varam gaidīt, aizbraukuši kaut kur tepat uz laukiem? Feldšerpunkti visur tiek slēgti – heijā! Cilvēki ir izmisuši, kam viņiem to bibliotēku!? Tāpat šo naudu varētu ieguldīt izglītības sistēmā. Labs piemērs ir Japāna. Šajā valstī nav dabas resursu, Japāna pēc kara bija ļoti cietusi. Ko viņi darīja, kur investēja naudu? Cilvēkos. Izglītībā. Zinātnē. Viss! Un tagad Japāna ir tur, kur tā ir. Ko mēs nākotnē darīsim? Nafta beigs tecēt, koki jau gandrīz ir beigušies, un Īrija jau daļu no mums ir sagaidījusi. Nabaga cilvēki Latvijā ziedo bērniem labdarības akcijā, bet klausieties – paņemsim bērniem tik vajadzīgo naudu no bibliotēkas naudas. Nu samazināsim to «zelta pili» par 30 miljoniem – iedomājieties, cik daudz labuma būtu sabiedrībai!

Liktenim tici?

Jā un nē. Laikam to pagriežam tā, kā mums tobrīd izdevīgāk – vienreiz kaut ko norakstām uz likteni, otrreiz, kad domājam, ka spējam to ietekmēt, tam neticam. Juris Rubenis teica, ka cilvēka dzīves ceļš iekodēts jau no ieņemšanas brīža, ka dvēsele, nākot šurp, tikai izvēlas savus vecākus. Ja pieņemam, ka tas tā ir, tad – liktenis mums jau ielikts no augšas. Var jau apsvērt, ka pastāv izvēle, bet varbūt tā ir jau iekodēta. Bet nevajag ar tādu prātošanu aizrauties – kas par daudz, tas par skādi.

Var teikt, ka tu piederi pie smalkajām aprindām. Kāpēc nezīmējies visos tajos pasākumos, kuros zīmējas citi?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Zinātnieks Aivars Zemītis ir piedzīvojis tehnomatemātikas attīstību no pašiem pirmsākumiem, un viņa izstrādātie algoritmi un programmatūra kalpo dažādās nozarēs daudzviet pasaulē.

Šobrīd Aivars Zemītis ir zinātniskais līdzstrādnieks Fraunhofera Tehno- un lietišķās matemātikas institūtā (ITWM) Kaizerslauternē, Vācijā. Uz turieni viņu jau 80. gadu beigās aizveduši veiksmīgi veiktie elastības teorijas aprēķini — izstrādātais algoritms, kas sekunžu laikā uzrādījis tos pašus rezultātus, kas gatavajai komerciālajai programmai prasīja vairākas stundas.

Man allaž ir gribējies pārbaudīt, ko spēju, saka Aivars Zemītis. Šī vēlme savulaik likusi arī doties studēt ārpus Latvijas. «Sekmīgi mācījos Latvijas Universitātē, bet likās, ka nevaru tikt zinībās iekšā gana dziļi. Uzvarēju Zinātnes akadēmijas studentu zinātnisko darbu konkursā un aizbraucu uz Maskavu. Tagad gan nezinu, vai es vēlreiz to darītu. Biju jau precējies, mums piedzima pirmais bērns, un grūti bija braukt projām. Mana sieva Rūta bija tā, kas mani mudināja un pārliecināja, ka tas jādara. Bez viņas es neko nebūtu sasniedzis.»

Komentāri

Pievienot komentāru
Video

VIDEO: Gāzi ražo no pašmāju koksnes

Māris Ķirsons, 29.07.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Koksne var aizstāt dabasgāzi siltuma un elektroenerģijas ražošanā, to var īstenot ar Latvijā ražotām koksnes gazifikācijas iekārtām, kuras gan pašlaik tiek piegādātas Japānas pasūtītājiem.

SIA Fortes inženieri vairāku gadu garumā ir izstrādājuši koģenerācijas tehnoloģiju, kas, izmantojot biomasu, gāzģeneratorā rada kokgāzi, saražojot gan elektroenerģiju, gan siltumu, kā arī triģenerācijas procesā - aukstumu.

„Šis process ir gan cenu ziņā krietni izdevīgāks par dabasgāzi, gan videi draudzīgs biomasas resursu izlietojuma ziņā, jo pārsvarā biomasa tiek izmantota tikai viena veida enerģijas – siltuma – ražošanā. Turklāt šo tehnoloģiju ir iespējams integrēt jau esošajās dabasgāzes stacijās. Savukārt moduļu risinājums ļauj uzstādīt šādu pārvietojamu, iepriekš samontētu koģenerācijas staciju ar atvieglotām būvniecības procedūrām vai arī bez speciālas infrastruktūras,” skaidro SIA Fortes vadītājs Armands Zemītis. Viņš atzīst, ka vienu šādu sistēmu piegādās klientam Japānā un ar Latvijas Investīciju attīstības aģentūras atbalstu prezentēs arī citiem potenciālajiem klientiem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Forums uzņēmējiem Vai bizness šodien var atļauties NEbūt energoefektīvs? 10. oktobrī bija apmeklēts gan no valsts, gan uzņēmēju puses, un abas puses domāja vienā virzienā

Motormuzeja konferenču zāli bija pārpildījuši 170 apstrādes ražošanas uzņēmēji, un, kā informēja valsts attīstības finanšu institūcijā Altum, interese bijusi plašāka, tādēļ paredzams, ka līdzīgi forumi un konferences notiks vēl. Forumu atklāja ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro, Altum valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis, tas liecina ne tikai par interesi, bet arī par skaidru vēlmi uzņēmējiem un valdībai strādāt kopā. Pasākumu rīkoja Altum, EM, LTRK un EK, šādi apliecinot gatavību darboties vienoti. Motivācija darbam ir pietiekama, jo Eiropas Savienības budžets energoefektivitātei un klimata pārmaiņu politikai naudu nežēlos, tikai jāprot būs paņemt.

Komentāri

Pievienot komentāru
Transports un loģistika

Baltija piedzīvo elektroauto bumu

Armanda Vilciņa, 06.09.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Šī gada pirmajos sešos mēnešos pieprasījums pēc elektroauto Baltijā palielinājies par 87,8%, salīdzinot ar tādu pašu laika periodu pērn, liecina Moller Baltic Import dati.

Elektroauto izvēle nenoliedzami ir praktisks ieguldījums ilgtspējīgā nākotnē, tāpēc esam gandarīti, ka interese par jaunu elektroauto iegādi pēdējo piecu gadu laikā ir ievērojami augusi, uzsver Ilze Grase-Ķibilde, Moller Baltic Import izpilddirektore. Viņa norāda, ka mītu atspēkošana un sabiedrības izglītošana par elektroauto praktiskajiem ieguvumiem rezultējusies ar panākumiem, kā rezultātā šobrīd cilvēki kā savu nākamo jauno transportlīdzekli arvien biežāk izvēlas tieši elektroauto.

Pozitīva ietekme

2023. gada jūlijā Latvijā bija reģistrēti 5252 elektromobiļi, kas ir par 33% vairāk nekā šā gada sākumā, liecina Ceļu satiksmes un drošības direkcijas (CSDD) dati. Elektroauto skaits ik gadu palielinājies jau pēdējos astoņus gadus, taču sākotnēji pieaugums bija salīdzinoši neliels – vien daži desmiti elektroautomobiļu gadā. Pēdējos gados Latvijā reģistrēto elektrisko transporta līdzekļu skaits viena gada laikā gan audzis milzu apjomos – pat par vairākiem simtiem. Tā, piemēram, 2020. gadā Latvijā bija reģistrēti 672 elektroauto, gadu vēlāk – 1240 elektroauto, bet vēl pēc gada – 2174. Straujākais elektroauto skaita pieaugums savukārt piedzīvots tieši šogad – gada sākumā pa Latvijas ceļiem pārvietojās 3941, dažus mēnešus vēlāk – 4495, bet šobrīd šo auto skaits palielinājies vēl par 757, kopējam elektrisko transportlīdzekļu skaitam Latvijā pārsniedzot jau piecus tūkstošus. I.Grase-Ķibilde atzīmē, ka pieprasījuma augšupeja ir tiešā mērā saistāma arī ar infrastruktūras attīstību un valsts atbalsta mehānismiem. “Valsts atbalsts elektroauto iegādei ir svarīgs faktors un pozitīvi ietekmē elektroauto tirgu. Šī iemesla dēļ mēs kā ražotāja pārstāvis aktīvi sadarbojamies arī ar lēmumpieņēmējiem, lai e-mobilitāti padarītu vēl pieejamāku pēc iespējas īsākā laikā,” skaidro I.Grase-Ķibilde.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Līdz 2035. gadam Eiropā plānots pārtraukt tirgot automobiļus ar dabasgāzes, benzīna un dīzeļa dzinējiem, tirgū esošās automašīnas gan varēs izmantot arī pēc tam.

To, atsaucoties uz Parīzes nolīgumu klimata pārmaiņu jomā, DB norāda T&E (Transport&Environment) vadītāja Jūlija Poliščanova. Viņa stāsta, ka līdz 2050. gadam elektromobiļi būs pieejami visiem lietotājiem, tāpēc pāreja uz nulles emisiju mobilitāti ir ļoti reāla un iespējama. Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā ekonomikas padomnieks Mārtiņš Zemītis gan uzsver, ka pašlaik Eiropas Savienībā (ES) nav tiesību aktu, kas noteiktu, ka no 2035. gada jāpārtrauc automašīnu ar fosilās degvielas dzinējiem ražošana.

Soli pa solim

Šāda radikāla ideja pagaidām EK līmenī nav modelēta, teic M. Zemītis. “Transporta sektorā šobrīd notiek pāreja uz elektromobilitāti un ūdeņraža dzinējiem. Mērķa rādītājs ir līdz 2025. gadam izveidot vienu miljonu elektrouzlādes punktu un nodrošināt, ka pa Eiropas ceļiem brauc vismaz 13 miljoni elektroauto. Lai sasniegtu Zaļā kursa mērķus, EK nākamo desmit gadu laikā Latvijas ekonomikā ieguldīs vismaz desmit miljardus eiro, tostarp vismaz 30% jeb trīs miljardus – pārejā uz zaļu un ilgtspējīgu ekonomiku. Latvija var izmantot šo finansējumu, lai stimulētu zaļāku autoparku. Protams, sava loma būs arī valsts nodokļu un subsīdiju politikai, kā arī nepieciešamībai sasniegt saistošus juridiskus ES līmeņa mērķus,” pauž M. Zemītis. Viņš stāsta, ka Eiropas Zaļā kursa mērķis ir līdz 2050. gadam samazināt emisijas transporta sektorā par 90%, salīdzinot ar 1990. gadu, šis mērķis izvirzīts, lai sasniegtu klimata neitralitāti un uzlabotu dzīves kvalitāti.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ābrams Kleckins ir viens no retajiem cilvēkiem, kurš gadu desmitiem nebūdams nevienā partijā, nebūdams «sasmērējies» nevienā skandālā, spēja saglabāt to milzīgo privilēģiju, kas saucas neatkarīgs viedoklis. Kad pagājušā gada oktobrī viņš kļuva par Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju, daudzu vienīgais jautājums bija – kāpēc Kleckinam tas bija vajadzīgs?

Pa Nacionālās radio un televīzijas padomes ofisa uzgaidāmās telpas logu paveras pasakains skats uz Doma laukumu, Vecrīgas namu jumtiem un baznīcu torņiem. Mums ar Agnesi ir gana laika pētīt šo ainavu – jau pagājusi pusstunda kopš norunātā laika. Sekretāre nervozi lūdz uzgaidīt vēl nedaudz, jo Kleckina kungam esot svarīga tikšanās. Nojaušu, ka tas ir Pēteris Šmidre, kuru, nākot šurp, redzēju pasteidzamies man garām. Kamēr mēs uz piekto stāvu ar kājām, viņš brauca ar liftu, un te nu ir rezultāts. Visticamāk, runā par digitalizāciju, prātoju. Ābramam Kleckinam tagad ir daudz šādu tikšanos ar ietekmīgiem cilvēkiem. Nez, vai viņi visi mēģina viņu «ietekmēt», pie sevis smejos. Kad beidzot sagaidām savu kārtu, Ābrams Kleckins izskatās tikpat mierīgs un līdzsvarots, kādu es viņu atceros kopš studiju gadiem. Inteliģents, taktisks, ļoti zinošs cilvēks. Pret saviem studentiem tāpat kā pret oponentiem viņš mācējis izturēties ar pietāti, cienot ikvienu viedokli. Šķiet, arī nesenie skandāli nav viņu padarījuši nervozu – vismaz ārēji to nevar manīt. Vienīgi pauzes viņš ietur garākas un daudznozīmīgākas, it kā klusējot teiktu – nu, jūs taču saprotat?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Savā darba kabinetā Rīgā uzņēmēja, nekustamo īpašumu un projektu attīstītāja miljonāre Irēna Pulkinena uzturas labi ja četrus mēnešus gadā. Viņas bizness ir stabils un sakārtots, tāpēc pārējo laiku Irēna var atļauties dzīvot, kā grib.

Todien, kad esam sarunājušas tikšanos, snieg. Viņa ierodoties notrauš no sejas slapjo sniegu, bet vēl pēc mirkļa, nejauši uzmetusi skatienu rokai, secina, ka pa ceļam gredzenam izkritis akmens. Briljants – 2,3 karāti. Ja kāds to uz ielas pamanīs, visticamāk, tāpat neuzskatīs par vajadzīgu pacelt, aplūkojot tukšo gredzena iedobi, Irēna Pulkinena bezkaislīgi spriež. Jo briljanti jau zem kājām nemētājas. Bet stāsts arī nav par briljantu, bet par viņas attieksmi pret lietām. Viņa varētu nopirkt jaunu gredzenu, taču šim akmentiņam viņas uztverē nav tādas vērtības, lai par tā pazušanu lietu gaužas asaras. Kas cits gan tas ir – tikai akmentiņš.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Nauma Nadeždina grāmatas domātas brīvām dvēselēm. Šis rakstnieks ļaujas iekšējās pasaules balsij un pasaka skaļi to, ko viņa sirds tāpat jau zina. Dzīves līkloči, kuros kā maldugunis iedegas karjera čekas skolā un katoļu baznīcā, mietpilsoniska idille ar sievu, bērniem, māju un biznesu, izmetuši Naumu patstāvīgu atziņu krastā.

Vai viegli dzīvot apzinātu dzīvi?

Nav viegli, toties interesanti gan. Dzīve vispār nav vienkārša, tiklīdz tajā kaut ko sāc saprast, vienlaikus atskārsti, cik tā patiesībā ir sarežģīta. Nākotne slēpjas mūsu pagātnē, viss sākas ar piedzimšanu – bērns virzās uz priekšu pa nospraustu, izvēlētu ceļu. Bet tikai paaugoties mēs saprotam, kāpēc bija vajadzīga šī pieredze, jo tā veido mūsu dzīvi. Viss, kas ar mums notiek, paliek apziņā. Es pa īstam kļuvu pieaudzis un sāku dzīvot apzinātu dzīvi pirms gadiem pieciem, lai gan apziņas uzplaiksnījumi gadījās arī agrāk.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

VIDEO: Neziņa un draudi OlainMed darbiniekiem liek vērsties pie sabiedrības

Jānis Goldbergs, 02.09.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pēc AS Olainfarm meitas uzņēmuma SIA OlainMed 34 darbinieku publiskās vēstules, kurā viņi pauduši neizpratni par vadības maiņu, Dienas Bizness uz sarunu aicināja uzņēmuma valdes priekšsēdētāju Viktoriju Zefirovu-Tačinsku un valdes locekli Darju Cvetkovu

AS Olainfarm ir biržā kotēts uzņēmums, kuru kopš galvenā īpašnieka Valērija Maligina nāves vij strīdi par pārvaldību uzņēmumā. Tomēr līdz šim akcionāru strīdi par kontroli uzņēmumā tieši neskāra darbiniekus ne Olainfarm, ne saistītajos uzņēmumos. SIA OlainMed darbinieku publiskā vēstule bija gluži kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, kas liecina, ka cīņa par varu sasniegusi zemāku līmeni par Olainfarm padomi vai valdi.

Kā vispār sākās Olainfarm stāsts par veselības aprūpes iestādēm? Tas taču nav zāļu ražotāja pamatbizness?

V. Zefirova-Tačinska: Mani 2016. gadā uzrunāja Valērijs Maligins ar nolūku uzsākt jaunu darbības veidu, konkrēti - attīstīt veselības aprūpes iestādes. Tas bija pilnīgi jauns projekts. 2016. gada beigās tika iegādāta klīnika SIA Diamed, kas atrodas Rīgā. Līdz šā gada 23. aprīlim biju SIA Diamed valdes priekšsēdētāja. 2017. gadā Olainfarm no Olaines pašvaldības izsoles kārtībā nopirka Olaines veselības centru, kas arī ir SIA OlainMed. Šī uzņēmuma valdes priekšsēdētāja biju mazliet ilgāk - līdz šā gada jūlija beigām. Klīnika Diamed jau pērn uzsāka strādāt ar peļņu, savukārt SIA OlainMed, kam priekšā garāks ceļš, apgrozījums 2018. gadā pieauga par 26% attiecībā pret 2017. gadu. Uzņēmumu rezultativitātes rādītāji ir labi, abi turpina attīstīties.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Jaundibinātā hokeja kluba Dinamo Rīga prezidents, enerģiskais latviešu miljonārs Viesturs Koziols ir optimists pat šajā, biznesam sarežģītajā, laikā. Apsvēris ideju pamest šo valsti, viņš izšķīries par labu nākotnei Latvijā.

Viens no Latvijas ceļa dibinātājiem, Ivara Godmaņa padomnieks privātā biznesa jautājumos, laikraksta Atmoda komercdirektors, viens no kompānijas Formus dibinātājiem, Latvijas Krājbankas padomes priekšsēdētājs, Kluba 21 biedrs, Aerokluba prezidents, jauniešu organizācijas Avantis prezidents, Andrejsalas fotostudijas Imagine izveidotājs un tā tālāk. Kurš tad Latvijā nezin Koziolu?!

picturegallery.443f0605-8cbb-4e85-8a11-17d369e39cfd

Komentāri

Pievienot komentāru
Foto

Tukuma pusē izveidots Baltijā pirmais kukurūzas labirints

Gunta Kursiša, 13.08.2012

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Tukuma novada Slampes pagastā, aptuveni septiņu kilometru attālumā no Tukuma, vietējais uzņēmējs Andris Zemītis izveidojis Baltijā līdz šim vēl nebijušu atrakciju – kukurūzas labirintu.

2500 kvadrātmetru plašā kukurūzas laukā izveidots labirints ar vairākiem strupceļiem un atzīmes vietām, kuras spēles dalībniekiem ir jāapmeklē visas, lai savāktu lielāku punktu skaitu. Tāpat aptuveni 1,6 metrus augstajā kukurūzu labirintā ir vairākas izejas, lai bērni, kas, domājams, būs lielākā atrakciju apmeklētāju daļa, labirintā nepazūd.

Patlaban kukurūzas ir izaugušas aptuveni 1,6 metru garumā, īsākajās vietās - 1,2 metru garumā, tādēļ labirints būs sevišķi interesants bērniem, stāsta idejas autors un labirinta izveidotājs A. Zemītis. Diemžēl pašreizējos klimatiskajos apstākļos, kad temperatūra dažkārt noslīd līdz pat 11 grādiem pēc Celsija, kukurūzas garākas neaug, bet siltākos laikapstākļos var izaugt līdz divu metru garumam. «Patlaban labirints ir lielāks izaicinājums bērniem, un to, savācot visus atzīmes punktus, var izstaigāt aptuveni pusstundas laikā,» norāda kukurūzas labirinta izveidotājs, piebilstot, ka vidēji cilvēki labirintā pavada 35 - 45 minūtes.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Lielāko zemju īpašnieks ražu nepūlas novākt

Vēsma Lēvalde, Db, 12.11.2008

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ceturtajam lielākajam ES vienoto platības maksājumu saņēmējam Dānijas kapitāla SIA Artis JP Liepājas rajona Gramzdas pagastā sīpolu raža nonovākta mirkst uz lauka, raksta laikraksts Kursas Laiks 12. novembrī. Vietējie iedzīvotāji dāņiem piederošos sīpolus vācot ne vien pašu vajadzībām, bet arī pārdošanai tirgū, vēstī laikraksts.

Otro gadu Gramzdas pagastā lauksaimniecības uzņēmums Artis JP audzē sīpolus un kartupeļus, arī pērn cilvēki tos zaguši, laikrakstam atzinis SIA Artis JP pārstāvis Guntars Zemītis. "Sāk ap Jāņiem un zog līdz vēlam rudenim. Zog ne tikai pašu patēriņam, bet arī tirgum," stāsta G. Zemītis. Bieži viesi Artis JP dārzeņu laukos esot kaimiņi lietuvieši.

"Jā, mēs, vietējie, tur visi esam bijuši. Atļauju jau neviens nav prasījis un arī saņēmis nav, bet kāpēc nepaņemt, ja sīpoli sapūst uz lauka. Praktiskais latvietis uz to nespēj nolūkoties. Dāņiem tie vienkārši nav vajadzīgi, bet mums noder, un lopi labi ēd. Nu jau otro gadu tiekam pie sīpoliem. Pērn vismaz kaut ko novāca. Kas palika pāri, to apara. Vienu gadu bija arī sarkanās bietes. Tās gan vāca, bet simtprocentīgi novākt viņi nevar. Mums izdevīgi. Mēs, vietējie, smejamies, ka varētu ķiplokus arī izaudzēt un atstāt uz lauka," stāstījusi kāda gramzdeniece.

Komentāri

Pievienot komentāru
Enerģētika

Alternatīva – koksnes gazifikācija. Izmantosim?

Māris Ķirsons, 31.03.2022

SIA Fortes pārstāvis Armands Zemītis atgādina, ka uzņēmuma ražotās tehnoloģijas nodrošina iespējami

efektīvāku koksnes izmantošanu, to gazificējot, proti, šķeldu pārveido koksnes

gāzē, kas tiek attīrīta un izmantota jau kā

gāze (degviela), kuru var izmantot gan

iekšdedzes dzinējā, gan arī kā gāzi, piemēram, siltuma ražošanai.

Foto: pixabay.com

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Koksne var aizstāt dabasgāzi siltuma un elektroenerģijas ražošanā, to var īstenot ar Latvijā ražotām koksnes gazifikācijas iekārtām, lai to īstenotu, vajadzīga politiķu zaļā gaisma darbos, nevis tikai vārdos.

Lai arī ar biomasas, tostarp koksnes, gazifikācijas iekārtu ražošanu nodarbojamies vairākus gadus, tomēr līdz pērnā gada nogalei, kad būtiski pieauga siltuma, elektroenerģijas cenas Baltijā, Latviju neuzskatījām par savu produktu mērķa tirgu,” skaidro nestandarta iekārtu ražošanas SIA Fortes pārstāvis Armands Zemītis.

Viņš atzīst, ka līdz šim kompānijas lielākie biomasas koģenerācijas staciju pasūtītāji bijuši ārvalstu klienti. “Pašlaik fināla stadijā ir biomasas koģenerācijas stacijas izveide klientam Japānā,” uz jautājumu, kuru valstu pasūtītājiem tiek gatavota produkcija, atbild A. Zemītis. Viņš uzsver, ka līdz šim kompānijas lielākais realizētais projekts ir redzams Beliscē – Horvātijā, kur uzstādītās koģenerācijas iekārtas jauda ir 1,3 MW elektroenerģijas un 2,6 MW siltumenerģijas.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Rūdolfa Meroni liecības prokuratūrai

Kristīne Jančevska, Lato Lapsa, Baltic Screen, speciāli Db, 05.11.2008

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par Aivara Lemberga un viņa līdzgaitnieku darbībām un izstrādātājām nodokļu shēmām vairāku gadu garumā Ventspils uzņēmumos, prokuratūrai liecības sniedzis Šveices advokāts Rūdolfs Meroni.

«Ventspilī runājot - viens korumpēts Šveices advokāts, saukts vēl arī par Šveices Ostapu Benderu jeb Lielo mahinatoru, par taisnīgu atlīdzību 15 000 000 dolāru apmērā, ko sarūpējuši mani negodīgie partneri, dara visu iespējamo, lai izpildītu četru blēžu pasūtījumu un iespundētu mani cietumā. To var vērtēt kā izcilu Šveices advokātu ētikas un atbildības piemēru. Ceru, ka šī Šveices mahinatora slimība nepielips Latvijas advokātiem, mācītājiem, ginekologiem, ģimenes ārstiem un citu profesiju pārstāvjiem, kuriem viņu amatu pēc tiek uzticēti personiskie un intīmie noslēpumi,» tā, piemēram, A. Lembergs uz jautājumu par R. Meroni izteicies rakstiskā intervijā Neatkarīgajā Rīta Avīzē.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Daudzi pret viņu izturas ar zināmu aizturi, jo Juris Millers savulaik ir iemetis ne vienu vien akmeni daudzos dārziņos. Jā, iespējams, kādam viņš var nepatikt, taču nevar noliegt, ka Jura aktivitātes vienmēr ir piesaistījušas uzmanību. Turklāt Juris jau līdz sešpadsmit gadu vecumam bija paguvis izgaršot to, ko cits nepiedzīvo visa mūža garumā. Un joprojām viņa dzīvi nevar saukt par gluži parastu.

Desmit gadu vecumā viņš jau intervēja Alfrēdu Rubiku un Edgaru Liepiņu, trakajos deviņdesmitajos Juris kļuva par pasaulē jaunāko uzņēmēju, plikā vietā izveidodams pats savu konkursu. Vēl pienapuika būdams, viņš bīdīja lietas ar nopietniem onkuļiem, vēlāk izvārtījās pedofilijas skandāla dubļos, spēja piecelties un virzīties tālāk, pats sevi nodēvējot par paparaci.

Pēc nepilna mēneša Jurim būs trīsdesmit. Tiekoties ar viņu karstā, saulainā maija pēcpusdienā, rodas sajūta, ka Juris nav spējis izvairīties no trīsdesmitgadnieku krīzes. Lai arī viņš ir tikpat vitāls un atvērts kā līdz šim, kaut kas tomēr ir mainījies. Šobrīd viņš strādā nobriedušo cilvēku radio SWH, ir aizrāvies ar akadēmiskās izglītības turpināšanu, nākotnē ir gatavs pievērsties producēšanai. Pēc radio SWH jubilejas viņam klajā nāks nopietna grāmata: tie vairs nebūs paparaci novērojumi, bet gan pētnieciskais darbs par SWH vēsturi, intervijas ar radio bijušajiem un esošajiem dīdžejiem, ētera personībām, aizkadra stāsti. Lai gan... ar Juri ir kā ar bitēm. Nekad neko nevar zināt.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uļmans runā

Lato Lapsa, pietiek.com, speciāli Dienas Biznesam, 13.06.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Maksātnespējas administratora slepkavības uzkūdīšanā apsūdzētā Mihaila Uļmana pirmā intervija.

Vairāk nekā gada laikā, kopš uzņēmējs Mihails Uļmans tika aizturēts, apcietināts kopš pagājušā gada decembra, arī apsūdzēts maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavības uzkūdīšanā un tagad stājies tiesas priekšā, publiskā retorika ir balstīta izmeklēšanas un prokuratūras sniegtajā informācijā, pretēji žurnālistiskās ētikas standartiem nemēģinot uzklausīt arī otru pusi. Dienas Bizness šodien publicē interviju ar M. Uļmanu, dodot iespēju viņam pirmoreiz publiski izklāstīt savu nostāju un argumentus.

Prokuratūra jums ir uzrādījusi apsūdzību par uzkūdīšanu uz maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavību. Vai jūs tam piekrītat vai nē – un kādi ir jūsu argumenti?

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Zemītis: Aizvien pastāv liels risks Latvijai iekļūt Moneyval pelēkajā sarakstā

Žanete Hāka, 04.12.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Decembrī gaidāms Moneyval ziņojums, un aizvien pastāv liels risks, ka Latvija tiek iekļauta pelēkajā sarakstā, tā "Dienas Bizness" sadarbībā ar "Luminor" un "Latvenergo" organizētajā konferencē "Biznesa prognozes 2020" atzina Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā ekonomikas padomnieks Mārtiņš Zemītis.

Konferences laikā izskanēja prognozes, ka nākamajā gadā kreditēšanas apjomi varētu būt lielāki, taču M. Zemītis uzsvēra, ka, ņemot vērā, ka jau šobrīd Latvijas bankās ir grūti atvērt kontus, cerības uz kreditēšanas apjomu pieaugumu ir tikai gadījumā, ja Moneyval sniedz pozitīvu atzinumu.

"Ja pat Islande pelēkajā sarakstā tiek ielikta par veciem grēkiem, tad arī ar Latviju var notikt dažādi," viņš raizējas. Pēc M. Zemīša domām, riski ir ļoti lieli, un, ja negatīvais scenārijs realizējas, tad pozitīvie signāli, par ko patlaban runājam, var tikt nullificēti. Nesen viņš viesojies Serbijā, kura iekļauta šajā sarakstā, un novērojis, ka valstī strādājošajiem uzņēmumiem kredītu procentu likmes ir ļoti nepatīkamas.

Komentāri

Pievienot komentāru
Atpūta

Piektdienas intervija ar Euroaptieka valdes priekšsēdētāju Ivaru Nelsonu

Lelde Petrāne, 13.01.2017

Biroja darbinieki strādā aptiekā, lai labāk izprastu pienākumus un darba dienas ritējumu

Foto: no personīgā arhīva

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Ivars Nelsons, SIA Euroaptieka valdes priekšsēdētājs.

Trīs svarīgākie fakti par Jūsu pārstāvēto uzņēmumu? Ar ko Jūsu uzņēmums ir unikāls?

Lepojos, ka mēs bijām pirmie, kas izveidoja pašapkalpošanās tipa aptiekas. Euroaptieka bija arī pirmā, kas ieviesa konsultācijas aptiekās – izglītotus darbiniekus, kuri strādā tieši pašapkalpošanās zālēs un konsultē klientus, palīdzot viņiem gan orientēties preču klāstā, gan izvēlēties sev piemērotākos produktus. Pašlaik mēs mērķtiecīgi vēlamies panākt, ka aptieka ir vieta, kuru cilvēki apmeklē, lai preventīvi rūpētos par savu veselību un labsajūtu, nevis ierastos tikai tad, kad jau ir skārušas veselības problēmas. Manuprāt, ir jālauž stereotips par aptieku kā tikai zāļu tirdzniecības vietu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Galds, divi krēsli un sols. Mēs ar fotogrāfu nelielajā Centrālcietuma ieslodzīto tikšanās kabinetā gaidām Latvijas pazīstamāko nacionālboļševiku Vladimiru Lindermanu, kurš pirms nepilna mēneša deportēts no Krievijas. Tur viņš uzturējās kopš 2002. gada novembra, kad ar mērķi iesaistīties Krievijas politiskajos procesos pameta Latviju.

Tagad Lindermans atvests uz tikšanās kabinetu un, mazliet samulsis, paraksta cietuma administrācijas prasīto rakstisko apliecinājumu, ka tiešām ir ar mieru sniegt interviju Db. Mūsu saruna notiek krievu valodā, taču tas nebūt nenozīmē, ka Lindermans neprastu latviski. Viņš vienkārši vēlas izteikties iespējami precīzāk.

Kā jūs deportēja uz Latviju?

Čekisti mani aizturēja uz ielas. Maskavā. Pēc tam notiek procedūra, ir tiesa, kas lemj par deportāciju. Sākumā atrados izvietošanas izolatorā, mani nolaupīja no turienes, bija iesaistīti trīs, četri specdienesti, tostarp federālā milicija, kopā trīsdesmit cilvēku. Ielika mašīnā, aizveda. Nolaupīja no izolatora. Es zināju, ka mani deportēs, gribēju, lai Latvijas vēstniecība pakontrolē šo procesu, jo tie puiši, kas noņēmās ar manu deportāciju, varēja mani nogādāt ne tikai uz Latviju, bet arī uz mežu varēja aizvest un norakt. Tad mani izveda uz Pleskavas apgabalu, tad uz pierobežas pilsētu Balviem.

Komentāri

Pievienot komentāru
Vide

Rasas un Raita Šmitu instalācija Purva radio izstādē Kanādā

Lelde Petrāne, 27.01.2020

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latviešu mākslinieku Rasas Šmites un Raita Šmita instalācija "Purva Radio. Mikropasauļu svārstības", kas pagājušajā gadā bija nominēta Purvīša balvai, šogad apskatāma Kanādā izstādē "ALARM" ("TRAUKSME").

Izstāde, kas norisināsies līdz 7. septembrim "THEMUSEUM" galerijā Kičenerā/Vaterlū (pie Toronto), ar mākslas palīdzību tiecas pievērst uzmanību ekoloģisko pārmaiņu radītajām problēmām.

Šajā izstādē iekļauts arī RIXC mākslinieku R. Šmites un R. Šmita mākslas darbs, kurā purva baktērijas no Latvijas purviem rada elektriskas svārstības, manipulē attēlu un skaņu, tiecoties atklāt "zaļās enerģijas" poētiku.

Izstādes "ALARM" galvenais notikums ir starptautiskā laikmetīgo mediju mākslas izstāde "Pārmaiņu starpnieki|Sastopot antropocēno" (Agents for Change | Facing the Anthropocene) atklāšana. Izstādes kuratores ir Nina Čegledija (Nina Czegledy) un Džeina Tinglija (Jane Tingley). Izstādē ir apskatāmi desmit laikmetīgās mediju mākslas darbi, kuros tiek apvienota māksla, zinātne un tehnoloģijas un kurus radījuši starptautiski atzīti mākslinieki, galvenokārt sievietes - mākslinieces, no Kanādas, ASV, Jaunzēlandes un Latvijas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas tehnoloģiju uzņēmums «Aerones» ir piesaistījis investīcijas 2,7 miljonu eiro apmērā no «InnoEnergy» investīciju platformas, lai turpinātu tehnoloģiju attīstību

«Aerones» padomes loceklis Zigmārs Reklaitis stāsta, ka finansējums ir paredzēts gan pētniecības aktivitātēm, gan arī ražošanas platformas izveidei ar mērķi realizēt franšīzes biznesa modeli globālā mērogā. ««InnoEnergy» atbalsts ir nozīmīgs solis «Aerones» attīstībā, jo ļaus turpināt attīstīt esošās dronu tehnoloģijas un jaunizgudrotos robotiskos risinājumus vēja turbīnu apkalpošanai. Veiksmīgi uzsāktais vēja turbīnu mazgāšanas pakalpojums ar droniem tiks paplašināts, izmantojot robotizētas sistēmas, kas ļaus veikt arī vēja turbīnu tehnisko apkopi un uzraudzību. Savā segmentā tas ir unikāls pakalpojums pasaules līmenī,» viņš apgalvo.

«Expansion Capital AIFP» valdes priekšsēdētājs Ēriks Fricsons piebilst, ka, pateicoties sākotnējam «Expansion Capital AIFP» fonda un «Altum» atbalstam 2,2 miljonu eiro apmērā, «Aerones» meitas uzņēmums «Aerones Nordic» esot kļuvis par faktiski vienīgo uzņēmumu pasaulē, kas spēj nodrošināt «vienas pieturas» pakalpojumus vēja turbīnu īpašniekiem. Izmantojot papildu finansējumu no «InnoEnergy», pakalpojums tiks paplašināts ar robotizētiem risinājumiem vēja turbīnu tehniskajai apkopei un attiecīgi būšot vēl interesantāks vēja parku īpašniekiem. «Pirmie pilotprojekti ir veiksmīgi realizēti šā gada sākumā Latvijā un «Aerones Nordic» ir jau uzsācis pakalpojumu sniegšanu Vācijā. Kompānija plāno strauju ekspansiju arī citos Eiropas lielākajos vēja turbīnu tirgos kā Spānija, Lielbritānija un Francija,» norāda Ē. Fricsons.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ar akumulatoriem darbināmi elektriskie transportlīdzekļi (BEV) vieglo automašīnu klasē jau ir pielīdzināmi iekšdedzes dzinēju automašīnām arī kopējo izmaksu ziņā, žurnālam "Dienas Bizness" norāda "Moller Baltic Import SE" e-mobilitātes vadītājs Baltijā Matīss Zemītis.

Igaunijā un Lietuvā elektroautomašīnu iegādei ir arī praktisks valsts atbalsts – jaunas elektroautomašīnas iegāde ir pat izdevīgāka nekā dīzeļa vai benzīna dzinēja mašīnas iegāde.

Kopējo lietošanas izmaksu (TCO – total cost of ownership) koncepts ir veids, kā pretstatīt elektroautomašīnas un iekšdedzes dzinēja automašīnas. Proti, tiek salīdzināti gan automašīnas iegādes izdevumi, gan izdevumi automašīnas ekspluatācijas laikā.

Elektroautomašīnas sākotnējā cena ir lielāka nekā līdzīgas jaudas iekšdedzes dzinēja automašīnas cena, tādēļ būtiskākais jautājums ir – cik ilgā laikā elektromotors atpelna cenas starpību un vai tas vispār iespējams?

M. Zemītis norāda – ja netiek nodrošināts valsts atbalsts nodokļu atlaižu vai iegādes subsīdiju veidā, galvenais elektroautomašīnu nodrošinātais ietaupījums rodas no zemākām ekspluatācijas izmaksām.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Mārtiņš Lauva: Krīzes vaininieki tagad sēž Havajās, dzer kokteili un ņirdz par to visu

Ieva Mārtiņa, Db, 10.11.2008

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pelnījis miljonus, spēlējoties Latvijas nekustamā īpašuma tirgū, viņš tagad ceļ mājas Amerikā, bet to, kas pašlaik notiek Latvijā, sauc par laiku, kad beigušies Ziemassvētki. Tāds ir 29 gadus vecais uzņēmējs, basketbola kluba VEF dibinātājs, Latvijas basketbola savienības padomes loceklis Mārtiņš Lauva.

picturegallery.3b336331-1cac-4940-9607-cd2afa28aa12

Sarunas sākumā Mārtiņš atgādina, ka vēl pirms gada teicis, ka vienīgā reālā iespējamā mūsdienu apokalipse ir finanšu krīze, jo pasaules finanšu sistēma uzbūvēta ļoti absurdā un gandrīz nepārvaldāmā veidā. Kā piemēru viņš min Čikāgas preču biržu, kur no dienā noslēgtiem daudzu miljardu darījumiem tikai 1 % ir reālas preces, bet pārējie 99 ir uz to procentu atvasinātie vērtspapīri. Tas pats notika ar nekustamo īpašumu ASV, skaidro Mārtiņš. «Iedomājies, kāds nabaga amerikānis maksā par savu māju kredītu 500 dolārus mēnesī, šo kredītu kāds smuki iepako un pārdod biržā, bet uz šī iepakojuma tiek uzcelta vesela piramīda ar atvasinātajiem vērtspapīriem, tā ka beigu beigās tāds Lehman Brothers, kurš bija piramīdas augšgalā, beigās pat nesaprata, ko īsti pērk. Te nu ir rezultāts. Lielākie cietēji īstenībā nav amerikāņi, jo tie iepakoja nekustamā īpašuma vērtspapīru portfeļus, bet Āzijas, Eiropas, Austrālijas, Japānas investīciju bankas, pensiju fondi, kas ieguldīja šajās investīciju bankās (Lehman Brothers, Chase Manhattan, Bearn Stearns utt.) vai arī aizdeva tām naudu. Tie, kas pārdeva vērtspapīrus, tagad sēž Havajās, dzer kokteili un ņirdz par to visu. Pašreizējās finanšu sistēmas pieredze ir šausmīgi īsa, kādi 30 – 40 gadi, kā reaģēt uz šādām krīzēm, vells viņu zina! Var tikai izteikt pieņēmumus.»

Komentāri

Pievienot komentāru
Atpūta

Piektdienas intervija ar apdrošināšanas sabiedrības BALTA valdes priekšsēdētāju Bogdanu Benčaku

Lelde Petrāne, 27.01.2017

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild apdrošināšanas sabiedrības BALTA (PZU grupa) valdes priekšsēdētājs Bogdans Benčaks (Bogdan Benczak). «Esmu lepns par savu komandu, jo kā vadītājs ar pārliecību varu teikt – mūsu komandā ir labākie Latvijas speciālisti nozarē,» pauž B. Benčaks.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Šī ir ļoti specifiska un interesanta nozare, un tā mani aizrauj ar visu savu būtību. Apdrošināšana ir vairāk nekā tikai pakalpojums – tā ir drošības sajūta. Pārdodot šo drošības sajūtu klientam, Tu sagaidi, ka risks, kuru apdrošini, nerealizēsies vai realizēsies ar noteiktu, iepriekš plānotu biežuma tendenci. Ja nespēj uzņemties risku, noteikti neesi piemērots apdrošināšanas uzņēmuma vadīšanai.

Komentāri

Pievienot komentāru
Atpūta

Piektdienas intervija ar Nordea bankas vadītāju Latvijā Jāni Buku

Lelde Petrāne, 21.10.2016

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Nordea bankas vadītājs Latvijā Jānis Buks. «Nordea ir viena no retajām bankām Eiropā ar AA- reitingu, kas ir augstāks nekā Latvijas valstij. Tāpat Nordea ir viena no 29 sistēmiskajām bankām pasaulē, kas nodrošina globālo finanšu stabilitāti,» par savu darbavietu stāsta J. Buks.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Pirmkārt šī ir viena no visdinamiskākajām un straujāk augošajām nozarēm. Ja paskatāmies uz banku darbību pirms desmit gadiem un šodien, tad tās ir fundamentāli atšķirīgas nozares. Ja mēģinām iedomāties, kā bankas izskatīsies pēc desmit gadiem – tas būs kaut kas pilnīgi atšķirīgs no šodienas. Atcerēsimies, ka pirmie bankomāti un attālinātie norēķini tika ieviesti tikai pirms 30 gadiem. Industrija strauji mainās katru gadu un tas ir ļoti interesanti.

Komentāri

Pievienot komentāru