Pašreizējā likumdošana nosaka: ja persona gūst ienākumus Īrijā un šajā valstī nomaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) summa ir mazāka nekā IIN summa, kura aprēķināma šim pašam ienākumam saskaņā ar Latvijas likumu, iesniedzot ikgadējo ienākumu deklarāciju, personai starpība ir jāiemaksā Latvijas budžetā.
Aprēķinātā IIN Latvijā parasti ir mazāka, ja valstī, kurā tiek maksāts IIN, ir zemāka IIN likme un/vai lielāks ar nodokli neapliekamais minimums, kā tas ir arī Īrijas gadījumā. Rezultātā veidojas situācija, kas stimulē mūsu valsts pilsoņus pēc iespējas ātrāk kļūt par citas valsts nodokļu rezidentiem, un tajā, manuprāt, Latvija pilnīgi noteikti nav ieinteresēta. Īrijā piemērojamā nodokļu likme ir 20%, šim skaitlim pieaugot līdz ar ienākumu palielināšanos.
Nav pareizi, ka Latvija vēlas uzlikt papildu maksu par to, ka persona strādā citā valstī. Protams, ir labi, ka valdība par šo lietu ir satraukusies, jo minētā problēma pastāv jau sen. Viens no risinājumiem ir ieviest attiecīgas korekcijas nacionālajā likumdošanā, nosakot papildu normas, kas samazina maksājamo nodokli, ja šāds nodoklis jau tiek maksāts citur.
Gribētu atzīmēt, ka Latvijas – Īrijas nodokļu dubultās uzlikšanas konvencija nosaka, ka, ja Latvijas nodokļu rezidents strādā Īrijā līdz 183 dienām, tad nodoklis ir jāmaksā tikai Latvijā. Savukārt Īrijā šajā periodā vispār nebūtu jāmaksā nodoklis. Šim faktam vajadzētu pievērst uzmanību, jo būtībā Īrijas valsts kasē nonāk nodokļu maksājumi, kas, saskaņā ar konvenciju, pienākas Latvijai. Protams, līdzīgi notiek visās valstīs, jo arī Latvijā nodokļu administrācija iekasēs nodokli, ja vien kāds būs gatavs to maksāt.
Savukārt tas, ko Latvijas nodokļu administrācija dara pašreiz – tā piemēro papildu nodokli, manuprāt, nav saprātīgi, jo tas veicina nodokļu rezidenta zaudējumus. Tāpēc konvencijā būtu jāiestrādā norma, ka nodokļu rezidents (ja viņš strādā valstī vairāk nekā 183 dienas) maksā nodokli tikai tajā valstī, kurā strādā, un viņam netiek uzlikts pienākums starpību iemaksāt rezidences valstī.
Faktiski nodokļu starpība ir lielāka par noteiktajiem 5%, jo Īrijā ir lielāks neapliekamais minimums. Savukārt mūsu valsts likums nosaka, ka starpību Latvijā neatmaksā. Ja mēs vadāmies no abstraktā taisnīguma principa, starp valsti un personu vajadzētu pastāvēt abpusēji solidārai pieejai nodokļu atmaksas jautājumos. Tomēr, ņemot vērā fiskālo interesi, lieli ienākuma nodokļa procenti Īrijā (42%) tiek piemēroti lieliem ienākumiem, tāpēc var rasties situācija, ka mēs no saviem nodokļiem piemaksājam tiem Īrijā strādājošajiem, kuri jau tāpat saņem lielu algu. Es kā nodokļu maksātājs šādai pozīcijai nepiekrītu.
Nezinu, cik daudzi cilvēki ir gatavi pildīt savas saistības pret valsti un Latvijā iesniegt likumā paredzēto ienākumu deklarāciju, bet varu apgalvot, ka Latvijas nodokļu administrācijai jau tagad nav nekādu problēmu noskaidrot, cik daudzi cilvēki maksā nodokļus Īrijā un cik daudz viņi maksā. Jo saskaņā ar konvenciju Valsts ieņēmumu dienests var pieprasīt šo informāciju un saņemt to no attiecīgajām citu valstu iestādēm. Tajā pašā laikā ceru, ka VID šīs savas tiesības neizmantos, jo valsts nevar būt ieinteresēta radīt cilvēkiem vēlmi izvairīties atgriezties Latvijā, šādu izšķiršanos veicinot, ar papildu nodokļiem apliekot personas, kas jau maksā nodokļus citās valstīs. Minētā rīcība no valsts puses var tikt interpretēta kā solis pilsoņa zaudēšanas virzienā. Turklāt īslaicīgais fiskālais efekts no nodokļu likmju izlīdzināšanas apmaksas absolūti neatsvērs zaudējumu. Mums vajag intensīvāk strādāt, lai iekasētu nodokļus no tiem cilvēkiem, kuri nodokļus nemaksā nekur.
Nevar arī runāt par nodokļu likmju diversifikāciju viesstrādniekiem, jo katrai valstij ir savas likmes, līdz ar to mēs nevaram pieskaņoties visiem. Manā izpratnē, nacionālajā likumdošanā būtu jāatrunā, ka no personas neiekasē papildu nodokli (kaut arī varētu), ja šī persona ir nomaksājusi jebkāda apmēra nodokli kādā citā valstī. Tas būtu optimālais variants. Valstij vajadzētu atteikties no šīs starpības pieprasīšanas. Tā vietā ir jāpanāk, ka citas valstis nepiemēro savu nodokli pirmajās 183 dienās, kurās cilvēks ārvalstīs strādā kā Latvijas nodokļu rezidents.
Ja mēs gribam, lai viesstrādnieki maksātu nodokļus Latvijā, šis maksājums ir jāpadara kaut cik samērojams ar nodokli, kuru maksā tās valsts nodokļu rezidenti. Varu minēt divas lietas, kas būtu jāmaina: pirmkārt, nepiemērot nodokļa izlīdzināšanas maksājumu tiem, kuri nodokļus jebkādā apmērā jau godīgi maksā kādā citā valstī. Otrkārt, tiem viesstrādniekiem, kuri no ārvalstīs gūtā ienākuma nodokli tomēr maksā Latvijā (pirmās 183 dienas), būtu jāpiemēro lielāka neapliekamā minimuma summa, lai šis nodoklis būtu līdzvērtīgs ar Īrijas nodokļu rezidentu maksāto nodokli, un cilvēks nezaudētu vairāk kā līdzās strādājošais īrs.
