Latvijā, Baltijā, Eiropā un visā pasaulē bankas kontrolē aizvien stingrāk, un sodus tās izpelnās regulāri, neraugoties uz to, ka aizvien vairāk investē īpašu speciālistu apmācībā un atalgojumā. Kas soda, kā veidojas summas un kādēļ sodītāji ir dažādu valstu uzrauginstitūcijas, Dienas Bizness apkopoja dažādos medijos iepriekš publicēto, kā arī izvaicāja Latvijas Bankas ekspertus.

Vispirms, lai izprastu banku sodus, jo sevišķi, ja runa ir par naudas atmazgāšanas aizdomām, man ir pavisam vienkāršs piemērs no paša sadzīves, kas parāda problēmas būtību pēc līdzības. Visi zina par busiņiem, kas vadāja paciņas uz Lielbritāniju un atpakaļ, ņemot no klienta nelielu atlīdzību. Reiz Doveras ostā gadījās redzēt, kā šādu busiņu aiztur, un sapratu, ka tas nonāks zem preses, proti, par sodu, ka pārvadāta kontrabanda, busiņu iznīcinās. Bija iespēja painteresēties, par ko tik barga attieksme. Esot atrasts Krievijas marķējuma cigarešu bloks. Viens! Parunāju arī ar busiņa šoferi. “Nu nevaru es pārbaudīt katru paciņu! Saku, lai neliek, bet redzi, kāds ielika. Pat nezinu, kurš, jo konfiscēts ir viss!” tā šoferis.

«Latvijas un Zviedrijas biznesa attiecībās šeit ir vēl brīva vieta lielākām investīcijām, zināšanu pārnesei un Latvijas lielākas konkurētspējas veicināšanai, bet tas galvenokārt sakāms par tiem Latvijas sektoriem, kas nav tik caurskatāmi,» saka Zviedrijas Karalistes vēstnieks Latvijā Henriks Landerholms.

Šodien līdz ar uzvarētāju paziņošanu tiks pasniegta gadskārtējā Zviedrijas Biznesa gada balva.

Fragments no intervijas

Ilgtermiņa rīcībpolitika laikam gan ir tas, kas zviedrus izceļ Eiropā un globāli.

Tā ir skandināvu iezīme vispār un zviedru konkrēti – ilgtermiņa skatījums biznesā, rīcībpolitikā un arī partiju politikā, kad pie varas ilgi paliek viens politiskais spēks. Un es redzu, ka šī attieksme ir tā, kas nosaka zviedru investīcijas arī Latvijā. Tās ir Latvijas tirgū un sabiedrībā integrētas ilgtermiņa investīcijas, un tās ir radījušas sava veida nabas saiti starp abām valstīm.

Laikraksta Dienas Bizness rīcībā ir nonākusi informācija, ka pret Latvijas bankām uzsāktās kampaņas rezultātā tiek slēgti ne tikai «čaulas uzņēmumu», bet arī pavisam reālu tranzīta nozares uzņēmumu konti.

«Varu atklāti pateikt, ka arī mums aizvēra ciet kontus kompānijām, kuras ir saistītas ar Krieviju. Pagājušā gada decembrī bez īpašiem paskaidrojumiem Swedbank aizvēra ciet kontus diviem kopuzņēmumiem,» saka Ivars Sormulis, kurš ir privātā dzelzceļa uzņēmuma AS Baltijas Tranzīta serviss valdes priekšsēdētājs. Viņš ir tas retais, kuram ir drosme to pateikt atklāti. Taču laikraksta rīcībā ir informācija arī par citiem tranzīta jomas uzņēmumiem, kuriem pēdējā laikā ir radušās problēmas banku kontu sakarā. Grūtajā situācijā, kādā starptautiskās politikas dēļ atrodas Latvijas tranzīta nozare, mazākais, kas tai ir vajadzīgs, ir problēmas ar banku pakalpojumiem mūsu valstī. Tā vien šķiet, ka kāda neredzama roka ir nolēmusi pielikt punktu ne tikai Latvijas bankām, bet arī tranzītam, kas ir vēl viena miljardu nozare. Bet varbūt tā nav sveša roka, bet mūsu pašu provinciālisms un gļēvums? Patiešām traki būtu, ja izrādītos, ka mūsu bankas un tranzīts ir iznīcināts nevis kādu ģeopolitisku lēmumu rezultātā, bet tikai tāpēc, ka Latvijas valdībai gribējās kārtējo reizi iztapt, bet banku ierēdņiem neko vairāk kā «mazāk problēmu».

«Es domāju, ka Latvijā neviens negribētu to pieredzi, ja kaut kas šeit notiktu ar zviedru bankām. Tā nebūtu bankas Baltija, ne Parex bankas pieredze, to pat nevar salīdzināt – tā būtu atombumba, kas, domājams Latvijā radītu ļoti ilgas un neparedzamas sekas,» šodien Latvijas Radio 1 norādīja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

Viņš norādīja, ka Latvijas finanšu sektors lielā mērā balstās uz Zviedrijas komercbankām, savukārt krīzes brīdī zviedru bankas Latvijai ir izrādījušas lielu solidaritāti. «Krīzes laikā Centrāleiropā – Ungārijā, Rumānijā, Polijā – notika ļoti lielas diskusijas par to, ka Austrijas, Beļģijas, Itālijas un Čehijas bankas varētu pamest šīs valstis, savukārt Latvijā nevienu brīdi neparādījās jautājums, ka Zviedrijas bankas varētu Latviju pamest,» tā I. Rimšēvičs.

«Situācija Latvijā būtu neizmērojami sarežģītāka un smagāka, ja šīs bankas te nebūtu un neradītu šeit stabilu vidi un nestabilizētu situāciju kopumā,» norādīja Latvijas Bankas vadītājs.

«Mūsu valstī palikušas tikai zviedru, svešzemju bankas un zemnieki nevar tajās paņemt kredītu, lai, piemēram, uzbūvētu lielāku gaļas pārstrādes uzņēmumu,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā sūdzējies Guntis Belēvičs, Kokneses novada Iršu pagasta bioloģiskās saimniecības Zemitāni īpašnieks.

Jautāts: «Arī jūs nevarat paņemt kredītu?», viņš sacījis īsi: «Nevaru.» Uz norādi par viņa saimniecību ar briežu ganāmpulku kā iespējamo nodrošinājumu, saimniecības īpašnieks atbildējis: «Zviedru bankas šādus projektus nekreditē pavisam vienkārša iemesla dēļ: atmatā aizlaistus laukus zviedri var nopirkt lētāk nekā koptus.

Tieši tāpēc pašvaldībām ar steigu jāļauj dibināt krājaizdevu sabiedrības: nauda ir jāglabā nevis zviedru bankās, bet gan pašvaldību bankās, un tās pašas varēs izlemt, ko attīstīt savos reģionos. Vai NAP ir kaut viens vārds par šādu lietu? Protams, nav. Ne jau vienkārši lauksaimniecība ir svarīgākā, bet gan tas, ka latviešu tautas saknes ir laukos.»

Londona cer uz Latvijas un mūsu Eiropas Komisijas (EK) viceprezidenta kandidāta sapratni par Sitijas raizēm .

Atšķirības Eiropas valstu banku regulējumos sadārdzina banku biznesu, un tas atsaucas uz pakalpojumu cenām, intervijā laikrakstam Dienas Bizness skaidro Londonas Sitijas Korporācijas lordmēre Fiona Vulfa.

Kāda interese Sitijai ir par Latviju? Mūsu bankas ir fokusējušās uz reālo ekonomiku un ne tik daudz uz finanšu tirgiem, kā tas ir Londonā, Parīzē un citur.

Galvenais manas vizītes iemesls ir tas, ka Latvijai no jaunā gada būs vissvarīgākā Eiropas Savienības (ES) prezidentūra nākamo piecu gadu laikā, jo faktiski Latvija noteiks jaunās EK un Parlamenta dienas kārtības galvenos virzienus. Šis ir fantastisks brīdis, lai pievērstu uzmanību tam, kas Eiropai ir visvairāk nepieciešams – izaugsme, darbavietas un konkurētspēja. Mēs, Sitija, gribētu, lai arī jaunajai EK būtu šīs trīs prioritātes, nevis jauni regulējumi.

No nerezidentu banku slēgšanas Latvijas zaudējumi būs teju 600 miljoni eiro gadā

«Sarkano kartīti» esam saņēmuši tikai mēs, Lielbritānijā tiek rādītas dažas «dzeltenās kartītes», bet stingrs «nē» Krievijas kapitālam nekur Rietumu pasaulē nav pateikts. Tas, protams, liek uzdot jautājumu – vai tomēr mums nebija un nav iespējams saglabāt šo ārvalstu finanšu pakalpojumu nozari? – jautā bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, sakot, ka nerezidentu banku nozares kopējā pievienotā vērtība, pēc Deloitte pētījuma, 2016. gadā bija 592 miljoni eiro. Un kāda vēl ir netiešā ietekme?

Vjačeslavs Dombrovskis

Foto: Zane Bitere/LETA

Sākoties notikumiem, kuri, kā tagad redzams, ir sākums visas Latvijas finanšu eksporta nozares likvidācijai, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola teica, ka ABLV neesot «sistēmiskas ietekmes» uz Latvijas tautsaimniecību. Vai tā bija sabiedrības apzināta maldināšana?

Pēc atlaišanas zviedru Swedbank prezidente Birgita Bonnesena saņems aptuveni divus miljonus eiro lielu prēmiju. Līdzīgi kā pagājušajā gadā ABLV Bank, tā šogad Swedbank skar ar aizdomām par naudas atmazgāšanu saistīti pārmetumi.

ABLV Bank īpašnieki skandāla rezultātā bija spiesti aizvērt savu banku un ar milzīgām pūlēm panāca tiesības vismaz pašlikvidēties, nevis tikt likvidētiem politiski ieceltu maksātnespējas administratoru vadībā. Swedbank gadījumā no darba tika atbrīvota bankas vadība, pirkstu pakratīja zviedru finanšu ministrs, bet beigās bankas vadītāja dabūja prēmiju. Latvija un Zviedrija – divas valstis, divas atšķirīgas pieejas valsts interesēm, biznesa interesēm un tiesiskumam.

Pagājušā gada 13. februārī izskanēja ASV FinCen paziņojums, par kuru Latvijas valdība tika informēta tikai stundu iepriekš. Šis paziņojums aizsāka procesu, kas beidzās ar ABLV Bank pašlikvidāciju. Šogad FKTK priekšsēdētājs Pēters Putniņš ir paziņojis, ka viņa mērķis ir panākt, lai 13. februāra FinCen paziņojums tiktu atsaukts, un ka Latvijas finanšu regulators pie tā strādā. Latvijas valdībai Putniņa aktivitātes acīmredzami nepatīk. Steidzami tiek virzītas izmaiņas likumdošanā, lai Putniņu un FKTK padomi varētu atsaukt pirms termiņa. Nerunājot par to, ka valdībā būtu kaut mazākā mērā vērojamas rūpes par Latvijas ekonomiskajām interesēm. Praktiski uzreiz pēc FinCen paziņojuma Latvijas finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola sāka uzturēt viedokli, ka «tāda» banka mums vispār nav vajadzīga. Tika dots skaidrs politisks signāls citām bankām – likvidējiet nerezidentu noguldījumus savās bankās, ja nē, jūs sagaida tāds pats liktenis kā ABLV Bank. Kāpēc? Tāpēc, ka onkulis teica. Nekādu nacionālo interešu pelnīt mums nav, mums ir viena interese – ievērot ārvalstu rekomendācijas. Tādi ir signāli, ko dod Latvijas valdība.

Fiksā politiķu ideja par papildus nodokli finanšu sistēmai ir vienkārša kā reizrēķins un saprotama ir tās reibinošā burvība, taču pamatu pamatos tā ir kļūdaina un ilgtermiņā – bīstama. Tā “sit” pa lielāko un vērtīgāko Latvijas attīstības dzinējspēku – jaunajiem uzņēmējiem, jo demonstrē, ka tā saucamā “pārdales ekonomika” aizvien vēl ir un būs dienas kārtībā.

Saprotu, ka mani kā uzņēmēju caur banku sistēmu agri vai vēlu sasniegs visas šīs “brīnišķīgās” idejas – banku nodoklis, hipotekāro kredītu likmju regulēšana un citas – tāpēc vēlos identificēt dažas dziļas problēmas Latvijas ekonomikā, kurām patiešām būtu jāpievērš uzmanība. Jo pašlaik izskatās, ka daži politiķi paši ir noticējuši šai maldugunij, ka daudzās likstās esot vainojamas vienīgi bankas.

Blata ekonomikas sekas

30 gadu laikā, kopš esmu tieši un netieši bijis iesaistīts Latvijas komercbanku sistēmā (gan kā bankas vadītājs, kā investors, biznesa pārdevējs un daudzu banku klients) ne reizi neesmu manījis, ka Latvijas finanšu sistēmā būtu noteikti kādi ierobežojumi jaunu spēlētāju ienākšanai. Latvijā ir strādājušas franču, somu, vācu un citu valstu bankas, taču tās pašas ir savu biznesu pārdevušas un šeit nav palikušas. Iemesli tam bijuši dažādi, taču viens no būtiskākajiem – nevēlēšanās piedalīties tā saucamajā “blata biznesā”, kas balstās ar valsti saistīta kapitāla un vērtību pārdalē. Pārdales fāze ir dabiska parādība, valstij atgūstot neatkarību un uzsākot saimniekot pašai, taču Latvijā šī brutālā un infantilā pieeja “biznesam” diemžēl ieilga. Shēmas, kuru rezultātā daži kļuva par jaunbagātniekiem, pašas par sevi nav nekāda traģēdija, ja vien valsts spēj virzīties tālāk – veidojot reālus, globāli konkurējošus un augošus biznesus. Ja shēmošana ieilgst (un Latvijā tā aizvien vēl turpinās), tam neizbēgami velkas līdzi virkne bremzējošu, patiesībā, valsti pamatīgi indējošu, blakņu – korupcija, ēnu ekonomika, sadarbība ar diktatoriskiem režīmiem, kas nokauj reālas uzņēmējdarbības garu. Jo viss minētais nozīmē vieglāku un ātrāku peļņu, – te izšķirošs faktors nav konkurētspēja, bet bieza āda un blats tieši tādās pat izpausmēs, kādu daļa no mums to atceras no padomju laika.

Uz Eiropas zemo depozītu likmju fona ar vēl zemākām likmēm izceļas Latvijas bankas

(Raksts papildināts ar informāciju galerijā.)

Dažus pēdējos gadus Eiropā banku depozītu ziņā varētu raksturot kā absolūti liesus gadus. Termiņnoguldījumu likmes ir smieklīgi zemas, turklāt nav īsti pamata cerēt, ka tās vidējā termiņā varētu būtiski palielināties. Tiesa gan, rekordzemu depozītu likmju ziņā uz pārējo Eiropas valstu fona izceļas Latvija – mums tās ir pašas zemākās!

Eiropas Centrālās bankas (ECB) apkopotie dati liecina, ka jūlijā vidējā banku depozītu likme par 12 mēnešu noguldījumu Latvijā bijusi vien 0,29%. Piemēram, Vācijā vidēji no bankām par gada depozītu var dabūt 0,53%, Zviedrijā – 1%, bet Apvienotajā Karalistē – 1,25%. Vēl augstākas gada depozītu likmes ir Grieķijā – vidēji 2,27%, Polijā – 2,64% un Rumānijā – 3,08%. Nedaudz augstākas nekā Latvijā noguldījumu likmes ir arī Igaunijā un Lietuvā.

Bijušais AS Latvijas Krājbanka īpašnieks Vladimirs Antonovs gatavs personīgi ierasties pie Raimonda Paula un atdot viņam bankā zaudētos ietaupījumus ar procentiem.

Tā pusotru gadu pēc Snoras un Krājbankas kraha portālam Delfi atzīst V. Antonovs.

«Manuprāt, patiesībā tas, kas notika ar Snoras bija politiski motivēts, lai arī tiek saukti citi iemesli,» uzsver V. Antonovs. «Godīgi sakot, tik lielas bankas nemēdz būt ideāli veselas. Visas Austrumeiropas un Krievijas bankas ar kaut ko slimo, īpaši tad, ja pārdzīvota krīze. Visām ir problēmas,» viņš norāda.

«Visas zviedru bankas saņēma valsts palīdzību, lai tiktu galā ar saviem sliktajiem kredītiem. Mēs to nekad nedarījām. Bet jebkurai bankai ir problēmas, un parasti, ja regulatori tādas redz, notiek sarunas ar īpašniekiem. Ja ir vajadzīga nacionalizācija, tas notiek civilizēti, kā Parex gadījumā, kad banku pārņēma, sadalīja labajā un sliktajā bankā un tā turpina strādāt. Ar Snoras notika pavisam citādi, banku, manuprāt, pretlikumīgi pārņēma. Manuprāt, tam, kas notika ar Snoras, ir vairāki iemesli,» uzskata V. Antonovs. «Lietuvas vara, saprotot, ka tuvojas vēlēšanas un Convers Group faktiski ir pieejami neierobežoti finansiālie resursi. Mēs vienmēr ieņēmām politiski neitrālu pozīciju, bet visi lieliski zināja, ka Baranauskam ir ļoti labas attiecības ar sociāldemokrātiem, ka mūsu rīcībā ir ļoti ievērojami finanšu resursi, kas pieder Krievijas pilsonim. »

Ziemeļvalstu lielākās bankas pārstrukturēšanās pasākumi atsevišķus finanšu tirgus uzraugus dara tramīgus

Dānijas un Somijas banku regulatori izteikuši bažas, ka restrukturētā Nordea attiecīgajos tirgos saglabā savu nozīmīgumu, reizē kļūstot grūtāk uzraugāma, raksta Bloomberg. Ar 657 miljardu eiro kopējo aktīvu apjomu 2016. gada trešajā ceturksnī Nordea ir lielākā banka Ziemeļvalstīs. Jaunā gada sākumā ir stājusies spēkā bankas veiktā konsolidācija – pārrobežu saplūšana, kas līdz ar izrietošām pārmaiņām uzraudzības režīmā licis dāņu un somu tirgus uzraugiem izteikt bažas par finanšu stabilitāti reģionā.

Stokholmā, Helsinkos un Kopenhāgenā kotētā Nordea kā vienota banka ir izveidojusies 20. gadsimta beigās saplūšanu un pārņemšanas darījumu sērijā no somu, dāņu, norvēģu un zviedru bankām. Pēdējā laikā banka reorganizē savu darbību, kas acīmredzot ir vērsts uz tirgus pozīciju stiprināšanu un darbības optimizāciju. Atšķirīgos tirgos tas izpaužas dažādi. Baltijā pašlaik aizvien norit Nordea un DNB bankas apvienošanās process, un kopš oktobra beigām Latvijas Konkurences padome izskata zviedru Indy AB pieteikumu par izšķirīgās ietekmes iegūšanu DNB Baltija un Nordea Baltija. Konkurences padomei lēmums ir jāpieņem līdz februāra beigām.

Nevienu no šodienas pašnāvnieciskajiem lēmumiem Latvijas banku jomā nevarētu pieņemt tik viegli, ja nepastāvētu mīts par «tīro» un «netīro» naudu. «Tīro» naudu mums vajag, bet no «netīrās» ir jāatbrī­vojas. «Tīrā» nauda ir rietumos, bet «netīrā» – austru­mos. «Tīrā» nauda ir «finanšu tirgos», bet «netīrā» – «ofšoros». «Tīrā» nauda ir «ārvalstu investoriem», bet «netīrā» – vietējiem «oligarhiem».

Jautājums tiek pasniegts kā morāla un ētiska izvēle. Vienlaikus te ir skaidri redzams kas cits. Tas ir jau­tājums par tā saucamo «veco» un «jauno» naudu, kas rietumu medijos ir pietiekami daudz apspriests, bet pie mums par to ir runāts maz.

Ja aplūkojam jautājumu tuvāk, cēlums «tīrajai» naudai pazūd. «Tīrā» bieži izrādās vienkārši agrāk ne visai tī­ros darījumos iegūta nauda. Nereti tā ir agrāk salaupīta, pat nošaujamiem cilvēkiem atņemta nauda, kas tagad pasludināta par «tīru», jo ir pagājis laiks.

Ļoti daudz runāts par Lembergu un vietējiem oligar­hiem. Tomēr vairums Latvijas iedzīvotāju, iespējams, nav pat dzirdējuši Valenbergu vārdu. Mediji visur pa­rasti meklē vietējos oligarhus un maz runā par to, kas Latvijā pieder ārvalstu oligarhiem. It kā to nebūtu. It kā bankas, firmas un īpašnieki piederētu kaut kam anonī­mam un amorfam. Tā var šķist, ja runā tikai par «ār­valstu investoriem» vai «finanšu tirgiem», kuru «uzti­cība mums ir jāiegūst». Taču «patiesā labuma» guvēji nav tikai ārzonu firmas, bet arī lielās bankas. Par to ir pienācis laiks parunāt. Valenbergi ir miljardieri, ku­riem ir liela ietekme Zviedrijas un visas Skandināvi­jas ekonomikā vismaz kopš Andrē Oskars Valenbergs pirms vairāk nekā 160 gadiem nodibināja Stockholms Enskilda Bank. Banku, kas šodien saucas tikai nedaudz savādāk - Skandinaviska Enskilda Banken (SEB). Va­lenbergi kontrolē tiem piederošus fondus un holdinga kompānijas, kam savukārt pieder tādu kompāniju kā ABB, AstraZeneca, Atlas Copco, Electrolux, Ericsson, EQT, Höganäs, Mölnlycke, Nasdaq, Saab AB, SAS, SEB, SKF, Stora Enso un Wärtsilä daļas. Savulaik tika lēsts, ka Valenbergiem piederošajos un ar tiem saistīta­jos uzņēmumos tiek radīta trešdaļa no Zviedrijas IKP. Lūk, šādi oligarhi kontrolē arī aktīvu ziņā trešo lielāko Latvijas banku un vēl daudzas firmas, kuru nosauku­mus jūs atpazināt, tikai par to «patiesā labuma» guvē­jiem nekad nebijāt dzirdējuši.

Saprotot, ka nodrošinājumu saņemt nevarēs, izmeklētājs kā savu nākamo soli izraudzījās apsūdzības izvirzīšanu personīgi Rietumu bankas prezidentam

To intervijā DB saka Rietumu Bankas prezidents Aleksandrs Pankovs.

Pēdējā laikā masu saziņas līdzekļos daudz tiek runāts par tā sauktajiem Panamas dokumentiem. Saistībā ar tiem ir izskanējis arī Rietumu Bankas vārds, taču banka līdz šim atteikusies no komentāriem. Kāpēc?

Vispirms jāsaka, ka mums līdz šim brīdim nav zināms par to, vai šajos dokumentos ir jebkāda informācija, kas būtu saistīta ar Rietumu Banku. Tāpēc īsti nav ko komentēt. Kopumā, – mēs atbalstām finanšu nozares uzraudzības politiku, caurskatāmību un apmaiņu ar finanšu informāciju starptautiskā mērogā. Taču jāuzsver, ka šādam informācijas apmaiņas procesam ir jānotiek saskaņā ar likumu. Mēs esam banka un neviens nav mūs atbrīvojis no nepieciešamības ievērot noteiktas procedūras, rūpēties par klientu personisko datu saglabāšanu un par bankas noslēpuma ievērošanu.

Latvijas Banka rīt, 15. novembrī, laidīs apgrozībā Vidzemei veltītu 2 eiro piemiņas monētu, informē centrālā banka.

Šī monēta, uz kuras attēlots Vidzemes ģerbonis, ievada Latvijas kultūrvēsturiskajiem apgabaliem veltīto 2 eiro piemiņas monētu sēriju, kas būs viens no Latvijas Bankas veltījumiem valsts 100 gadu jubilejā. Monēta ir likumīgs maksāšanas līdzeklis Latvijas Republikā un citās eiro zonas valstīs, tādējādi, sagaidot mūsu valsts 100 gadu jubileju, tā ceļos pa visu Eiropu, stāstot par Latviju.

Latvijas valsts 100 gadu jubilejas pasākumu programma veidota, paredzot svētku un paliekošu vērtību radīšanā iesaistīt visu sabiedrību, ikvienu cilvēku un iestādi. Valsts 100 gadu jubilejas gaidīšanu ievadīs jau 2017. gadā plānotie darbi un pasākumi, bet Latvijas rotāšana svētku noskaņās ilgs piecus jubilejas gadus. Latvijas Banka piedalīsies ar tās lomai atbilstošu saturu, nodrošinot valsts finanšu vēsturē nozīmīgu notikumu izpēti un izcilu personību ieguldījuma vērtējumu un radot vairākas valsts izveidei veltītu piemiņas un kolekcijas monētu sērijas un atsevišķas monētas. Latvijas Banka valsts 100 gadu jubilejas atzīmēšanu noslēgs ar centrālās bankas 100 gadu jubileju 2022. gada 1. novembrī.

Premjers Māris Kučinskis ir izveidojis darba grupu Latvijas «finanšu sektora pārveidei», kurā ietilpst trīs skandināvu banku un vienas amerikāņu īpašumā esošas bankas pārstāvji, bet nav neviena vietējās bankas pārstāvja. Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola jau pirms tam ir publiski pieļāvusi desmit vietējo banku likvidāciju. Savukārt bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis intervijā Dienas Biznesam atzīst, ka šāds premjera darba grupas sastāvs, iespējams, ir «mājiens» par nākamo notikumu attīstības virzienu un pievienojas laikraksta bažām par iespējamu skandināvu banku karteļa veidošanos Latvijas teritorijā.

Latvijas četrās lielākajās bankās – Swedbank, Luminor Bank, SEB bank un Citadele banka – jaut tagad tiek apkalpoti 90% klientu. Noguldījumu apjoms rezidentu un nerezidentu bankās līdz šim gan dalījās aptuveni 60% pret 40%, bet vietējā kapitāla īpašumā esošās bankas darbojās pārsvarā nerezidentu sektorā. Taču ārvalstu noguldītāju izspiešana no Latvijas, ko iezīmē gan ABLV Bank darba apturēšana, gan bēdīgi slavenā Danas Reiznieces-Ozolas tēze par tikai 5% nerezidentu noguldījumu, kam ir jāpaliek mūsu bankās, visai drīz var novest pie situācijas, ka Latvijas tirgū pilnībā dominēs tikai četras premjera darba grupā pārstāvētās ārvalstu bankas, no kurām trīs turklāt ir viena reģiona – Skandināvijas bankas.

Pasaules lielāko banku peļņa tuvu pirmskrīzes līmenim, trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Pagājušajā ceturksnī ASV 10 lielākie aizdevēji kopumā nopelnījuši 30 miljardus ASV dolāru, kas tikai nedaudz atpaliek no banku rekordpeļņas 2007. gada otrajā ceturksnī, liecina Bloomberg apkopotie dati. Pastāv pieņēmums – ja bankām iet labi, tad arī pārējai ekonomikai vajadzētu klāties visai pieņemami. Kā nekā tieši no bankām Rietumvalstīs lielā mērā atkarīga ekonomikas asinsrite - ja tās jūtas «daudzmaz OK», tad arī tautsaimniecības virzienā vajadzētu plūst naudai papildu kredītu izpausmē. Savukārt, ja bankas ir mazāk pelnošas, tad arī ekonomika var izrādīties nepietiekami finansēta.

Analītiķu pirms tam izteiktās peļņas prognozes izdevies pārspēt arī lielajām zviedru bankām, kuras savu darbību izvērsušas Latvijā. Turklāt tas noticis, neskatoties uz to, ka šīm iestādēm nācies darboties centrālo banku noteikto negatīvu likmju apstākļos (gan Zviedrijā, gan eirozonā).

Zviedrijas bankas izliekas par kurlām pret atkārtotajām prasībām paaugstināt to pamatkapitālu. Valdība ir gatava izdot atbilstošus likumus, lai panāktu banku piekāpšanos, pauda Zviedrijas finanšu ministrs Anders Borgs (Anders Borg).

Bankas turpina darboties ar augstiem peļņas rādītājiem, kas liecina, ka tās «nav pietiekami «nobriedušas», lai spētu uzņemties atbildību», ziņo thelocal.se.

«Ir nedaudz pārsteidzoši, ka kāds izvēlas strādāt ar augstākām dividendēm situācijā, kad mēs skaidri signalizējam, ka bankām ir jāpalielina savs pamatkapitāls,» finanšu ministrs Stokholmā sūdzējās medijiem.

«Izskatās, ka bankas nav klausījušās mūsu ieteikumos. Tādēļ mēs secinām, ka jānosaka stingrāks regulējums, pauda A. Borgs.

Viņš arī piebilda, ka bankas nav pietiekami nobriedušas, lai uzņemtos sociālu atbildību, un tādēļ valdība tās vairs nevar uztvert nopietni.

2007.-08. gada globālās finanšu krīzes laikā Zviedrijas bankas ar bažām lūkojās Baltijas valstu virzienā, raksta Financial Times.

Tas bija pamatoti, jo Baltijas valstu ekonomiskā lejupslīde deva smagu triecienu Zviedrijas aizdevējiem un radīja Stokholmas regulatoros bažas par nekustamā īpašuma tirgus sabrukumu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.

Savukārt šobrīd situācija ir pilnīgi pretēja, un pieaugošās bažas Baltijas banku nozarē ir vēl viena zīme, kas norāda uz nepilnībām Eiropas finanšu sistēmā, norāda FT, par piemēru minot Lietuvu. Vairāk nekā 90% no Lietuvas banku aktīviem patlaban pārvalda ārvalstu aizdevēji (rādītāji Igaunijā un Latvijā ir nedaudz atšķirīgi).

Ciešā saikne starp vietējām bankām un vietējo uzņēmējdarbību bieži ir bijusi balstīta uz korupciju, kas negatīvi ietekmēja visu ekonomiku, norāda viens no bijušajiem Viļņas ministriem. Valstī strauji ienākušas Ziemeļvalstu bankas, un patlaban Lietuvā trīs lielākie aizdevēji ir zviedru SEB un Swedbank, kā arī norvēģu DNB. Visas trīs bankas palika valstī arī tad, kad IKP, rēķinot dolāros, laika posmā no 2008. līdz 2010. gadam pazeminājās par vairāk nekā piektdaļu. Taču dažas amatpersonas Baltijas valstīs sāk satraukties par to, kas ar šīm bankām notiek savos mājas tirgos.

Zviedrijas un Baltijas korporācijas pašlaik ekonomikā nesaskata nekādu pieprasījumu, tāpēc viņi arī neinvestē

«Ja viņi zinātu, ka gaida pieprasījums, viņi investētu, tomēr viņi nogaida, jo nav šādas paredzamības,» par korporatīvo investoru noskaņojumu DB saka Swedbank prezidents un izpilddirektors Mikaels Volfs. Intervijā viņš arī neslēpj, ka Swedbank kā banka gribētu no Latvijas valsts vienreiz dzirdēt skaidru nostāju, vai tā finanšu pakalpojumu biznesu nerezidentiem šeit grib vai negrib.

Nule kā Rīgā bija Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības valdes priekšsēdētāja Daniela Nuī, kas pēc pāris mēnešiem Latvijā sāks pārraudzīt arī Swedbank. Ko domājat par šiem regulatora jaunumiem?

Lietuvā un pārējās Baltijas valstīs ir pārāk liela Zviedrijas kapitāla banku koncentrācija, tādēļ viena no divām Lietuvā strādājošajām zviedru bankām - «SEB bankas» vai «Swedbank» - būtu jāpārdod, uzskata Lietuvas Seima Budžeta un finanšu komitejas priekšsēdētājs Stasis Jakeļūns.

Viņa vadītajai komitejai uzdots izmeklēt pirms desmit gadiem pieredzētās ekonomiskās krīzes apstākļus, un Jakeļūns tršdien žurnālistiem paudis viedokli, ka minēto ieteikumu attiecībā uz zviedru kapitāla bankām varētu ierakstīt izmeklēšanas atzinumos.

«Zviedrija pagaidām neplāno iestāties eirozonā, un tas apstāklis, ka eiro viņiem nav mājas valūta un ka mēs joprojām esam atkarīgi no Zviedrijas banku sistēmas, ir viens no riska faktoriem,» izteicies deputāts.

Pēc viņa teiktā, «tas ir diskutējams jautājums», par ko tiek runāts jau sen.

«Zviedrijas banku koncentrācija ir pārāk liela un rada zināmu apdraudējumu. Tā ir jau desmit vai piecpadsmit gadus veca informācija, kā izriet no noteiktām sarunām,» piebildis Jakeļūns.

Dāņiem piederošās liekti līmēto mēbeļu ražotnes Kvist produkcijas apjoms aug par 25–30% gadā

Pēc ražotnes iegādes sākumā tika izmantota vien trešā daļu telpu, taču šobrīd tajās visās notiek ražošana vai arī tās tiek sagatavotas šim nolūkam, sarunā ar DB akcentē SIA Kvist valdes loceklis Mihaels Kvists. Pērn uzņēmuma apgrozījums sasniedza 6,24 milj. eiro, un šogad tiek plānots pieaugums teju par trešdaļu.

DB jau rakstījis, ka bijušo Sāgas grupas mēbeļu ražotni Laiko Mālpilī Dānijas kompānija AS Kvist Industries iegādājās no Swedbank 2011. gada nogalē. Dāņi atjaunoja ražotnes darbību 2012. gada aprīlī, ieguldot tajā trīs miljonus eiro, plānodami investēt vēl vismaz vienu līdz divus miljonus eiro. Uzņēmumam ir izdevies īstenot savas ieceres, jo, pēc M. Kvista teiktā, Kvist Industries grupa kopumā turpina ieguldīt ap vienu miljonu eiro gadā, lielākoties – Latvijā.

AS Olainfarm vebinārā, kas 3. septembrī norisinājās biržas Nasdaq Baltic interneta vietnē, uz Dienas Biznesa jautājumiem atbildes bija izvairīgas, ne pēc būtības vai nesniedza skaidrību

Jau 4. septembrī sekoja Olainfarm lielākā akcionāra Olmafarm valdes priekšsēdētāja Pētera Rubeņa paziņojums ar aicinājumu glābt Olainfarm, kurā visi Dienas Biznesa uzdotie jautājumi ir skarti. Skaidrot šos jautājumus, nevēlēšanos atbildēt, pašu vebināra norisi un tajā pateikto Dienas Bizness aicināja bijušo Olainfarm valdes locekli un akcionāru Salvi Lapiņu.

Mēs jau pirmajā jautājumā aicinājām Olainfarm valdes priekšsēdētāju Lauri Macijevski skaidrot šā gada pirmā ceturkšņa uzņēmuma darbības rezultātus salīdzinājumā ar otro ceturksni, tomēr viņš palika pie iepriekšējās taktikas – sniedzot informāciju par pusgadu nedalīti. Runa ir gan par peļņas, gan ieņēmumu, gan likviditātes sadaļām. Kādēļ, jūsuprāt, šāda taktika?

Pēc tam, kad Latvijas uzņēmēji nulles nodokļa ieviešanu uzņēmumu reinvestētajai peļņai ir lūguši jau gadus piecpadsmit, par šo iespēju ierunājas arī Latvijas Bankas prezidents

«Stratēģiskajam mērķim vajadzētu būt, ka arī Latvija [tāpat kā Igaunija] iet uz nulles nodokli reinvestētajai peļņai,» Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs intervijā saka aģentūrai BNS. Pie šīs visnotaļ saprātīgās atziņas tā vien gribas iesaukties «labrīt!», jo Igaunija šo nulles nodokli reinvestētai peļņai ieviesa vēl 90. gados, pirms vēl katrs kaut cik nozīmīgs solis bija jāsaskaņo ar Eiropas Savienību, kas šobrīd no Finanšu ministrijas puses bieži kalpo kā nokautējošs arguments, lai Latvijas nodokļu iekasēšanas sistēmā neko būtisku nemainītu. Igauņi nulles nodokli ieviesa un bauda šī lēmuma augļus vēl šobaltdien, tāpat kā dažas citas priekšrocības darbaspēka nodokļu ziņā – Igaunijā, piemēram, cilvēkam uz rokas paliek lielāks neapliekamais minimums nekā Latvijā. Arī Latvijā uzņēmēji jau gadus piecpadsmit prasa reinvestēto peļņu neaplikt ar nodokli, DB par to ir sarakstījis desmitiem publikāciju, ja tagad par to ierunājas arī Latvijas Bankas šefs, tad jājautā, kāpēc tieši tagad? Kas tāds ir noticis, ka Latvijas Bankas vadītājs no saviem augstumiem ir pievērsies šai specifiskajai uzņēmēju problēmai?

Starp Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm pastāv būtiskas dzīves līmeņa atšķirības, taču ar mērķtiecīgu rīcību tās ir iespējams samazināt, ir pārliecināti SEB bankas ekonomisti Baltijas valstīs, kuri 2. oktobrī tikās Igaunijas pilsētā Vīlandē, lai apspriestu ekonomiskās labklājības Latvijā, Lietuvā un Igaunijā tuvināšanu bagāto Ziemeļvalstu standartiem.

Pēdējo gadu laikā dzīves līmenis Baltijas valstīs ir strauji uzlabojies. Lai arī finanšu krīze Baltijas valstis skāra krietni smagāk nekā Rietumvalstis, gan Latvija, gan Lietuva un Igaunija ir atguvušas krīzes laikā zaudēto un spējušas demonstrēt IKP izaugsmi krietni virs 3% atzīmes. Straujas darba tirgus atgūšanās rezultātā pašlaik nodarbinātības līmenis ir krietni augstāks nekā pirmskrīzes laikā. Augstais pieprasījums pēc darbaspēka ir veicinājis algu pieaugumu – pēdējo trīs gadu laikā vidējais atalgojums Igaunijā ir pieaudzis par 22%, Latvijā par 24% un Lietuvā pat par 30%.

SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis norāda: «Neraugoties uz šiem panākumiem, cilvēka dabā ir sevi salīdzināt ar tiem, kam klājas vēl labāk. Ziemeļvalstis atrodas no mums netālu gan ģeogrāfiski, gan kultūras ziņā, tādēļ Baltijas iedzīvotājiem patīk sevi salīdzināt ar turīgo Skandināviju. Pat pēc dzīvošanas izmaksu korekcijas Zviedrijas un Somijas IKP uz vienu iedzīvotāju 1.5 līdz 2 reizes pārsniedz Baltijas valstu līmeni. Somijas ekonomikas stagnācijas dēļ Baltijai ir izdevies nedaudz pietuvoties šīs valsts līmenim, savukārt straujā izaugsme Zviedrijā konverģenci ir padarījusi vēl grūtāk sasniedzamu.»