Augustā apritēja divi gadi, kopš Krievijas Federācija noteikusi sankcijas Eiropas Savienības, t.sk., Latvijas pārtikas produktiem. Vai divi gadi Latvijas eksportētājiem ir bijis pietiekošs laiks, lai kompensētu Krievijas tirgus zaudēšanu un atrastu jaunus noieta tirgus?

Kopējais Latvijas preču eksports 2015. gadā pieauga par 1,1%, kas vērtējams kā labs sniegums, ņemot vērā Krievijas noteikto embargo pārtikai un sarežģīto un nelabvēlīgo situāciju vairākos Latvijas eksporta tirgos. Diemžēl šogad Latvijas ārējās tirdzniecības rādītāji pārsvarā atrodas negatīvajā zonā, un šā gada astoņos mēnešos salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo periodu preču eksports ir sarucis par 1,5%.

Nav šaubu, ka 2015. gadā Latvijas kopējo preču eksporta izaugsmi būtiski bremzēja eksporta kritums uz Krieviju, kas salīdzinājumā ar 2014. gadu saruka par 24%. Tomēr preču eksportu uz Krieviju nesamazināja tikai sekas, ko izraisīja 2014. gada 7. augustā Krievijas noteiktais embargo liellopu gaļai, cūkgaļai, augļiem, dārzeņiem, mājputniem, zivīm, sieram, pienam, piena produktiem un 2015. gada 4. jūnijā pasludinātais beztermiņa aizliegums visam Latvijas zvejas produktu eksportam uz Krieviju.

Migrācija, imigrācija, kā ari imigranti tās ir tēmas, kuras Latvijas sabiedrība pēdējā laikā uztver

saasināti un arvien negatīvāk. Ar katru gadu migrācijas tēma kļūst aktuālāka un dažreiz

sabiedrība saskaras ar to, ka informācija, kas izskan plašsaziņas līdzekļos, nav pārbaudīta, ir

neprecīza vai pat sagrozīta. Rodas pārpratumi, neizpratne un maldīgi priekšstati. Plašsaziņas

līdzekļi Latvijā bieži pauž negatīvo, steriotipisku viedokli par migrāciju un imigrantiem. Visai

bieži, lai saasinātu tēmu, tiek izrautas frāzes no intervijām, diskusijām un apjomīgiem

rakstiem, tādejādi zūd to sākotnējā nozīme un vēstījuma mērķis. Izveidojas nepareizais

priekšstats par migrācijas tēmu.

Viena no aktuālākajam tēmām, kas pēdējos mēnešus ir bijusi Eiropas un visas pasaules

Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) sniegtā informācija liecina, ka decembrī par vienu tonnu piena pārstrādes uzņēmumi zemniekiem maksāja vidēji 236,06 Ls/t, kas ir par 18,9 % vairāk nekā 2013. gada janvārī.

Ja salīdzina gada vidējo rādītāju – 2013. gads pret 2012. gadu, cenas palielinājums ir 11,3 %. Pērn kopumā pārstrādei iepirkti 735 tūkstoši t piena, kas ir par 2,42 % vairāk nekā gadu iepriekš.

Ietekmē konkurētspēju

Zemnieki šobrīd par nodoto pienu saņem labu cenu, spriež eksperts. Tomēr pārstrādātājiem augstā iepirkuma cena iegriež un tas ietekmē konkurētspēju arī eksporta tirgos. Vidēji piena produktu izmaksās 70–80% veido piena iepirkuma cena. Tās kāpums par 18,9% gada laikā ir daudz, neviens piena produkts vairumtirdzniecības cenās nav sadārdzinājies par šādu apjomu, teic J. Šolks. Viņš paredz, ka nākotnē iespējama cenu samazināšanās. Šobrīd sviesta, saldā krējuma, siera tirdzniecība vairs nav tik apjomīga, kā tas bija 2013. gada nogalē. Kas būs tālāk, vēl esot grūti teikt. Jārēķinās, ka piens var palikt vairāk Ziemeļu puslodē, nāk pavasaris un vēl nevar zināt, kā veidosies piena cena. Tagad ir nogaidīšanas periods, vai industriālo piena produktu, neskaitot piena pulveri, realizācija piebremzēsies, kam var sekot cenu lejupslīde. J. Šolks cer, ka nebūs tik liela cenu samazinājuma kā 2008. gada beigās, bet tas, ka cenu svārstības gaidāmas, jau šobrīd esot skaidrs.

Saskaņā ar provizoriskajiem Eiropas Komisijas aprēķiniem, kuru pamatā ir dalībvalstu ikgadējās deklarācijas, dažām ES dalībvalstīm būs jāveic maksājumi 340 miljonu eiro apmērā par šīm valstīm noteikto piena kvotu pārsniegšanu 2007./2008. tirdzniecības gadā.

Pagājušajā gadā nodevas apjoms sasniedza 221 miljonu eiro. Septiņas dalībvalstis (Austrija, Kipra, Īrija, Itālija, Vācija, Luksemburga un Nīderlande) ir pārsniegušas piegādes kvotas. Kopumā šīs kvotas pārsniegtas par 1 217 000 t, par kurām jāmaksā 338.7 miljoni eiro.

Gandrīz 47% no kopējās summas ir par piegādes pārsniegumiem Itālijā, savukārt 30% no nodevas summas jāmaksā Vācijai. Itālija ir pārsniegusi savu piegādes kvotu par 5.7 %, Kipra par 3.9% un Austrija par 3.2%. Attiecībā uz tiešo tirdzniecību patērētājiem Kipra, Luksemburga un Nīderlande ir ziņojusi par noteiktā daudzuma pārsniegšanu kopumā par 4 673 tonnām, kas nozīmē, ka tiešās tirdzniecības nodeva sasniegs 1.3 miljonus eiro, no kuriem 92% jāsedz Nīderlandei.

Patlaban 23% no Latvijā saražotā piena tiek izvests, tomēr pieaugošo tendenci ietekmēt praktiski nav iespējams, jo zemnieki ir tiesīgi pārdot pienu par izdevīgāko cenu, atzīst zemkopības ministre Laimdota Straujuma.

«Pagājušajā gadā uz Lietuvu izvests par 9% vairāk piena nekā gadu iepriekš, un šī tendence pieaug. Patlaban manā rīcībā esošā informācija liecina, ka katru dienu no Latvijas izved 632 tonnas piena. Procesu nevaram ietekmēt, jo tas ir pašu lauksaimnieku bizness - protams, ka zemnieks pārdos pienu tam, kurš vairāk maksā,» sacīja Straujuma.

Viņa atzina, ka Lietuva ir to valstu skaitā, kuras, pretēji Latvijas interesēm, vēlas saglabāt piena kvotu arī pēc to plānotās atcelšanas 2015.gadā visā Eiropas Savienībā.

«Lietuva savu kvotu izpilda tikai par 80% un ir ieinteresēta, lai tā tiktu saglabāta. Mums ir zināmas bažas, ka šī interese tiks īpaši lobēta, kad gada otrajā pusē Lietuva pārņems ES prezidentūru no Īrijas,» atzina ministre.

Ja pēc plānotās piena kvotu atcelšanas 2015.gadā nozarē iestāsies cenu krīze, lauksaimniekiem būs pieejams ārkārtas atbalsts, šodien Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes sēdē sacīja zemkopības ministre Laimdota Straujuma.

Jautāta, kādi tirgus instrumenti paredzēti krīzes pārvarēšanai, ja kvotu atcelšana krasi pazeminās piena iepirkuma cenu, Straujuma sacīja, ka šādi instrumenti būšot vairāki.

«Piena produktu tirgus regulēšanā būs pieejai tādi «drošības tīkla» instrumenti kā intervences iepirkums sviestam un vājpiena pulverim, kā arī privātās uzglabāšanas atbalsts sviestam. Arī nupat ieviestais jauninājums - piena ražotāju grupas, kuru darbības princips līdzīgs kooperatīviem, - darbosies vismaz līdz 2020.gadam ar mērķi veicināt ražotāju sadarbību. Šie instrumenti būs galvenie, ar kuru palīdzību tiks uzturēts piena iepirkumu cenas līmenis un pēc iespējas novērsta krīzes negatīvā ietekme uz zemnieku ienākumiem,» norādīja ministre.

Situācija piena pārstrādes nozarē izejvielu augsto izmaksu un energoresursu cenu kāpuma dēļ pašlaik ir traģiska, piena pārstrādātāji strādā zem pašizmaksas un iespējams vairāku uzņēmumu bankrots, atzina Latvijas piensaimnieku centrālā savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks.

"Nevis nopietna, bet traģiska," uzsvēra Šolks. "Šodien ļoti aktuāli nozarē ir tas, ka ir pienācis brīdis, kad notiek nozares dziļa un nopietna krīze, kuru, diemžēl, valsts institūcijas, kurām mēs par šo esam mēģinājušas stāstīt, vēl nav sapratušas un apzinājušās," skaidroja LPCS vadītājs.

Viņš uzsvēra, ka pēdējo pāris gadu laikā jeb kopš pandēmijas sākuma notikuši vairāki būtiski procesi, tostarp negaidīti paaugstinājušās piena iepirkuma cenas. Pēc viņa paustā, līdz šim piena iepirkuma cena bija stabila un prognozējama -aptuveni 30 centi par kilogramu, taču patlaban piena iepirkuma cena sasniegusi jau 35,8 centus par kilogramu. Savienības aplēses liecina, ka piena iepirkuma cena decembrī palielināsies līdz 38 centiem kilogramā, savukārt nākamā gada sākumā tā pieaugs līdz 40 centiem par kilogramu.

Latvijas piena ražotāju kooperatīva «Piena ceļš» kopā ar Igaunijas kooperatīvu «E-Piim» kopīgi celtā piena pārstrādes rūpnīca Igaunijā, kas varētu izmaksāt 100 miljonus eiro, saasinās konkurenci Baltijas valstu piena tirgū, bet jaunam spēlētājam ieiešana tirgū nebūs viegla, secinājuši Lietuvas tirgus eksperti.

Savukārt Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumi, kas lielā mērā iepērk pienu no Latvijas un Igaunijas, atzinuši, ka no lielās rūpnīcas nebaidās un uzskata, ka tā beigu beigās palielinās jēlpiena ražošanu Baltijas valstīs.

Lietuvas bankas SEB galvenais ekonomists Tads Povilausks sacījis, ka Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumi apmēram trešdaļu ražošanā izmantotā piena iepērk Latvijā un Igaunijā, tādēļ jauns spēlētājs tirgū palielinās konkurenci tirgū, bet ne tuvāko gadu laikā.

«Protams, šī rūpnīca palielinās konkurenci Lietuvas piena pārstrādes uzņēmumu vidū,» ziņu aģentūrai BNS teica ekonomists. «Tomēr pēdējo 15 gadu vēsture mums mācījusi, ka Lietuvas piena pārstrādātāji ir ļoti spēcīgi gan finansiālā aspektā, gan prasmju un zināšanu aspektā, gan arī zina, kā konkurēt,» klāstīja Povilausks.

Parīzes klimata pārmaiņu konferences rezultātā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, tostarp Latvija, aktīvi cīnīsies par oglekļa dioksīda (CO2) izmešu apjoma samazināšanos līdz 2030 gadam. Instruments cīņā pret CO2 ir princips «piesārņotājs maksā», kas praksē nozīmē noteiktu cenu par katru piesārņojuma emisiju tonnu. Nav noslēpums, ka Eiropas Savienības (CO2) emisijas kvotu tirdzniecības sistēma nav devusi gaidīto rezultātu. Zemās emisijas kvotu cenas nav motivējošas industrijai samazināt kaitīgo CO2 izmešu nonākšanu atmosfērā. Nepieciešamība šo situāciju mainīt novedusi pie sistēmas reformām, kas stāsies spēkā 2019. gadā. Reformu rezultātā pieaugs CO2 izmešu cena, kas praktiski ietekmēs visus ES iedzīvotājus un uzņēmumus, jo notiks fosilās elektroenerģijas cenu kāpums. Tādēļ gudras valstis, rūpējoties par elektroenerģijas gala patērētājiem, jau savlaicīgi domā par atjaunojamo energoresursu (AER) efektīvu un iespējami plašu izmantošanu. Diemžēl Latvija nav to vidū.

Kas jāzina par kvotu sistēmu un CO2 Eiropas Savienībā?

Emisijas kvota ir atļauja emitēt 1 tonnu CO2 izmešu. ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas jeb ETS mērķis ir samazināt CO2 izmešu nonākšanu zemes atmosfērā. Šis ķīmiskais elements ir viena no siltumnīcefekta gāzēm (SEG), kas turpina izraisīt postošas klimata pārmaiņas uz mūsu planētas.

Sistēma darbojas vienkārši – tiem uzņēmumiem, kuri ražošanas procesā nevar izvairīties no oglekļa dioksīda emisijas vai ar tehnoloģiju palīdzību nespēj samazināt atmosfērā nonākušā CO2 izmešu daudzumu, ir jāiegādājas emisijas kvotas no komersantiem, kas to spēj. Katru gadu samazinot ražotājiem pieejamo kvotu apjomu, samazinās atmosfērā nonākušo CO2 izmešu apjoms. No 2013. līdz 2020. gadam maksimālais kvotu apjoms ik gadu tiek samazināts par 1,74%, bet no 2021. gada – jau par 2,2%. Pakāpeniski tiks sasniegts 2030. gadam izvirzītais ES mērķis – par 40% mazāk oglekļa dioksīda izmešu nekā 1990. gadā.

Divus mēnešus pirms piena kvotu sistēmas atcelšanas, kas gaidāma 1. aprīlī, Latvija tai piešķirto piena piegādes kvotu izpildījusi par 85,55%. Ja atlikušajā kvotu pastāvēšanas laikā izslaukumi būtiski neaugs, tad pastāv cerība uz kvotas pārsniegumu mazāk par prognozēto 1%, informē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs.

Lauksaimniecības Datu centra jaunākā informācija liecina, ka piena ražošanas kvotu 100% apmērā līdz februāra sākumam bija izpildījuši 1126 ražotāji no Latvijā reģistrētā 10 054 ražotāju kopskaita. Valsts rezervē pieejamais piena kvotas apjoms ir ļoti neliels – tikai 309,7 tonnas, kas atbilstoši kvotu administrēšanas noteikumiem jāsadala 765 pieteikumu iesniedzējiem, kas pieprasījuši vairāk nekā 3000 tonnas. «Valsts rezervē pieejamais kvotas apjoms ir niecīgs, bet tas mums ir jāsadala visiem pieteikumu iesniedzējiem atbilstoši kvotu administrēšanas noteikumos ierakstītajai formulai,» saka Lauksaimniecības datu centra direktora vietniece Erna Galvanovska.

Interneta aptaujā (WAPI), ko pēc Galactico pasūtījuma veica pētījumu centrs SKDS, izvaicājot 1000 Latvijā iedzīvotājus vecumā no 15 – 64 gadiem, skaidroja vai iedzīvotāji zina, kādi dokumenti ir nepieciešami, lai gadījumos, kad nopirktā prece nav kvalitatīva, to divu gadu laikā varētu apmainīt.

Tikai 16% iedzīvotāju zināja, ka dokuments, kas ir pierādījums par to, ka noticis pirkums pie konkrētā pārdevēja, ir kases čeks un ka ar to ir pietiekami, lai nekvalitatīvo preci apmainītu. 75% aptaujāto domā, ka bez pirkuma čeka ir nepieciešams uzradīt garantijas dokumentu, bet 6% domā, ka pietiek, ja var pārdevējam uzrādīt garantijas dokumentu. 3% aptaujāto nezināja, kādi dokumenti nepieciešami, lai nekvalitatīvo preci apmainītu.

Aptauja parādīja, ka iedzīvotāji nesaglabā visus čekus par pirkumiem, kurus ir veikuši. Visbiežāk ilgāk kā gadu tiek glabāti čeki par sadzīves tehniku, precēm mājoklim un apģērbiem un apaviem. Visretāk iedzīvotāji saglabā čekus par bērnu precēm, rotaļlietām, grāmatām, kancelejas precēm. 4% aptaujāto vispār nesaglabā pirkumu čekus.

Tas ir mīts, ka Latvijā ir piena deficīts, sacīja Trikātas KS direktors, jaundibinātā piena pārstrādes uzņēmuma Latvijas piens projekta vadītājs Raimonds Freimanis.

Viņš norādīja, ka Latvijā piena iepirkuma cenas pēdējos mēnešus ir bijušas ļoti stabilas un it kā esošais piena trūkums Latvijā to kāpumu nevarētu veicināt. «Īstermiņā [piena iepirkuma cenu izmaiņu] nebūs. Piena cena jau aptuveni astoņus mēnešus ir bijusi ļoti stabila. Tā drīzāk pēc mēneša vai diviem varētu mazliet samazināties. Tas ir mīts, ka Latvijā ir piena deficīts,» uzsvēra Freimanis.

Vienlaikus viņš atzina, ka Latvijas piena pārstrādātāju, tostarp Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) pārmetumi par piena eksportēšanu nav pamatoti. «Publiski mūs visu laiku kritizē šīs savienības [LPCS] vadītājs Šolka kungs. Piemēram, runājot par piena eksportu uz Lietuvu, viņš nepārtraukti publiski kritizē kooperatīvus. Taču ir jautājums – vai Latvijas piena pārstrādātāji gribētu nopirkt to pienu, kas aiziet uz Lietuvu, vai arī tā ir tikai kritika kritikas pēc? Ja viņi gribētu šo pienu nopirkt, sadarbību nekādi nevar veicināt, kādu visu laiku kritizējot. Es pieņemu, ka vienkārši kāds ir jākritizē kritikas pēc, un viss. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs savienības biedrs – Jēkabpils piena kombināts – ir viens no lielākajiem piena eksportētājam,» pavēstīja Trikātas KS direktors.

Laikā no 2008. līdz 2015. gadam Latvijas piena nozares atbalstam izlietoti ap 900 miljonu eiro, no kuriem gandrīz trešdaļu veido Latvijas valsts budžeta līdzekļi, savukārt divas trešdaļas – Eiropas Savienības fondi, informē Valsts kontrole.

Revīzijā Vai Eiropas Savienības fondu un valsts atbalsta finansējums piena nozarei sekmē tās attīstību? Valsts kontrole vērtēja, cik efektīva ir bijusi Zemkopības ministrijas rīcība piena nozares attīstībā.

Latvijas tautsaimniecībā piena nozarei ir būtiska nozīme, jo piena produkti veido 17,7 % no lauksaimniecības preču galaprodukcijas un desmito daļu no Latvijas pārtikas un lauksaimniecības eksportprecēm. Turklāt nozares attīstība pozitīvi ietekmē arī lauku teritoriju apdzīvotību un nodarbinātību tajās.Par piena nozares attīstības politiku atbildīgā ir Zemkopības ministrija (ZM), kas sadarbībā ar nozares nevalstiskajām organizācijām ir noteikusi attīstības virzienus laika periodam līdz 2020. gadam. Kā galvenais mērķis ir izvirzīta nepieciešamība sekmēt nozares konkurētspēju.

Pirmoreiz Latvijas piena piegādes kvota tiks pārpildīta, kas ražotājiem draud ar bargiem ES sodiem.

Piena ražotāju prasītie līdzekļi atbalstam 3,5 milj. Ls apmērā netiks atrasti - lauksaimnieki šo naudu var pat negaidīt. To intervijā Db apstiprina zemkopības ministrs Mārtiņš Roze. Viņš arī norāda, ka nākotnē Latvijā var palikt tikai viens liels piena pārstrādātājs.

Lai stabilizētu situāciju piena nozarē, Zemkopības ministrija ir radusi iespēju atvēlēt 2,5 milj. Ls, taču paši lauksaimnieki uzsver, ka ar to ir ievērojami par maz. Kādu redzat problēmas risinājumu?

Zemnieki ir devuši jums laiku līdz 15. maijam atrast trūkstošos 3,5 milj. Ls. Vai jūsu teiktais nozīmē, ka viņi var pat negaidīt?

Viņi tiešām var negaidīt - šāda papildu summa netiks atrasta. Ir 2,5 milj. Ls. Ja valsts budžets tiešām pildīsies labi, tad mēs varēsim pārskatīt subsīdiju izmantošanu kā tādu, bet pašlaik tam nav pamata.

Un tomēr — kādu jūs redzat risinājumu piensaimnieku problēmām?

Lauku tēma latviešiem visos laikos ir bijusi aktuāla. Mediju telpā Latvija sevi visvairāk pozicionē kā zaļu valsti un latviešus kā tautu ar iedzimtu mīlestību uz zemi un zemes darbiem. Lauku tēma ir iecienīta arī daudzos televīzijas šovos, piemēram, «Izdzīvošana laukos», «Lauku sēta», «Saimnieks meklē sievu», «Špilkas un galošas» u.c. Arī klimata pārmaiņu radītās problēmas aktualizē diskusijas par lauksaimniecības nozari un tās izaicinājumiem.

Brīžiem lauksaimnieku darbošanās, kā arī centieni saglabāt un palielināt savas produkcijas apjomus, saskaroties ar dažāda veida izaicinājumiem, visai tuvu līdzinās televīzijas realitātes šovam, kam varētu dot nosaukumu «izdzīvošanas skola». Bet šoreiz ne par kaislībām televīzijas šovos, bet par aktuālo Latvijas lauksaimniecībā, lauksaimniecības produktu eksportā un nozares iespējām nākotnē.

Kas raksturo Latvijas lauksaimniecības nozari

Pirmkārt, lauksaimniecības nozare ir tā, kas apgādā mūs ar pārtiku. Ēst cilvēki gribēs vienmēr un visos laikos. Turklāt savā zemē saražotā pārtika ir augstvērtīgāka un veselīgāka salīdzinājumā ar importēto. Lauksaimniecības nozare sniedz resursus arī citām nozarēm: primārajām, piemēram, enerģētikas nozarei; sekundārajām, piemēram, pārtikas nozarei, kā arī terciārajām nozarēm, piemēram, transporta nozarei. Lauksaimnieki sakopj un saglabā lauku vidi.

Zemkopības ministrija (ZM) sagatavojusi informatīvo ziņojumu „Par situāciju piena tirgū saistībā ar piena izveduma apjomiem”, ar ko šodien iepazinās valdība.

Ziņojumā apkopota informācija par kopējo situāciju piensaimniecības sektorā 2006. un 2007. gadā, definētas nozīmīgākās problēmas nozarē, kā arī ziņots par piena un piena produktu eksportu un importu.

Ziņojumā norādīts, ka, lai gan piensaimniecības sektorā jau vairākus gadus norisinās strukturālas pārmaiņas, kuras ir vecinājis valsts un Eiropas Savienības (ES) piešķirtais atbalsts nozarei. Tomēr tas joprojām ir diezgan sadrumstalots, jo ap 90 % visu piena ražošanas saimniecību ir mazas.

Ņemot vērā piensaimniecības nozares nozīmi Latvijas lauksaimniecībā, 2007.gadā tika izstrādāta „Latvijas piensaimniecības nozares darbības uzlabošanas stratēģiskā programma”, kuras mērķis bija veicināt Latvijas piensaimniecības nozares esošā potenciāla efektīvu izmantošanu, konkurētspējas nodrošināšanu vidējā termiņā un nozares sagatavošanu Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformēšanai un iespējamai tālākai piena Kopējās tirdzniecības organizācijas liberalizācijai.

Lai nodrošinātu turpmāku izaugsmi, efektīvu un pārskatāmu lēmumu pieņemšanas procesu biedru interesēs, lielākais Latvijas piensaimnieku kooperatīvs “Piena Loģistika” veicis izmaiņas vadības struktūrvienībās, izveidojot padomi.

Padomē darbosies septiņi biedri, un par tās priekšsēdētāju ievēlēts SIA “Vecsiljāņi” valdes loceklis Juris Sprukulis.

Juris Sprukulis, kooperatīva “Piena Loģistika” padomes priekšsēdētājs: “Piena Loģistika izmaiņas vadības struktūrā un jaunās padomes izveidošana ir konkrēts solis, kas ļaus mums uzlabot lēmumu pieņemšanas procesu un atbalstīt mūsu biedru intereses. Mūsu mērķis ir veicināt uzņēmuma ilgtspējīgu izaugsmi, paplašinot savu darbību Latvijas un Baltijas tirgū, veicinot piena konsolidāciju un piena ražotāju iesaisti kooperatīvos. Esmu pateicīgs par kolēģu izrādīto uzticību, ko uztveru ar lielu atbildību pret esošajiem mūsu biedriem un sadarbības partneriem, lai kopīgā darbā sasniegtu kooperatīva mērķus un veicinātu Latvijas piensaimniecības izaugsmi.”

Lai ierobežotu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atmosfērā un veicinātu ES dalībvalstu Kioto saistību izpildi, sākot ar 2005. gadu ES ir ieviesta emisiju tirdzniecības shēma. Tās ietvaros Eiropas Komisija (EK) katrai dalībvalstij piešķir emisiju kvotas. Pagājušajā piektdienā EK pieņēma galīgo lēmumu par siltumnīcu efektu izraisošo gāzu emisiju kvotām Latvijai un vairākām citām ES dalībvalstīm 2008.-2012. gadiem. Latvijai piešķirtā CO2 emisiju kvota ir 3,43 milj. tonnu gadā.

Šāda EK pieeja ir vismaz dīvaina, jo atbilstoši pašas EK sniegtajai informācijai, ES emisiju tirdzniecības shēmas mērķis ir palīdzēt ES dalībvalstīm to Kioto mērķu sasniegšanā. Tādējādi kvotu piešķīrums būtu saistāms ar dalībvalstu progresu Kioto mērķu sasniegšanā.

Vairums no jaunajām ES dalībvalstīm jau ir sasniegušas savas Kioto saistības attiecībā uz izmešu samazināšanu. Latvijā siltumnīcas efektu izraisošo emisiju līmenis uz vienu iedzīvotāju ir zemākais ES. Latvija jau ir izpildījusi savas Kioto saistības. Paredzams, ka 2010. gadā izmešu daudzums samazināsies par 46%, salīdzinot ar 1990. gadu - piecas ar pusi reizes vairāk nekā Latvijas Kioto saistības. EK aicina dalībvalstis līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izmešus par 20%. Tātad Latvija vairāk nekā divkārt ir pārsniegusi to mērķi, ko ES kopumā varētu sasniegt tikai 2020. gadā.

Ja ražotāji piena kvotu neizpildīs, to ieskaitīs valsts rezervē.

Šis ir viens no grozījumiem Piena kvotu administrēšanas noteikumos, kas izsludināti valsts sekretāru sanāksmē.

Paredzēts, ka ražotājam, kas piena kvotu esošajā kvotas gadā būs izpildījis no viena līdz 84,9%, nākamo 12 mēnešu laikā neizpildīto kvotas daļu atņems un ieskaitīs valsts rezervē. Tiem ražotājiem, kuri piena kvotu kārtējā piena kvotas gadā nepildīja un tā tika ieskaitīta valsts rezervē, kvotas atjaunošana vairs nebūs iespējama, kā arī ražotājs nevarēs pārdot esošajā kvotas gadā no valsts rezerves saņemtās piena kvotas.

Tie ražotāji, kas teju izpildījuši vai pat pārpildījuši savu kvotu, jau pauduši atbalstu šādam scenārijam, sakot, ka tas ļaus racionālāk izmantot neizpildīto kvotu apjomu. Kritisks pret šādu ieceri gan ir Muižgaļu saimnieks Andis Vītolbergs. «Šis variants nav godīgs. Liekas, ka kvotas ņems nost, jo kādam tās ir vajadzīgas. Šobrīd fermu būvniecība notiek nekontrolēti un ja kāds taisa fermu ar trīs tūkstošiem govju, bet kvotu nav, tad ko citu var gaidīt. Mazajiem saimniekiem ne vienmēr ir tā rocība, lai kvotu varētu izpildīt, taču nedrīkst to atņemt vispār,» tā piena lopkopis un siera ražotājs. Viņš atgādina, ka savulaik par cukurbiešu kvotām pat samaksāja, taču tagad piena nozarē notiek pretējais, kas nav atbalstāms. Kāpēc vajag pretnostatīt nozares, retoriski jautā A. Vītolbergs. Iepriekš SIA Lestene valdes priekšsēdētājs Egīls Seņkāns atzina, ka būtu tikai racionāli pārņemt valsts rezervē kvotas no tiem, kas kvotu nav izpildījuši, un atdot tiem, kas to pārpildījuši.

Otrdien zemkopības ministrs Didzis Šmits (AS) iepazīstināja valdību ar Zemkopības ministrijas (ZM) sagatavoto informatīvo ziņojumu par situāciju piensaimniecībā saistībā ar svaigpiena iepirkuma cenu pazemināšanos un nepieciešamo rīcību piena nozares stabilizēšanai un iedzīvotāju nodrošināšanai ar vietējiem piena produktiem, informē ZM.

Lai situāciju risinātu ZM norāda, ka nepieciešams vienoties ar lauksaimniecības nozari par valsts atbalsta finansējuma iekšējo pārdali piena krīzes risināšanai, bet ja divu mēnešu laikā svaigpiena iepirkuma vidējā cena valstī turpina nozīmīgi samazināties (vismaz par 20%, sākot ar 2023.gada februāri), tad ZM vērsīsies Ministru kabinetā ar informāciju par situāciju piensaimniecībā un priekšlikumiem par atbalstu piena nozares stabilizēšanai.

Tāpat nepieciešams izstrādāt kārtību piena pircēju un ražotāju ilgtermiņa līgumu ieviešanai valstī, paredzot indeksācijas faktoru cenu svārstību gadījumā.

ZM skaidro, ka Eiropas Savienības (ES) normatīvie akti paredz iespēju dalībvalstīm to teritorijā noteikt par obligātiem iepriekš noslēgtus līgumus, tostarp nosakot minimālo ilgumu, cenu veidojošos faktorus un citus parametrus, starp piena ražotāju un iepircēju.

Ņemot vērā ražošanas procesa izmaksas un svaigpiena iepirkuma cenu sadārdzinājumu Latvijā ražotu piena produktu cenas kāps arī turpmāk, sacīja aptaujātie nozares pārstāvji.

AS "Cesvaines piens" valdes priekšsēdētājs Agris Skvarnovičš komentēja, ka pašreizējā situācija apstākļos, kuros pieaug uzņēmuma izmaksas dažādās pozīcijās, arvien pasliktinās.

Viņš skaidroja, ka, lai arī elektrības biržas cena patlaban Latvijai samazinājusies, joprojām turpina augt, piemēram, apkures, tostarp gāzes, cena. Līdztekus piena iepirkuma cenas kāpumam, energoresursu sadārdzinājums ir viens no būtiskākajiem produktu pašizmaksas ietekmējošajiem faktoriem.

Pēc "Cesvaines piens" valdes priekšsēdētāja aplēsēm kopējā uzņēmuma produkcijas pašizmaksa pagājušā gada pēdējos trīs mēnešos, salīdzinājumā ar analogu periodu 2020.gadā, pieaugusi par aptuveni 10%.

Piena pārstrāde ir viena no lielākajām (otra lielākā) Latvijas pārtikas rūpniecības nozarēm, līdz ar to veikalu plauktos ikdienā ir pieejams ļoti plašs piena pārstrādes produktu klāsts.

Un daudzi Latvijas iedzīvotāji savā ikdienas uzturā lieto visdažādākos piena pārstrādes produktus. Lai izprastu atšķirības, kas ir piena produkti un produkti no piena, kam pievienoti augu tauki, kā arī, kāpēc mainījās produktu nosaukumi, ir jāzina, ka ES normatīvie akti paredz to apzīmējumu aizsardzību, kurus izmanto piena un piena produktu tirdzniecībā.

Piena produkti ir produkti, kas iegūti tikai no piena, un kuros nevienu no ražošanas procesā pievienotajām vielām vai sastāvdaļām neizmanto, lai pilnībā vai daļēji aizvietotu kādu no piena sastāvdaļām, tai skaitā piena taukus. Regulā ir noteikti piena produkti, kuru nosaukumi ir aizsargāti, piemēram, krējums, siers, sviests, jogurts, kefīrs, rūgušpiens, paniņas, sūkalas u.c. Līdz ar to šos aizsargātos nosaukumus nedrīkst izmantot, nosaucot produktus, kas pēc sastāva neatbilst piena produkta aprakstam, t.i. tiem ir pievienoti augu tauki vai nepiena olbaltumvielas.

Latvijas piensaimnieki pašlaik pārdzīvo diezgan grūtus laikus – piena iepirkuma cena ir vien 23 centi par kilogramu, savukārt optimālā cena ir 32 centi. Daudzi zemnieki ar bažām gaida pavasari, nezinot, kā izdosies paveikt visus iecerētos lauku darbus, jo trūkst naudas, otrdien vēsta laikraksts Diena.

Zemkopības ministrijā (ZM) gan norāda, ka piena iepirkuma cenas zemākais punkts varētu būt sasniegts februārī un martā, bet gada otrajā pusē varētu būt sagaidāms cenas kāpums. Turklāt zemniekiem liels atspaids bijis valsts atbalsts pērnā gada nogalē par piena šķirņu slaucamo govju produktivitātes datu noteikšanu un izvērtēšanu – 13,9 miljonu eiro apmērā. Tāpat Eiropas Savienība (ES) februāra beigās mūsu piena ražotājiem kā papildu atbalstu piešķīra 7,72 miljonus eiro. Arī Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks uzsver, ka, neraugoties uz zemo piena iepirkuma cenu, nozare tomēr attīstās un situāciju pagaidām nevar dēvēt par katastrofālu.

Sagaidāms, ka martā piena iepirkuma cena būs atpakaļ vismaz decembra līmenī, ja ne pat nedaudz augstāka, tomēr nozarē problēmu netrūkst

Tā DB intervijā stāsta Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks. Pieninieki negrib attapties panikas lēkmē, tāpēc nekavējoties pieprasa pārstrādātājiem pieejamu atbalstu, nediskriminējot nevienu no iesaistītajiem posmiem.

Piena nozare grīļojas uz kraujas malas. Kas īsti bijuši lielākie grūdieni?

Latvieši ir izturīga tauta, bet pašlaik mūsu nozarē visas nelaimes sanākušas vienkopus. Jau pagājušā gada maijā bija pirmās piezīmes, ka eiforijai jābeidzas, jo cenu kāpums industriālajiem produktiem apstājās un sāka kristies – sausajam vājpienam, sausajam pilnpienam, sūkalu pulverim, industriālajiem sieriem un arī sviestam, kas ir sausā vājpiena ražošanas blakusprodukts. Tajā pašā laikā ziemeļu puslodē pieauga piena ražošanas apjoms, jo nāca vasara. Tas bija vēl pirms embargo. Visi grib teikt, ka embargo bija vienīgais, kas noveda piensaimniekus krīzē, bet nebūt ne. Krievija nav tik stipra, lai sašūpotu visu pasauli, vēl jo vairāk – piena nozarē. Nekādi. Vienlaikus embargo nenoliedzami bija kārtīgs spēriens Baltijai un Polijai. 2013. gadā uz Krieviju aizvedām produkciju par 25,4 milj. eiro, bet pērn tikai pirmajā pusgadā – par 24,5 milj. eiro. Tikpat, cik iepriekš gada laikā. Galvenokārt pateicoties Food Union aktivitātēm un īpašnieku struktūrai. Mūsu piena produktiem Krievija zuda, izņemot atsevišķas sīkas produktu kategorijas. Un saldējumu, kam vismaz šobrīd durvis nav ciet, tomēr rubļa devalvācija ir novedusi pie tā, ka mūsu saldējums Krievijā kļuvis konkurētnespējīgs.