Jānis Jurkāns tagad ir organizācijas Baltijas asociācija – transports un loģistika prezidents ar plašiem darba apartamentiem solīdā Elizabetes ielas namā. Pie sienām izvietotā latviešu glezniecība rada estetizēti pārdomātu vidi, un tāds ir arī pats Jurkāns – vienmēr sniegbaltā kreklā, nevainojami iededzis un ar džentlmeņa stāju.

Pret dzīvi un apkārt notiekošo viņš izturas ar apskaužamu mieru, kas viņā sadzīvo ar analītisku prātu. Ne bez pašironijas, ko apliecina viņa un dramaturga Jāņa Jurkāna kopā iedziedātā līgodziesma par nabago un bagāto brāli. «Man ne par ko nav kauns, arī šodien parakstos zem katra sevis teiktā vārda,» apmēram tā varētu rezumēt Jurkāna politisko pagātni.

Vai loģistika, kurā šobrīd darbojaties, arī nav saistīta ar politiskajām attiecībām ar kaimiņvalstīm? Tā sakot, blakus politikai vien esat...

Ērika Stendzenieka runājošo akmeņu stāstus Rīgā droši vien jau daudzi dzirdējuši, bet viņš pats sev atklājis, ka ar gadiem paša izpratne par dzīvi un sabiedrību pilnībā izmainījusies, tā sakot, par 180 grādiem.

Iekšējais apvērsums radis arī simbolisku izpausmi Latvijas vadošās reklāmas aģentūras nosaukumā, kas lasāms kājām gaisā: !MOOZ. Un par mūzu klātbūtni minētās aģentūras boss, šķiet, nevarētu sūdzēties – Ēriks ir krutākais reklāmas un komunikāciju žanra virtuozs.

Tavi akmeņi runā tikai naktīs, vai arī pats esi tāds naktsputns?

Cilvēks vispār ir gaļēdājs un nakts dzīvnieks, par to liecina visi viņa fizioloģiskie dati, ķermenis un zobi. Bet ideja par akmeņu dabiskām formām tapa pirms desmit gadiem, kad Londonā mācījos grafisko dizainu – man ienāca prātā, kā tas būtu, ja jaunākā tehnoloģija, kas toreiz bija digitālais projektors, sastaptos ar vecāko, kas Latvijā dzīvo pēdējos četrus miljardus gadu. Taču dzīvē runājošie akmeņi ienāca pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas, vēršoties pie manis ar jautājumu, kā saistošā un interaktīvā veidā pastāstīt par Latviju daudz pieredzējušajiem, izlutinātajiem un kultūras pārsātinātajiem frančiem. Un tad nāca šī pasākuma grūtākā daļa – uzrakstīt šos deviņus stāstus; mēnesi pavadīju Norvēģijas kalnos, mēģinot saprast, kas tie būs par stāstiem. Manas iekšējās kapacitātes pietika četriem, pārējos stāstus radīja Latvijas spējīgākie literāti. Varu teikt, ka man joprojām šķiet: ir radīts viens no spēcīgākajiem aprakstiem par Latvijas būtību, kāds jebkad bijis.

Operas soliste Inese Galante dzied visā pasaulē, taču par sava festivāla Summertime norises vietu izvēlējusies Latviju – arī šogad no 8. augusta Dubultu baznīcā un Dzintaru koncertzālē Inese kopā ar Innu Davidovu un Hermaņa Brauna fondu aicinājusi dažādu valstu māksliniekus. Šādu personību aicinājumam mūziķi atsaucas.

Inese, ierodoties Latvijā, joprojām saka pie mums, mēs, it kā Diseldorfā nodzīvotie gadi nebūtu mainījuši viņas identitātes sajūtu. Viņa patiešām ir savējā, un viņas sirds gan priecājas, gan sāp par to, kas notiek mūsu valstī ar mūsu tautu.

Latvija viņai par to pateicas ar sirsnību skatienos uz ielas, ar ziediem pēc izpārdotās zālēs dziedātiem koncertiem un operizrādēm. Inese Galante ir vienīgā māksliniece, kura Latvijā patronē apjomīgu mūzikas festivālu, un viņas vārds afišā nozīmē piedāvātās mākslas kvalitātes garantu.

Pirms tam dzinies pakaļ slepkavām un pedofiliem, Guntis Bojārs aiz muguras atstājis darbu avīzē Diena un atvēris savu interneta portālu. Portālu – sievietēm. Viņa grāmata Zīda čūska pagājušā gada nogalē bija desmit pirktāko vidū – blakus bestselleriem un klasiķiem.

"..zini, Žak, viņš atkal man zvanīja un taujāja, vai es neesot Žoržs ..un zini, man beidzot bija gana, es viņam pateicu to, ko viņš ik reizes tik ļoti no manis gaidīja ..jā, es esmu Žoržs, un es regulāri guļu ar jūsu sievu, un vismaz kādam taču ir ar viņu jāguļ.."

Grāmata ir ļoti personiska... Aizvēru to un domāju – kāpēc tu to darīji – vai tam vajadzīga drosme, izmisums, mazohisms?

Viņu dzīvē virzījuši divi sapņi – kļūt par pasaules klases futbolistu un restorāna īpašnieku. Jaunībā atvadījies no lielā futbola, Elmārs pārcēlās uz tēva zemi. Kamēr daudzi joprojām skatās Īrijas virzienā, viņš pamatīgi, tā sakot, stingri uz abām kājām nostiprinājies Latvijā.

Ēst gatavošanu dažreiz salīdzina ar mūzikas radīšanu – vai tu arī tā domā? Vai tev patīk sarežģīti ēdieni?

Zini, kā tas ir? Kas vienam ir sarežģīti, otram būs vienkārši. Šodien saprast, kas ir sarežģīti, gandrīz nav iespējams. Tas atkarīgs no auditorijas. Bet man patīk gatavot kā mājās, lai cilvēks saprastu, ko viņš bāž mutē, un būtu garšīgi paēdis, nevis ieknābājis kaut ko ļoti smalku – nezinu, vai ikdienā pie galda ir vajadzīga dārga izsmalcinātība. Protams, ir forši dažreiz aiziet uz kādu šiku restorānu, bet es dodu priekšroku vienkāršākām lietām. Ja man, piemēram, būtu jāēd steiks par 90 latiem, man to būtu ļoti grūti sagremot, jo es meklētu, kur tā lielā vērtība. Tiklīdz tev pie galda kaut kas jāmeklē, tā zūd patiesā bauda. Cita lieta, ja cilvēks ir ļoti turīgs un viņam tie deviņdesmit lati ir kā deviņi. Bet man nekad nav paticis no ēdiena gaidīt dārgus brīnumus un, izgaršojot katru kumosiņu, meklēt augstās cenas iemeslus. Nesaskatu šādā procesā ne prieku, ne jēgu. Varbūt tāpēc esmu tāds demokrāts.

Daudzi pret viņu izturas ar zināmu aizturi, jo Juris Millers savulaik ir iemetis ne vienu vien akmeni daudzos dārziņos. Jā, iespējams, kādam viņš var nepatikt, taču nevar noliegt, ka Jura aktivitātes vienmēr ir piesaistījušas uzmanību. Turklāt Juris jau līdz sešpadsmit gadu vecumam bija paguvis izgaršot to, ko cits nepiedzīvo visa mūža garumā. Un joprojām viņa dzīvi nevar saukt par gluži parastu.

Desmit gadu vecumā viņš jau intervēja Alfrēdu Rubiku un Edgaru Liepiņu, trakajos deviņdesmitajos Juris kļuva par pasaulē jaunāko uzņēmēju, plikā vietā izveidodams pats savu konkursu. Vēl pienapuika būdams, viņš bīdīja lietas ar nopietniem onkuļiem, vēlāk izvārtījās pedofilijas skandāla dubļos, spēja piecelties un virzīties tālāk, pats sevi nodēvējot par paparaci.

Pēc nepilna mēneša Jurim būs trīsdesmit. Tiekoties ar viņu karstā, saulainā maija pēcpusdienā, rodas sajūta, ka Juris nav spējis izvairīties no trīsdesmitgadnieku krīzes. Lai arī viņš ir tikpat vitāls un atvērts kā līdz šim, kaut kas tomēr ir mainījies. Šobrīd viņš strādā nobriedušo cilvēku radio SWH, ir aizrāvies ar akadēmiskās izglītības turpināšanu, nākotnē ir gatavs pievērsties producēšanai. Pēc radio SWH jubilejas viņam klajā nāks nopietna grāmata: tie vairs nebūs paparaci novērojumi, bet gan pētnieciskais darbs par SWH vēsturi, intervijas ar radio bijušajiem un esošajiem dīdžejiem, ētera personībām, aizkadra stāsti. Lai gan... ar Juri ir kā ar bitēm. Nekad neko nevar zināt.

Ar viņu ir pārsteidzoši viegli runāt. Ļoti atvērts un pozitīvi noskaņots Jēkabs Nākums ar smaidu un pat tādu kā bērnišķīgu naivumu runā par lietām un situācijām, kas daudzus citus, visticamāk, būtu iedzinušas izmisumā. Un tikko es esmu nonākusi pie šādas atziņas, Jēkabs, it kā nolasījis manas domas, saka: «Zini, es šobrīd esmu atgriezies pie tā, kā pasauli uztvēru bērnībā. Uz visām lietām skatos vienkārši, bez šaubīšanās un domāju tikai labas domas.»

Domāju, ka 2004. gadā par Jēkaba Nākuma lēmumu doties prom no Latvijas bija pārsteigti ne tikai sporta līdzjutēji. Pēc astoņpadsmit biatlonā pavadītiem gadiem viņš pēkšņi, vienā dienā visu pameta un aizbrauca uz Īriju. Viens no Latvijas labākajiem sportistiem, kurš Nagano olimpiskajās spēlēs izcīnīja 5. vietu, bet Pasaules kausa posmā Oberhofā – 4.vietu, izlēma aiziet no aktīvā sporta, lai mazgātu mašīnas un darītu melno darbu. «Latvijā iztikt nav iespējams. Traki. Un es Īrijā darīšu jebkuru darbu, lai būtu paēdis, izgulējies un nopelnījis,» 2004. gadā īsi pēc aizbraukšanas žurnālam Privātā Dzīve teica Jēkabs.

Vai Tev ir apnicis darbs birojā? Varbūt Tu vēlies gūt papildu ienākumus, strādājot no mājām? Tendences liecina, ka, attīstoties tehnoloģijām, aizvien populārāks kļūst attālinātais darbs. Turklāt tas ir piemērots dažādām profesijām, ne tikai radošās sfēras pārstāvjiem. Aizdevējs Ondo.lv aicina – uzzini, kā atrast piemērotāko ārštata vakanci un noformēt darba devējam saistošu CV!

Vai ārštata darbs ir piemērots man?

Plānojot darba vides maiņu, pārdomā, vai attālināts darbs būs piemērots Tavam dzīves ritmam un personībai?

Darbs ārštatā būs Tev kā radīts, ja Tu:

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Foto: GIVEN

Rotaslietas mūs pavada jau tūkstošiem gadu, un ne vienmēr tās bijušas tikai greznība. Senāk rotas pildīja arī praktiskas funkcijas, norādot uz piederību noteiktai ciltij vai sabiedrības slānim. Mūsdienās, protams, rotaslietu galvenā funkcija ir estētika, kalpojot kā mūsu personības un gaumes izpausme.

Populārākie metāli juvelierizstrādājumu pasaulē neapšaubāmi ir sudrabs un zelts. Kā izvēlēties, kurš no tiem piestāvēs tieši tev? Aplūkosim abu metālu īpašības, plusus un mīnusus.

Sudrabs – daudzveidīgs un pieejams

Foto: GIVEN

Sudrabs ir visai mīksts metāls ar vēsi pelēcīgu mirdzumu. No tā iespējams radīt sarežģītus un smalkus dizainus, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc juvelieri tik ļoti iecienījuši sudrabu. Tas lieliski sader arī ar dažādiem akmeņiem – gan dārgakmeņiem, gan pērlēm vai necaurspīdīgiem akmentiņiem.

Izturies pret kompānijas sākuma investīcijām un budžetu kā pret personīgajiem ietaupījumiem.

Start-up posms un tradicionāli bēdīgās beigas

Uzņēmuma vārīgākais posms ir tā pirmsākumi. Lielākā daļa uzņēmumu nepiedzīvo savu trešo un ceturto dzimšanas dienu. Latvijā pagājušajā gadā, saskaņā ar Lursoſt datiem, reģistrēti 14 965 uzņēmumi, bet likvidēti 6 402. Likvidēto uzņēmumu skaits, salīdzinot ar 2013. gadu ir palielinājies par 54,19 %. Iemesli likvidācijai var būt dažādi, bet lielākoties tas ir viens — nespēja konkurēt.

Apstākļi, kādēļ uzņēmumi nonāk šādā situācijā, ir vienkārši — ja Tu ļausi sava uzņēmuma tēriņiem augt brīdī, kad tiem nebūs seguma no Tava produkta pārdošanas — Tavam uzņēmēja sapnim pienāks beigas.

Lidostai Rīga tās ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ būtu jāattīstās straujāk nekā Kauņai vai Tallinai

To sarunā ar DB norāda A.C.B. uzņēmumu grupas tehniskais direktors Dzintars Pomers, kurš savulaik mūzikas vai sporta vietā izvēlējies inženierstudijas, bet vēlāk 15 gadus (1992–2007) vadīja lidostu Rīga, pēc viņa teiktā, noliekot to uz pareizajām sliedēm. DB jau rakstījis (15.01.2014.), ka nesen tika prezentēts 95,59 milj. eiro vērtais lidostas rekonstrukcijas projekts, kur piedalījās arī A.C.B. un Dz. Pomers – nu jau būvnieka statusā. Savukārt kaimiņvalstu lidostās vērojams straujāks pasažieru skaita kāpums nekā Rīgā.

Kā nonācāt celtniecībā, kāpēc savulaik izlēmāt mācīties Rīgas Politehniskajā institūtā (beidzis 1976. g.)?

Šī intervija ar ļoti augstu Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu pirms diviem gadiem bijusi publicēta avīzē Astoņkājis un pārpublicēta DB ar portāla pietiek.com atļauju

Ar ko īsti cilvēki Finanšu policijā «pelna»?

Pirmkārt, ar noplūdēm. Ja agrāk arī bija noplūde informācijai par gaidāmajām Finanšu policijas darbībām lielajās lietās, tad ne daudz. Kādus 10–20% nevarēja nokontrolēt. Bet tagad viņam ir gandrīz 100% noplūde. Šajos divos gados faktiski 99% no tā, ko Finanšu policijā sauc par realizācijām, kuras ir pasākumi un akcijas, ir iepriekšēja noplūde. Un noplūde ir konkrēti tām personām, pie kā šie pasākumi tiek plānoti. Noplūžu nav tur, kur darbinieki paši pa kluso ir uztaisījuši realizāciju, neko nesakot vadībai. Viņi paši pa kluso vienojas sestdien, ka pirmdien brauc uz darbu un katrs brauc uz objektu. Tās divas šāda veida realizācijas, kas bija pagājušajā gadā, tās nav nopludinātas. Bet pārējās visas ir. Nu, normāli tas ir? Un tas viss notiek pie Kaminska, bet Podiņš plāno, kā paaugstināt viņu amatā. Nu, normāli cilvēki?

Kad Gintu Dandzbergu sāk mocīt ar jautājumiem, kā pasargāt naudas maciņu, viņš parasti atbildot tā: jums ir vairāk par 50 tūkstošiem eiro vienā bankā? Nē? Tad atslābstiet, neuztraucieties un beidziet baidīt paši sevi un cits citu. Sitiens nav tik traks kā sitiena gaidīšana.

Latvijas lielāko nedzīvības apdrošināšanas sabiedrību BTA Gints Dandzbergs vada nu jau divpadsmit gadus. To kopā ar saviem diviem jaunākajiem brāļiem viņš pārņēma uzreiz pēc tēva Andreja Dandzberga nāves 1996. gada oktobrī. Gints ir dzimis Aizputē, jo māte pati agrāk bijusi vecmāte un baidījusies, ka Liepājā bērnu samainīs. Apprecējies 23 gadu vecumā, tagad ģimenē audzina trīs bērnus – dēlu un divas meitas. Tā viņš negribot esot izpildījis Tautas partijas norādījumus, Dandzbergs smejas un neslēpj – jā, esot mēģinājis «noiet BTA no skatuves» un deleģēt vadītāja funkcijas citiem, tomēr pēc notikumiem ASV visā pasaulē uzsāktā cilvēku baidīšana likusi šos nodomus mainīt. Savukārt par pašreizējo situāciju, kad ekonomikai gan Latvijā, gan pasaulē klājas grūti, Dandzbergs joko – kamēr neatver avīzes vai neieslēdz televizoru, viss ir kārtībā.

«Katrai sabiedrībai piemīt kāda patiesība, kas ir dziļāka par politisko vai ticības uzskatu nesaskaņām. Mūsu kā reklāmas speciālistu uzdevums ir mēģināt tai piekļūt pēc iespējas tuvāk,» pauž turku reklāmas speciālists, aģentūras Leo Burnett Istanbul radošais direktors Oktars Akins

Iespējams, ka pirmajā acu uzmetienā šī atziņa var šķist banāla un vispārīga. Taču, ja ņemam vērā, ka to pauž cilvēks, kurš savulaik radījis veidu, kā savienot svēto mēnesi ramadānu ar Coca-Cola lietošanu, un spējis valstij, kuru apdzīvo 97% islāmticīgo, likt iemīlēt skotu viskiju, tajā kļūst vērts ieklausīties. Ieguvis multiplikācijas filmu veidotāja izglītību, strādājis Tālajos Austrumos, kā žūrijas loceklis pieprasīts Eiropas lielākajos reklāmas festivālos, O. Akins sarunā ar Dienas Bizness pastāstīja par rietumu zīmolu centieniem kļūt uzticamiem, izvairīšanos no asinskāriem futbola faniem un to, kāpēc idejām pārpilnas komandas jākomplektē ar dzelzs tvērienu.

Normunds Skauģis maizes cepšanas biznesu aizsāka ģimenes lokā, dzimtajās Lāču mājās, un šovasar viņa ražotajai rupjmaizei būs 15 gadi – spurains vecums, kad vēl nepieciešami tikai daži būtiski soļi, lai stabili nostātos uz kājām un izietu pasaules ceļos.

Šķiet, savai dzīvei tās personiskajos apvāršņos Normunds nav izvirzījis augstas pretenzijas un varbūt tieši tāpēc ir radis sevī iekšēju līdzsvaru, bet viņa panākumi biznesā apliecina latviešu folklorā rodamo patiesību – mazs cinītis gāž lielu vezumu. Ar sīkstumu un apdomīgumu. Un šim uzņēmējam ir savs skatījums uz lietām, kas dara viņa viedokli saprotamu daudziem: «Šobrīd Latvijas biznesam ir ļoti svarīgi pēc iespējas vairāk eksportēt savu produkciju uz ārzemēm, bet šo procesu joprojām bremzē nesakārtotā likumdošana. Mums ir dota iespēja piekļūt lielajam daudzmiljonu Eiropas Savienības tirgum, robežu taču vairs nav! Dzīvojam kārtējā pārmaiņu laikā, un ir svarīgi, lai mūsu cilvēki to veiksmīgi pārdzīvotu, lai valsts augtu uz gudriem pamatiem un garīgām vērtībām. Diemžēl mēs turpinām attīstīties kā patērētāju sabiedrība, jo to uzspiež bizness, un valsts šo procesu atbalsta.»

Mēs zinām, ka ziemas saulgrieži ir brīnumu laiks - īstenojas mūsu vēlmes un cerības, piepildās sapņi, notiek dažnedažādi neticami atgadījumi.

To nācās piedzīvot arī man, kad kopā ar pēkšņo aukstumu Latviju beidzot apciemoja pavisam īsta ziema ar spelgoņu, lauska cirtieniem un baltām kupenām. Pūloties iekurināt kamīnu, es pieķēros nodzeltējušu avīžu kaudzei, un manās acīs iekrita brīnumains vēstījums, kuru Ziemassvētku vecītis tālajā 1928. gadā bija sūtījis toreizējiem deputātiem un valdības ierēdņiem. To izlasot, biju satriekts līdz sirds dziļumiem, jo cik aktuāla šī vēsts ir arī mums! It kā laiks Latvijā būtu apstājies, atgādinot Zālamana sakāmos vārdus: «Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules.»

Publicēju šo tekstu nedaudz saīsinātu.

«Tas, kas internetā gāzās pāri ministrei Žanetai Jaunzemei - Grendei, bija vardarbība. Starp citu, uz Austrāliju kopā ar ministri vajadzēja doties man – kā padomniekam,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā sacījis tenors Nauris Puntulis, bijušais grupas Pērkons solists.

«Mēs apspriedām variantu, ka es varētu uz turieni lidot, taču budžeta taupīšanas nolūkos atteicāmies no šā nodoma. Turklāt atšķirībā no Žanetas Jaunzemes - Grendes es savas ģimenes intereses šajā gadījumā biju licis augstāk par valsts interesēm. Pateicu ministrei, ka nevēlos pavadīt Ziemassvētkus lidmašīnā, bet mājās – kopā ar savu ģimeni. Protams, ka viena tik tālā ceļojumā viņa nevarēja doties, tāpēc nācās uzaicināt vīru. Ja turp lidotu es, tad vēl tikpat naudas nāktos paņemt no valsts budžeta, plus vēl dzeltenā prese sāktu interesēties, kā tad viņi abi tur dzīvojuši – vienā numurā vai atsevišķi,» skaidrojis N. Puntulis.

Iespējams, Tava komanda jau sen apsver iespēju atvērt interneta veikalu. Iespējams, Tu to dari tikai tagad, jo ceri tā pārdzīvot Covid-19 pandēmiju. Lai arī cik ātri pieņēmi lēmumu par tirdzniecības pārcelšanu uz internetu, visticamāk, apsvēri pēc iespējas ātrāk palaist savu lapu vai parakstīt līgumu ar kādu no e-komercijas platformām.

Mēs ceram, ka Tev izdosies un interneta veikals kļūs par vēl vienu stabilu ienākumu avotu post-Covid pasaulē. Lai tas tā būtu, pārbaudi, vai veikala ieviešanas laikā neko neesi piemirsis.

1. Sargā savu preču zīmi un ievēro citu tiesības

Atceries reģistrēt sava interneta veikala zīmolu kā preču zīmi. Padomus reģistrācijai atradīsi, klikšķinot šeit. Ja veikals būs sekmīgs un kļūs populārs, preču zīmes reģistrācija aizsargās pret iespējamiem negodprātīgu konkurentu centieniem zīmolu neatļauti izmantot.

Izvēloties domēnu, atceries pārbaudīt, vai tādu pašu zīmolu vai ļoti līdzīgu jau neizmanto cits veikals vai persona. Pārbaudi gan interneta meklētājā, gan arī preču zīmju datu bāzēs.

Šķēpmetēja ar Latviju sirdī un stipru, pat krampjainu apziņu, ka spēj pārrakstīt pasaules rekordu savā disciplīnā

Tāda ir Diāna Dadzīte, kura trīs ar pusi profesionālās paralimpiskās vieglatlētes karjeras gados Latvijai sagādājusi ne vienu vien saviļņojuma brīdi, kad pasaules sporta arēnās skan Latvijas himna. Sarunā ar Diānu var apjaust, cik spēcīga patriotisma dzirksts spēj virzīt sportistu uz lieliem mērķiem, kuru sasniegšanā soli pa solim jāpārvar dažādi fiziskie un emocionālie šķēršļi, domās jāpārlec pāri barjerai, kuru nepietiekamā finansējuma dēļ uzliek valsts, zem kuras karoga jāpiedalās starptautiskās sacensībās.

Fragments no intervijas, kas publicēta 30. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

Valsts apaļās jubilejas svinības jau noritējušas. Ar kādām sajūtām tu svinēji šo dienu?

Pirms vairāk nekā 10 gadiem Martins Zemītis kļuva pazīstams kā Jotul krāsniņu un kamīnu tirgotājs Latvijā un daudziem šķita visai interesanta personība latvietim neraksturīgā izskata dēļ. Martins brauca ar mašīnu, kuras numurs bija 666, un par to tikai smēja vien.

Cik tev bija gadu, kad sāki Jotul biznesu?

Man bija 20 – vēl jauns un zaļš. Uzsāku biznesu ar mēbelēm, bet tas mani īsti neuzrunāja. Tad mans sievastēvs Jānis Ciaguns, kurš jau bija Jotul pārstāvis Baltijas valstīs, man piedāvāja pamēģināt nodarboties ar Jotul krāsniņu tirdzniecību. Aizgāja. Jāsaka banālā frāze – viss notika īstajā vietā un laikā. Kad biju atvēris veikalus Latvijā, atvēru arī Lietuvā un Igaunijā. Savu mazumtirdzniecības biznesu pārdevu jau pirms vairākiem gadiem un šobrīd strādāju norvēģu kompānijā Nordpeis – nodarbojos ar viņu kamīnu tirdzniecību Austrumeiropas valstīs. Nekārtoju naudas darījumus, bet pārstāvu uzņēmuma intereses, strādāju ar konkrētiem klientiem un virzu zīmola tirdzniecību Latvijā, Ukrainā, Krievijā, Bulgārijā un citur. Bez angļu valodas pārzinu arī krievu, salīdzinoši labi pazīstu austrumnieku mentalitāti un tradīcijas, un tā ir mana priekšrocība. Krievu valodas zināšanas šobrīd ir liela bagātība, jo ko tad mēs varam izdarīt Eiropā, kur pilns ar vietējiem censoņiem! Tāpēc jāizmanto priekšrocības, ko dod krievu valodas zināšana un jālūkojas austrumu virzienā.

Latvijā pirmais uzbūvētais luksusa klases O Yachts katamarāns dodas uz Francijas dienvidiem izbraukumam pa Vidusjūru, un septembrī tas tiks prezentēts kompānijas potenciālajiem klientiem Kannās.

Francijas investors un kompānijas O Yachts partneris Daniels Levī izklāsta, kāpēc šim visai internacionālajam biznesa projektam par īstenošanas vietu izraudzīta Latvija. Viņš priecājas, ka Kannās O Yachts tiks pieteikta zem Latvijas karoga.

Cik noprotu, pirms par savas kompānijas mājvietu izvēlējāties Latviju, esat izvērtējis kādas desmit zemes. Tad kāpēc Latvija?

Vispār es izvērtēju 12 valstis. Mums ar partneriem ir biznesa plāns, kas ietver dažādus kritērijus – darbiniekus ar nepieciešamajām prasmēm, mārketinga stratēģiju utt. Protams, bija jāatrod arī valsts, kurā tas viss var tikt īstenots.

Es mūsu kompānijā biju atbildīgs tieši par katamarānu ražotnes vietas izvēli un, vērtējot tās 12 valstis, patiesībā apbraukāju visu pasauli. Tas prasīja trīs gadus. Citās valstīs nereti darbaspēks bija pārāk dārgs. Nākas dzīvot mūsdienu realitātē, visai piesātinātā pasaulē, un tev ir jābūt konkurētspējīgam, tomēr tas nenozīmē, ka lētam. Tā, piemēram, ap Melno jūru ir ļoti lēts darbaspēks, bet diemžēl tas nav izglītots. Šādai ražotnei vajag zināmu sabiedrības izglītotības līmeni, kas nodrošina piedāvājumu.

«Uz skolas sākumu vienmēr jābūt atpakaļ,» saka Amanda Kreile, kura studē māszinības Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžā un jau trīs vasaras dodas strādāt uz Lielbritāniju. Viņa nav vienīgā jauniete, kas studē Latvijā, bet vasarā dodas uz ārzemēm, lai strādātu un nopelnītu.

Arī Latvijas Universitātes students Jurģis Kukša jau četras vasaras pavadījis ASV, pārdodot izglītojošas bērnu un jauniešu grāmatas, diskus vai online pakalpojumus amerikāņu ģimenēm. «Man nepatīk tā izvēle - vai nu iet uz skolu vai darbu, viens no tiem ir jāpamet. Es tādu izvēli negribēju veikt, tāpēc jāinvestē vasara savā nākotnē,» pastāsta jaunietis.

Amanda darbu Lielbritānijā meklē pati: «Es nopērku biļeti, aizbraucu, tad eju uz aģentūrām, saku, ka meklēju darbu, pastāstu par savu pieredzi. Viņi skatās, ko var piedāvāt un pēc kāda laika zvana un saka, ka ir jāiet uz interviju.» Vidēji darba atrašanai katru vasaru jāvelta divas nedēļas, saka Amanda.

Par pēdējā laika karsto aktualitāti, kādēļ atsevišķi uzņēmumi un investori saskaras ar banku atteikumu sadarboties un vai mūsu kredītiestāžu prasības ir pārspīlētas, DB stāsta Latvijas Finanšu nozares asociācijas Darbības atbilstības un kontroles komitejas līdzpriekšsēdētāji Uldis Upenieks un Juris Bogdanovs.

Dienas Biznesā viena no aktuālām tēmām, par ko sūdzas daudzi uzņēmēji un investori, ir banku nevēlēšanās atvērt kontus. Ar to saskārušies vairāki uzņēmēji un investori. Turklāt, pēc viņu teiktā, viņi nesadarbojoties ar uzņēmumiem, kuri pārkāpj sankciju režīmu. Kādi ir iemesli vēl bez sankciju režīma pārkāpšanas, kuru dēļ bankas atsakās atvērt kontus?

U. Upenieks: Šis jautājums tomēr ir jāskata sankciju kontekstā. Viena lieta ir, kad uzņēmums sadarbojas ar partneri, kurš ir iekļauts tiešajā sankciju sarakstā, par to viss ir skaidrs. Taču vēl ir sektorālās sankcijas, kas attiecas uz noteiktām tautsaimniecības nozarēm vai preču grupām. Turklāt jāņem vērā, ka ir arī netieši sankciju pārkāpumi. Viens nesens piemērs: anektētajā Krimas pussalā tika uzstādītas Rietumeiropas ražotāja ražotas turbīnas. Tas ir klajš sankciju pārkāpums, jo ir noteikts, ka uz Krimas pussalu nekādas preces piegādāt nedrīkst. To visu pētot, tika konstatēts, ka uzņēmums turbīnas piegādājis Krievijai, nevis Krimai, taču no Krievijas tās tika pārsūtītas uz anektēto pussalu. Rezultātā konkrētajam uzņēmumam sanāca pamatīga taisnošanās, kā tā ražotās turbīnas nonāca tur, kur tām nebija jānonāk. Tas, kas tiek sagaidīts no bankām un uzņēmējiem, ka visa produktu piegādes ķēde, tostarp transportēšana, tiek izsekota, lai gūtu pārliecību, ka nav tiešu vai netiešu sankciju pārkāpumu. Mēs atrodamies blakus Krievijai, pret kuru salīdzinoši nesen ir ieviesta virkne sankciju. Un mūsu uzņēmējiem ir ciešas saiknes ar šo valsti, arī loģistikas uzņēmumiem, kas transportē kādas preces. Lai bankas apkalpotu šo uzņēmumu norēķinus, mums jābūt pārliecībai, ka netiek pārkāptas sankcijas. Ja, izvērtējot kādu jaunu uzņēmumu, mums nav simtprocentīgas pārliecības par tā sadarbības partneriem, banka nevēlas riskēt ar netiešu sankciju pārkāpumu. Ja atceramies FKTK piemērotos sodus piecām bankām, tad nevienā gadījumā nebija runa par tiešiem sankciju pārkāpumiem. Bija darījumu ķēde ar desmit iesaistītām pusēm, kur bankas bija kāds piektais sestais posms. Bankas nevarēja redzēt nedz pirmo, nedz desmito posmu. Bet, kad uzraugi apkopoja visu informāciju, tie konstatēja, ka ir noticis netiešs sankciju pārkāpums. Latvijas likumi paredz vienlīdzīgu atbildību gan par tiešu, gan netiešu sankciju pārkāpumu.