LU ir valsts dibināta, autonoma, atbildīga augstākās izglītības institūcija, kas, no vienas puses dzīvo uz valsts rēķina, bet, no otras, ar savu produktīvu darbību ar katru gadu arvien vairāk pienes klāt šai valstij, saka bijušais LU rektors Ivars Lācis.
Viņš uzsver, ka LU nav valsts iestāde - juridiski LU ir atvasināta publiska persona, viņaprāt, ierēdņi to mēdz aizmirst. Ivars Lācis bija šīs atbildīgās un autonomās institūcijas rektors septiņus gadus, un mūsu saruna ir par to, kādu viņš redz Latvijas un Baltijas lielāko universitāti vakar, šodien un arī rīt.
Kā esat apmierināts ar LU rādītājiem, skatoties uz topā apkopotajiem datiem? Kāda jums šķiet aina Latvijas augstākās izglītības laukā?
Ar LU datiem esmu apmierināts. Un pateikšu, kāpēc. Ja tabulā LU 33 % ieņēmumu veido studiju maksa – es būt domājis, ka šis rādītājs ir sliktāks – tad jāteic ideāli. Tas piešķir dinamismu, tas virza attīstību. Manuprāt, ar dalīto atbildību finansējumā mums ir viena no labākajām augstākās izglītības sistēmām pasaulē. Nu labi, ASV, Lielbritānijā un varbūt Nīderlandē ir labākas, bet paskatieties, kas notiek citur - Vācijā, Francijā, Zviedrijā? Augstākā izglītība stagnē. Un tieši tāpēc, ka privātais finansējums tur ir pārāk mazs. ASV pieredze rāda, ka neatkarīgi no dibinātāja vai īpašnieka dinamiskā universitātē budžeta ieņēmumos ir trīs apjomos puslīdz līdzvērtīgi komponenti: pirmkārt, federālais vai štata, otrkārt, studiju maksas, treškārt, pašu nopelnītais vai mecenātu atnestais.
Man priecē Ventspils augstskola, kurai, piemēram, ir parādījušies atzīstami darbi informātikā, datorikā un zinātnē vispār. Ja jūs tabulā apskatāties Ventspils augstskolu, tad tās dati būtiski atšķiras no pārējiem, un tas ir tāpēc, ka tā ir vienīgā skola, kurā ir adekvāts pašvaldības pienesums. Bet, teiksim Rīgā pašvaldības pienesums augstākajā izglītībā ir pilnīgs nonsens pasaules skatījumā. Rīgai pat nav nekāda dipartamenta, nav nekādas programmas... Mēs kopīgi dziedam dziesmu svētkos, pilsēta apmaksā mums kordiriģentus, taču mēs esam uz kara takas, ja vajag kaut ko prihvatizēt vai, piemēram, sadalīt sporta objektus, mēs smaidam un sarokojamies pieņemšanās , bet nodarbojamies ar stratogemām ikdienā. Jā, Universitātei ir laba sadarbība ar RD Attīstības departamentu, pilsēta ņem pieklājīgu nodokli no LU Botāniskā dārza (pasarg’ dievs, ja viņi uzliks „atbilstošu” nodokli, tad Botāniskais dārzs nākamā gadā pazudīs), bet paskatieties, piemēram, kāds ir Ņujorkas ieguldījums Buffalo universitātē! Neinteresē. Labi, apskatieties, kāds ir Vīnes ieguldījums Vīnes universitātē! Neinteresē? Labi. Paskatieties, kāds ir Ventspils pilsētas ieguldījums Ventspils augstskolā!
Vēl viena piebilde ir par Zviedru Ekonomikas augstskolu [Rīgas Ekonomikas augstskolu (REA)], kurā bija un vēl joprojām ir baisi liela Latvijas Valsts un zviedru dotācija! Tas ir cits līmenis! Viņi īsteno pirmā līmeņa augstākās izglītības programmas, un gatavo ļoti labu produktu, bet man sāp tas, ka viņi nepamatoti savāc skolu un mūsējo sagatavotos talantīgākos matemātiķus, fiziķus. Es ļoti cienu Palzovu [REA rektors – red.] - , bet viņš nedrīkstētu viņus paņemt, bez kompensācijas, nu, nedrīkstētu!
Privātās augstskolas mēdz apgalvot, ka tās saimnieko efektīvāk nekā valsts augstskolas? Kā jūs komentētu šo apgalvojumu?
Parādiet man vienu tādu aili, kas atbilst jūsu teiktajam? Jā, viņi nosauc peļņu, un rentabilitāti. Bet kas ir peļņa? Tas, ko uzņēmums iegulda attīstībā vai izmaksā dividendēs. Es gribētu teikt, ka arī LU ir peļņa, ko tā ir iegulda attīstībā. 2006. gadā LU nopelnīja aptuveni 3.5 miljonus latu. Tam jāpieskaita vēl aptuveni 4 milj., kurus attīstībā ir ieguldīja LU Nekustamo īpašumu aģentūra un gandrīz pusmiljonu, ko nopelnījis LU Fonds. Tātad LU 2006. gadā ir bijusi 8 miljonu latu peļņa. Līdz ar to rentabilitāte sanāk ap 20 %.
Atgriežoties pie efektivitātes, domāju, ka privātajām augstskolām vadības algoritms ir efektīvāks, jo īpašnieks pieņem lēmumu; pareizu vai nepareizu, bet pieņem uzreiz. LU rektors var lemt par ierobežotu loku jautājumu, pārējos pieņem Senāts. Tas ir diezgan liels trakums, bet no otras puses - droša reference. Ja vajag izšķirties par smagu lēmumu, piemēram, par studiju maksu, tad vadība izstrādā priekšlikumu, tas tiek apspriests ar dekāniem, studentiem, un par to tiek balsots Senātā. Tur sēž arī studenti un dažreiz viņi pasaka: „Nē, mīļie,” un tad mēs atkal mēnesi vārāmies.
Turklāt, runājot par LU saimniecisko efektivitāti, mums ir viens Latvijā unikāls elements – nu jau trīs gadus pat visās mazajās fakultātēs ir izpilddirektori. Fakultātei LU ir diezgan daudz pastāvīgo funkciju - algu fonda sadale, attīstības prognozēšana, pirkumi, remonti, utt. - no dekāna vairs nevarēja prasīt visu saimnieka pienākumus, jo tad viņš pazūd akadēmiskajam darbam.
Saimnieciska efektivitāte un izglītības kvalitāte? Kāda ir saikne starp tām?
Tie ir divi dažādi lauciņi, kuriem vienam otru vajadzētu papildināt - to naudiņu jāsaražo, lai tā aizietu studijām - telpu renovācijai, grāmatām, stipendijām, kādam procesam, kuru esam iecerējuši. Par augstākās izglītības kvalitāti Latvijā domā arvien vairāk; starp citu par to jāuzsaka IZM.
Kāds Jūsu viedoklis par izglītības kvalitāti Latvijā un ārzemēs?
Izglītības kvalitāte Latvijā un ārzemēs ir ļoti plašā spektrā. Ja kāds var apgalvot, ka ASV augstākās izglītības kvalitāte ir labāka nekā Latvija, tad jāteic, ka viņš ir traks vai melo. Jo visur ir sadalījums – studenti, kas ir ļoti labi, labi, vidēji, slikti un ļoti slikti. Ļoti labo nekad nebūs vairāk par 10 %. Ar kādiem 30 % amerikāņi paši labprāt tālāk nerunā; lai turpinātu studijas, viņiem vajag apgreidoties. Latvijā 10 – 15 % ir tādu, kam vajadzētu apgūt izlīdzinošu programmiņu.
Tomēr, ja kāds jautās, kur ir labākā augstākās izglītības sistēma pasaulē, tad ko jums atbildēs? ASV. Un pareizi teikt, jo, piemēram, Nobela prēmijas laureāti ekonomikā beidzamajos gados ir gandrīz tikai no ASV, fizikā un ķīmijā tāpat, izņemot šogad, kad prēmiju saņēma vācieši un francūži. Tas ir tāpēc, ka ASV augstākās izglītības sistēma ir bijusi dinamiskāka, tāpēc, ka viņiem universitātēs izsenis ir bijis privātais līdzfinansējums.
LU 2006. gadā 33 % ieņēmumu veidoja studiju maksa, 38 % dotācija no valsts, 29 % citi ieņēmumi? Kādas izmaiņas prognozējat nākotnē?
Vēl drusku ir jāpieaug tai daļai, kas nāk no līgumdarbiem, jeb, moderni sakot, no projektiem. Taču mums jābūt uzmanīgiem, jo pēc dažiem gadiem beigsies Eiropas atbalsts. Uz 2015.gadu ir jābūt kaut kam uzkrātam, jo kritiens būs milzīgs – vairāki miljoni gadā.
Mums jāgatavojas arī tam, ka konkurence pieaugs, jo vidusskolas beidzēju skaits samazināsies. Arī tāpēc, ka mūsējiem arvien vieglāk būs studēt citur pasaulē. Tas ir tamdēļ, ka mūsu dzīves līmenis ceļas; kamēr mūsu dzīves līmenis bija zems, mums bija milzīga problēma aizbraukt uz Lielbritāniju studēt. Jā, tā vēl arvien ir problēma, bet aizbraukt uz Vāciju vairs nav problēma – vismaz ne maģistrantūras līmenī dabas zinātnēs. Par studijām nav jāmaksā, vēl stipendiju var dabūt. Tātad tas nozīmē, ka LU ir jābūt konkurētspējīgai ne tikai ar šo rindiņu (rāda uz Turības ailīti tabulā).
Jāņem vērā arī tas, ka nākotnē samazināsies maksas studentu skaits un mums visiem spēkiem būs jāpalielina maģistrantūras studentu skaits. Īstenībā tur ir tā ķeza, ka tev pašam, proti, Universitātei būs jāfinansē savs maģistrants un pilnīgi noteikti - doktorants!
Vai ar zinātni var nopelnīt?
Daudz, šodien var nopelnīt diezgan daudz. Bet ne katrā jomā un ne ar to zinātni, kas pašam patīk, bet ar to, kura patīk kādam citam. Mūsu universitātē struktūru, kas sevi uztur, ir pietiekami daudz, t.i., uztur tādā līmenī, ka saņem adekvātu atalgojumu, proti, ja tev ir doktora grāds, tu esi pasniedzējs asistētā profesora līmenī, tad droši vien bruto atalgojums ir 1200 – 1800 lati mēnesī. Tādu atalgojumu var dabūt ne visur. Cietvielu Fizikas institūtā (CFI), kur ir daudz tradicionālu tēmu, tādu puišu un meiteņu, kas šādu atalgojumu nopelnītu tikai ar zinātni, praktiski nav. Bet ir laboratorijas, kur viņu ir pietiekami daudz.
Bet, ja gribat saņemt adekvātu atalgojumu par kaut kādu jums personīgi interesējošu tēmu – lai cik tā būtu svarīga pasaules mērogā – tad ir grūti! LU piemēram, saņemt atbilstošu atalgojumu par Vecās derības pētījumiem patlaban nevar – nav tāda pasūtījuma! Mēs no iekšējiem resursiem arī diez vai apmaksāsim. Kaut arī, esam vienīgā augstskola Latvijā, kurā ir iekšējie zinātniskie projekti, nu jau ceturto gadu.
Ko tas nozīmē?
Tas nozīme, ka jūs varat pieteikties uz LU finansējumu, kurš tiek atvēlēts pētījumiem zinātnē. LU granta apjomi ir 5 – 8 reizes lielāki nekā mazie granti, ko valsts piešķir caur Zinātnes padomi. Šo projektu skaits ir vairāki duči – šogad varētu būt trīs. Konkursam var tikt pieteikts pētījums arī par kādu Jaunās vai Vecās derības aspektu un tad, ja pētījumā piedalās doktoranti, maģistranti vai citi jaunie pētnieki un jums ir publikācijas, tad jūs varat konkurēt ar citiem pretendentiem.
Tomēr visā visumā zinātnes finansējums Latvijā ir nepietiekams. Tas neatbilst tam, kas notiek pasaulē. Kaut vai manis pieminētajā sliktajā Francijā vai Vācijā – tur projektu tēmas, kas būtu mazākas par dažiem simtiem tūkstošiem eiro gadā, nav nopietni ņemamas. Mums līdz tam vēl jāaug.
Kā jūs komentētu aili akadēmiskais personāls/uz vienu studentu?
LU pēc citiem skaitīšanas algoritmiem iznāk, ka ar studentiem kā akadēmiski cilvēki strādā 2200 personas (pēc Db topa - 836), kaut arī ne jau visas strādā pilnu darba laiku, tomēr attiecība vidēji iznāk krietni labāka. Ir fakultātes, kur ir 8 studenti uz vienu akadēmisko personālu. Tādas, piemēram, ir teologi un biologi.
Ja šī attiecība jānovērtē Ekonomikas un vadības fakultātē, tad tā ir par decimālo kārtu lielāka. Faktiski EVF ir fakultāte, kurā pasniedzēju skaitam vajadzētu būt lielākam. No kurienes viņus finansēt, nav skaidrs, jo valsts attieksme pret šo fakultāti LU ir absolūti nekorekta, lai neteiktu vairāk. Nekorekta, jo no kopējā vietu skaita šajā fakultātē, valsts finansējums ir nevis tie 33 % jeb 38 % jūsu tabulā, bet mazāk par 10. Budžeta vietu skaits ir tuvu nullei. Pēc šī parametra mums pilnībā jākonkurē ar privātajām augstskolām.
Vai tas nav saistīts ar valsts prioritātēm, ka sociālās zinātnes...
Kas ir valsts? Valsts tie esam mēs (pauze). Valdība ir uzurpējusi tiesības saukties par valsti, kas nav korekti. Mums ir demokrātiska republika. Mums būtu jāvar noteikt prioritāti un tai sekot. Tomēr kopumā beidzamajos 2 – 3 gados ir novērojama nopietna valdības pavēršanās izglītības virzienā – to ir jāatdzīst.
Bet vai nav runa par studentu pārražošanu kādās sfērās?
(nopūšas) Man atkal būs viedoklis, kas ir ne pārāk derīgs un varbūt muļķīgs, bet esmu pārliecināts, ka jebkāda veida pirmā līmeņa augstākā izglītība personu padara labāku darba tirgum. Es nesaskatu nekādu grēku, ja kāds ir studējis LU pedagoģijas programmā un pēc tam strādā RIMI tīklā, jo viņš noteikti būs daudz labāks par citiem komunikācijā ar klientu, viņš droši vien labāk sapratīs, kas ir antropoloģiskās problēmas mūsdienās utt. Ja absolvents atrod darbu un ja nav tā, ka 95 % no iepriekšējā studiju posmā iegūtā, ir garām un nevajadzīgs, tad viss ir kārtībā.
Vai akadēmiskais personāls, kam augstskola nav pamatdarbavieta – tas ir slikts rādītājs?
Ir runa par piesaistīto personālu. Tas ir vajadzīgs, bet nevar visu programmu izpildīt pieaicinātie -, tad tas nav dotās struktūras produkts. Universitātē tā nedrīkst būt! Manis jau pieminētajā Vīnes universitātē un Amerikas universitātēs ir viesprofesori, bet tie nav viesi no autostāvvietas, es atvainojos; viņi nāk no citas universitātes!
Šajā ziņā izņēmumi ir biznesa vadības vai MBA skolas. Piemēram, Šveices INSEAD nav savu profesoru, bet pasniedzēju starpā ir Anglijas bankas un varbūt Ņujorkas biržas vadītājs u.tml. Guru atbrauc uz dienām divām līdz piecām, un kad viņš aizbrauc, tad vēl paliek tehniskā komanda, kas turpina strādāt ar studentiem.
Latvijā studenti mēdz sūdzēties, ka daudz teorijas un ka prakses par maz...
Tas ir mīts. Kad beigsim runāt, es jūs pavadāšu pa savu nodaļu un jūs redzēsiet, cik daudz ir prakses un cik teorijas. Bet jāatzīst – universitāte ir ļoti liela. Jūs noteikti atradīsiet jomu, kur tā tiešām ir. Varbūt no prakses trūkuma cieš pat 10 tūkstoši LU studentu, tomēr kopumā praktiskās lietas ienāk ar visu. Kas, piemēram, var būt praktiskāks par šo rīku (rada uz datoru)?!
Otrkārt, ar kaunu jāatzīst, ka bija posms, kurā mēs varējām atļauties nerūpēties par saviem beidzējiem. Kad es beidzu, tas gan bija ļoti sen, tad rūpēšanās par saviem beidzējiem bija svētākais pienākums! Pēc turbulences, kad sabruka inženierzinātnes Latvijā (nu, viņas nesabruka pašas, tās tika iznīcinātas) nebija zināms, kur, piemēram, ies strādāt fiziķi. Pusvadītāju fizikas katedrā, mēs īsti ar to nevarējām samierināties, tāpēc izveidojām Optometrijas un redzes zinātnes nodaļu, un tagad zinām, kur mūsu studenti ies strādāt. Viņi ir uz izķeršanu, pat nepagūst pabeigt, tāpat kā datorikas programmās. Arvien vairāk arī citās nodaļās pasniedzējam ir jādomā, kur manējais ies strādāt, jo, ja manējais nedabūs to darbu, kam viņš ir nobriedis, viņš tā vai citādi sūdzēsies: nebūs apmierināts, taisīs melno PR, nesūtīs savu bērnu pie mums, viņa firma ar mums nesadarbosies. Šis modelis liek vairāk pielāgoties tam, kas notiek ārpusē.
Cits jautājuma aspekts ir par prakses ilgumu un formu. Profesionālā programmā praksei jābūt 26 kredītpunktu apjomā. Šo prasību ieviešot, neviens nepadomāja, kur, piemēram, visiem tieslietu studentiem 26 nedēļas praktizēties? Ja tagad noliktu rindā prakses vietas, un tos, kam jāiziet prakse, tad varētu saprast, ka sistēma blefo. Fiziski to nevar nodrošināt. Vienam notāram blakus var sēdēt trīs, bet ne 33 praktikanti.
Ko Jūs pieskaitītu pie saviem labākajiem darbiem rektora amatā?
Domāju, ka darbi ir jāprasa citiem (pauze), bet tas, ko, manuprāt, citiem ir vērts paņemt no Universitātes, ir koleģiālais vadības modelis. Es pirms tam biju prorektors un atceros iepriekšējo vadības stilu. Mēs pārveidojām LU sadarbības algoritmu ar fakultātēm. Man šķiet, ka mūsu koleģiālajai vadībai izdevās to uzlabot, tomēr mēs esam tālu no ideāla.
Divas lietas, ko man gribējās pacelt, bet kas ir palikušas līdz galam nepaveiktas, ir mecenātisms un draudzīgais aicinājums tiem LU (vai arī LVU!) absolventiem, kas dzīvē kaut ko jau ir sasnieguši – vismaz izremontēt savu veco kopmītnes istabiņu!
Kādi jautājumi visvairāk nodarbināja jūsu prātu, vadot LU?
Uz to var atbildēt īsi - kāpēc cilvēks ir tik nesaprotams un kāpēc lēmumu pieņemšanā gandrīz vienmēr dominē emocijas, nevis loģika un prāts? Bet varbūt tā arī vajag.
