Vācijas kancleres un fizikas zinātņu doktores Angelas Merkeles spēks ir izsvērti lēmumi un spēja rast kompromisu
Šajā nedēļas nogalē gaidāmās Eiropas ekonomiski spēcīgākās valsts parlamenta apakšpalātas Bundestāga vēlēšanas rada negaidīti mazu interesi un ažiotāžu. Jautājumu par to, kas būs nākamais Vācijas vadītājs, nav. Gandrīz pilnīgi skaidrs, ka šīs valsts kanclere arī turpmāk būs pēc daudzu domām pasaules ietekmīgākā sieviete Angela Merkele. Pretēji prognozēm un vērtējumiem, kas pavadīja viņas ievēlēšanu šajā amatā pirms četriem gadiem, pirmā Vācijas kanclere - sieviete savas pozīcijas kā spēcīga valsts vadītāja ir nostiprinājusi gan sevis vadītajā valstī, gan starptautiskajā politiskajā arēnā.
Šobrīd viņas vadīto konservatīvo partijas koalīcijas partneri ir sociāldemokrāti, kuru vietā kanclere pēc vēlēšanām vēlētos redzēt Brīvo Demokrātu partiju. Tomēr pirmsvēlēšanu aptaujās A.Merkeles iecerētās koalīcijas pārsvars pār galvenajiem konkurentiem un pašreizējiem koalīcijas partneriem sociāldemokrātiem ir niecīgs, bet vēl neizlēmušo vēlētāju īpatsvars - liels. Daļēji pie vainas ir arī negaidīti ātrā Vācijas ekonomikas atlabšana, kas vājinājusi vēlētāju atbalstu konservatīvo un brīvo demokrātu sludinātajām ekonomikas reformām.
Iespējamo izmaiņu ietekme koalīcijā nav maza. Brīvie demokrāti atbalsta nodokļu pazemināšanu, «vaļīgāku» privātā biznesa regulāciju, bet sociāldemokrāti - strādājošo aizstāvību un lielākas sociālās garantijas, bet A.Merkeles konservatīvo uzskati atrodas kaut kur pa vidu.
Bez šarma, ar prātu
A.Merkele nav harizmātiska valsts vadītāja, medijos viņa saukta par garlaicīgu un pat provinciālu, viņas ģērbšanās stils vērtēts kā nevīžīgs un vecmodīgs. Kanclere nav talantīga oratore, viņas publiskais tēls ir sauss un neizteiksmīgs, un, lai gan viņas ietekmi starptautiskajā politikā nevar noliegt, A.Merkele salīdzinājumā ar brīžiem hiperaktīvo Francijas vadītāju Nikolā Sarkozī un šarmanto ASV prezidentu Baraku Obamu ir gluži vai neredzama. Bet nenoliedzami viņa ir pragmatiska politiķe, kas saviem vēlētājiem sevi pierādījusi kā spēcīgu un uzticamu valsts galvu vai, precīzāk, «nācijas māti». Pirmsvēlēšanu aptaujās līdz pat 60% Vācijas iedzīvotāju pozitīvi vērtē A.Merkeles darbu. Tādēļ nav pārsteigums, ka konservatīvie vēlēšanu kampaņas reklāmas plakātos attēlo nevis partijas programmā iekļautos punktus un vērtības, bet gan uzsvaru liek uz savu lielāko trumpi A.Merkeli, kas ir arī šīs partijas vadītāja. Kancleres popularitāte ir krietni augstāka nekā viņas pārstāvētā politiskā spēka reitings.
Daļēji viņas politiskais karjeras lēciens notika, pateicoties tam, ka A.Merkele nostājās pret savu skandālos ierauto partijas biedru, bijušo Vācijas kancleru Helmutu Kolu, kura vadītajās valdībās viņa strādāja kā ministre. Tomēr politiķi vairāk raksturo pragmatisms un spēja rast kompromisus, nevis raisīt konfliktsituācijas. Tieši šīs prasmes dēļ daudzu prognozētā koalīcijas krišana nav piepildījusies. Tajā pašā laikā nav īstenotas arī A.Merkeles solītās tirgus reformas, un koalīcijas saglabāšanas vārdā viņa arī piekritusi virknei kreisi orientētu soļu, piemēram, minimālās algas noteikšanai daļā nozaru, kas izraisījis kritikas plūdus pašas partijā.
Vācijas vadītājas darbība ārpolitikā nav iztikusi bez kritikas. Kā Eiropas lielākās ekonomikas galvai par nepietiekamu tiek uzskatīta A.Merkeles loma globālās ekonomiskās krīzes risināšanā.
A.Merkeles attiecības ar bijušo ASV prezidentu Džordžu Bušu sauktas par «pārsteidzoši siltām». Vācijas kanclere kļuva gluži vai par ASV interešu pārstāvi Eiropā. Lai gan viņa izteikusi pārliecību, ka tikpat ciešas transatlantiskās attiecības saglabāsies arī jaunās ASV administrācijas laikā, tomēr šogad Vācija nav kautrējusies iebilst pret Amerikas prezidenta Baraka Obamas aicinājumiem pašmājās izmantotās ekonomikas stimulēšanas metodes pielietot arī Eiropas attīstītākajās valstīs. Tajā pašā laikā Vācijas kanclere cītīgi strādā pie savas pārstāvētās valsts un Krievijas saišu stiprināšanas.
No fizikas pie politikas
Angela Doroteja Kasnere dzimusi 1954. gadā Hamburgā luterāņu mācītāja un angļu un latīņu valodas skolotājas ģimenē. Īsi pēc pirmās meitas piedzimšanas viņas tēvs uzsāka darbu nelielā pilsētiņā Vācijas sociālistiskajā daļā. Jau bērnībā Angelai piemitis acīm redzams talants matemātikā un valodās. Viņa studēja fiziku un kļuva par fizikas zinātņu doktori.
A.Merkeles tēva darbība raisa interesi daudzu viņas politisko pretinieku un mediju vidū. Neraksturīgi sociālistiskās Vācijas Demokrātiskās republikas pilsoņiem, viņš esot bieži ceļojis uz demokrātisko Vācijas Federatīvo Republiku, turklāt viņš esot bijis savam amatam netipiski turīgs - ģimenei vienlaicīgi piederējuši divi automobiļi.
Pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā A.Merkele iesaistījās arvien augošajā demokrātijas kustībā, pievienojoties organizācijai Demokrātiskā atmoda. Pēc pirmajām un vienīgajām Austrumvācijas demokrātiskajām vēlēšanām uz neilgu laiku viņa kļuva par valdības preses sekretāri. Vēlēšanās, kas notika tūlīt pēc abu Vāciju atkalapvienošanās, A.Merkele tika ievēlēta Bundestāgā, Vācijas parlamenta apakšpalātā. Neilgi pēc tam viņa kļuva par sieviešu un jaunatnes lietu ministri Helmuta Kola vadītajā valdībā, kam sekoja vides ministres portfelis. Kanclers kļuva par jaunās ministres politisko skolotāju un aizbildnieciski viņu sauca par «meiteni».
Drosme runāt pretī
Konservatīvo partijas finansēšanas skandāla laikā, kura rezultātā aizdomu ēna krita uz šī politiskā spēka līderiem, ieskaitot H.Kolu, A.Merkele bija viena no nedaudzajām, kam bija drosme nostāties pret saviem partijas biedriem un nosodīt viņu pārkāpumus. Politiķe publicēja savu viedokli vienā no lielākajiem Vācijas laikrakstiem. Pēc analītiķu domām, A.Merkeles stingrā nostāja šajā jautājumā izpelnījās cieņu līdzīgi domājošo partijas biedru vidū, neskatoties uz to, ka viņa neatbilda konservatīvo priekšstatam par piemērotu vadītāju - politiķe augusi protestantu ģimenē, šķīrusies un otrreiz precējusies. 2000. gadā viņa tika ievēlēta par Kristīgo demokrātu apvienības valdes priekšsēdētāju, tādējādi kļūstot par pirmo sievieti šajā amatā.
Neskatoties uz popularitāti vāciešu vidū, A.Merkele nekļuva par Gerharda Šrēdera konkurenti cīņā par kanclera amatu 2002. gada vēlēšanās, jo nesaņēma atbalstu pašas partijā un tās meitas partijā Bavārijas Kristīgi sociālajā apvienībā. Turpmākajos gados politiķe strādāja opozīcijā, kur aicināja uz izmaiņām darba likumā, kas ļautu vieglāk atlaist strādniekus un palielinātu atļautās darba stundas nedēļā, norādīja, ka Vācijas likumi padarījuši valsti nekonkurētspējīgu. Bet 2003. gadā pretēji iedzīvotāju vairākuma pārliecībai A.Merkele pauda atbalstu ASV invāzijai Irākā, saucot to par neizbēgamu un apsūdzot G.Šrēderu antiamerikānismā. Tajā pašā laikā viņa kritizēja valdības atbalstu Turcijas iekļaušanai Eiropas Savienībā, atspoguļojot Vācijas iedzīvotāju vidū valdošo viedokli.
2005. gadā A.Merkele tika nominēta kā konservatīvo kandidāte kanclera amatam. Lai gan priekšvēlēšanu aptaujās viņas pārstāvētajam politiskajam spēkam bija ievērojams pārsvars pār G.Šrēdera sociāldemokrātiem, tas tika iedragāts, kad televīzijas debatēs viņa divreiz sajauca terminus «bruto» un «neto». Neskatoties uz to, šī paša gada 22.novembrī pēc ilgām koalīcijas veidošanas sarunām A.Merkele stājās Vācijas kancleres amatā, paziņojot par savu mērķi - uzlabot Vācijas ekonomikas rādītājus un samazināt bezdarba līmeni.
Daļēji to viņai arī izdevies izdarīt. A.Merkele priekšvēlēšanu laikā nekautrējas atgādināt, ka viņas valdīšanas laikā radīti divi miljoni jaunu darba vietu, kas nav maz arī valstī ar 82 miljoniem iedzīvotāju. Ekonomikas ekspertu «solīto» smagāko krīzi kopš Otrā pasaules kara Vācija nav piedzīvojusi. Pēc četru ceturkšņu krituma šī gada otrajā ceturksnī valsts IKP pieauga par 0.3%. Lai gan šīs valsts uzņēmējdarbība piedzīvojusi smagu triecienu, strādājošie krīzi nav izjutuši gandrīz nemaz, lielā mērā pateicoties valdības lēmumam palielināt subsīdijas īstermiņa darbam, tādējādi bezdarba līmenis praktiski nav audzis, neskatoties uz produkcijas apjomu kritumu ražošanā. Virkne faktoru - nemainīgais bezdarba līmenis, zema inflācija, sociālo pabalstu palielināšana, nodokļu samazināšana un 5 mljrd. EUR lietoto auto nodošanas shēma - ir veicinājusi patēriņu. Kā norāda The Financial Times, patiesībā lielākā daļa vāciešu šomēnes ir labākā finansiālā stāvoklī nekā pirms gada.
