Īstermiņā straujo patēriņa cenu pieaugumu Igaunijā nebūs iespējams apkarot, savukārt nākotni pašlaik ir grūti prognozēt, jo nav zināms, kā mainīsies dažādu resursu cenas pasaules tirgos.
Tādēļ pagaidām igauņi prognozē, ka kronas ar eiro tiks aizstātas ne ātrāk kā 2012. gadā. To intervijā Db atzīst Igaunijas finanšu ministrs Ivari Padars (Ivari Padar).
Jau vairākus gadus Igaunija tika minēta kā pozitīvais piemērs – valsts, kuras budžets jau ilgstoši tiek veidots ar pārpalikumu, valsts ar vismazāko ārējo parādu visā Eiropas Savienībā. Kāds ir iemesls tam, ka pēdējos mēnešos Igaunijā ir tik augsta inflācija – šī gada novembrī ap 10 %?
Mūsu vēsturiski augstākā inflācija ir bijusi 1075 % 1991. gadā. Pašlaik, protams, inflācija ir diezgan augsta un realitāte ir tāda, ka 2008. gada pirmajā pusgadā mēs prognozējam ap 10 % augstu inflāciju. Tā ir problēma visā Eiropā. Protams, eirozonas valstīs inflācija nav tik augsta, tomēr tā ir ap 3 %. Tāda ir realitāte. Augstai inflācijai ir diezgan daudz iemeslu. Baltijas valstīs viens no galvenajiem iemesliem ir cenu izlīdzināšanās ar pārējo ES. Vēl viens inflācijas dzinējs ir degvielas cenas un pārtikas cenas pasaules tirgū.
Kā bijušajam zemkopības ministram man, protams, patīk, ka ķīnieši ir iemācījušies dzert pienu. Tas dod ienākumus zemniekiem. Ja ķīnieši dzers kaut tikai puslitru piena dienā, zemnieku ienākumi tikai vairosies. Skumjā šīs lietas puse ir augošās cenas. Es ceru, ka cenu kāpums pierims šī gada otrajā pusē.
Tomēr daudzi ekonomikas eksperti uzskata, ka inflācijas iemesls ir pārāk strauji augošais iekšējais patēriņš Baltijas valstīs, ko veicina augstie kreditēšanas tempi līdzšinējos gados.
Protams, tā arī ir problēma, tomēr šogad kreditēšanas apjomu pieaugums varētu gandrīz apstāties. Pēdējos trīs gados iedzīvotājiem kļuva pieejamas daudzas kreditēšanās iespējas un nevar viņiem pārmest, ka viņi šīs iespējas izmantoja.
Vai piekrītat apgalvojumam, ka Baltijas valstu, tajā skaitā Igaunijas ekonomikas ir pārkarsušas?
Nedomāju, ka ekonomikas ir pārkarsušas. Attīstības tempi sākuši samazināties. Mēs šogad prognozējam 4 % - 6 % lielu iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Tas ir normāli. Viens no iemesliem, kāpēc pieauguma tempi samazināsies, ir tas, ka arī bāze, no kuras tiek rēķināts IKP pieaugums, ir kļuvusi lielāka.
Igaunija jau pietiekami ilgi turas pie stingras fiskālās politikas. Nule kā apstiprinājām 2008. gada budžetu, tajā paredzēts pietiekami liels budžeta pārpalikums. Tādu plānojam arī turpmākajos gados.
Kā jums izdodas pārliecināt, ka nepieciešams budžeta pārpalikums? Latvijā, kad valdība pērn veidoja budžetu ar pārpalikumu, arodbiedrības iestājās par lielāku algu palielināšanu, kā līdzekļu avotu minot tieši pārpalikuma samazināšanu.
Arī Igaunijā ir ļoti aktīvas arodbiedrības, kas iestājas par algu palielināšanu no budžeta finansētajās nozarēs. Tomēr kopumā vairums iedzīvotāju saprot, ka dažreiz ir jābūt konservatīviem budžeta politikas jomā, ka pastāv iespējas zaudēt daudz vairāk, ja nebūsim pietiekami piesardzīgi. Igaunijā dažkārt ir bijušas diskusijas par to, vai budžeta politikai ir jābūt tik konservatīvai, kāda tā ir, bet vairums atzīst, ka labāk lieki neriskēt. Šī gada budžetā ir plānots 2.6 % IKP liels pārpalikums.
Ja nav noslēpums, kur Igaunija iegulda budžeta pārpalikumā ieplānotos līdzekļus, lai tie nezaudētu savu vērtību kaut vai inflācijas dēļ?
Mēs pērkam zeltu un tad aizmirstam, kur to nolikām (smejas). Mūsu rezerves tiek ieguldītas drošos finanšu instrumentos, lielākoties valdību parādzīmēs. Protams, mēs neieguldām līdzekļus Igaunijas valdības vērtspapīros, tie ir Rietumeiropas valstu vērtspapīri.
Kā inflācijas līmeni Igaunijā šogad ietekmēs akcīzes nodokļa likmju pārskatīšana tabakai un degvielai?
Igaunijai, līdzīgi kā pārējām Baltijas valstīm, līdz 2010. gadam ir jāsasniedz ES noteiktās minimālās akcīzes nodokļa likmes. Mūsu vērtējums ir, ka degvielas un tabakas nodokļu likmju palielināšana no 2008. gada 1. janvāra palielinās inflāciju par 1.5 % - 2 %. Bet mēs nevaram atteikties no nodokļu likmju paaugstināšanas. Turklāt tā ir nauda, kas ienāks mūsu ekonomikā caur valsts budžetu, tiks piešķirta ceļu remontiem un tamlīdzīgiem mērķiem.
Kāda ir Igaunijas pozīcija pievienotās vērtības nodokļa jomā? Cik zināms, pašlaik Eiropā notiek lielas diskusijas par izmaiņām pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas sistēmā.
Pamatā mēs uzskatām, ka šī nodokļa jomā nav jāparedz daudz un dažādi izņēmumi dažādām valstīm, nedz ar nodokli apliekamo darījumu, nedz tā piemērošanas jomā. Domāju, ka arī pievienotās vērtības nodokļa likmēm ES nevajadzētu ievērojami atšķirties.
Kāda ir jūsu pozīcija attiecībā uz jau vairākus gadus notiekošajām diskusijām par uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes harmonizāciju visā ES? Pirms pāris mēnešiem publicētais KPMG pētījums liecināja, ka arī vairums starptautiskajos tirgos strādājošo igauņu uzņēmēju atbalsta harmonizāciju.
Mēs plānojam dažas izmaiņas savā uzņēmumu ienākuma nodokli regulējošajā likumdošanā, bet vēlamies saglabāt iespēju neaplikt ar nodokli reinvestēto peļņu. Šogad parlaments skatīs grozījumus šajā likumā, lai piemērotu to ES prasībām un Eiropas Komisijai vairs nebūtu iemeslu uzturēt prasību pret Igauniju Eiropas Kopienas tiesā. Tomēr mēs saglabāsim sistēmu, kas paredz neaplikt ar nodokli reinvestēto peļņu, bet piemēro nodokli gadījumos, kad tā tiek izņemta.
Kāda ir šo likumu normu fiskālā ietekme? Kā tiek prognozēti valsts budžeta ieņēmumi no uzņēmumu ienākuma nodokļa, ja nevar prognozēt, cik lielu peļņas daļu uzņēmēji vēlēsies reinvestēt?
Protams, tas apgrūtina budžeta ieņēmumu prognozēšanu, to nevar noliegt. Tomēr mēs mēģinām prognozēt, cik liels varētu būt investīciju apjoms nākamajā gadā un attiecīgi arī prognozējam budžeta ieņēmumus.
Kā jūs komentētu baumas par iespējamu Igaunijas kronas vai pat visu Baltijas valstu nacionālo valūtu devalvāciju?
Igaunijas krona ir ļoti stabila, tā ir pilnībā segta, tādēļ neredzam nekādus iemeslus bažām par devalvāciju. Mūs, protams, uztrauc tas, ka ir tik daudz visādu minējumu par kronas devalvāciju, bet mēs saprotam, ka visus interesē sliktas ziņas. Tam, ka šādus pieļāvumus regulāri izplata Skandināvijas mediji, ir savi iemesli, proti, 1990. gadu sākumā tika devalvēta Zviedrijas krona un tāpēc skandināvu investori vēl joprojām ļoti jūtīgi uztver jebkuru informāciju par iespējamu devalvāciju. Bet mūsu situācija ir principiāli atšķirīga no situācijas, kāda bija Zviedrijā laikā, kad tika devalvēta viņu valūta.
Kad, jūsuprāt, Igaunija varēs ieviest eiro?
Eiro ieviešana ir ļoti svarīga, bet, ja mēs skatāmies uz situāciju objektīvi, mums ir grūti iekļauties Māstrihtas kritērijos noteiktajā inflācijas līmenī. Mēs, protams, cenšamies samazināt inflāciju, lai izpildītu Māstrihtas kritērijus, bet diez vai to būs iespējams izdarīt ātrāk kā 2012. gadā. Neviens gan nevar prognozēt, vai ķīnieši nesāks dzert veselu litru vai pat divus litrus piena dienā ( smejas). Tāpat mēs nezinām, cik maksās nafta pēc pāris gadiem. Kopumā ir tik daudz nezināmo.
Jūs nepiekrītat tiem, kas uzskata, ka Māstrihtas kritēriji būtu jāpārskata, ka tie nav piemēroti, lai novērtētu ekonomikas, kas izveidojušās postkomunistiskajās valstīs?
Igaunija vienmēr ir centusies iekļauties Māstrihtas kritērijos, nevis panākt to pārskatīšanu. Mūsuprāt, ekonomikas attīstībai ir jānotiek stabili un Māstrihtas kritēriji ir vērsti tieši uz konservatīvu ekonomisko politiku.
Vai Igaunija plāno kādus pasākumus, lai ierobežotu kredītu ņemšanu?
Igaunijā, protams, visas bankas cenšas iegūt sev pēc iespējas lielāku tirgus daļu, pamatā hipotekārās kreditēšanas jomā. Igaunijas centrālā banka cenšas ierobežot banku iespējas izsniegt kredītus, palielinot obligāto rezervju normas, kas jau tagad Igaunijā ir lielākās ES. Es kā finanšu ministrs esmu aicinājis cilvēkus pārāk neaizrauties ar kredītu ņemšanu, vairāk domāt par to, vai spēs paņemtos kredītus atdot. Vairākkārt esmu ar banku īpašniekiem runājis par to, ka bankām vajadzētu rūpīgāk vērtēt kredītu ņēmējus. Jāteic arī, ka pēdējā laikā bankas ir kļuvušas piesardzīgākas.
Tajā pašā laikā man gribētos ticēt, ka situācija nekustamā īpašuma tirgū nav tik bīstama, ka neviens sev nepērk trīs dzīvokļus, ka galvenais iemesls hipotekārās kreditēšanas pieaugumam ir bijis tas, ka cilvēkiem patiešām vajadzēja jaunus mājokļus. Tagad daudzi tos ir iegādājušies. Tomēr nekādus ierobežojumus bankām kredītu izsniegšanā neplānojam, domājam, ka tās pašas jau skatās, kādas ir cilvēku reālās iespējas kredītu atdot. Pret inflāciju mēs cīnāmies ar tiem ieročiem, kas mums ir, tas ir, stingru fiskālo politiku.
