Piena ražotāju prasītie līdzekļi atbalstam 3,5 milj. Ls apmērā netiks atrasti - lauksaimnieki šo naudu var pat negaidīt. To intervijā Db apstiprina zemkopības ministrs Mārtiņš Roze. Viņš arī norāda, ka nākotnē Latvijā var palikt tikai viens liels piena pārstrādātājs.
Lai stabilizētu situāciju piena nozarē, Zemkopības ministrija ir radusi iespēju atvēlēt 2,5 milj. Ls, taču paši lauksaimnieki uzsver, ka ar to ir ievērojami par maz. Kādu redzat problēmas risinājumu?
Zemnieki ir devuši jums laiku līdz 15. maijam atrast trūkstošos 3,5 milj. Ls. Vai jūsu teiktais nozīmē, ka viņi var pat negaidīt?
Viņi tiešām var negaidīt - šāda papildu summa netiks atrasta. Ir 2,5 milj. Ls. Ja valsts budžets tiešām pildīsies labi, tad mēs varēsim pārskatīt subsīdiju izmantošanu kā tādu, bet pašlaik tam nav pamata.
Un tomēr — kādu jūs redzat risinājumu piensaimnieku problēmām?
Jāsaliek kopā visa «ķēde». Jo labāka būs izpratne starp piena ražotājiem un pārstrādātājiem un arī tirgotājiem, jo veiksmīgāka var būt arī nozares attistība. Pērn nosacīti labākā situācijā bija piena ražotāji, šogad - noteikumus it kā diktē pārstrādātāji. Situācija katru gadu var mainīties, un, ja nav kopējā izpratne, kā arī ekonomiskā ieinteresētība, mēs varam ar valsts atbalstu censties kaut ko darīt, taču mēs neatrisināsim problēmu pēc būtības, bet gan uzliksim tādu kā pārejas posma ielāpiņu. Ir labi, ka ir pieņemti grozījumi Konkurences likumā, bet tie pilnā apjomā stāsies spēkā oktobrī. Pilnībā piekrītu Konkurences padomes vadītājai, ka attiecībā uz šo grozījumu pieņemšanu 2 gadi ir nokavēti. Lielākais strīds ir par to, cik maz saņem zemnieks, un to, cik daudz maksā gala patērētājs veikalos. Šī attiecība ir jāizmaina, jo pretējā gadījumā patērētājam rodas jautājums - par ko es vispār maksāju nodokļus, no kuriem maksā subsīdijas, ja zemnieki naudu nesaņem?!
Kāpēc ir izveidojusies situācija, ka piena iepirkuma cena Latvijā ir viena no zemākajām Eiropā, bet mazumtirdzniecības cena — viena no augstākajām? Kurā jūsu nosauktās ķēdes posmā ir problēma?
Lielākā problēma ir tajā ķēdes posmā, kas ir starp pārstrādātājiem un tirgotājiem. Šeit ir pietiekami liela tā saucamā slēptā daļa, kas statistikā neparādās. Tajā parādās piena piegādes cena, kurā nav aprēķināti dažādi bonusi, izvietošanas maksa veikalu plauktos un vēl padsmit citi nosacījumi. Tas viss ļoti būtiski samazina ienākumus pārstrādātājam. Izejot cauri ražošanas procedūrai un cenšoties vērtēt, kādi ir reālie ienākumi pārstrādātājiem, jāsecina, ka tā īsti bez grēka, protams, nav neviens, bet?
Lielākie cenu uzskrūvētāji ir tieši tirgotāji?
Protams! Ja tiek pateikts, ka par pienu vai svaigu gaļu ar pārstrādātājiem var norēķināties 40 dienu laikā? Tas nozīmē, ka par produktu, kas ir jārealizē nedēļas laikā, pēc tam vēl mēnesi pārstrādātājiem tiek iesaldēti līdzekļi, bet tirgotājiem - bezprocentu kredīts.
Atgriežoties pie jūsu piesauktās nepieciešamības starp produktīvāku dialogu starp piena pārstrādātājiem un ražotājiem — šobrīd pārstrādātāji ir pateikuši, ka maksās par piena litru vien 17 santīmus, kas nespēj apmierināt lauksaimniekus. Kādu redzat problēmas risinājumu?
Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka par 17 santīmiem litrā varēja domāt pagājušā gada sākumā, turklāt tikai tiem uzņēmumiem, kas neveic nekādas investīcijas, bet tikai uz jau esošajiem resursiem turpina ražot. Pašlaik šāda vidējā cena nav pieņemama un nav izpildāma. Zem šīs cenas «ielīst» var mēģināt tikai tās saimniecības, kuru mērķis nav gūt peļņu. Pārējām tā nebūtu godīga cena.
Kāda būtu godīga cena?
Tas ir visgrūtākais jautājums. Ja uzņēmums domā par investīcijām, tad orientējošā cena, nerēķinot peļņu, ir aptuveni 19 santīmi par litru.
Piensaimnieki šobrīd uzskata, ka viņiem piedāvātā piena iepirkuma cena ir pārāk zema, viņi saskaras ar problēmu, kad apgrūtinoši kļūst apmaksāt banku kredītus, ka ar Zemkopības ministrijas piešķirtajiem 2,5 miljoniem latu nav pietiekami, lai kaut vai nodrošinātu sējas darbus. Kādu jūs kā ministrs redzat turpmāko notikumu attīstības scenāriju?
Principā ir skaidrs, ka Latvija bez piensaimniecības nepaliks. Jautājums šobrīd ir par to, cik veiksmīga būs šī saimniekošana, cik lielā apjomā tā notiks. Mūsu darbīgie resursi, saražojot pienu, pieļauj apmēram pusi eksportēt. Respektīvi, tikai puse no Latvijā saražotā piena ir vajadzīga mums pašiem. Līdz ar to gan piena ražotājiem, gan arī pārstrādātājiem ir jārēķinās ar to, ka aptuveni 50 % piena produktu mums vajadzētu eksportēt. Vienkārši izlejot pienu, var sarīkot demonstrāciju, bet tas radīs zaudējumus gan pārstrādātājiem, gan arī pašiem zemniekiem.
Jūs esat pievienojies zemnieku pozīcijai, kas paredz pienu tirgot tikai pie saimniecībām, nevis dot pārstrādātājiem. Vai to, jūsuprāt, var nosaukt par problēmas risinājumu?
Protams, tas neatrisinās visa piena realizācijas jautājumu, bet vienu daļu noteikti. Zinu vairākus piena uzņēmumus, tostarp kooperatīvus, kas jau pārdod paši savu produkciju. Tā tas jau notiek Dundagā, Straupē, Trikātā utt. Taču šādā veidā nevar realizēt visu piena apjomu - priekš tam ir domāti tirgotāji.
Jūs esat ieteicis problēmu skartajiem piensaimniekiem pārstrukturizēties, taču tas prasa pietiekami nopietnus līdzekļus. Kādas redzat risinājuma iespējas?
Nekādā gadījumā negribu ieteikt pārstrukturizēties tiem, kas ir veikuši nopietnus ieguldījumus un kuri šajā tirgus situācijā cieš kaut kādus zaudējumus. Tām saimniecībām, kas ir ieguldījušas līdzekļus, kam ir saistības, tomēr vajadzētu saprātīgāk skatīties uz tālāko attīstību. Taču no daudzajiem tūkstošiem saimniecību, tādas, kas tiešām ir ieguldījušas līdzekļus, nav nemaz daudz. Teiktais par pārstrukturizāciju vairāk ir domāts tām saimniecībām, kuras, lai gan ir daudzskaitlīgas, tomēr kopumā dod nelielu piena apjomu. Iespējas pārstrukturizēties ir. Tūlīt tiks izsludināta pieteiksanās līdzekļu saņemšanai mikrouzņēmumu attīstībai, un Latvijas gadījumā šajā kategorijā var «trāpīt» daudzi. Nevar teikt, ka mēs saimniecības nolemjam bankrotam.
Sarunas gaitā tika pieminēta nepieciešamība lielu daļu saražotās piena produkcijas eksportēt. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka valsts atbalsts zemniekiem Latvijā ir viens no mazākajiem Eiropā…
Saskaitot gan valsts, gan ES atbalstu, atšķirības ir ļoti lielas, it īpaši ar vecajām ES dalībvalstīm. Mūsu uzdevums ir aizstāvēt Latvijas intereses. Man ir nācies būt nosacīti melnajai avij un nepiekrist Eiropas Padomes secinājumiem par to, kā tālāk vajadzētu attīstīties maksājumu politikai lauksaimniecībai ES. Tur netika iekļauta mūsu prasība, ka ir jāatsakās no vēsturiski noteiktajiem apjomiem katrai valstij - tā vietā ir jāskatās, kāda ir objektīvā situācija. Tika fiksēts, ka Latvija atturas balsojumā par šo secinājumu.
Ņemot vērā, ka daudzās citās Eiropas valstīs atbalsts, ko saņem lauksaimnieki, ir lielāks nekā Latvijas zemniekiem, cik lielā mērā mēs varam runāt par mūsu produkcijas konkurētspēju?
Tāpēc jau es vērsu uzmanību uz šo jautājumu, jo tā nav tikai lauksaimnieku problēma - tas ir visas Latvijas ekonomikas jautājums. Tas ietekmē mūsu kopējo bilanci.
Kamēr Briselē tiks izskatīta jūsu pieminētā Latvijas nostāja, tam, kā rāda pieredze, būs vajadzīgs visai ilgs laiks, bet piensaimniekiem problēmas ir jau šobrīd. Vai lauksaimnieki izturēs, spēs sagaidīt kaut cik pozitīvus risinājumus?
Nu, teiksim tā - ja man prasa, vai visi ražotāji, kas šobrīd ražo pienu, to darīs arī nākotnē, es diezgan droši varu pateikt - ne! Tas attiecas gan uz lauksaimniekiem, gan arī pārstrādātājiem - diezgan droši!
Paši lauksaimnieki prognozē, ka šāda krīze varētu skart aptuveni 30 % no visiem piena ražotājiem…
Apjoma ziņā - noteikti ne, skaita ziņā - varbūt.
Tātad jūs paredzat saimniecību skaita samazināšanos?
Iespējams. Paanalizējot iepriekšējo gadu pieredzi, ir redzams, ka ganāmpulku un kvotu turētāju skaits ir samazinājies aptuveni par vienu tūkstoti gadā. Tas ir dabīgs process.
Cik liels varētu būt šis atbiruma procents attiecībā uz piena pārstrādātājiem?
Domāju, ka šajā jomā notiks kāda konsolidācija. Tas nozīmē, ka mēs saglabāsim esošos pārstrādes apjomus, paliks specifiskie produkti, ko ražo atsevišķi uzņēmumi un kurus nav nepieciešams ražot lielos apjomos.
Vai nākotnē nevar izveidoties situācija, ka būs tikai pāris lieli piena pārstrādātāji?
Pieļauju iespēju, ka Latvijā varētu būt tikai viens liels piena pārstrādes koncerns ar daudzām specializētām ražotnēm. Piemērs nav tālu jāmeklē - Skandināvijā ir kompānija Arla - viens uzņēmums, kas faktiski pārsniedz visu Latvijas piensaimniecības apjomu.
Tātad faktiski mēs ejam uz monopolu?
Negribētu teikt, ka uz monopolu. Drīzāk jārunā par sadarbību starp ražotājiem un pārstrādātājiem. Jāņem arī vērā, ka mums ir atvērtais Eiropas tirgus, kas var veicināt konkurenci Latvijā. Mūsdienās nav probēmu piena produktus pārvadāt.
Apmēram 50 % piensaimniecību šobrīd ir 1 līdz 2 govīm…
Jā, bet apmēram 5 % no visām saimniecībām ir vairāk nekā 50 govis, un tās saražo 40 % no visa piena apjoma.
Vai jūs redzat kaut kādu iespēju apvienoties šīm mazajām saimniecībām?
Protams, kooperējoties nelieliem ražotājiem, būtu iespējams izdevīgāk realizēt savu pienu. Jāņem arī vērā reālās izmaksas un jāpadomā, ka varbūt ir izdevīgāk turēt piecas govis vienā kūtī nekā piecās kūtīs pa vienai govij.
Kuru jūs redzat kā nākamo lauksaimniecības nozari, kuru var skart nopietnas problēmas?
Negribu neko teikt šajā sakarā - ja nesaprātīgi strādāsim, tā var būt pat pati veiksmīgākā nozare.
