Ārlietu ministrija rosina valsti divu gadu laikā atvēlēt 3 488 725 latus, lai Latvija varētu piedalīties izstādē World Expo 2010 Šanhajā, Ķīnā. Latvijas paviljonā izstādē plānots iekārtot un uzturēt valsti, pilsētas un nozares popularizējošu ekspozīciju, rīkot Latvijas nacionālo dienu, darba seminārus, kā arī izplatīt informatīvos materiālus.
Nav īsti iespējams atbildēt uz jautājumu, vai valsts tēla popularizēšanas nolūkos ir vērts piedalīties šajā izstādē. Tomēr aktuāls ir cits būtisks jautājums – kā mēs šādā pasākumā piedalāmies? Nepieciešamo finansējumu – 3,5 miljonus latu – var iztērēt saprātīgi un var arī iztērēt nesaprātīgi. Un te ir jautājums, vai mēs spējam būt interesanti, labi strukturēti, pievilcīgi, un vai mēs spējam pēc tam ar iegūtajiem kontaktiem strādāt? Ja jā, tad šī summa ir ne vien adekvāta, bet arī noteikti atmaksāsies nākotnē. Savukārt, ja mēs formāli atrādāmies, uztaisām formālu paviljonu ar formālu informāciju tajā, tad, protams, jēgas nav.
EXPO ir notikums, kas pulcē ap sevi visas pasaules ekonomiski aktīvo kodolu, tāpēc pat pašas šaubas par dalību ir zināma tumsonība. Ja EXPO nebūtu vērtība, tajā nepiedalītos lielākā daļa pasaules valstu.
Mums kļūst svarīgi, lai mūs atpazītu arī Ķīnā. Pasaule kļūst mazāka. Ceļot kļūst arvien vieglāk, sakari kļūst aizvien kvalitatīvāki. No šī viedokļa raugoties, Šanhaja vairs nav tālu. Varbūt pietiek ar pāris mūsu uzņēmēju līgumiem Ķīnā, lai Latvijas nodokļu kasei šī dalība izrādītos izdevīga un ieguldījums atpelnītos desmitkārt, pat simtkārt. Domāju, ir arī ļoti svarīgi, kādā kompānijā mēs Šanhajā ierodamies. Ja tā būtu izstāde, kur Latvija brauktu uz otru pasaules malu viena pati, es varbūt teiktu: nav vērts. Savukārt Šanhaja 2010. gadā pārvērtīsies par koncentrētu lielu globāla mēroga darījumu centru. Būtu ļoti skumji, ja mūsu tur nebūtu, un mēs no malas skatītos, kā mūsu kaimiņi (lietuvieši, igauņi) izmanto izdevības, kuras mēs palaižam garām.
Hannoveres izstādes, kur Latvija piedalījās 2000. gadā, iznākumu ir neiespējami novērtēt, jo kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Esam iestājušies gan Eiropas Savienībā, gan pievienojušies Šengenas zonai. Kopš tā laika viss ekonomikas modelis kopumā ir dramatiski mainījies. Neatbildams ir arī jautājums par to, ko mēs zaudētu, ja uz šo izstādi nebrauktu. Neviens nevar pateikt, kas būtu noticis vai mainījies, ja mēs būtu aizbraukuši uz WorldExpo 2005 Japānā. Jebkurā gadījumā 80% izstādes apmeklētāju ir organizētājvalsts vai tās kaimiņvalsts iedzīvotāji. Pārējie ir politiķi, diplomāti, uzņēmēji.
Plānojot dalību izstādē Ķīnā, jāņem vērā arī mācība no pēdējā laika aktualitātēm Tibetā. Neviens nezina, kāda Ķīna būs 2010. gadā, un neviens nezina, kāda būs pasaule 2010. gadā. Pirms pāris gadiem Ķīnas olimpisko spēļu organizēšanas kontekstā nevienam neradās morāli ētiska rakstura iebildumi, bet šobrīd daudzi pasaulē nosoda tur notiekošo. Arī šajā 2010. gadā ir iespējamas situācijas, pie kurām Latvijas dalība būtu ne vien nevēlama, bet pat kaitīga. Šajā gadījumā labs indikators būtu tas, kā rīkojas citas Rietumvalstis. Tieši valstis, nevis uzņēmēji.
Es domāju, ka ekonomiskā griezumā Latvija ir Eiropas mala un robežšķirtne starp Krieviju un Eiropas Savienību, un tā ir teju vienīgā neatņemamā priekšrocība, ar ko mēs vienmēr būsim pasaulei interesanti. Tā ir mūsu ģeopolitiskā veiksme. Otra veiksme, kurai gan ir pārejošs raksturs, ir mūsu jaunība. Mēs piederam reģionam, ko pasaule dēvē par jauno Eiropu. Rietumvalstu sabiedrība ir kā dimanta kristāliskais režģis – sakārtota, stabila, cieta un lēni pieņem jauno. Mēs esam plastiski. Jauna valsts, jauna ekonomika, jauns dzīves modelis, jauni likumi, jaunas tehnoloģijas. Visa Latvijas sabiedrība būtībā mācās dzīvot no jauna. Cilvēki ir atvērti jaunai informācijai, jaunām lietām. Mēs varam atļauties vairāk riskēt, jo mums ir mazāk ko zaudēt. Mums nav attīstītas ražojošās industrijas, un varbūt tas arī ir labi, jo manufaktūru laikmets ir beidzies. Toties mēs varam fokusēties uz to pievienoto vērtību, kuru rada mūsu intelekts, smadzenes. Mūsu sabiedrība ir plastiska, elastīga.
Dalības lietderību varēsim izvērtēt, kad no izstādes atgriezušies ļaudis sāks pārskatīt savus jauniegūtos kontaktus. Jebkura izstāde savā būtībā ir tikai iespēja. Potenciāls, kuru var izmantot, var arī neizmantot. Šajā gadījumā es daudz lielākas cerības lieku uz uzņēmējiem, nevis tūristiem, politiķiem vai diplomātiem, jo tieši uzņēmējiem ir ļoti labi attīstīta šī ieguldījumu-atdeves izjūta, un viņi skatās uz lietām caur izdevīguma prizmu. Viņi nevar atļauties strādāt neefektīvi.