8. martā Ekonomikas ministrija nodevusi starpinstitūciju saskaņošanai Ministru kabineta noteikumu projektu Ministru kabineta noteikumu projektu Trošu ceļu tehniskās uzraudzības kārtība un Grozījums Ministru kabineta 2000.gada 7.novembra noteikumos Nr.384 Noteikumi par bīstamajām iekārtām, Db.lv informēja ministrija.

Ņemot vērā slēpotāju trasēs uzstādīto pacēlāju skaita ievērojamo pieaugumu pēdējo trīs gadu laikā, lai nodrošinātu to drošu lietošanu ir nepieciešama to tehniskā uzraudzība. Šobrīd četrdesmit slēpošanas trasēs ir uzstādīti simtu divdesmit pacēlāji. Pacēlāji pārsvarā ir ievesti no citām Eiropas Savienības valstīm, kur tie bijuši lietošanā.

Ekonomikas ministrija, konsultējoties ar tehniskos ekspertu pārstāvošajām asociācijām, ir izstrādājusi Ministru kabineta noteikumu projektu, kurā paredzēta tehniskās uzraudzības kārtībā cilvēku pārvadāšanai paredzētajiem trošu ceļiem. Paredzēts, ka noteikumi stāsies spēkā ar 2008.gada 1.janvāri.

Izvērtējot kaimiņvalstu pieredzi, kurās tiek lietoti šādi trošu ceļi, vairumā valstu ir noteikti pienākumi valdītājiem, attiecībā uz trošu ceļu uzturēšanu, to lietošanas laikā. Somijā, Zviedrijā, Francijā, Itālijā, Čehijā, Slovākijā, Lietuvā un Igaunijā valsts nosaka valdītājam kā pienākumu pieaicināt neatkarīgus tehniskos ekspertus tehnisko pārbaužu veikšanai uzstādot trošu ceļu, kā arī pirms sezonas sākuma.

Šodien, 14.augustā, Ministru kabineta sēdē akceptēja Ekonomikas ministrijas sagatavotos MK noteikumu projektus "Grozījumi Ministru kabineta 2000.gada 7.novembra noteikumos Nr.384 "Noteikumi par bīstamajām iekārtām"" un "Trošu ceļu iekārtu tehniskās uzraudzības kārtība".

Grozījumi Ministru kabineta 2000.gada 7.novembra noteikumos Nr.384 "Noteikumi par bīstamajām iekārtām" nepieciešami, lai būtu iespējams veikt slēpotāju trasēs uzstādīto cilvēku celšanai paredzēto pacēlāju tehnisko uzraudzību. Lai nodrošinātu visu cilvēku pārvadāšanai izmantojamo trošu ceļu iekārtu drošu, cilvēka dzīvībai, veselībai un videi nekaitīgu lietošanu, noteikumu projektā aizstātas trošu gaisa piekarceļu ar kabīni (vagonu) pasažieriem iekārtas ar cilvēku pārvadāšanai izmantojamām trošu ceļu iekārtām.

Ņemot vērā slēpotāju trasēs uzstādīto pacēlāju skaita pieaugumu pēdējos gados, lai nodrošinātu to atbilstošu tehnisko uzraudzību, paralēli šim MK noteikumu projektam Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi arī Ministru kabineta noteikumu projektu "Trošu ceļu iekārtu tehniskās uzraudzības kārtība".

Valsts sekretāru sanāksmē Labklājības ministrija pieteica izskatīšanai Ministru kabinetā noteikumu projektu «Noteikumi par trošu ceļu iekārtām». Šobrīd bīstamo iekārtu sektorā nav likumdošanas aktu, kas reglamentē trošu ceļu iekārtu projektēšanu, izgatavošanu un uzstādīšanu, tādēļ ir izstrādāts Ministru kabineta noteikumu «Noteikumi par trošu ceļu iekārtām» projekts. Noteikumu projekts ir izstrādāts ar mērķi novērst ar trošu ceļu iekārtu, kas paredzētas cilvēku pārvadāšanai, projektēšanu, izgatavošanu un uzstādīšanu saistītus draudus sabiedrības interesēm, cilvēku dzīvībai, veselībai un videi. Projektā noteiktas būtiskās prasības trošu ceļu iekārtām un kārtība, kādā uzraugāma šo prasību ievērošana, kā arī trošu ceļu iekārtu atbilstības novērtēšanas un tirgus uzraudzības kārtība,norādīts Valsts kancelejas Komunikāciju departamenta informācijā.

Aprīļa beigās SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis” Gulbenes novada pašvaldības izsolē iegādājās bānīša ritošo sastāvu, kas paredzēts pasažieru pārvadājumiem.

Šim nolūkam piesaistīts SEB bankas finansējums 60 000 eiro apmērā, piesaistot ALTUM portfeļgarantiju 48 000 eiro apmērā.

Ritošais sastāvs, kā arī sliežu ceļi, būves un ēkas ir kompleksais Gulbenes – Alūksnes šaursliežu dzelzceļa kultūras un vēstures piemineklis .

“Par bānīti ikdienā rūpējamies un nodrošinām pasažieru pārvadājumus kopš 2002. gada. Gadu gaitā tas ir atjaunots, ieguldot lielas investīcijas, tāpēc ritošā sastāva pārņemšana no pašvaldības ir likumsakarīgs solis. Līdz šim bijām ritošā sastāva nomnieki, tagad tas būs mūsu īpašumā,” saka SIA “Gulbenes-Alūksnes bānītis” vadītājs Aldis Kreislers.

“Mums ir skaidrs plāns, mērķi, turpināsim strādāt kā līdz šim un investēt industriālā mantojuma saglabāšanā. Šobrīd lielākais izaicinājums ir būvniecības izmaksu un energoresursu cenu pieaugums, taču ir jāpielāgojas situācijai un ar esošajiem resursiem jācenšas izdarīt maksimumu. Tāpat meklējam arī Eiropas Savienības finansējuma piesaistes iespējas. Skatāmies cerīgi uz jauno tūrisma sezonu, lai piesaistītu apmeklētājus, jo ieņēmumi no biļetēm sniedz mums lielāku rocību tālāk investēt bānīša uzturēšanā un infrastruktūras sakārtošanā.”

Neraugoties uz to, ka svētku brīvdienās slēpošanas kalnu trases bija slēgtas un sezonas kopējā budžetā paredzams pamatīgs robs, kalnu īpašnieki ir optimistiski.

Ziema šajā nedēļas nogalē būšot, cer aptaujātie uzņēmēji.

Visiem viena bēda

Labākais laiks slēpošanas kalniem ik gadus parasti ir no 20. decembra līdz 10. janvārim, kad visi iegūst lauvas tiesu no sezonas ienākumiem. Šogad tā ir izpalikusi. «Domāju, ka vienu trešo daļu sezonas ieņēmumu vairs neiegūsim. Šajā periodā bija skolēnu brīvlaiks, janvārī un februārī liela daļa slēpošanas entuziastu brauc uz lielajiem kalniem citviet Eiropā,» stāsta Milzkalna valdes priekšsēdētājs Viesturs Košnieks.

«Šajā sezonā visus Latvijas slēpošanas kalnus piemeklējusi vienāda liksta. Decembrī mēģinājām atvērt vienu trasi un nedēļu nostrādājām,» stāsta kalna Golgāts īpašnieks Juris Stradiņš. Īsais darbības periods ieguldīto neļāva atpelnīt – sniega pūšana izmaksājusi apmēram tūkstošs latu, bet ieņēmumi no apmeklētājiem bijuši 200 latu. Visticamāk, cilvēkiem nebija apziņas, ka iespējams slēpot, jo pilsētās sniega bija maz. «Tās trases, kuras īpašnieki paspēja atvērt, nebija pārpildītas. Arī konkurentiem situācija bija līdzīga. Šogad nebija tas efekts: kurš pirmais atver kalnu slēpotājiem, tas ēd krējumu, pārējiem – paniņas,» norāda J. Stradiņš. Arī uz gadu mijas svinībām bijis daudz rezervāciju Golgāta naktsmm, bet lielākā daļa galu galā tika atsauktas. Cilvēki naktsmājas kā ierasts rezervējot savlaicīgi – rudenī. Lielākā daļa saņēmuši atpakaļ iemaksāto naudu, bet bijuši klienti, kas rezervāciju nav atsaukuši, cerot, ka ziema tomēr būs un pakalpojumu varēs izmantot vēlāk.

Kašmiras reģions Indijā cer piesaistīt tūristu un piedzīvojumu meklētāju interesi ar pasaulē augstākā slēpošanas pacēlāja atklāšanu marta beigās. Pacēlājs būs 2,5 km garš un vedīs no Kongdori ielejas uz 4 390 m augsto Afarvatas virsotni, kas atrodas netālu no militarizētās de fakto robežas starp Indiju un Pakistānu. Brauciens pa pasaules augstāko trošu ceļu izmaksās apmēram 3 ASV dolārus. Kongdori var uzskatīt par vienu no pasaulē lētākajiem slēpošanas kūrortiem - kopējās izmaksas par slēpošanas inventāra nomu, pacēlāja pakalpojumiem un naktsmītni diennaktī ir sākot no 20 ASV dolāriem. Pacēlāja projektēšanā un būvniecībā piedalījušies franču un indiešu arhitekti. Francijas inženieru uzņēmums Pomagalski projektējis arī 3 930 m augsto un pagaidām vienīgo trošu ceļu Kašmirā starp Gulmargas slēpošanas bāzi un Kongdori virsotni. Gulmargas trošu ceļš pašreiz ir ceturtais augstākais pasaulē. Šī trošu ceļa celtniecība ilga 8 gadus (1990-1998), un kavēšanās bija saistīta ar nedrošo militāro situāciju reģionā. Arī jaunā trošu ceļa celtniecības projekts aizkavējies par gadu, bet šoreiz par iemeslu bijuši slikti laikapstākļi. Pirms nemieru sākšanās 1989. gadā, Kašmiru ik gadu apmeklēja vairāk kā 700 000 tūristu. 2004. gadā Kašmiru apmeklējuši vairāk kā 370 000 tūristu.

Cilvēku vēlmi izbaudīt ko neparastu gan sajūtu un emociju, gan garšu ziņā par savu biznesa pamatu izvēlējies igauņu uzņēmējs Risto Meigass

Viņa uzņēmums Skyworld Service vienpadsmit Eiropas valstīs vada Dinner in the Sky – burtiskā nozīmē tie ir īstermiņa restorāni, maltītes gaisā. Tagad tas ir ķēries pie jauna izaicinājuma – izklaides un ēdiena apvienojuma projektā Kriminālās vakariņas. Pērn šī pasākuma koncepcija aprobēta Tallinā, šogad Risto Meigass to piedāvā arī Rīgas un Helsinku iedzīvotājiem. Ar panākumiem Igaunijā viņš ir apmierināts – Kriminālās vakariņas pēc pārdoto biļešu skaita bija starp iecienītākajām teātra izrādēm, to apmeklēja vairāk nekā seši tūkstoši cilvēku.

Jau 18 gadu vecumā Risto bija savs bārs, tiesa, tas vēlāk bankrotēja, taču visu mūžu viņš ir strādājis paša izveidotajos uzņēmumos un ne dienu nav strādājis algotu darbu citu vadībā. Intervijā DB viņš atklāj tendences kulinārijas pasaulē.

Tūrisma uzņēmums The Latvian Element piedāvā ekstravagantas vakariņas koku galotnēs, 10 metru augstumā. Ēdienus sešās kārtās gatavos šefpavārs Endijs Vīnerts.

«The Latvian Element» ir tūrisma uzņēmums, kas vada sajūtu pasākumus dabā, stāstot teikas un pasakas, izmantojot dabas dotos elementus - garšas, smaržas, pieskārienus, lielākus un mazākus izaicinājumus.

Pasākuma «Vakariņas koku galotnēs» autores ir trīs labākās draudzenes - Laura Ansone («The Latvian Element»), Santa Grīva («TreeHouse place») un Rota Guļevska («Piedzīvojuma Gars»). Visas draudzenes pēdējos gados ir daudz dzīvojušas pa koku galotnēm, gan mācoties alpīnisma pamatus, gan veidojot komandas saliedējošus pasākumus, gan organizējot dzīvi koku platformās kopā ar sadarbības partneriem dažādās Latvijas vietās. Šogad «TreeHouse place» būvētās platformas varēs redzēt un tajās uzrāpties arī sarunu festivālā «Lampa».

Lido pats neveidos trošu tramvaju, bet ir atradis investoru, kas gatavs ieguldīt šī projekta realizēšanā.

«Ir investors, kas gatavs uztaisīt tramvaju, radot jaunas darbavietas,» tā šorīt intervijā LNT raidījumam 900 sekundes sacīja Lido īpašnieks Gunārs Ķirsons.

Uzņēmējs gan neatklāja, kurš ir potenciālais investors. Līdz šim arī nav skaidrs, cik lielas izmaksas būtu jāiegulda projekta realizācijā.

Kā galveno iemeslu trošu tramvaja izveidei uzņēmējs saredz iespēju mazināt lielos sastrēgumus, kas veidojas Krasta ielā. Tāpat viņš uzsver iespēju mazināt automašīnu radīto gaisa piesārņojumu, jo līdz ar projekta realizēšanu pilsētā varot būt mazāk svina.

Db jau vairākkārt vēstījis par Lido īpašnieka iecerēm veidot trošu tramvaju, kas kursētu no tirdzniecības centra Dole līdz Centrāltirgum. Ķirsons iepriekš pauda pārliecību, ka uzņēmēji varētu piekrist veidot kopuzņēmumu gan trošu ceļa projektēšanai un izbūvei, gan jaunās līnijas apkalpošanai.

Tanzānija vēlas palielināt tūristu skaitu, ierīkojot trošu ceļu uz Āfrikā augstāko virsotni Kilimandžāro. Saistībā ar šo projektu patlaban norisinās pārrunas ar potenciālajiem sadarbības partneriem, ziņo Reuters.

Ik gadu uz Kilimandžāro dodas aptuveni 50 tūkstoši tūristu. Trošu ceļš šo skaitu varētu palielināt par 50 procentiem, nodrošinot piekļuvi kalnam tiem, kas nespēj vai nevēlas tajā kāpt.

Šobrīd valsts veic priekšizpēti par iespējamiem maršrutiem.

Interesi sadarboties šī projekta īstenošanā izteikušas divas kompānijas - viena no Ķīnas, otra - no rietumiem.

Tanzānija norāda, ka iecerētais projekts nav nekas unikāls - trošu ceļi ir gan Zviedrijā un Itālijā, gan Himalajos.

Trošu ceļa iespējamais garums pagaidām nav zināms, turklāt vēl jāizvērtē tā ietekme uz vidi.

Nesēji un pavadoņi gan iebilst pret šo projektu, jo baidās, ka tas samazinās kalnā kāpēju skaitu un līdz ar to atņems darbu.

Šveice iegulda 1 miljardu Šveices franku (436 miljonu latu), lai samazinātu ekonomiskās un sociālās atšķirības paplašinātā ES. 60 miljoni Šveices franku (26 miljonu latu) no kopējās summas atvēlēti projektiem Latvijā.

Sakarā ar Šveices ieguldījumu paplašinātā Eiropas Savienībā, Šveices Tirdzniecības Kamera Latvijā (SCCL) atbalsta Latvijas uzņēmumus to centienos attīstīt projektus kopā ar iespējamajiem Šveices partneriem. Tautas nobalsošanā Šveice nolēma ieguldīt 1 miljardu Šveices Franku (436 miljonu latu), lai samazinātu ekonomiskās un sociālās atšķirības paplašinātā ES. 60 miljoni Šveices franku (26 miljonu latu) no kopējās summas ir atvēlēti projektiem Latvijā sekojošās sfērās: Drošība, reformu stabilitāte un atbalsts; vide un infrastruktūra; privātā sektora veicināšana; cilvēka un sociālā attīstība. Rīgā tika izveidots Šveices Palīdzības birojs (Swiss Contribution Office), kura mērķis ir cieši sadarboties ar atbilstošām Latvijas valsts institūcijām Finanšu Ministrijā, kopīgo Latvijas - Šveices projektu ieviešanā.

Slovākijā naktī no sestdienas uz svētdienu Tatros gājušas bojā divas sievietes no Latvijas, atsaucoties uz Slovākijas Kalnu glābšanas dienestu (HZS), ziņo vietējie mediji.

Sievietes, domājams, nosalušas.

Viņas bija 50 cilvēku grupā, kas no kalnu kūrorta devās pārgājienā, bet ceļā pazuda un neatgriezās kopā ar pārējiem.

Glābēji sāka viņas meklēt sestdienas naktī un atrada kāda kalna pakājē jau mirušas.

Ceļojumu aģentūras Impro valdes priekšsēdētājs Vilnis Klinovičs aģentūrai LETA apstiprināja, ka bojāgājušās sievietes ir no Latvijas un ceļojumā devušās Impro grupā.

Oficiālajā paziņojumā Impro profilā sociālajā tīklā Facebook publicēts grupas vadītājas ziņojums par šīs nelaimes apstākļiem.

«26.septembrī plkst.9.30 ar kalnu tramvaju no Starijsmokovecas uzbraucām kalnā. Laika apstākļi piemēroti kāpšanai, nedaudz apmācies, bet nelīst. Aizgājām ar grupu līdz ūdenskritumiem, pēc tam nonācām vietā, kur trases sadalās zilajā un zaļajā. Tā kā jau autobusā biju izstāstījusi, ka zaļā trase ir stāvāka, tad norunājām, ka pa to kopā ar mani ies tikai tie, kuriem spēki atļauj. Pārējie paiesies pa zilo līdz kalnu būdiņai, paēdīs un nāks atpakaļ. Lielākā daļa grupas, īpaši seniori, tā arī darīja,» teikts paziņojumā.

Ik gadu helibordinga pakalpojumus (helikopteris nogādā slēpotājus kalnā no kura tie traucas lejā) pasaulē izmanto aptuveni 20 000 cilvēku un tā apgrozījums pasaulē ir aptuveni 400-500 miljoni ASV dolāru. Visvairāk helibordings tiek organizēts ASV, Kanādā un Jaunzēlandē. Vidēji viens ceļojums uz kādu no helibordinga punktiem pasaulē izmaksā no 2500 līdz 7000 ASV dolāriem, atkarībā no reģiona. Šobrīd pasaulē ir vērojama tendence, ka pieprasījums pēc helibordinga pieaug. Galvenais iemesls tam ir cilvēku, kuri līdz šim braukuši ar kalnu slēpēm un sniega dēli, vēlme izmēģināt kaut ko jaunu. Cilvēkiem ir apnikuši klasiskie slēpošanas kūrorti, ierastā trašu sistēmas un tās ierobežojumi, kā arī blīvās cilvēku masas, tādēļ viņi tiecas pēc helibordinga un heliskiinga. Vēl viens iemesls helibordinga attīstībai ir aktīvo slēpotāju un snovbordistu braukšanas iemaņu attīstība. Pieaugošās iemaņas parastās trasēs nav iespējams izmantot. Savukārt helibordinga nobraucienu garums ir no 2000 – 12000 km un tas ir daudz garāks un sarežģītāks nekā brauciens standarta trasēs. Šobrīd pasaules tirgū aktīvi ienāk “Krievijas helibordinga klubs” piedāvājot helibordinga iespējas gan Krievijā, gan visā pasaulē. 2002.gada 6.decembrī “Sniega klubs” Latvijā parakstīja līgumu ar “Krievijas helibordinga klubu” par helibordinga un heliskiinga braucienu organizēšanu arī Latvijas kalnu slēpotājiem un snovbordistiem. Vēsturiski helibordings un heliskiings pasaulē ir aizsācies līdz ar helikopteru parādīšanos. Iesākumā tas attīstījās kā piedzīvojumu ceļojums aplidojot ar helikopteriem skaistākās un nepieejamās vietas daudzos kalnu masīvos pasaulē. Vēlāk, 60. – 70. gados attīstoties slēpošanas industrijai tika piedāvātas arī īpašas (custom tours) tūres uz kalnu nogāzēm, kur redzami neaizmirstami dabas skati un kur pa neaprīkotām trasēm iespējams laisties lejā pa svaigu sniegu ar slēpēm. Vēlāk ievērojami pieauga slēpotāju un vēl vēlāk arī snovbordistu vēlme laisties lejā pa neskartu sniegu un tas ir uzskatāms par helibordindga/skiinga aizsākumu. Helibordings un heliskiings strauji attīstījies pateicoties reklāmas industrijai, jo skaistie klipi ar kalnu slēpotājiem un snovbordistiem parasti filmēti vietās, kur nav iespējams piekļūt parastā veidā ar pacēlājiem. Helibordings saskāries arī ar šķēršļiem. Līdz ar helikopteru parādīšanos kalnos sākās vietējo iedzīvotāju un Zaļo protesti pret dabas piesārņošanu un tāpēc lielā daļā Eiropas un Amerikas teritorijā helibordings un heliskiings joprojām nav iespējams. Faktiski tas pieejams tikai īpašos reģionos, kur helikopters bieži ir vienīgā iespēja pacelties un izmantot kalnu nogāzes braukšanai ar slēpēm vai sniega dēli. Šobrīd helibordings galvenokārt attīstās reģionos, kur ir zems iedzīvotāju blīvums, kā piemēram kalnu masīvi Aļaskā, Kanādā, Jaunzēlandē, Kaukāzā, Kamčatkā, Kirgīzijā un citur. Helibordings savā ziņā ir ekskluzīvs atpūtas veids izmaksu ziņā. Viena pacelšanas ar helikopteri atkarībā no vietas pasaulē, kur tas notiek ir no 50 līdz pat 100 ASV dolāriem. Vienā dienā parasti tiek veiktas 5 līdz 7 pacelšanās reizes. Jārēķinās, ka citi servisi šajās vietās maksā daudz dārgāk nekā citos kalnu kūrortos tieši grūtās sasniedzamības dēļ. Piemēram viena nakts lētākajā viesnīcā Čīles kūrortā Valle Nevado maksā sākot no 150 ASV dolāriem par nakti vienam cilvēkam. Šī vieta atrodas augstu kalnos 3 km augstumā virs jūras līmeņa, kur blakus atrodas helihoptera pacelšanās vietas. Sīkāka informācija: Sniega klubs

Dienvidtirolietis Reinholds Mesners, kurš ir iekarojis 15 virsotnes, kuras ir augstākas par 8 000 metru virs jūras līmeņa, ir atvēris kalnu muzeju "Messner Mountain Museum" uz virsotnes Monte Rite netālu no Dienvidtiroles apdzīvotās vietas Cibiana (Itālijā). Mesnera muzejs ir iekārtots veca cietokšņa telpās, kura pārbūvē tika izmantoti līdzekļi no ES programām Interreg un Leader 2. Cietoksnis atrodas Monte Rite virsotnē un to drīkst apmeklēt tikai iekarojot šo nelielo virsotni. Automašīnas tiek novietotas kalna piekājē un tūristi dodas kalnu piedzīvojumos. Pēc Mesnera vārdiem "šīs muzejs nav Disnejlenda, bet gan kalnu muzejs", kurā var apskatīt mākslinieku gleznas ar kalnu motīviem, dažādus eksponātus no kalnu kāpšanas vēstures, fosīlijas, 10 000 gadus veca lāča ķepu, kalnu apavus un citas lietas saistībā ar kalniem. Mesners ir Eiropas parlamenta deputāts no Itālijas Zaļo partijas un tagad cīnās par pilsētiņas Cibiana likteni, jo no 2 500 iedzīvotājiem ir palikuši tikai 600. Mesners vēlas piesaistīt investorus un padarīt šo reģionu par perspektīvu. Šajā gadā iznāks divas jaunas Mesnera grāmatas par vecajām kalnu tēmām, bet tikai jaunā skatījumā.

Krasta ielas uzņēmēji varētu izveidot kopuzņēmumu trošu tramvaja līnijas izveidei no Maskavas ielas līdz centrāltirgum.

Idejas autors, SIA Lido īpašnieks Gunārs Ķirsons ir pārliecināts, ka uzņēmēji piekritīs izveidot kopuzņēmumu gan trošu ceļa projektēšanai un izbūvei, gan jaunās līnijas apkalpošanai.

Iespējamā trase varētu sākties Maskavas ielā aiz tirdzniecības centra Dole, kur plānots uzbūvēt Latgales priekšpilsētas multifunkcionālo kultūras centru un stāvparku. Tieši šī stāvparka izbūve varētu būt stimuls piedāvāt alternatīvu tramvajam – slēpošanas vagoniņiem līdzīgu trošu tramvaju līnijas izveidi. Šādas līnijas ekspluatācija būs lētāka par tramvaju, jo vagoniņiem nav vadītāja. G.Ķirsons atturējās prognozēt, cik projekts varētu izmaksāt, taču pauda pārliecību, ka uzņēmēji būtu gatavi iesaistīties šajā projektā, kam nebūtu vajadzīgs pašvaldības līdzfinansējums.

Itālija savā ziņā vienmēr ir bijis mans sapņu galamērķis, kas pārsteidz ne tikai ar fantastiskām dabas ainavām un kulināriju, bet arī ar dažādību. Mērojot vien dažus desmitus kilometru, iespējams baudīt gan modes un stila metropoles krāšņumu, gan klusas kalnu pilsētiņas burvību.

Uz Itāliju četru cilvēku sastāvā devāmies decembra sākumā. Aviobiļetes, kas tika iegādātas jau septembrī, vienam cilvēkam abos virzienos izmaksāja aptuveni 60 eiro - kādam biļeti paveicās nopirkt nedaudz lētāk, kādam - dārgāk, taču kopumā lidojuma izmaksas bija ļoti zemas. Izmantojot Ryanair piedāvāto iespēju, izvēlējāmies lidot uz Bergamo lidostu, kas atrodas aptuveni 50km attālumā no Milānas.

Jau sākotnēji sapratām, ka vēlamies Itāliju apceļot ar auto, tāpēc apmēram divas nedēļas pirms ceļojuma Rentalcars.com rezervējām automašīnu, kuru uzņēmums piedāvāja saņemt turpat Bergamo lidostā. Izvēloties pilno apdrošināšanu, auto noma sešām dienām izmaksāja 176 eiro. Tāpat tikām brīdināti, ka uz vietas būs nepieciešams iemaksāt 90 eiro lielu drošības naudu. Jāpiebilst, ka auto vadītājam, kurš vēl nav sasniedzis 26 gadu vecumu, šīs izmaksas, ņemot vērā auto nomu mājaslapās pieejamo informāciju, būs krietni dārgākas. Lai gan tieši pateicoties automašīnai, īsā laikā izdevās iepazīt Itāliju no tādām šķautnēm, kas, ceļojot citādi, iespējams, paliktu nepamanītas, nevar noliegt, ka auto esamība brīžiem sagādāja arī liekas galvassāpes. Pirmās raizes sākās jau tajā brīdī, kad Latvijā apjautām, ka Rentalcars.com šajā gadījumā darbojas tikai kā starpnieks un patiesais nomas pakalpojuma sniedzējs ir uzņēmums Budget, kura reitings atsevišķās interneta vietnēs bija noslīdējis pat zem vienas zvaigznes. Saprotot, ka rezervāciju atcelt nav iespējams un nauda jau ir samaksāta, atlika vien cerēt, ka viss būs labi. Nedaudz paskrienot uz priekšu, jāatzīst, ka tik gludi gan viss negāja - jau otrajā dienā mūsu mašīna stāvvietā tika apskādēta un daļa iemaksātās drošības naudas beigās netika atgriezta. Interesanti, ka pāris desmiti eiro tika ieturēti nevis par nelielo skādi, bet gan tāpēc, ka auto it kā atgriezts ar nepilnu bāku, kas gan gluži neatbilda taisnībai.

Divas nedēļas - no 1. decembra līdz 15. decembrim – Latvijā norisināsies izsole, kurā ikviens varēs noteikt savu cenu par iespēju doties bezmaksas vakariņās uz Rīgas restorāniem kopā ar kādu no Latvijas zināmajām personībām.

Izsolē iegūtā naudas summa kā dāvana Ziemassvētkos tiks ziedota bērnu sociālās aprūpes centram Teika telpu labiekārtošanai.

Jaunais sludinājumu un izsoļu portāls percunpardod.lvpiedāvā iespēju pavadīt vakaru un ieturēt bezmaksas vakariņas restorānos Gastronome, B-Bārs vai Gourmand kopā ar kādu no 10 izsoles dalībniekiem, spilgtām un sabiedrībā pazīstamām personībām - Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, bijušo a/s Hansabanka valdes priekšsēdētāju, finanšu eksperti un programmas augstskolu beidzējiem Iespējamā misija valdes priekšsēdētāju Ingrīdu Blūmu, ekspolitiķi un uzņēmēju Māri Gaili, reklāmas aģentūras !MOOZ radošo direktoru Ēriku Stendzenieku, aktieri Juri Žagaru, dziedošo aktrisi Veroniku Plotņikovu, aktieri un režisoru Jakovu Rafalsonu, dziedātāju Lindu Leen, mūziķi Mārtiņu Freimani un Maxima efektologu Centi Ūbeli.

Teju puse Latvijas iedzīvotāju regulāri ēd vakariņas vēlāk, nekā ieteicams, noskaidrots pētījumā par Baltijas valstu iedzīvotāju vakariņošanas paradumiem.

Pasākumā Vēlās vakariņas ar Borjomi profesors Anatolijs Danilāns, uztura speciāliste Ilze Lutere un šefpavārs Ēriks Dreibants nāca klajā ar ieteikumiem un gardām receptēm, lai vēlās vakariņas atstātu pozitīvu ietekmi uz organismu.

Lai arī pēdējā laikā sabiedrībā arvien vairāk runā par uztura ietekmi uz dzīves kvalitāti, liela daļa Baltijas valstu iedzīvotāju cieš no dažādām gremošanas problēmām, ikdienā piekopjot organismam kaitīgus uztura paradumus, secināts IDS BorjomiEurope veiktajā starptautiskajā pētījumā, kurā salīdzināti iedzīvotāju vakariņošanas paradumi.

47% Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka itin regulāri nākas grēkot ar ēšanu vēlu vakarā, visbiežāk saistot to ar vēlo pārrašanos mājās vai aizkavēšanos darbā. Vēlajās vakariņās visā Baltijā dominē otrie ēdieni, tomēr igauņiem ēdienkarte ir daudzveidīgāka, nekā abās pārējās valstīs, vakariņās biežāk iekļaujot arī salātus, sviestmaizes un karstos dzērienus. Savukārt Latvijā vakariņu ēdienkartē biežāk, nekā Lietuvā un Igaunijā ir sastopami raudzētie piena produkti.

Snovbords strauji atkaro kalnu slēpošanas trases, jo šis ziemas sporta veids ir kļuvis par jauniešu modes un dzīves stila noteicēju. Alpu ziemas kūrortu piedāvājumā snovbords ir kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu. Snovbords (sniega dēlis) ir kļuvis par patstāvīgu vērtību ziemas sporta tūrismā un šī sporta. Par to liecina arī vairākas aptaujas Eiropas valstīs, kur jaunieši vecumā no 9 līdz 15 gadiem par populārāko ziemas sporta veidu uzskata tieši snovbordu. Skolu programmās bieži vien tiek iekļauts snovbords kombinācijā ar ģeogrāfiju un dabas aizsardzību. Skolēni kopā ar klasi dodas ekskursijās uz Alpiem, kur šie mācību priekšmeti tiek apgūti līdztekus sporta aktivitātēm. Piemēram, Vācijā televīzijas skatītāju auditorija vecumā no 14 līdz 29 gadiem par populārāko ziemas sporta veidu uzskata snovbordu, bet vācieši kopumā dod priekšroku televīzijā daiļslidošanai un biatlonam. Snovborda industrija vairs nav tikai sporta veids, bet gan izklaide, tūrisms, mode, inventārs, reklāma un bizness. Apmēram puse no visiem pasaulē pārdotajiem sniega dēļiem tiek saražota Austrijā, kur ik gadus tiek producēts vairāk kā 1,5 miljoni sniega dēļu. Mūsdienu ziemas Alpu kalnu sports bez snovborda trasēm nav iedomājams, tāpēc daudzi ziemas atpūtas kūrorti aizvien vairāk pievērš uzmanības šo klientu apkalpošanas īpašajam servisam. Arī klasiskie kalnu slēpotāji ir kļuvuši iecietīgāki pret snovbordistiem un spēj “miermīlīgi” sadalīt kalnu starp abiem sporta veidiem. Snovbords ir kļuvis par sava veida dzīves stilu un viena no iecienītākajām snovbordistu tikšanās vietām ir Alpu kalni, kur savā starpā par labāko vietu aktīvi konkurē Austrija, Šveice un Francija. Francijas Alpu labirints Les Portes du Soleil Ženēvas ezera dienvidu daļā atrodas ziemas kūrorts Les Portes du Soleil, kur sniega valstība sportistiem ir pieejama vairāk kā 650 km nobraucienu garumā ar 200 pacēlājiem. No putna lidojuma šie kalni starp Franciju un Alpiem izskatās kā ietīti zirnekļu tīklā. Snovborda iesācējiem tiek ieteikts savas teltis novietot šī reģiona lielākajā ciemā Avoriaz, kurš ievērojams ar īpaši platām snovborda trasēm, bet arī šī sporta veida veikaliem. Īpaša snovborda trase ar 6 metru augstām sienām un 120 metru garumā. Les Portes du Soleil ir arī pieejamas mežonīgās trases nobraucieni (Espaces Freeride), kur bieži uzturas Francijas labākie snovbordisti. Savukārt Šveices pusē Les Croset piedāvā uz trases Planachaux un Morgins uz trases La-Follieuse vakara apgaismojumu trešdienās un sestdienās līdz pulksten 21:30. Labākās snovborda trases Šveicē - Lāksā un Davosā Pasaules labākās un grandiozākās snovborda trases ir sastopamas Šveices austrumos Crap Song Gion Lāksā (Laax), taču tikpat daudz snovbordistu ir sajūsmā tieši par Davosas trasēm. Viena no iespaidīgākajām ir 100 m garā, 17 metru plātā un ar 5 metriem augstiem bortiem supertrase. Iecienītākais kalns snovbordistu vidū ir 2590 metru augstais Jakobshorns, kurš piedāvā vairāku veidu nobraucienus. Snovbordistiem ir speciāla viesnīca "Bolgenschanze" (www.bolgenschanze.ch) ar diskotēkas halli un starptautiski pazīstamiem dīdžejiem, kura atrodas tikai dažu minūšu attālumā no Jakobshorna pacēlāja un populārā restorāna “Bolgen Plaza” (www.bolgenplaza.ch). Bavārijas dabiskās trases Salīdzinājumā ar Šveices un Francijas trasēm Vācijas Alpi nav tik augsti, taču snovbordisti Dammkaras tuvumā var iejusties pirmatklājēja lomā un doties lejup no sniega neskarta kalna. Vāciski runājošajā Alpu teritorijā Dammkara ir vienīgā vieta, kurai ir pacēlājs uz 7 km garu dabisku jeb mežonīgu trasi. Labākā vieta tiek uzskatīta dienvidu nogāze Predigtstūles. Snovbordisti var pieteikt arī kalnu instruktoru (www.mittenwald.de), kurš ieteiks emocionāli saspringtākos nobraucienu posmus. Šie kalni katru dienu tiek uzmanīti arī no sniega lavīnu ekspertiem. Snovbordisti var piete

«Problēmas ar drošību Latvijas kalnos ir aktuālas. Līdz nākamajai slēpošanas sezonai mēs plānojam veikt slēpošanas trašu sertificēšanu pēc skandināvu shēmas. Tas nozīmē, ka būs izanalizēta trašu pacēlāju un kalnu drošība. Analīzi veiks, ņemot vērā apkopoto slēpotāju traumu daudzumu un veidus,» laikrakstam Neatkarīgā sacījis Latvijas slēpošanas trašu asociācijas valdes priekšsēdētājs un slēpošanas kompleksa Žagarkalns īpašnieks Juris Žagars.

Viņš arī atklājis, ka jau rudenī sāktas sarunas par slēpošanas trašu sertificēšanas iespējām, bet Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) ziņojums par nedrošajiem trošu pacēlājiem ir tikai aktualizējis kalnu sertificēšanas nepieciešamību.

J. Žagars skaidro, ka sertificēs slēpošanas kalnus, kur būs izpildīti noteiktie drošības nosacījumi: «Kā piemēru varu minēt to, ka slēpošanas vietās jābūt drošības nožogojumiem, kā arī uz vietas jāatrodas medicīniskajam personālam. Tie ir tikai daži no risinājumiem, kas novērstu nelaimes gadījumus trasēs.»

PTAC patērētāju informēšanas un komunikāciju daļas vadītāja Ilze Žunde skaidrojusi, ka slēpošanas kalnu trošu pacēlāji klasificējami kā bīstamas iekārtas, tāpēc tagad notiek ikgadējā pārbaude. «Līdz šim pārbaudītas 12 trases, kurās kopā ir 38 trošu ceļi. No pārbaudītajām kalnu trasēm piecās konstatēti pārkāpumi un kopumā 15 trošu pacēlājiem apturēta darbība.»

Andoras kalnu slēpošanas kūrortu administrācija ir izstrādājusi jaunu darbības plānu, kas varētu paaugstināt kūrortu konkurētspēju. Šie plāni ir saistīti ar milzīgo Andoras kalnu slēpošanas apvidu Grand Valira. Pavisam nesen uzcelto pacēlāju starp kūrortiem Pas de la Kasa un Soldei ir plānots pagarināt līdz pat Porte Puymorens, kas atrodas jau franču kalnu slēpošanas reģionā. Jāatzīmē, ka šīs sezonas sākumā jau tika apvienoti divi lielākie Andoras kalnu slēpošanas apvidi, proti, Pas de la Kasa/Grau–Roc un Soldei/el Tarter. Apvienošanās rezultātā bija iespējams izveidot vienotu slēpošanas pasi braukšanai visās apvienotā slēpošanas apvidus trasēs. Grand Valira jaunā projekta izpildītāji un laiki vēl nav zināmi, bet plāns jau ir ieguvis nosaukumu – Porte des Neiges. Projekts paredz arī kūrorta infrastruktūras uzlabošanu kā jaunu viesnīcu celtniecību, restorānus un citas atpūtas vietas. Kopā ar jau izveidotajiem diviem kalnu slēpošanas reģioniem būs pavisam 250 km trases, ko apkalpos 90 pacēlāji. Porte des Neiges izveides gadījumā, tas varēs iekļauties pasaules divdesmit kalnu slēpošanas reģionu vidū ar visgarākajām trasēm. Avots: Eiropa.lv