Mums jāmāk dzīvot tehnoloģiju laikmetā, izmantot to iespējas valsts un sabiedrības labklājības paaugstināšanai, uzsver foruma 5G Techritory programmu direktors Neils Kalniņš.

Tehnoloģiju attīstība šobrīd notiek ļoti straujā tempā, dažādi jauni risinājumi tiek prezentēti teju ik nedēļu. Šķiet, savā ziņā to visu sekmē arī 5G sniegtās iespējas. Arī Latvijā tiek radītas dažādas jaunas lietas, kas arī sekmīgi tiek ieviestas mūsu ikdienā. Kādi mēs izskatāmies uz pasaules fona tehnoloģiju attīstības jomā?

Kā valsts esam mazi kad tirgus izmērā, gan dažādās citās kategorijās, bet vienlaikus – maziņš tas nenozīmē, ka tas ir slikti, un Latvija, manuprāt, ir izcila gan tajos uzņēmumos, kas šeit darbojas tieši tehnoloģiju laukā, gan arī caur šo savu mazumu mēs iegūstam ļoti lielu spēju būt elastīgiem, tādējādi daudz ātrāk spējam reaģēt uz dažādām pārmaiņām un globāliem un lokāliem izaicinājumiem. Protams, te jānovelk zināmu robežu starp tehnoloģiju pasauli un ikdienas dzīvi, jo vienmēr varam skatīties pagātnē – uz nesakārtoto izglītības sistēmu vai ne tik viediem pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar Covid-19 apkarošanu vai enerģētikas nozari, kuru negatīvās sekas mēs šobrīd izjūtam – tie ir jautājumi, kurus vienmēr var kāds uzsvērt, norādot, ka nemaz tik sekmīgi mēs neesam un esam pēdējās vietās Eiropā.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Šajā mapītē ir mana sagatavotā runa. Es nolikšu to malā, jo es domāju, ka šodien mums visvairāk ir nepieciešama cilvēciska, atklāta saruna par to, kur šobrīd atrodas mūsu valsts, kāda ir mūsu katra loma valsts darbā, kāda ir katra atbildība, lai mēs visi šeit būtu kopā un runātu vienā valodā.

Manuprāt, šodien, kad kopš neatkarības atgūšanas ir pagājuši gandrīz 20 gadi, mums ir jāpadomā un jāatbild sev, kāpēc gan no tā, ka mēs bijām gatavi kaut pastalās, bet brīvi celt savas valsts labklājību, esam nonākuši tur, kur mēs esam. Mēs samazinām algas, samazinām pensijas, mēs samazinām ienākumus vienkāršiem cilvēkiem, kas ir šīs valsts pamats. Kāpēc tas tā ir noticis?

Un jautājums tiešām skan – būt vai nebūt Latvijas valstij, mūsu valstij? Es pilnīgi piekrītu, ka pagājušās nedēļas izvēle bija grūta izvēle, bet tā bija izvēle no divām grūtām izvēlēm. Vai mazināt šos izdevumus, vai tiešām aizskart katras ģimenes ienākumus un kopā samazināt valsts izdevumus par 500 miljoniem vai izlikties neredzam, ka mūsu valsts ir krīzē un pieļaut nekontrolētu ekonomikas lejupslīdi ar vēl lielāku izdevumu samazināšanu, ar vēl lielāku algu un pensiju samazinājumu. Protams, ir grūti saprast, ka ir izdarīta labākā izvēle, ka ir izdarīta izvēle starp ļauno un ļoti ļauno.

Sākotnēji draugiem.lv bija vien draudzēšanās portāls, desmit gadu laikā radušies dažādi saistīti projekti, kas pamazām attīstījušies par atsevišķiem uzņēmumiem. Intervijā DB draugiem.lv izveidotāji Lauris Liberts un Agris Tamanis stāsta par desmit gados piedzīvoto, Amerikas pieredzi, neveiksmēm biznesā, kas piederas pie lietas, un atklāj, ka no nulles sākt biznesu ir grūtāk, bet tad, kad ir citi projekti, katra nākamā sākums ir vieglāks.

Desmit gadi – tas ir daudz vai maz?

L.L. Interneta pasaulē tā ir mūžība. Šie desmit gadi bijuši ļoti piesātināti. Pašiem liekas, ka daudz esam iemācījušies un sapratuši. Atskatoties pagātnē, uzsākot to visu, izpratne bija ļoti niecīga. Droši vien, ka tiktāl esam nokļuvuši, jo apkārt ir gudri cilvēki un mums paveicās ar atsevišķiem pakalpojumiem.

Kurā brīdī jūs sākāt darīt kaut ko papildu?

L.L. Jau pēc pāris mēnešiem, kad mēs palaidām draugiem.lv, bija ambīcijas, ka vajag kaut ko piedāvāt ārzemēs saistībā ar portālu. Mēģinājām jau pēc kāda pusotra gada un tad tā pamatīgi apsvilinājāmies.

Ikdienā lietojam apzīmējumus: banku sektors, Lielais četrinieks, ārvalstu un vietējās bankas, banku filiāles. Piemēram, Rietumu Bankas vadība sociālajos tīklos min terminu Lielais piecinieks, bet Signet Bank un citas nereti retorikā izmanto apzīmējumu vietējās bankas.

Vai lietotie termini ir pašizdomāti, un kāds ir to pamats, uz šiem jautājumiem Dienas Bizness mēģināja rast atbildes, konsultējoties ar Latvijas Bankas speciālistiem.

Šādi jautājumi radās, lasot, piemēram, Rietumu Bankas ierakstus sociālajos tīklos Facebook un LinkedIn, kur bankas valdes priekšsēdētāja Jeļena Buraja lieto apzīmējumu Lielais piecinieks. “Esmu gandarīta, ka Rietumu Banka pārstāv Latvijas kapitālu banku lielajā pieciniekā, turklāt ar būtisku atrāvienu no citiem tirgus dalībniekiem,” tā Jeļena Buraja pauda pērn, 8. decembrī, soctīkla Facebook Rietumu Bankas vietnē. Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons, kā arī jau pieminētā Jeļena Buraja plaši lieto vārdu salikumu vietējās bankas arī intervijās, tostarp Dienas Biznesā publicētajās. Līdztekus seko, ka tā sauktais Lielais četrinieks ir ārzemju kapitāla bankas, tomēr vai izteikumi ir precīzi un pamatoti ilgtermiņā – tas ir jautājums.

Nepanākot kompromisu ar valdību un bankām autopārvadātāji var sekot zemnieku piemēram un ķerties pie radikālākām metodēm.

Viņš norādīja, ka autopārvadātājus patreizējā ekonomiskā situācijā īpaši uztrauc banku un apdrošinātāju drakoniskā rīcība, kuras kategoriski nevēlas iedziļināties pārvadātāju likstās. Ir jau vairāki gadījumi, kad bankas sāk atņemt autopārvadātājiem automašīnas. Tas pats attiecas uz valdības drakonisko nodokļu politiku, kas jau nospiedusi pārvadātājus uz ceļiem. Atšķirībā no dzelzceļa vai aviopārvadājumu nozares autopārvadājumu bizness ir atstāts pabērna lomā. Pēc V. Trēziņa aplēsēm šobrīd Latvijā ir aptuveni 700 autopārvadātāju ar aptuveni 12 tūkst. kravas auto. Bail pat iedomāties, kas notiks, ja vismaz trešā daļa no tām dosies ieņemt Rīgu.

Laurita 4 ir priekšpiedziņas sacīkšu laiva. Tās konstruktors Uldis Atmats grib paturēt noslēpumā, kāpēc savam lolojumam devis tieši šādu vārdu. No viņa tik vien uzzinu, ka tam ir saistība ar sievu un mīļoto sievieti, raksta laikraksta Diena žurnāliste Inga Patmalniece.

«Redzot izbrīnu manā sejā, Uldis mierina: «Abas ir vienā personā jau 30 gadu, lai gan manas sievas vārds ir Inese.» Vairāk kungu netincinu, ja reiz noslēpums, tad noslēpums. Četri tāpēc, ka laivai ir četri atbalsta punkti. Pilnā gaitā - lidojuma fāzē - laiva balstās tikai uz viena,» skaidro raksta autore.

Ideja par priekšpiedziņas sacīkšu laivu auklēta 20 gadu. «Štukoju, vai nav iespējams radīt tādu sacīkšu laivu, kas, braucot lielā ātrumā, neuzlidotu gaisā. Savu ideju uzzīmēju un, kad bija jāķeras pie modeļa gatavošanas, sapratu, ka nav jāpārtaisa esošā, bet jārada jauna. Man ir garāža, ir metālapstrādes bizness, saprašana, tāpēc jādarbojas,» stāstījis U. Atmats.

Gadījumā, ja starptautiskās institūcijas atteiks aizdevumu Latvijai, mums nav alternatīva turpmākās attīstības plāna. To intervijā Db atzīst Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičev­skis. Tomēr joprojām netiek sniegtas atbildes ne par to, cik īsti naudas Latvija grib aizņemties, ne arī to, cik ilgā laikā tā būs jāatdod.

Ir skaidrs, ka Latvijas valdība vēlas aizņemties vairākus miljardus eiro no SVF un citiem starptautiskajiem tirgiem. Par cik lielām summām īsti ir runa?

Esam izdarījuši pirmo darbu, uzņēmēju valodā to sauc par biznesa plānu. Esam to sagatavojuši un par to vienojušies. Naudas devēji pieņem lēmumu par to, cik liela ir šā plāna vērtība, un tikai tad, kad viņi būs pieņēmuši lēmumus par iespējamā atbalsta apjomiem un savstarpējām sakarībām starp naudas iespējamo aizdevēju listi, mēs varēsim par to runāt. Mēs esam pilnībā atvērti, ļoti labi zinām, kādas ir mūsu vajadzības, kuras no tām ir primārās, kuras - sekundārās.

Ir grūti nepalielīties, ja tavā īpašumā ir 100 tūkstošus ASV dolāru vērta jahta. Taču kāds bagātnieks piemirsis, ka viņam tāda pat pieder, vēsta CNN.

Divus gadus 10 metrus garā Rinker 342 Fiesta Vee atradusies Zviedrijas ūdeņos, bet tās īpašnieks nebija atrodams.

Atslēgas bija piesietas pie klāja margām visiem redzamā vietā, laivas mistēriju Norvēģijas Stromstad ciemā padarot vēl dziļāku.

«Jūs varētu vienkārši tajā iekāpt un aizbraukt. Bet nē, neviens to nedarīja,» stāstījis apgabala policijas inspektors Kristers Fuksborgs. Līdz ar to šī varētu būt viena no pasaulē godīgākajām vietām.

Tā kā nesamaksātās pietauvošanās izmaksas auga, parādījās arī bažas, ka ar laivas īpašnieku varētu būt noticis kaut kas slikts. Neviens viņu nekad nebija redzējis.

Viena no nedaudzajām policijas rīcībā esošajām liecībām par īpašnieku bijuši Norvēģijas dokumenti ar 2008. gada datumu, kas atradās laivā. Policija izlēmusi izmantot sociālo mediju sniegtās iespējas un ievietojusi informāciju par laivu vietnē Facebook. Par to, savukārt, ieinteresējusies Norvēģijas prese.

Investīciju fonds A3E Capital dibināts 2012. gadā Maltā, bet tā pamatlicēji ir latvieši, un fonds līdztekus investīcijām jaunattīstības valstīs investē arī Latvijā.

Kādēļ tieši obligācijas, kāds labums no fonda darbības ir investoriem un kāds ir tā ienesīgums, Dienas Bizness jautāja vienam no fonda dibinātājiem Aldim Reimam.

Kā nolēmāt izveidot savu ieguldījumu fondu? Iepriekš esat vadījis banku, tās arī ir investīcijas, ieguldījumi.

Es darbojos finanšu pasaulē jau vairāk nekā 30 gadus. Pirmos 20 gadus aizvadīju Latvijas banku sektorā. Pats savām rokām izveidoju pašreizējās BluOr Bank priekšteci Baltikums banku un vadīju to 10 gadus līdz 2011. gadam. Tad kopā ar bijušajiem bankas kolēģiem nolēmām izveidot savu investīciju fondu. Galvenā argumentācija bija tāda, ka pat bankas prezidents nav tās īpašnieks, bet ir tikai algots darbinieks, savukārt man bija vēlme izveidot savu biznesu jomā, kuru ļoti labi pārzinu. Banku bizness pēc 2008. gada krīzes kļuva aizvien garlaicīgāks, regulācijas un prasības pieauga. Esmu matemātiķis, beidzu LU Fizikas un matemātikas fakultāti, un tādēļ finanšu tirgi man vienmēr ir likusies ļoti interesanta sfēra. Salīdzinot ar galvenajām banku aktivitātēm, tādām kā, piemēram, klientu piesaiste un kreditēšanas bizness, kas ir zema riska, tomēr garlaicīgs process, investīcijas finanšu tirgos ir daudz aizraujošāka nodarbe. Ideja par fondu mums ar kolēģiem brieda jau ilgstoši, bet pie idejas realizācijas mēs ķērāmies 2011. gadā. Uzskatu, ka finansista karjerā kļūt par investīciju fonda, kaut neliela, īpašnieku noteikti ir solis augšup. Es pats šobrīd esmu profesionāli ļoti apmierināts, jo daru to, kas man patīk, kopā ar kolēģiem, kuri man patīk, un esmu vidē, kas man patīk. Būtiski, ka neesmu ne no viena atkarīgs, un savs fonds ir daudzu finansistu un baņķieru sapnis, ko nereti dzirdu no ārvalstu kolēģiem.

Aizvadītajā nedēļā Latvijas Banka (LB) izsniedza grūtībās nonākušajai «ABLV Bank» likviditātes palīdzības aizdevumus par kopējo summu 297.2 milj. eiro, un šis fakts ir izsaucis Latvijas sabiedrībā daudz lielāku rezonansi, nekā tas būtu pelnījis, norāda Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns. No otras puses, pašreizējā lielā interese par šiem darījumiem ļauj vēlreiz atgādināt par to, ko centrālā banka īsti dara.

Kas vispār ir ārkārtas likviditātes palīdzība (angliski – emergency liquidity assistance jeb ELA)?

Tas ir centrālās bankas aizdevums pret ķīlu komercbankai gadījumos, kad šai bankai ir radušās īslaicīgas grūtības ar standarta instrumentiem no citiem tirgus dalībniekiem un Eirosistēmas centrālajām bankām iegūt nepieciešamos naudas līdzekļus. Un, lai gan detalizētus noteikumus katrā eiro zonas valstī izstrādā valsts centrālā banka, kopējos aizdevuma pamatprincipus nosaka visām Eirosistēmas centrālajām bankām vienotus, un tie ir publiski pieejami Eiropas Centrālās bankas (ECB) mājaslapā.

Kāpēc vispār šāda palīdzība centrālajām bankām ir jāsniedz?

Latvijā pirmais uzbūvētais luksusa klases O Yachts katamarāns dodas uz Francijas dienvidiem izbraukumam pa Vidusjūru, un septembrī tas tiks prezentēts kompānijas potenciālajiem klientiem Kannās.

Francijas investors un kompānijas O Yachts partneris Daniels Levī izklāsta, kāpēc šim visai internacionālajam biznesa projektam par īstenošanas vietu izraudzīta Latvija. Viņš priecājas, ka Kannās O Yachts tiks pieteikta zem Latvijas karoga.

Cik noprotu, pirms par savas kompānijas mājvietu izvēlējāties Latviju, esat izvērtējis kādas desmit zemes. Tad kāpēc Latvija?

Vispār es izvērtēju 12 valstis. Mums ar partneriem ir biznesa plāns, kas ietver dažādus kritērijus – darbiniekus ar nepieciešamajām prasmēm, mārketinga stratēģiju utt. Protams, bija jāatrod arī valsts, kurā tas viss var tikt īstenots.

Es mūsu kompānijā biju atbildīgs tieši par katamarānu ražotnes vietas izvēli un, vērtējot tās 12 valstis, patiesībā apbraukāju visu pasauli. Tas prasīja trīs gadus. Citās valstīs nereti darbaspēks bija pārāk dārgs. Nākas dzīvot mūsdienu realitātē, visai piesātinātā pasaulē, un tev ir jābūt konkurētspējīgam, tomēr tas nenozīmē, ka lētam. Tā, piemēram, ap Melno jūru ir ļoti lēts darbaspēks, bet diemžēl tas nav izglītots. Šādai ražotnei vajag zināmu sabiedrības izglītotības līmeni, kas nodrošina piedāvājumu.

Latvijas autopārvadātāji, kuru intereses pārstāv autopārvadātāju asociācija Latvijas Auto, 19.02.2009. nosūtīja vēstuli ministru prezidentam Ivaram Godmanim un Satiksmes ministram Aināram Šleseram.

Vēstules teksts:

"Ministru Prezidentam Ivaram Godmanim

Satiksmes ministram Aināram Šleseram

2009. gada 19. februārī

Rīgā

Par ārkārtas situāciju starptautisko autopārvadājumu jomā

A.God. Ministru prezidenta kungs ,

A.God. ministra kungs,

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas pakalpojumu eksports nemitīgi pieaudzis. Nozīmīga vieta Latvijas pakalpojumu eksportā ir tranzītpārvadājumiem, kuri, pēc Latvijas Bankas datiem, sastāda vairāk nekā pusi no kopējā Latvijas pakalpojumu apjoma, pie kam, pēc daudzu ekspertu viedokļa, tieši tranzītam un loģistikas pakalpojumiem, globālās ekonomiskās krīzes apstākļos ir lielākas iespējas un perspektīvas.

Lielākās mūsu valsts vietējās bankas – Rietumu Bankas – valdes priekšsēdētāja Jeļena Buraja ir pārliecināta, ka bāzes procentu likmju paaugstināšana dod Latvijas ekonomikai daudz lielāku sitienu nekā citām Eiropas valstīm, ka ir jāsamazina vai pat jābeidz skaidras naudas norēķini un ka tomēr ir iespējams pelnīt un attīstīties arī laikā, kad kopējā ekonomikas izaugsme ir gandrīz apstājusies.

Šajās un citās domās viņa padalījās intervijā Dienas Biznesam.

Kas ir lielākās banku problēmas šobrīd Latvijā?

Banku sektoru lielā mērā ietekmē tas pats, kas ekonomiku kopumā: darbaspēka trūkums, inflācija, augstas procentu likmes, birokrātiskais slogs. Jo, tēlaini runājot, bankās atspoguļojas visas to klientu problēmas. Kopumā Latvijas iedzīvotājus un uzņēmumus šobrīd ietekmē vienlaicīgi daudzi izaicinājumi – līdzīgi, kā tas ir citviet Eiropā. Tomēr Latvijā diemžēl ir arī specifiskas, tieši mūsu tautsaimniecībai raksturīgas problēmas, piemēram, augstas procentu likmes, kuras mēs nevaram ietekmēt, jo monetārā politika tiek veidota Eiropas līmenī. Bet realitātē dažādas valstis tā ietekmē dažādi un tieši Latviju – ļoti negatīvi, jo mūsu valstī vairums kredītu tika izsniegti ar mainīgo likmi. Piemēram, pēc Eiropas Centrālās bankas statistikas Latvijā ar mainīgajām likmēm izsniegts ap 90% visu hipotekāro kredītu, savukārt Spānijā – 25%, Vācijā – 16%, Beļģijā – 8%, Francijā – 3,5%, tātad visiem pārējiem kredītiem ir fiksēta likme. Ko tas nozīmē? Kredītņēmējiem ar fiksētu likmi nav maksājumu pieauguma, bet tiem, kuriem likme ir mainīga, tie ir būtiski palielinājušies. Rezultātā uz mūsu uzņēmumiem gulstas liels slogs, viņu ieņēmumi samazinās, viņi neiesaistās jaunos projektos, un netiek radīta jauna ekonomiskā vērtība.

Krievijas ieviestā pastiprinātā robežkontrole uz robežas Latvijas pārvadātājiem jau izmaksājusi 3 miljonus eiro, ziņo Dienas bizness.

Tādas esot Latvijas starptautisko autopārvadātāju asociācijas Latvijas auto aplēses. Zaudējumus radījušas 2 nedēļu dīkstāves un neizpildītie kravu piegāžu līgumi. «Tomēr šie ir tikai sākotnējie zaudējumi. Daudz lielākus zaudējumus var radīt ilgtermiņa sekas, ja ar steigu neizdosies atrisināt visas problēmas. No savas puses esam visu izdarījuši – tagad jāgaida Krievijas atbilde,» uzsver Latvijas auto prezidents Valdis Trēziņš.

Neesi abonents? Piesakies uz 2 nedēļu testa abonementu šeit!

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Pēdējā laikā ir būtiski pieaudzis sūdzību skaits par bankām. Lielākoties tās ir saistītas ar hipotekārajiem kredītiem, kā arī dažādu aizdevumu procentlikmju paugstināšanu.

Raksturīgākās ir tās, ka cilvēki nevar vienoties ar banku, lai kaut ko pamainītu savos nosacījumos. Otra grupa ir tāda, kur patērētājiem faktiski tiek piemērotas kādas agresīvas metodes, piespiežot viņus mainīt līguma noteikumus.

Iemesli ir dažādi. Ir bankas, kas to piemēro visiem klientiem — arī tiem, kas maksā, — un ir bankas, kas šādas darbības, cik PTAC zināms, veic tikai pret tiem, kas izdarījuši kaut kāda veida līguma pārkāpumus. Šobrīd cilvēki sākuši sūdzēties arī par to, ka paaugstina procentu likmes kredītlīnijai un vispār par dažādām procentlikmju paaugstināšanas metodēm.

Juris Cālītis pats uz savas ādas ir izjutis, ko nozīmē doties bēgļu gaitās, meklējot patvērumu no kara, tādēļ par pašlaik aktuālo bēgļu uzņemšanas jautājumu viņš var spriest ne tikai no teorijas, bet arī prakses. Otrā pasaules kara beigās viņš ar ģimeni devās uz Vāciju, pēc tam dzīvojis Lielbritānijā, ASV un Kanādā, bet pirms 20 gadiem atgriezies Latvijā. Tieši viņš savulaik deva patvērumu pirmajām bēgļu plūsmas «bezdelīgām» - septiņiem somāliešiem, ko Latvijas valsts bija izmetusi uz ielas bez dokumentiem un iztikas līdzekļiem. Cālītis stāsta, ka tie somālieši, kas palikuši Latvijā, teicami apguvuši latviešu valodu un integrējušies vietējā vidē.

Fragments no intervijas (publicēts www.diena.lv):

Baznīcas apmeklējums Eiropā ir strauji krities. Vai tas nav krīzes simptoms?

Jāskatās, kur ir krīze. Mans ieskats: krīze ir institūcijās, bet cilvēku reliģiskās vajadzības nekur nav pazudušas. Jautājums ir, vai baznīcas prot atrast to straumi, kas ir tikpat dzīva un aktīva kā jebkad, vai arī tās būvēs mākslīgas formas, kas nevienam nav vajadzīgas. Lielai daļai manu studentu nav nekādas reliģiskās pieredzes ar draudzēm vai konfesijām. Taču viņi arvien meklē, kas viņu dzīvē ir būtiskākais. Kas jūsu dzīvē ir būtiskākais? Alfa, Mols, hokejs un Jūrmala? Baznīcas nesaprot, ka vajadzētu uzrunāt latvieti ar lietām, kas viņam ir svarīgas, nevis tām, kas baznīcai šķiet svarīgas.

Tuvojoties Ziemsvētkiem un Jaunajam gadam, Latvijas autopārvadātājiem aug darba apjoms, ziņo Dienas bizness.

Tas ir saistīts ar lielāku tirgus pieprasījumu, kāds tradicionāli novērojams uz gada beigām. «Ir papildus kravas, ir lielāki darba apjomi, tomēr tas nav tik izteikti kā citus gadus. Jau pērn gada nogale nebija tik veiksmīga kā parasti, un arī šogad nav sagaidāms tik milzīgs uzrāviens kā pirmskrīzes laikos,» secina Starptautisko Latvijas autopārvadātāju asociācijas Latvijas auto prezidents Valdis Trēziņš.

Neesi abonents? Piesakies uz 2 nedēļu testa abonementu šeit!

«Labāk, lai mani noņem no amata, nekā es piekritīšu prettiesiskiem risinājumiem. Tas ir bijis mans princips visu manu pilnvaru laiku un savā ziņā spēka avots gan man, gan FKTK padomei,» saka Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas (FKTK) priekšsēdētājs Pēters Putniņš

Laikā, kad tika lemts par ABLV Bank pašlikvidāciju, jūs paziņojāt, ka labāk, lai jūs noņem no amata, nekā jūs piekritīsiet prettiesiskiem risinājumiem. Vai šī jūsu nostāja ir aktuāla arī tagad – vai jūs izjūtat politisku spiedienu?

Varu to atkārtot arī tagad. Tas ir bijis mans princips visu manu pilnvaru laiku un savā ziņā spēka avots gan man, gan FKTK padomei. Jo mēs savu darbību un visus savus lēmumus vienmēr esam balstījuši likumā. Man pašlaik nav pamata veikt kādus soļus, kas izrietētu no šī principa neievērošanas, tāpēc ka joprojām pie tā turamies un tikai šādā veidā pieņemam savus lēmumus. Protams, ja neņem vērā dažus rakstus masu saziņā, bet tas ir īpašs gadījums. Jo ne es jūtos kādu kļūdu pieļāvis, nedz arī kaut ko nelikumīgu izdarījis. FKTK padomē visu darām likuma ietvaros un desmitkārt pārdomājam katru savu soli. Man liekas, ka tā ir augstākā jebkuras valsts iestādes sūtība – strādāt likuma ietvaros.

«Kraftool» loģistikas centra īpašnieks Azers Babajevs Latvijā investējis 38 miljonus eiro, taču pēc 10 gadu sadarbības Swedbank viņam kā «augsta riska» klientam slēgusi kontus.

Apjomīgā publikācijā Re:Baltica pavēstīja, ka Swedbank ir slēgusi ap 500 kontu. Par «augsta riska» klientu ir nodēvēts arī Krievijas pilsonis Azers Babajevs, kuram Kundziņsalā pieder «Kraftool» loģistikas centrs, līdzīgs centrs viņam pieder Šanhajā. A.Babajeva uzņēmumi darbojas 9 pasaules valstīs un nodarbina vairāk nekā 4000 strādājošo. A.Babajevam piederošajā «Kraftool» loģistikas centrā Rīgas Brīvostas teritorijā ir investēti 38 miljoni eiro, un tā atvēršanā piedalījās iepriekšējais satiksmes ministrs Uldis Augulis. «Ceru, ka veselais saprāts Latvijā uzvarēs un man nevajadzēs meklēt banku Austrijā vai Vācijā, kur man ir bizness un pieder uzņēmumi. Es neko nelikumīgu nedaru. Kāpēc man ir jātaisa ciet savs bizness Latvijā? Esmu šeit ieguldījis naudu,» saka A.Babajevs.

Banku peļņa šogad būs krietni pieticīgāka un kreditēšana - piesardzīga, toties finansējuma piesaiste kapitāla tirgos var augt pat reizēs, ja parādīsies lielais biržas piemērs.

To intervijā Dienas Biznesam atklāj Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Banku peļņas rādītāji 2023. gadā raksturojami kā lieliski, līdztekus – inflācija ir apturēta, un maz ticams, ka vēl tiks palielinātas Eiropas Centrālās bankas (ECB) procentu likmes, kas bija virspeļņas cēlonis. Kādu paredzat 2024. gadu? Kādas būs galvenās tendences banku darbībā kopumā? Vai nesākas otrāds process un termiņnoguldījumi ar augstām likmēm šobrīd nerada riskus nākotnē?

Kopumā, protams, banku sektoram pērnais gads bija ļoti labs, bet Saeima un Ministru kabinets arī to ievēroja un, redzot šo peļņu, nolēma nedaudz mazināt baņķieru prieku. Tajā pašā laikā, skatoties nākotnē, ir skaidrs, ka šādus rezultātus atkārtot neizdosies. Tik labu gadu, manuprāt, banku sektorā tuvākajā laikā vairs nepiedzīvosim. Euribor varētu samazināties, bet, visticamāk, ne tik strauji, kā finanšu tirgos tiek gaidīts. Ir jau redzams neliels samazinājums, ievērojot to, ka ir ECB likmes samazinājuma gaidas. Tas vien nozīmē, ka banku ienākumi jau sākuši sarukt. Savukārt, ja runājam par depozītiem, kas pērn tika piesaistīti par samērā augstām procentu likmēm, – tie tūdaļ nebeigsies. Tie ir noguldījumi vismaz uz gadu, diviem, dažkārt trim. Tas nozīmē, ka augstās likmes būs jāturpina maksāt. Vēl viens aspekts - bilances struktūra visām bankām ir mainījusies.

Sācis savu karjeru kā sportists, turpinājis kā komjaunatnes līderis, iekšlietu sistēmas darbinieks un politiķis, nu jau vairākus gadus kādreizējais iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers ir pievērsies vienīgi uzņēmējdarbībai. Turklāt ārpus Latvijas, jo šeit viņu valsts līmenī ne pārāk mīlot.

Arī pats pret šeit notiekošajiem procesiem Čevers savos izteikumos nav īpaši saudzīgs – uzņēmēji ir pusdepresīvā stāvoklī, lats ticis nepareizi novērtēts, analītiķi, kas nav spējīgi domāt, bet mūsu ceļi… Tie ved uz nekurieni.

Kādu jūs redzat pašreizējo politekonomisko situāciju Latvijā?

Tā ir pietiekami smaga, runājot gan par politiku, gan par ekonomiku. Faktiski šī ir ceturtā reize Latvijas neatkarības pastāvēšanas vēsturē, kad mēs saskaramies ar krīzi. Pirmā bija deviņdesmito gadu sākumā, otrā – 1995. gadā, kad norisinājās banku krīze, trešā – 1998. gadā, saistībā ar notikumiem Krievijā, ceturtā – esošā, kas ir un vēl būs lielākā no visām.

Latvijai nereti pārmet aizraušanos ar nerezidentu naudu, tomēr no tās nav jābaidās, bet gan jāseko, lai tā tiek ieguldīta sabalansēti. Tā intervijā Dienas Biznesam norāda Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētājs Kristaps Zakulis. Savukārt jaunajām Eiropas prasībām banku sektoram Latvijas bankas jau lielākoties atbilst, tādēļ nekādu pārejas periodu nebūs.

Cik bankām izmaksāja eiro ieviešana?

Pašas bankas ir nosaukušas 30 milj. Ls. Mēs, protams, klusi cerējām, ka šis skaitlis būs mazāks, jo vairāki tirgus dalībnieki kopēja pieredzi no Igaunijas bankām. Tomēr ir arī sistēmu atšķirības, un nav iespējams, ka atbrauc Igaunijas kolēģis ar trīs gadus veciem špikeriem, un tas arī viss. Tā gluži nesanāca.

Ārvalstu medijos Latvijas ieiešanu eirozonā pavadīja runas, ka tagad caur Latviju eirozonā ieplūdīs netīrā nauda. Ja atmetam jau dzirdētos argumentus par uzraudzību un likviditāti, vai šādas bažas tomēr pastāv?

Mēs no savas puses nekādus papildu pievilcības faktorus neredzam. Nerezidentu bizness Latvijā drīz svinēs savu divdesmitgadi, un tā pirmsākumos par eiro neviens pat nesapņoja. Pēc globālajiem satricinājumiem nerezidentu aktivitāte Latvijā atgriezās jau 2009. gada vidū, kad šeit vēl bija daudz neskaidru jautājumu. Tādēļ tas, vai Latvijā lieto latus vai eiro (turklāt vairāk nekā puse nerezidentu klientu lieto ASV dolārus), mūsu skatījumā nav nekas tāds, kā kādam pilnai laimei būtu pietrūcis. Turklāt tas, ka mēs esam eirozonā, nozīmē, ka spersim arī otru soli un būsim iekšā vienotajā banku uzraudzības mehānismā. Neredzu nevienu iemeslu, kādēļ lai mēs banku uzraudzības jomā sāktu gulēt uz lauriem. Tādēļ es arī šādas spekulācijas nevaru apstiprināt.